— Piezīmes par humoru un ideoloģiju

Par Janīnas Kursītes grāmatu Medus un etiķis. Latviešu humoristiski satīriskā dzeja (LU Akadēmiskais apgāds, 2026)

Atsevišķo zinātņu vēsturi aizvien no jauna mēģina atainot kā sevī noslēgtu attīstību. [..] [K]aut gan ar šo formulu iesākumā ir domāta tikai atsevišķo disciplīnu jēdzieniskā sistēma, tomēr priekšstats par autonomiju viegli pārslīd vēsturiskajā un noved pie mēģinājuma atainot zinātnes vēsturi kā kaut kādu patstāvīgi nošķirtu procesu ārpus visas politiski garīgās norises. [..] [P]ārlūkojot kādas disciplīnas ikreizējo stāvokli, pastāv nepieciešamība parādīt gūtās atziņas ne tikai kā posmu autonomajā šīs zinātnes vēstures procesā, bet pirmām kārtām kā visas kultūras stāvokļa elementu attiecīgajā laikā. Ja [..] literatūras vēsture atrodas krīzes stāvoklī, tad šī krīze ir tikai atsevišķa daudz vispārīgākas krīzes izpausme. Literatūras vēsture nav tikai disciplīna, savā attīstībā tā pati ir vispārējās vēstures moments.

Valters Benjamins, Literatūras vēsture un literatūrzinātne, tulk. Igors Šuvajevs (Vardarbība un melanholija; Neputns, 2020).

Kopš 2021. gada Levitācijām (SIA Valters Dakša) latviešu mākslinieciskajā dzejā, šķiet, tiešām nav bijušas grāmatas, kas sevi pieteiktu kā politisko satīru, taču tas nenozīmē, ka šobrīd aktīvie autori nemācētu rakstīt smieklīgi. Viens no Levitāciju autoriem Lauris Veips, manuprāt, ir izcils asprātis (“Zem asfalta ir pludmale / Zem pludmales – veloceliņš”¹). Tāpat augstvērtīgi humoru savos dzejoļos integrē Artis Ostups (rakstot par Mazpisāniem, MI un Liānu Langu²), Arvis Viguls (rakstot par Jāni Tomašu vai Arvīdu Griguli³), Līva Marta Roze (rakstot, piemēram, par pakistāniešu kebabu⁴), Kirils Ēcis, šķobot latvju mēli⁵, arī Elvīra Bloma, kad raksta par randiņiem⁶, savdabīgu humoru attīsta Roberts Vilsons (2024), Reinis Pelle Karlsons (2025) un Ingmārs Freimanis (2024), kā arī Ilmārs Šlāpins vai visi, kas aizraujas ar konceptuālisma paņēmieniem. Visiem minētajiem autoriem humors veido būtisku poētiskās identitātes daļu, taču neviens nav uzskatāms par tīru humoristiskās vai satīriskās dzejas autoru.

Šogad atzīmējamā latviešu humoristiskās dzejas klasiķa Edvarda Treimaņa-Zvārguļa 160. gadadiena (kā arī Zvārguļa festivāla desmitgade) ir labs pamudinājums apsvērt, kā vietējie teorētiķi vērtē latviešu dzejas attiecības ar komisko. Veiksmīgas sakritības vai apzināta aprēķina iznākumā šogad publicēta literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes grāmata Medus un etiķis, kas uzskatāma par ievērojamāko mūslaiku pētījumu par latviešu humoristisko un satīrisko dzeju, kā arī vērtīgāko (un vienīgo šāda apjoma) vietējās humordzejas apkopojumu vienos vākos. Turpmākajās rindkopās piedāvāju pārdomas, kas radušās pēc profesores darba iepazīšanas, mazāk pievēršoties visam, kas grāmatā ir, vairāk tam, kā tajā nav. Šo pieeju nav paredzēts uztvert kā uzbrukumu Kursītes tekstam, tie drīzāk ir centieni kritiski mijiedarboties ar latviešu dzejas pētniecībā acīmredzot aktuālu pavērsienu komiskā, satīriskā, humoristiskā, asprātīgā un smieklīgā virzienā.

