— 1985

Aktu zālē sadzina visus no septītās līdz vienpadsmitajai. Būšot lekcija par svarīgiem jautājumiem. Par kādiem? Vismaz viņa klasei to neteica. Vienkārši paziņoja, ka bioloģijas stundas vietā jādodas uz zāli. Tālāk viss notika kā parasti līdzīgos gadījumos. Kāds izlikās, ka klausās. Kāds pļāpāja ar blakussēdētājiem. Kāds lasīja vai centās pēdējā brīdī norakstīt mājasdarbu nākamajai stundai. Neiztika arī bez klasiskajām masu pasākumu muļķībām. Paraustīt aiz bizes priekšā sēdošo meiteni. Piestiprināt kādam pie žaketes zīmīti ar muļķīgu vai rupju vārdu. Uzzīmēt kādam ar krītu uz muguras sešinieku.

Kā parasti izcēlās Vinča. Izvilcis no somas fizkultūras stundai paredzēto kedu, viņš ar spēcīgu vēzienu vienam no priekšā sēdošajiem paralēlklases gudrīšiem uzspieda uz muguras treknu pēdas kontūru. Visa rinda sasmējās, bet gudrītis tikai kaut ko nopurpināja, laikam jau nodomājis, ka ir vienkārši pagrūsts. Man ienāca prātā tā reize pagājušajā rudenī, kad kopā ar Vinču un Činčiku klaiņojām pa rajonu. Krūmos netālu no maizes kombināta gulēja kāds jēgu pārdzēris tips melnā ādas jakā. Vinča izvilka no kabatas nez kur sadabūtu krāsas aerosolu. Tad uzpūta grūtdienim uz muguras lielu un ģeometriski precīzu kāškrustu. Pēc tam krietni sapurināja gulošo un ieteica pazust no šejienes, jo drīz būšot klāt menti. Uzmodinātais negribīgi slējās un aizklunkurēja uz VEF pusi…

Zāles priekšā iznāca pusmūža vīrietis pelēkā uzvalkā ar nedaudz izplūdušiem vaibstiem un paziņoja, ka stāstīšot par ideoloģiskajām diversijām un naidīgo specdienestu provokācijām. Tā kā mans labākais draugs Ivo šodien nebija skolā, nebija neviena, ar ko apmainīties ironiskām piezīmēm. Nācās vien klausīties runātāju. Otra iespēja bija mēģināt saklausīt, kā Vinča un Činčiks apspriež kādu nesen notikušu dropi, kurā esot piedalījies arī Salmiņš un Sparītis.

– Tas duraks vispirms gāja pie loga vemt. Un tad vēl glāzi izmeta pa logu. Un tieši pa apakšējā stāva palodzi. A tur tak pirmajā stāvā mentene.

– Ui, johaidī…

– Nu vot. Menti, protams, kāpj augšā un bungo pie durvīm. Mēs – pēdu caur logu. Salmiņš vēl gandrīz potīti izmežģīja.

– Un tas duriks?

– Nu neko. Ko šis? Tas jau viņa vecāku dzīvoklis… Bez variantiem…

Duraks bija Sparītis. Par viņu es zināju tikai to, ka īstajā vārdā viņu sauc Spartaks. Ar Vinču un Činčiku viņam bija kopīgi paziņas un kaut kādas kopīgas ģēlas. Importa maisiņi ar smukām bildēm vai kaut kas tamlīdzīgs. Varbūt arī kasetes vai importa cīgas. Sparīša senči regulāri braukājot uz ārzemēm. Kāpēc viņi dēlam iedevuši tik oriģinālu vārdu, man īsti nebija saprotams. Pats Sparītis to nemēdza komentēt.

Savukārt par Salmiņu bija diezgan droši zināms, ka viņš pinas ar krimināliem purniem. It kā arī pats jau esot tiesāts, bet dabūjis nosacīti. Citādi jau laikam nevarēja būt. Ābele neaug tālu no krituša ābola. Salmiņa tēvs bija sevišķi bīstams recidīvists, kurš aiz restēm bija pavadījis vismaz trešdaļgadsimtu. Ja pieskaita klāt arī visu piespriesto, bet nenosēdēto (amnestijas, bēgšanas u. c. veiksmīgi pavērsieni cietumnieka dzīvē), tad kopējais cipars krietni pārsniedzot viņa paša vecumu. Klīda runas, ka pirmos 25 gadus viņš esot dabūjis uzreiz pēc kara, vēl skolnieks būdams. Par Latvijas karoga uzvilkšanu.

Vīrietis zāles priekšā tikmēr skaidroja, ka naidīgajās valstīs ir veseli institūti, kas nodarbojas ar politisko anekdošu sacerēšanu padomju pilsoņu vajadzībām. Pēc tam tās ar tūristu starpniecību iepludinot šimpus robežai. Esot jāatceras, ka arī anekdotes par zaķīti un vilku var slēpt bīstamu politisku zemtekstu. Jāuzmanās vienmēr, jo naidnieks nesnauž. Piemēram, nesen esot parādījušies pavisam nevainīgi sporta krekliņi ar numuru 88 uz muguras. It kā pilnīgi neitrāla lieta. Gan hokejā, gan futbolā sporta tērpam taču var būt tāds numurs. Bet patiesībā tās esot divkāršas lamatas naivajiem un lētticīgajiem. Pirmkārt, norāde uz tuvojošos Krievijas kristīšanas tūkstošgadi, kura būšot 1988. gadā. Otrkārt, alfabēta astotais burts ir H. Tātad 88 var tulkot arī kā Heil Hitler.

Zāles aizmugurē kāds skaļi iesmējās. Visticamāk, par kādu blakussēdētāja jociņu, kam varbūt vispār nebija sakara ar lekciju. Bet nopietnais vīrs to uztvēra personīgi un sāka skaidrot, ka slidenos jautājumos esot viens solis no smiekliem līdz asarām. Un ieteica padomāt par to, kā tagad jūtas tie, kurus aizturēja saistībā ar 15. maija nekārtībām. Melīgās ārzemju radio balsis esot kliegušas par 300 arestētajiem. Patiesībā esot bijuši nevis 300 arestētie, bet tikai 140 aizturētie. Tā esot liela starpība, jo aizturēts vēl nenozīmē arestēts. Bet problēmas tas nozīmējot gan, un šiem 140 tagad būšot nopietni jādomā, ko iesākt ar savu dzīvi.

Par 15. maija notikumiem man pašam bija diezgan neskaidra bilde. Runas par to, ka šajā dienā kaut kas notiks, skolā un rajonā klīda jau no maija sākuma. Versijas bija dažādas. Panku parāde. Krievu sišana. Klope ar mentiem. Neatkarības dienas atzīmēšana. Par pēdējo versiju es pats dažiem centos iebilst, ka tas nu točno ir garām. Jo neatkarības diena ir 18. novembris, bet 15. maijs ir Ulmaņa apvērsuma gadadiena. Manas pūles palika bez rezultāta, jo mans skaidrojums lielākajai daļai runātāju bija pārāk sarežģīts. Kāds tur vēl apvērsums. Ulmanis bija par brīvu Latviju. Značit, viss pareizi.

Tas, ko es pats nesapratu pat pēc ilgstošas apdomāšanas, bija kas cits. No kurienes radusies ideja šajā dienā rīkot kaut kādas nekārtības. Un kurš šo ideju tik veiksmīgi ir izplatījis tautā. Un tagad zāles priekšā stāv tips pelēkos vadmalas svārkos un bez kompleksiem atzīst – jā, nekārtības bija. 140 aizturētie. Tātad – pa lielām šaibām kaut kas līdzīgs tam, ko televīzija regulāri pasniedza ārzemju ziņās – массовые безпорядки в Чиле/Хаити/Южной Африке¹. Tas, ko uzzināju no sava tēva (kuram bija pieeja šādai tādai nepubliskojamai informācijai) un no Ivo (viņa tēvam arī tāda bija), izklausījās diezgan interesanti.

Klope tiešām bijusi, galvenokārt Vecrīgā. No vienas puses panki un metālisti. No otras – menti un družiņņiki. Izsisti logi. Atkritumu konteineros iemesti krievu armijnieki. Apgāzti citroni (dzeltenie miliču bobiki). Par ievainotajiem vai līķiem ziņu neesot. Laikam jau tomēr tikai puni un zilumi. Vēlāk gan paklīda runas par to, ka “izmeklēšanā nenoskaidrota persona ar iesauku Tontons” esot kādam miltonam iegrūdusi nazi ribās. Mani tas nedaudz mulsināja. Tontons bija Salmiņa iesauka. Savukārt par Salmiņa pīšanos ar pankiem vai metālistiem nekas nebija dzirdēts. Par nazi ribās man bija skaidrs, ka tas ir tikai tāds teiciens. Zināju, ka krūškurvim cauri izdurt nazi ir praktiski neiespējami. Jādur vēderā, t. i., zem ribām. To man tēvs reiz izskaidroja, kad, tā pavairāk ierāvis, sāka atcerēties savus jaunības piedzīvojumus bargajos pēckara gados.

 

***

Todien saulainais maijs vēl bija aiz kalniem. Bija pretīgi pelēks, dubļains marts. Sniegs strauji kusa, ledus uz ezeriem vēl turējās. Kopā ar tēvu bijām aizbraukuši līdz Baltezeram uz pēdējo zemledus copi. Guvums bija pāris ķīšu, kāds sabozies asaris un trīs nīkulīgas raudiņas. Kad uz ledus bija apnicis, sēdējām mašīnā, sildījāmies un dzērām tēju. Kādu brīdi apsvērām domu aizbraukt līdz Lilastes ezeram. Varbūt tur ķeras labāk. Ivo man nesen bija izstāstījis pa pusei rupju, pa pusei politisku anekdoti. Pārstāstīju to tēvam. Viņš sirsnīgi nosmējās. Tad, kādu brīdi klusējis, sacīja:

– Zini, dēls, šķiet, ka būs lielas pārmaiņas…

– Kādas tad?

– Skaidri nezinu, bet jūtu, ka būs. Kā minimums – naudas reforma. Bet varbūt arī revolūcija pēc pilnas programmas…

– Kas tad to revolūciju taisīs? Viss taču tiek kontrolēts…

– Visādi var pavērsties… Zeļins teica, ka…

Zeļins bija tēva priekšnieks pa partijas līniju, t. i., viņš vadīja visu Zinātņu akadēmijas partijas organizāciju. Viņa kā liberāli domājoša un inteliģenci atbalstoša cilvēka vārds regulāri skanēja tēva un mātes sarunās, jo arī māte bija partijas biedre un strādāja ZA sistēmā, tikai citā rūpnīcā.

Vēl pavisam nesen kopā ar tēvu, ejot gar ZA augstceltni, bijām satikuši Zeļinu uz ielas. Tēvs stādīja mani priekšā. Zeļins painteresējās, cik man gadu. Uzzinājis, ka drīz būs sešpadsmit, pasmaidīja un piekodināja tēvam, lai nākamajā un aiznākamajā vasarā noformē mani darbā uz pāris mēnešiem par kurinātāju vai krāvēju. Lai pēc tam varētu ātri uzņemt partijā kā pamatšķiras pārstāvi. Jo nacionālie kadri taču vajadzīgi.

Ideja vasarā strādāt par kurinātāju man likās reāli stilīga… Arī doma par iestāšanos partijā uzreiz pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas likās tīri vērtīga. Cundurs slēpās faktā, ka ar studenta statusu to bija diezgan grūti izdarīt (ja vien neesi sevi parādījis kā aktīvu komjaunieti), savukārt šāds apiešanas manevrs varētu nostrādāt ātri un vienkārši.

 

***

– Aliņu dzersi? – Salmiņš, man pienākot pie apstādījumu ieskautā soliņa, pastiepa atkorķētu pudeli.

– Uz tavu veselību kādu malciņu labprāt ieraušu!  – centos būt diplomātiski pretimnākošs, kaut gan alus man negaršoja un piedzerties nebija ne mazākās vēlmes.

– Ieraujam, ieraujam. Tontons visiem liek! – Činčiks pacēla pudeli, kā tostu uzsaukdams.

– Kas par svētkiem šodien? – piesardzīgi pavaicāju, cenzdamies aplēst, vai neesmu kaut ko būtisku palaidis garām.

– Tankistu diena. Jāapmazgā! – lepni paziņoja Vinča.

– Nedakšo. Tankistu diena ir septembrī.

– Nu i kas? – Vinča nepadevās. – Zināt šito aņuku? Tы танкист? Я. Tы взорвал танk? Я. Дебил, это же наш, советский танк!!! Я, я!…² Iedzeram par tankistiem!

– Nach Osten, nach Osten, nach Osten wir gen fahren, nach Osten Juden schiessen und hangen Komissaren!³ – Sparītis, tankistu tēmas uzrunāts, rāva vaļā dzērājdziesmu greizā vācu valodā un vēl greizākā melodijā.