Janīnas Kursītes grāmata ir savdabīgs zinātniskās un populārzinātniskās rakstības hibrīds, kas apvieno literatūras vēstures, biogrāfijas, literatūras apskata un poētikas analīzes žanrus ar anekdotiska rakstura publicistiku. Grāmata sastāv no divām daļām, no kurām pirmās 90 lappuses uzskatāmas par mini-monogrāfiju, bet atlikušās 600 – par dzejas antoloģiju, ko kuplina īsas biogrāfiskas ziņas un Kursītes komentāri. Mazmonogrāfijas daļā Kursīte izvērsti pievēršas smieklu parādībai, humoram latviešu tautasdziesmās, joku nacionāli specifiskajam raksturam, humordzejas dažādajiem žanriem no poētikas un vēsturiskās attīstības viedokļiem, latviešu humoristiskās dzejas vēsturei – kalendāriem, periodikai un antoloģijām –, kā arī konkrētiem latviešu literātiem, kuru dzīve un radošā darbība bijusi vienā vai citā veidā saistīta ar humoristisko dzeju. Pasāžas par literātiem sauktas par atkāpēm, tās ir apzinātas novirzes no pamattēmas, kas ne vienmēr šķiet obligātas, bet tieši tāpēc labi iederas kopējā eksperimentēšanas garā, kas ir klātesošs visā Kursītes tekstā (ja gribam, šo novirzīšanos varētu saistīt, teiksim, ar situacionistu mākslas principiem, kuros būtiska vieta bijusi apmaldīšanās iespaidā rastām idejām u. tml.).

Grāmata nenoliedzami ir vērtīga visiem, kurus aizrauj agrāku laiku vēstures konteksti. Autore ir pamatīgi izpētījusi, kurš, kad, kādā žurnālā strādāja vai publicējās, kādos žanros un ar kādiem pseidonīmiem rakstīja, ko apcēla, kam dzejoļus veltīja, kādās pilsētās dzīvoja, kurš par to ir atcerējies, ko pierakstījis un teicis un kur to visu var izlasīt. Šī informācija ir pārskatāmi un loģiski izklāstīta, tā ir plaša un, par spīti atkārtotiem atgādinājumiem, ka atlase ir subjektīva, tomēr rada panorāmisku izjūtu, ļaujot grāmatas beigās pamatoti konstatēt, ka latviešiem tiešām “ir savs humors” (697. lpp.). Jautājums, vai iespējams izdarīt secinājumus par latviešu humora īpašo raksturu kopumā, paliek atvērts, tomēr nav šaubu, ka Kursītes interese par humoristisko dzeju ir attaisnojusies, jo latviešu literatūrzinātnē ambīcijas ziņā nav līdzvērtīgu precedentu.

Turklāt grāmata ir novatoriska ne tikai tematiskā, bet arī metodoloģijas griezumā. Kā pati autore uzsver publicitātes materiālos, viņai padevies Latvijā pirmais pētījums, kas “apvieno nopietno, ironisko un pašironisko pieeju”. Proti, tekstā atsaucoties uz fluxus kustību mākslas vēsturē, pētniece pamato izvēli savā akadēmiskajā pētījumā izdarīt šķietami sadzīviskas atkāpes, ik pa brīdim atsaukties uz personisko pieredzi, atstāstīt kādu joku vai kā piemēru izmantot neakadēmisku pastāstu no tautas. Trūkumus šādā paņēmienā noteikti var atrast, sevišķi, ja ņem vērā, ka mums trūkst fundamentālu, tas ir, nopietnu pētījumu attiecīgajā jomā. Tomēr vietām sarunvalodai raksturīgā toņkārta kopumā nemaina faktu, ka mazmonogrāfijas un antoloģijas izdevumā ieguldīts pamatīgs un ilglaicīgs darbs, un netraucē tekstu skatīt līdzās sausākiem akadēmiskajiem izdevumiem, jo dažbrīd tas tiešām ir atsvaidzinoši, ja pats pētnieks pamēģina pajokot.

Tomēr šķiet, ka smieklīgākais, ko autore pateikusi, palicis ārpus grāmatas – intervijā žurnālam SestDiena uz Egila Zirņa jautājumu “Vai [..] kreisā ideoloģija ir spējīga jokot?” Janīna Kursīte atbild: “Nē, nav manīts.”⁷ Šeit, protams, varētu uzjautrināties, jautājot, kā ir iespējams apkopot un anotēt 79 autoru humoristisko dzeju un nepamanīt, ka laba daļa no viņiem pārstāv tā saucamo kreiso ideoloģiju? Sākot, piemēram, ar Raini, kurš ne tikai bijis sociāldemokrāts, bet kura viens no slavenākajiem satīriskajiem dzejoļiem Labdaris (nodrukāts Kursītes antoloģijas 215. lappusē) nepārprotami kritiski vēršas pret socioekonomisko nevienlīdzību. Grāmatā ir arī citi autori, kuri savā politiskajā darbībā, savos uzskatos un arī savā dzejā bijuši politiskā spektra ziņā kreisi orientēti. Tostarp arī (vismaz brīvvalsts laikā) Edvards Treimanis-Zvārgulis, kurš 2016. gada epitāfiju izdevumā nodēvēts par “kreisi un demokrātiski noskaņotu, kritiski domājošu dzejnieku”.⁸