– Und Panzer Truppen fuhren un Russische likvidieren!⁴– piebalsoja kāds tips noskūtiem matiem, melnās galifē biksēs un stulmzābakos, kurš bija nemanot pienācis no otras puses. Šo kadru es nepazinu. Taču kadrs sniedza man roku un lepni teica:

– Vērmahts!

– Abvērs! – es, sekundi atradies uz pauzes, bet nākamajā sekundes daļā izlēmis, ka uz muļķību vislabāk atbildēt ar citu, lielāku muļķību, cieši paspiedu viņa roku.

– Ha, ha, ha, eu, vecīt, tu esi labais! – tips, varen sapriecājies, paziņoja. – Bet, pag, Vērmahts ir mana pagaņala. Manā rajonā visi mani tā sauc. Neesi par mani neko dzirdējis?

Viņš runāja pareizā latviešu valodā bez akcenta, tomēr bija jūtams, ka tā nav viņa dzimtā mēle. Atmiņā uzpeldēja Sparīša stāsts par kādu kentu no viņa rajona, kurš ticis pieķerts, skolas pagalmā zīmējot kāškrustu uz transformatora būdas. Saņēmis pieprasījumu ierasties ar vecākiem pie skolas direktora, šis varonis, protams, ieradies bez vecākiem, toties ar noskūtiem matiem, melnās drēbēs un armijas zābakos. Viņš direktora notācijas esot noklausījies, stāvot esesieša stājā ar rokām aiz muguras. Pļurkstēšanai beidzoties, sasitis papēžus, nokliedzies Heil! un atstājis kabinetu. Cundurs slēpās faktā, ka tas viss notika krievu skolā. Un apstāklī, ka sekas tam visam bija precīzi nekādas. Pēc vienas versijas –  tāpēc, ka Vērmahta tēvs strādājot… Nu, strādājot tur, kur strādājot. Precīzi jau neviens nezinot, bet it kā… Kurš gan pārbaudīs.

Izrādījās, ka alus ir daudz. Salmiņam un Činčikam bija pilnas sporta somas ar klunkšķošām pudelēm. Laikam būs kaut kur nospēruši, pie sevis nodomāju. Pāris aliņu vēlāk izrādījās, ka aptuveni tā arī ir. Nosperts gan nebija alus, bet kaut kas, ko bija izdevies vai nu notirgot, vai iemainīt pret alu. Galu galā izrādījās, ka Tontons ar Sparīti ir uztaisījuši kantori. Kaut kādam loham atņēmuši džinsu jaku un veiksmīgi uzsituši gaisā. Loham esot bijušas arī stilīgas botas, bet diemžēl ne Tontona, ne Sparīša izmēra. Činčiks, savukārt, vienkārši paņemts līdzi par alus nesēju.

Tagad Fendergruppe Ostland,⁵ kā Vērmahts viņus nodēvēja, sēdēja apstādījumos un tempa alu, klausīdamies Činčika stāstu par Baltezera kuģīti. Tur bija tā muļķīgi sanācis – Činčiks ar Vinču un Miņku uzkāpuši uz kuģīša Juglā ar mērķi tikt līdz Ādažiem (kuģītis gāja pa kanālu sistēmu no Juglas uz Baltezeru, no kurienes Ādažus ar roku var aizsniegt). Kā gadījies, kā ne, bet līdzi bijusi kaste ar stiprinātajiem vīniņiem. Tempuši paši, pēc tam iesaistījuši dropē kuģa kapteini, tad ielējuši arī stūres vīram. Gala rezultātā – pie ruļļiem Miņka, kuģītis ar visiem pasažieriem Baltezera vidū uz sēkļa. Komanda piedzērusies, glābējus saukt nevienam īsti nav gribējies. Vai arī radiosakari bijuši sačakarēti. Tā nu kuģītis visu nakti nostāvējis ezera vidū. Pasažieri pārsaluši, bet droperīši iebarikādējušies siltajā mašīntelpā un žūpojuši tālāk.

Par Miņku es toreiz neko daudz nezināju. Viņš, kaut gan dzīvoja mūsu rajonā, nebija no mūsu skolas. Pēc vienas versijas, viņš nemācījās nekur, jo pirms gada esot izmests no vienpadsmitās klases par dzērumā izraisītu avāriju zagtā auto. No krimināllietas esot izdevies atpirkties. Savukārt Činčika tēls man bija neizskaidrojama mīkla. Truls kā cirvja piets, ar stabilu divnieku visos eksaktajos priekšmetos (kas Brežņeva konstitūcijas garantētās obligātās vidējās izglītības sistēmā, protams, pārtapa par t. s. bezizmēra trijniekiem). Bet – meistarkandidāts šahā jau septītajā klasē. Kā tas iespējams, man nebija saprotams nekādi. Plus vēl tas, ka it kā skaitījāmies draugi, kaut gan nekādu īpašu kopīgu interešu mums nebija, ja neskaita vazāšanos pa rajonu un mājasdarbus, ko devu viņam norakstīt.

Činčiks pēc dabas gan bija diezgan saticīgs, un draudzēties ar viņu nebija sarežģīti. Vispār viņam dzīvē veicās – meitenēm viņš patika glīto vaibstu dēļ, uz pieaugušajiem, tai skaitā skolotājiem, viņš prata atstāt labu iespaidu, jo nebija lecīgs un akūti nepaklausīgs. Ja arī piedalījās kaut kādās antisociālās darbībās, tad parasti viņu nepieķēra vai arī izrādījās, ka viņš nav galvenais vainīgais. Arī stāsts par kuģīti bija beidzies ar neko – Vinčam un Miņkam likuši rakstīt kaut kādus paskaidrojumus, bet Činčikam pat ne tik daudz.

Uzlecošā šaha zvaigzne ne tikai slikti mācījās, bet arī pīpēja un dzēra jau no 14 gadu vecuma. Bez tam tīri labi kāvās, kaut gan īpaši necentās to darīt bez iemesla. Tā sakot, pilns sliktā zēna komplekts. Līdz briļļainajam profesoram Cipariņam kā līdz Mēnesim. Tik vien kā šahs. Protams, pasācis dzert un vazāties pa disenēm, Činčiks pamazām zaudēja apgriezienus šaha jomā. Aļoša Širovs, ar kuru viņš bija kopā sācis trenēties agrā bērnībā, tagad jau kārtoja sporta meistara dokumentus un ne bez pamata sapņoja par iespēju iet Karpova un Kasparova pēdās.

Kamēr pārējie jūsmoja par notikumiem uz ūdens, Vērmahts apvaicājās, vai es negribu atnākt pie viņa paskatīties viģikus. Esot reāli labas filmas. Un vispār – alus esot draņķīgs, bet viņam mājas esot ķiršu liķieris un franču konjaks. Kādu brīdi vilcinājos ar atbildi. Kā nolasījis manas domas, viņš teica:

– Vecīt, nepārproti. Es neesmu ne stukačs, ne zilais. Vienkārši brīvs vakars šodien. Un negribas te ar šitiem kopā pieliet acis.

– Pirmais pieripo klāt un iedod pa tauri. Tas lunis noveļas. Otrais, garām braucot, ar kāju uzmet dēli augšā un min prom. Trešais piesedz atkāpšanos, – fonā skanēja Tontona teksts. Fendergruppe Ostland apsprieda shēmu, kā izmantot velosipēdus skrituļdēļu kantorēšanas pasākumos.

– Ejam, es pamāju Vērmahtam.

– Veči, mēs varbūt vēl piekāpsim. Pagaidām – čau!

– Eu, rīt uz copi laižam? – sauca Činčiks.

– A skola?

– Pofig, vienu dienu iztiks bez mums…

 

***

Protams, gan tēvs, gan māte man regulāri piekodināja ar šaubīgiem tipiem nepīties un sarunās par slidenām tēmām neiesaistīties. Ne ar draugiem, ne ar svešiniekiem. Vienmēr tika uzsvērts, ka muļķīgus izlēcienus var atļauties traktoristu un virpotāju bērni. Tādam neko dižu nepadarīs, pat ja pieķers, rakstot uz sienas Sitiet krievus vai lamājot valdību un partiju. Cietumā neieliks un no skolas neizmetīs. Arī vecākus no darba nepadzīs, jo strādnieku trūkst ne pa jokam. Ir citādi, ja vecāki ir partijā un tu pats plāno iet augstskolā, nevis strādāt par gruzčiku. Tāpēc labāk turēt acis un ausis vaļā un muti ciet.

Vispār jau es tā arī darīju. Izņēmums bija Ivo, kura vecāki bija pasniedzēji augstskolā un šad un tad ciemojās pie maniem senčiem. Ar Ivo mēs regulāri mēdzām kult tukšus salmus, apsverot lielvalsts bēdīgo stāvokli un iespēju piedzīvot tās sabrukumu. Iespēja gan mums abiem likās tīri teorētiska. Tā kā abi regulāri mainījāmies ar interesantākajām grāmatām un jūsmojām par Hašeku, bieži vien viens otram citējām epizodi par izsmalcināto un visu aptverošo izspiedzes un kontroles sistēmu, kāda ir katrā lielvalstī īsi pirms pilnīga politiska, morāla un militāra sabrukuma. Centāmies saprast, vai Hašeka teiktais ir jāuztver kā aksioma arī mūsdienās.

Protams, par politisku anekdošu stāstīšanu krogā neviens slepenpolicists Bretšneiders klāt nenāca un uz iecirkni nestiepa. Kā apgalvoja tēvs, šobrīd (kad pēc Andropova nāves viss atkal pamazām atgriežas normālās sliedēs) kritisko masu vizīti uz stūra māju var panākt, kaisot skrejlapas vai dibinot pagrīdes organizācijas. Vai arī mēģinot veidot ilgtermiņa kontaktus ar ārzemniekiem. Par tukšu muldēšanu un dažādām sadzīviskām muļķībām nekas īpašs nedraudot, ja nu vienīgi iespēja iekļūt melnajā sarakstā. Tēva vārdus apstiprināja nesenie notikumi skolā.

Par godu kārtējam aizgājējam (šoreiz tas bija Čerņenko) vestibilā bija uzstādīts tāds kā sēru stends. Mirušā dižgara portrets melnā rāmī uz postamenta. Pirmās stundas laikā kāds blakus portretam bija nolicis apgrauztu bulciņu un vienkapeiku. Instalācija ne tikai nostāvēja diezgan ilgi, bet arī teju visi zināja, kurš ir autors. Nekādu seku tam nebija. Pat ne vizīte pie direktora kā gadījumā ar Vērmahtu un transformatoru. Acīmredzot, ja arī skolas vadība par šo ekscesu bija ko spriedusi (direktore bija PSRS Augstākās Padomes deputāte un Sociālistiskā Darba Varone), tad, visticamāk, spriešana bija beigusies ar bēdīgu atziņu no sērijas ko no tā alkašu bērna paprasīsi… un no vecākiem jau ne tik. Skaidrs, ka alkašu bērnam, beidzot astoto klasi, nebija izredžu un laba raksturojuma. Bet tieši tikpat skaidrs bija arī tas, ka šis fakts vainīgajam ir dziļi vienaldzīgs.

Tā nu bez īpašām bažām soļoju blakus Vērmahtam kaut kur Purvciema virzienā. Lai uzturētu sarunu, apvaicājos:

– Kāpēc tev tāda iesauka? Tā trafiņa dēļ?

– Nu, ne tikai. Man tā ir tāda sirdij tuva vēstures tēma.

– Nacisti?

Tēvs man bija izskaidrojis, ka fašisti bija Itālijā, bet Vācijā bija nacionālsociālisti. Līdz ar to gandrīz visās PSRS vēstures grāmatās tiek apzināti putrota terminoloģija, galvenokārt, lai nekompromitētu sociālisma jēdzienu.

– Jā. Nacisti. Trešais reihs. Fīrers…

– Žīdu šāvēji arī?

Jautājums bija nosacīti neitrāls un zondējošs. Kaut gan – es taču zināju, ka antisemītisms visos laikos ir bijusi ejoša prece. Tīri privātā līmenī gandrīz katrā iedzeršanā, kurā tika līdz dzērājdziesmu aurošanai, atradās kāds, kurš rāva vaļā par žīdu šaušanu Gaujmalā. Savukārt publiskajā telpā pēdējo gadu laikā, vismaz uz līnijas Rīga–Jūrmala, katram otrajam vilciena vagonam tamburā bija uzpūsti vai ieskrāpēti burti БЖСР⁶. Nebija jau tā, ka tos cītīgi būtu tīrījuši nost vai centušies aizkrāsot.

– Līdz kara sākumam Trešajā reihā varas iestādes nebija nogalinājušas nevienu ebreju. Tik vien kā tos astoņdesmit, kas aizgāja bojā Kristāla naktī. Bet tas bija spontāns grautiņš, pūļa emocijas. Ja Latvijā, kas četrdesmit reizes mazāka par Vāciju, kautiņā pēc disenes nosistu divus ebrejus, vai tas būtu genocīds? – Vērmahta atbilde bija diezgan izvairīga.