Lai arī Medus un etiķa mērķis nav bijis analizēt humoristisko dzeju politiskā griezumā, tā nejūtību pret humoristiskās un satīriskās dzejas būtisko ideoloģisko dimensiju uzskatu par zaudētu iespēju rakstīt sociāli nozīmīgāku literatūrzinātni. Šī nejūtība izpaužas, piemēram, uzskatā, ka pastāv “asprātība[, kas] var būt bez īpaša idejiska zemteksta” (72. lpp.). Domāju, ka tieši šāda veida priekšstati ir daļa no iemesla, kāpēc pētījumi par humoristisko dzeju tikuši marginalizēti – smieklīgais ticis kļūdaini pieskaitīts pie ideoloģiski neitrālas izklaides. Viens no literatūrzinātnes uzdevumiem, tātad, varētu būt parādīt, kādā veidā humoristiskie dzejoļi bijuši cieši – ja ne visvairāk – saistīti ar konkrētām ideoloģiskām nostādnēm. Man nav šaubu, ka pētniece Janīna Kursīte izcili apzinās satīras zemtekstu esamību, tomēr daudzviet, kur bijis jārunā par autora nostāju, izmantoti nevis analītiski, bet virspusēji apzīmējumi, minot, piemēram, ka autors raksta par politiskām nebūšanām, tautas netikumiem, līdzcilvēku divkosību, kungu bardzību u. tml.

Smieklīgais mēdz radīt viltus neitralitātes iespaidu, it kā mēs būtu atraduši to skatupunktu, no kura raugoties, mēs beidzot ieraudzītu visu lietu patieso dabu – visu, kāds tas ir, proti, uzjautrinošs, varbūt absurds. Joku plēšana tiek sasaistīta ar objektīvās īstenības redzēšanu, tādējādi radot ideoloģiskas distances, malā stāvēšanas ilūziju. Tomēr tieši tādēļ, ka joks sevi pasniedz kā ne-ideoloģisku, tas kļūst par caurcaurēm ideoloģisku rīku. Filosofe Alenka Zupančiča, kas pētījusi komisko no psihoanalīzes viedokļa, raksta, ka “ironiska distance un smiekli bieži funkcionē kā iekšējs nosacījums jebkurai patiesai ideoloģijai, kuru raksturo fakts, ka tā cenšas izvairīties no tiešas dogmatiskas apspiešanas un stingri ietekmē mūs tieši tur, kur mēs savās darbībās jūtamies visbrīvākie un autonomākie”.⁹ Filosofe atsaucas uz Mladena Dolara sacīto, ka smiekli “sniedz mums distanci, pašu telpu, kurā ideoloģija var pilnībā īstenoties. Tikai ar smiekliem mēs kļūstam par ideoloģiskiem subjektiem, atrautiem no ideoloģisko prasību tiešā spiediena [..]. Tikai tad, kad mēs smejamies un brīvi elpojam, ideoloģija patiesi iegūst pār mums varu”.¹⁰

Sacītais attiecas tiklab uz fašistisku ideoloģiju, cik kreisu. Smieklu radītais neideoloģiskuma un spontanitātes iespaids var likt domāt, ka humoristiskais var nebūt politisks, bet, manuprāt, nav tādas darbības, attiecīgi – nav tādas rakstības, kuras pamatā nebūtu darītāja vai rakstītāja vērtību sistēmas jeb, citiem vārdiem sakot, subjektīvais ideju komplekss, kas veido izpratni un sakārto pasauli tā, lai tajā kaut kas ir hierarhiski augstāk, kaut kas – zemāk, pēc kā subjekts varētu vadīties. Ideoloģija ir klātesoša, gribam to vai negribam, apzināmies to vai neapzināmies. Ir aizraujoši lasīt akadēmiskus tekstus, kuros autori atļauj savai personībai ienākt tekstā. Nākamais solis, domājams, būtu no lasītāja neslēpt faktu, ka no ideoloģiskām āderēm nav iespējams izvairīties nedz apskatāmajos avotos, nedz paša autora pozīcijā.