– Hm, Garo nažu naktī formāli bija vairāk upuru. Turklāt – tie bija NSDAP biedri…

Pavisam nesen bija iznākusi grāmata Noziedznieks Nr. 1. Nacistiskais režīms un tā fīrers. Biju to izlasījis un tagad varēju izlikties gudrs sarunu biedrs. Tēvs arī izlasīja, novaibstījās un teica, ka vajagot vienīgi nomainīt personu vārdus un ģeogrāfiskos nosaukumus, lai sanāktu cits, visiem zināms stāsts.

– Vai esi redzējis kādu no Rīfenštāles filmām?

– Neesmu.

Nebiju jau arī. Stingri ņemot, par tādu vispār biju tikai pa ausu galam dzirdējis. Zināju, ka viņai bija ciešs sakars ar nacistu propagandu. Tāpēc tikai pavaicāju:

– Tev ir kasetēs?

– Jā. Gan Olimpija, gan Gribas triumfs.

– Un tu nebaidies tādas turēt mājās?

– Kas tur ko baidīties? Pēc pašreizējās koncepcijas tas, ka cilvēkam mājās, nu ķipa, skapī vai pagultē, ir aizliegtās grāmatas vai filmas, vēl neko nenozīmē. Sodīt var, ja tu sāc demonstrēt citiem vai izplatīt publiski.

– Kas tā par koncepciju?

– Mans tēvs šitās lietas labi pārzin’. Viņam darbs tāds…

– Pag, bet tu nupat man piedāvāji skatīties!

– Stop, es tev tikai pavaicāju, vai esi redzējis kaut ko no Rīfenštāles. Skatīsimies mēs par Štirlicu, ha, ha, ha…

– Un kā ar БЖСР?

– Muļķības. Tukša lekšanās un ākstīšanās. Tie daži man zināmie, kas šito sludina, paši ar ebreju puikām kopīgas štelles bīda.

– Bet tas stāsts par trafiņu ir patiess?

– Tas bija tāds hepenings. Mākslas dienas ’85. Kā instalācija Svētais vakarēdiens Pētera baznīcā uz Mākslas dienām ’84.

– Saprotu.

Patiesībā es neko nesapratu. Par Svēto vakarēdienu 1984. gada Mākslas dienās biju dzirdējis, kad Klīdzēju Pītars kopā ar manu tēvu dzēra armēņu konjaku no manas mātes Bohēmijas kristāla glāzēm un, lašmaizītes piekožot, sprieda par politiku, kultūru un mākslu šajā stulbajā valstī, kur nav ko uz galda likt, jo neko jau veikalos nevar dabūt. Pītara dēls bija nule kā beidzis Mākslas akadēmiju. Pilsētā cirkulēja stāsts par to, ka viņš kopā ar kādu pusduci kursa biedru, gribēdami pakaitināt kādu nešpetnu pasniedzēju, bija iestiepuši šim onkulim piederošo zapiņu pa akadēmijas ēkas lielajām durvīm. Un pēc tam uznesuši pa platajām kāpnēm un nolikuši pie tās auditorijas durvīm, kur dusmīgais onkulis tobrīd lasījis lekciju. Acīmredzot arī tas bija hepenings. Bet varbūt – telpiska instalācija.

– Kāpēc tu fano par nacistiem?

– Ir viedoklis, ka sociālisms var būt ar cilvēcisku seju tikai tad, ja tam ir izteikti nacionāla ievirze. Tā sakot, visam jābūt nacionālam pēc formas, bet sociālistiskam pēc satura. Bet reāli – darbos, nevis tikai vārdos. Tā nu mēs nonākam pie nacionālsociālisma.

– Un ebreji?

– Lai brauc uz savu senču zemi un ceļ savu nacionālo sociālismu tur.

 

***

– Re, kur Miņka ar Guculi! – Ivo norādīja uz diviem puišiem bariņā pie skolas ieejas. Paskatījos norādītajā virzienā un redzēju gara auguma jaunekli džinsu jakā ar tumšiem, cirtainiem matiem. Blakus viņam stāvēja melnīgsnējs tips ar lielu, raibu lakatu ap pleciem.

– Un tas trešais?

– Tas ir Putnu dārza Valdiņš.

– Kas tas tāds?

– Nu, ir tāds centroviks. Farcovka. Normālu kāpostu taisa.

– Veči, būs klope. Točno būs! – to teica Vinča. Činčiks ar Sparīti tikmēr sapīpoja.

– Tontons nav manīts?

– Eu, Sparīt, kur Tontons?

– Nezinu, kaut kur pakāsās, kad mēs notināmies no tā konča.

– Teica, ka dabūšot šmigu un būšot atpakaļ.

– Veči, šito vajag ar kaut ko atjaukt! – pavēstīja Vērmahts, izvilcis no jakas iekškabatas pepsikolas pudeli bez etiķetes ar caurspīdīgu, bezkrāsainu šķidrumu.

– Eu, piezvanām pie durvīm un paprasām, lai iedod burciņu ar ūdeni. Sacīsim, ka puķes vajag ielikt, – Sparītim bija dzimusi ideja. Tā kā mēs stāvējām kādas daudzstāvenes kāpņu telpā, ideja nemaz nelikās peļama.

– Pag, tūlīt klope sāksies, – ziņoja Vinča, kurš caur stiklotajām kāpņu telpas durvīm vēroja notikumu attīstību pie blakus esošās skolas, kurā notika diskotēka.

– Eu, re, kur Tontons!

Ap skolu klīda acīmredzami uzvilkušos jauniešu bariņi. Bija arī pa kādam pankam un daži metālisti, bet kopumā – klasiskā rajona publika. Arī shēma klasiska. Ja kādā skolā notiek disene, tad jāmēģina tikt iekšā kaut uz brīdi. Kaut caur pagrabu, kaut caur atejas logu. Ja nevar tikt iekšā, jāmēģina izraisīt kautiņš uz ielas. Vismaz nebūs diena veltīgi nodzīvota. No kāpņu telpas varēja redzēt, ka Tontons kaut ko skaidro Miņkam un Guculim. Brīdi pavērojis, kā Vērmahts ar nez kur sadabūtu resnu flomāsteri veido uz pastkastītes durvīm uzrakstu Judenfrei, es pagriezos pret Ivo, lai pavaicātu, kāpēc Guculim plecos lauku vecmāmiņas cienīgs raibais lakats. Ivo vēra muti, lai kaut ko man atbildētu, bet tajā brīdī Vinča nokliedzās:

– Sākās! Aiziet!

Sižets attīstījās un kulminēja pārdesmit sekunžu laikā. Vispirms pa gaisu gāja dūres un kājas. Tad pazibēja nunčaki un španderi. Visbeidzot sāka lūzt soliņi, apgāzās atkritumu konteineri un saplīsa stikli kādā pusducī logu. Arī skolas vestibila lielais skatlogs blarkšķēdams sabruka, kad kāds tajā ietrieca atlauztu soliņa dēli. Stāvot ar seju pret tipveida projekta vidusskolas ēkas ieeju, pa labi pagrabstāva līmenī ir ēdnīcas logi. Laikam jau es nebiju vienīgais, kas zināja šo vienkāršo patiesību. Vismaz kādi trīs no tiem jau bija kājas spērienu izsisti, un bariņš aktīvistu pa tiem ienira pazemē (t. i., skolas ēdnīcā). Starp viņiem arī Tontons un Guculis. Miņka kaut kur bija pazudis. Putnu dārza Valdiņš, atspiedies pret koka stumbru, vienaldzīgi smēķēja cigareti. Spriežot pēc zemē nomestās paciņas krāsas – Marlboro.

– Nu, davai, laižam! – Sparītis vēra vaļā kāpņu telpas durvis.

– Bāc, nelien, tūlīt menti būs klāt! – Činčiks centās viņu apturēt.

– Мне пофиг – я в танке!⁷

Pēkšņi Sparītim rokā nez no kurienes bija uzradusies zoļļu siksna ar smagu metāla sprādzi. Viņam sekoja Vinča ar spriguli ķepā. Man atmiņā uzpeldēja tēva stāstītais par pēckara gadu ballītēm, kurās kautiņu laikā likuši lietā ne jau kaut kādus tur nunčakus un kastetes, bet finkas un abrezus. Vērmahts, iespiedis Činčikam rokā tā arī neaizsākto spirta pudeli, izvilka aiz jostas aizbāzto sapieru lāpstiņu un lieliem lēcieniem devās pakaļ pirmajiem diviem drosminiekiem.

– Nu, šitam točno nav pilns rublis, – nomurmināja Ivo.

– Davai, tinamies pa otrām durvīm, – ierosināja Činčiks.

– Kur liekam trauku? – Ivo ievaicājās

– Laižam pie manis. Senču nav mājās, – es drosmīgi izlēmu, ka tas varētu būt mans ieguldījums šī vakara pievienotās vērtības kāpināšanā.

– Zacene tev ir?

– Atradīsies.

– Un vecenes būs?

– Priekš kam mums bābas, ja ir pudeles…

– Kādam ir divkapeikas? Es pa ceļam uzgriezīšu Sanitai, – Činčiks nelikās mierā.

Sācies viss bija ar kaut kādu koncertu Filharmonijā, uz kuru mūsu klasi nosūtīja piespiedu brīvprātīgā kārtā. Pārsvarā tautasdziesmas un tautiskās dejas. Starp dziesmām gan bija pa kādai, kas tīri labi iederētos nerātnajās dainās. Tās, protams, izraisīja neviltotu sajūsmu auditorijas maskulīnajā daļā. Koncerta pirmās daļas beigās no balkona pāri visai zālei aizplanēja liela papīra lidmašīna. Vēl pēc mirkļa no augšas nolidoja tukša pudele un nokrita ejā starp zāles krēslu rindām. Pārtraukumā izrādījās, ka sev vien zināmu iemeslu dēļ balkonā sēž pasākumā ieklīdušie Sparītis un Tontons. Protams, daļa no mums piekrita viņu ierosinājumam no otrās daļas notīties un braukt uz diseni kādā Purvciema skolā.

Tagad bija sākusies vakara trešā daļa – drope pie manis. Protams, ne Sanita, ne arī kāda cita no telefoniski uzrunātajām daiļavām nevēlējās šim pasākumam pievienoties. Visticamāk, viens no iemesliem bija apstāklis, ka galvenā runātāja Činčika teksti ar katru nākamo zvanu kļuva aizvien nesakarīgāki, bet mēle – aizvien stīvāka. Beidzot viņš atmeta ar roku meiteņu problēmai un sāka stāstīt par kaut kādu braucienu uz Jūrmalu, kur visi piemāvušies, bet viņš pats atplīsis vilciena vagonā. Tālāk bija pavisam kļūmīgi – aizmiegu… pamostos… skatos – Priedaine… atkal aizmiegu… atkal pamostos… velns un elle – atkal tā Priedaine…

Vakars beidzās ar Ivo vecāku zvanu, mēģinot noskaidrot, vai viņu dēls atrodas pie manis. Telefona sarunas fonā skanēja Činčika uzstājīgais un piedzēruša cilvēka neatlaidībā neskaitāmas reizes atkārtotais piedāvājums nodzert viesistabas televizoru. No viņa stāstītā varēja saprast, ka līdzīgu cunduru viņš kopā ar Tontonu un Miņku izstrādājuši Teikas kojās, kur Miņkam kaut kāda pazīstama skuķe (ar iesauku Slēpe) uzturoties ar lauku meitenes pirmkursnieces tiesībām. Nomurminājis kaut ko par Čaka dzejā pieminēto meiteni – bālo un tievo kā slēpi –, Ivo posās uz mājām.

 

***

– Klausīsies? – Ivo pastiepa uz manu pusi stereoaustiņas.

– Kas tas ir?

– Pērkons.

– Tāpat nevaram?

– Varam. Bet austiņās jāizmēģina. Nav jau veikalā pirktas.

– Kur dabūji?

– Nopirku šito maģi. Austiņas man iedeva komplektā.

– Nu, maģis jau laikam arī nav no Radiotehnikas veikala… Made in zagraņica, kā nekā… – es mēģināju ironizēt par drauga jauno rotaļlietu.

– Nav, nav. Valdiņš sagādāja…

– Cik noplēsa?

– Diezgan daudz. Turklāt daļu čekos.

– Mjā… stilīgi. Čeki senčiem bija, vai pirki?

– Ai, tur garāks stāsts…

– Kantorēji, vai?

– Klau, Pērkonam nākamnedēļ Ogrē koncis. Laižam?

– Laižam! – Pērkona kasete bija beigusies. Ivo to aizstāja ar Dzeltenajiem pastniekiem. Sāka skanēt Milžu cīņa.

– Tu zināji, ka šitas teksts patiesībā ir par Ameriku un Padomju Savienību?