Īpaši interesanta humora, smieklu, jautrības un komēdijas izpratne bijusi pagājušā gadsimta melanholiskākajam domātājam Valteram Benjaminam, kurš par smieklīgo izteicies reti, bet trāpīgi. Kādā pasāžā filosofs komēdiju nosauc par “sērošanas būtisko iekšpusi”, kas ik pa brīdim ļauj sevi ieraudzīt kā “kleitas odere – apakšmalā vai atlokā”.¹¹ Humors šeit sapīts ar melanholiju – neveidojot pretstatus, bet gan latentu komēdijas klātbūtni ambivalentā, nospriegotā struktūrā¹², tādējādi metot mājienu uz jokošanās nesaraujamo saistību ar vardarbību, nežēlastību, pāridarījumu. Šī saistība starp jokiem un vardarbību (respektīvi, varu) varētu būt lielisks atspēriena punkts nākotnes pētījumiem, kas veltīti latviešu humoristiskajai dzejai, it sevišķi tāpēc, ka latviešu dzeja 21. gadsimtā, šķiet, jo labāk un biežāk šo saistību apzinās.

Ambivalence, spriedze, vardarbības un joka vienlaicība, niansēta izpratne par visa komiskā nesaraujamo un reizēm problemātisko sakarību ar sociālas izslēgšanas un iekļaušanas dinamiku, kā arī neizbēgamā ideoloģijas klātbūtne ikvienā humoristiskā žestā daļai mūsdienu autoru, manuprāt, ir dabiski, pat pašsaprotami elementi radošajā darbībā. Kursīte raksta, ka viņai “visjaunākās paaudzes dzejnieku darbos kļuvis grūti atšķirt komiku no traģikas, joku no nopietnības”, tādēļ pētniece secina, ka humors mūsdienās atgriezies “sākumpunktā” (81. lpp.). Es stingri iebilstu, sacīdams, ka tā nav atgriešanās, bet autoru izaugsme, vairāk un vairāk apzinoties komisma un traģisma līdzāspastāvēšanu. Turklāt dzeja nekad nav bijusi un nekad nevar būt tikai tīri komiska, jo smiekli bieži izriet no kāda veida (pārsvarā neapzinātas) spriedzes, kuru rada, piemēram, pretruna starp internalizētu uzskatu (respektīvi, ideoloģiju) un dzīvoto realitāti.

Es augsti vērtēju zinātnisku literatūru, kurā autors apzinās neitrālas pozīcijas neiespējamību. Šajā ziņā Medus un etiķis ir vērtīgs eksperiments, kura pilnasinīgam īstenojumam, uzskatu, nepieciešams iet tālāk, nevairoties no sociālās komentēšanas funkcijas, kura nepārprotami piemīt vairumam grāmatā iekļauto dzejoļu. Katrā ziņā ir pavērti ceļi nākotnes pētījumiem, kas ar jaunu konceptuālo joni varētu iekļaut arī to nesaprotamo dzeju, ko raksta autori, kas dzimuši pēc 1980. gada. Varbūt humoristiskās dzejas kā žanra pazušana jāuzskata par likumsakarīgu notikumu literārā attīstībā? No otras puses, vislabākais veids, kā atdzīvināt kādu literāru žanru vai strāvojumu, ir pasludināt, ka šis žanrs vai strāvojums ir miris.

1. Veips, Lauris. Sentluisas blūzs un citi dzejoļi. Satori, 24.07.2026.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ostups, Artis. Patiesība. Rīga: Neputns, 2025.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Viguls, Arvis. Blusu cirks. Rīga: Neputns, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Roze, Līva Marta. Struktūra. Carnikava: Punctum, 2024.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ēcis, Kirils. te nu ir tā vasariņa. Rīga: Neputns, 2025.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Bloma, Elvīra. Viņam patīk šie dzejoļi. Carnikava: Punctum, 2024.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Zirnis, Egils. Par humoru ar un bez humora. SestDiena, 26.06–02.07.2026.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Edvards Treimanis-Zvārgulis. 150 epitafu jeb kapuzrakstu. Eva Eglāja-Kristsone, Signe Raudive, Kārlis Vērdiņš (sast.). Rīga: LU LFMI, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Zupančič, Alenka. The Odd One In: On Comedy. MIT Press, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Dolar, Mladen. Strel sredi koncerta. Theodor W. Adorno, Uvod v sociologijo glasbe. DZS, 1986.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Benjamin, Walter. The Origin of German Tragic Drama. Transl. John Osborne. Verso, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Plašāk skatīt, piemēram, Kevin Drews, Szilvia Gellai, Thinking with Laughter: Notes on Walter Benjamin’s Humour. Forum for Modern Language Studies, Vol. 61 (3), 2025. Pp. 193–222.  (atpakaļ uz rakstu)