Putnu dārza Valdiņš bija gadus 15 vecāks par Ivo un gadus 15 jaunāks par viņa senčiem, kuri bija RPI pasniedzēji. Iemesli, kuru dēļ Valdiņam bija kaut kādi puskreisi darījumi gan ar Ivo, gan ar viņa vecākiem, man nebija zināmi. Puslīdz zināma man bija tikai Ivo jaunā japāņu maģa cena melnajā tirgū, kā arī čeku tirgus kurss attiecībā pret parasto rubli. Zināju arī, ka Gagarina ielas čeku veikalā netālu no mūsu skolas par sešiem rubļiem nopirktu Rubika kubu Imantas melnajā tirgū var pārdot par kvartu. Apmēram tikpat tur prasīja par dažus mēnešus vecu Burda Moden eksemplāru.

Tēvs reizēm mēdza lamāties par dīvaino valsti, kurā ir apgrozībā kaut kādas dīvainas naudas – parastais rublis, ko nevar mainīt pret ārvalstu valūtu, čeki, par kuriem var iepirkties īpaši cilvēki īpašos veikalos, tad vēl kaut kādas jūrnieku bonas… Putnu dārza Valdiņu gan visi uzskatīja par valūtas spekulantu, un tas bija drusku nopietnāk nekā sīkās blēdības ar čekiem vai RPI laboratorijās zagta spirta iztirgošana pa kreisi. Tā sakot, gan cits vēriens, gan cits pants… Klīda runas, ka viņa galvenā darījumu bāze esot nevis Rīgā, bet Tallinā. Protams, baumoja arī par to, ka pamatalgu viņš, visticamāk, saņem stūra mājā, jo citādi taču jau sen būtu ieberzies…

 

***

Dažādas baumas pilsētā paklīda arī pēc Ogres koncerta, uz kuru mēs ar Ivo tā arī neaizbraucām, jo abiem pēdējā brīdī gadījās kaut kādas citas darīšanas. Runāja visu ko. Par sadursmēm ar mentiem, kas sākušās jau koncerta laikā. Par to, ka vilciena izdemolēšanā kopā ar letiņu pankiem iesaistījušies kaut kādi tipi treniņtērpos, kas vispār nav sapratuši latviski. Par to, ka galvenie vainīgie tā arī neesot notverti, kaut gan milicija esot aplenkusi ne tikai vilcienu, bet arī visu staciju. Par to, ka kaujas gatavība tikusi izsludināta arī Iekšlietu karaspēka divīzijā Mežaparkā, jo licies, ka nekārtības tūlīt, tūlīt sāksies visā pilsētā. Visbeidzot, runāja arī par to, ka tas viss bijis tikai un vienīgi labi iestudēta provokācija. Jo kā gan citādi koncertā no paša sākuma varējis būt klāt galma dokumentālists Juris ar savu filmēšanas grupu…

Savukārt izmeklēšanā nenoskaidrotās personas ar iesaukām Sadists, Metāliskais panks un Tontons vispār dabā neeksistējot un izmeklēšanas materiālos esot norādītas tikai gaisa jaukšanas nolūkā. Par Tontonu es varēju tikai kārtējo reizi klusībā pabrīnīties tāpat kā pēc maija notikumiem Vecrīgā. Ticamāka man būtu likusies Vērmahta klātbūtne šādā pasākumā. Vēlāk izrādījās, ka Tontons ir pazudis – gan no pilsētas, gan no lietas materiāliem. Par Tontonu pašu uz vasaras beigu pusi pienāca ziņas, ka viņš esot pieķerts automašīnas zādzībā ar nepārprotamu nolūku to pārdot, nevis tikai pabraukāties. Kopumā ar jau saņemto nosacīto sodāmību tas viņam nodrošinājis reālu cietumsodu uz gadu vai diviem. Savukārt Ogres vilciena krimināllietas virzītāji esot izlēmuši, ka pietiks ar Sadistu un Metālisko panku. Varbūt tāpēc, ka nenotveramais Tontons noteiktos apstākļos izklausītos vienkārši muļķīgi.

Vispār jau tajā vasarā runāja daudz ko. Par to, ka Mednim aizliegts Dziesmu svētku noslēguma koncertā diriģēt Gaismas pili, bet viņš tomēr to izdarījis. Izdarījis par spīti ideologu prasībām un ar automātiem bruņotajiem karavīriem, kas vienā no Dziesmu svētku dienām tika palaisti uz skatuves (formāli tas skaitījās Padomju Armijas Dziesmu un deju ansambļa priekšnesums). Par to, ka Rīgā tūlīt, tūlīt gaidāma varas maiņa un pastulbā, latviski nerunājošā Pugo vietā nākšot glīti safrizētais un vienmēr laipnais Gorbunovs. Par to, ka pavasarī, t. i., martā, tikai nedaudz pietrūcis, lai Gorbačova vietā par partijas vadītāju kļūtu Azerbaidžānas čekists Alijevs, kurš Andropova laikos bija iecelts par PSRS valdības vadītāja pirmo vietnieku. Par to, ka karš Afganistānā tūlīt beigšoties, bet pirms pāris gadiem apslāpētais poļu dumpis tūliņ, tūliņ sākšoties atkal. Visbeidzot, runāja arī, ka īsi pirms Andropova nāves jau bijis sagatavots dekrēts par savienoto republiku likvidāciju un PSRS pārveidošanu par vienotu valsti pēc cariskās Krievijas piegrieztnes. Turklāt Andropovs priekšlaicīgi nonācis bedrē tikai tāpēc, ka no gāztā Brežņeva klana kāds viņam ielaidis ribās pāris lodes…

Tēvs to visu komentēja izvairīgi, vien piebilzdams, ka tad, kad cilvēkiem ņem nost pēdējo izpriecu, t. i., iespēju dzert šņabi, ļaudīm neatliek nekas cits, kā to kompensēt ar visādu brīnumu izfantazēšanu. Galu galā varas maiņa Rīgā nenotika, vienīgi Literatūras un Mākslas galveno redaktoru izmeta no teju divdesmit gadu garumā iesēdētā krēsla. Polijā un Afganistānā viss palika pa vecam. Baumām par Andropovu apstiprinājuma nebija, tik vien kā pilsētā paklīda anekdote par to, kā nelaiķis Andropovs zvana savam pēctecim Kremlī un lūdz atsūtīt viņam uz Ēdenes dārziem nazi un dakšiņu. Jo, lūk, ik reizi, kad tur, augšā, ēdamzālē dežurējot tas nelietis Hitlers, Andropovam pie šķīvja tiekot nolikts sirpis un āmurs.

Vienīgās baumas, kas apstiprinājās pilnībā, bija Sparīša izmuldētais par to, ka Vērmahts Dziesmu svētku laikā ticis aizturēts, jo viņam mugurā bijis krekliņš ar kāškrustu. Nedēļu vēlāk pats Vērmahts lepni apstiprināja, ka tā tiešām bijis. Pēc aizturēšanas viņš mentiem esot izskaidrojis, ka tas ir nevis kāškrusts, bet ugunskrusts, jo zari ir uz otru pusi, nevis kā nacistiskās Vācijas karogā. Un ka ugunskrusts esot sens slāvu simbols, kas bijis arī uz dažām banknotēm PSRS pirmssākumos. Nedaudz kautrīgāk viņš piebilda, ka pēc trim iecirknī pavadītām stundām tēvs esot ieradies viņu izņemt. Man tas nedaudz atgādināja stāstu par Trešā reiha dižvīru Gēringu, kuram regulāri esot nācies savākt no Gestapo savu brāli, kurš bijis dedzīgs kreisais sociāldemokrāts.

 

***

– Лучше быть строиным лодырем, чем горбатым стахановцем!⁸– lauka malā lepni paziņoja Vinča un, izvilcis no kabatas plaķenes, ar veiklu kustību pārknieba kaut kādu vadiņu stāvošā traktora motora dzīlēs. Traktora motors norīstījās un apklusa.

– Saderam, ka šodien vairāk pašīt nevajadzēs? – smīnēdams noteica Činčiks.

– Da noriebušies šitie dubļi ar visiem kartupeļiem… Kā saskābis rasols uz pohām… – tas bija Ivo komentārs par notiekošo.

Mēs jau ceturto dienu bijām kolhozā. Kaut kādā nekurienē kilometrus 150 no Rīgas. Mīcoties pa dubļaino kartupeļu lauku, centāmies dot savu ieguldījumu Pārtikas programmas īstenošanā. No vienas puses, iespēja nedēļu neiet uz skolu bija iepriecinoša. No otras, nemitīgā locīšanās, brienot pa oktobra lietū izmirkušo vagu, noriebās jau pirmajā darba dienā. Tāpat kā noriebās kolhoza ēdnīcas pusjēlās kotletes, kolhoznieku piezīmes par pilsētas baltrocīšiem un klases audzinātājas šķendēšanās par mūsu slinko un paviršo strādāšanu.

Piedevām izrādījās, ka ciema veikala pārdevējas ir nobrīdinātas nepārdot cigaretes Rīgas jaunatnei, t. i., dabā īstenot uz cigarešu paciņām uzdrukāto aizliegumu pārdot tās personām, kurām vēl nav sešpadsmit. Visam kroni uzlika klases audzinātājas paziņojums, ka viņa kārtības labad nakšņošot tajā pašā telpā, kur mēs, – kaut kāda vietējā kultūras nama zālē ar pārdesmit gultām. Tātad – nekādu aktivitāšu pēc oficiālā gulētiešanas laika.

Protams, katra no šīm nelaimēm atsevišķi vēl būtu kaut kā pārvarama, bet visas kopā tās žņaudza kā karātavu cilpa. Līdz ar to Vinčas izstrādātais sabotāžas akts bija tikai dabiska reakcija uz notiekošo. Tā sakot, ja jau mūs dzen stūrī kā žurkas, tad kodīsim pretī, kā mākam. Nav traktora – nav izartu vagu. Ja nav izartu vagu, nav arī kartupeļu, ko lasīt. Notrāpīt brīdi, kad traktorists uz kādu laiku pameta savu tērauda rumaku, nemaz nebija tik grūti, un iespēja, ka vainīgo noskaidros, bija tuvu nullei.

Darba diena tiešām ar to pašu beidzās. Arī traktorists izskatījās apmierināts ar notikušo – kaut ko paburkšķēja, bet beigu beigās pat piekrita padalīties ar dažiem smēķiem. Skaistākais beigu akords gan izskanēja vēl pēc pusstundas, kad lauka malā apstājās balta JAWA, no kuras nolēca Sparītis un Miņka. Viens no viņiem stiepa sporta somu, kurā kaut kas aizdomīgi klunkšķēja. Tā kā klases audzinātāja kopā ar traktoristu bija devušies noskaidrot kaut ko par tālākā darba iespējām, mēs bijām pamesti lauka malā likteņa varā un kolhoza braucienam līdzi atkomandētās jauniņās pedagoģijas praktikantes pieskatīšanā.

Sparītis un Miņka bija izlēmuši, ka jāapciemo nelaimē nonākušie biedri. Par to, vai kādam no viņiem ir vadītāja tiesības, man bija nopietnas šaubas. Atverot sporta somu, no tās izslējās piepūties gumijas cimds, vēdeklī izvērtis visus savus piecus pirkstus.

– Gorbačova roka! – lepni paziņoja Miņka. Visi apmulsuši skatījās, līdz saprata, ka cimds ir uzmaukts uz kakla trīslitru burkai ar duļķainu šķidrumu.

– Brāga? – Činčiks pavaicāja.

– Kā tad. Skat, otrā burkā jau norūgusi līdz galam, – Miņka cēla laukā no somas vēl vienu burku, uz kuras uzmauktais cimds karājās ļengans un bezpalīdzīgs.

– Tev no Slēpes sveicieni! – Miņka izmeta, pavērsies pret Činčiku.

– Veči, ir, kur saliet? – Sparītis nemierīgi dīdījās.

– Tūlīt būs, – Ivo bija novērojis, ka vienai no klases meitenēm līdzi ir soma ar tējas termosu, un nu aizsoļoja aizņemties termosa skrūvējamo vāciņu. Miņka tikmēr stāstīja, ka pirms nedēļas Teikā dzēruši vīnu no cigarešu paciņas, jo glāžu nav bijis, bet dzert no kakliņa apstākļos, kad šmiga zelta vērtē, būtu pārāk liels risks. Jo kāds var iekampt vairāk nekā citi. Un tas nebūtu godīgi.

– Kas te notiek? Kas jums te par pulcēšanos? – tā bija praktikante, sajutusi ko nelāgu tajā, ka pēkšņi parādījušies kaut kādi šaubīgi, viņai nepazīstami tipi.

– Nāksi ar mani uz kino? Šovakar forša filma ciema kincī! – Miņka, sapurinājis savas kuplās matu cirtas pār platajiem pleciem, atbruņojoši smaidīdams, vērsās pie topošās pedagoģes. Ar to pietika, lai kautrīgā jaunuve, kuru liktenis bija nedaudz apdalījis ar izskatu un piedevām nosūtījis uz mācību iestādi, kurā puišu skaits bija tuvu nullei, nosarktu un samulstu.

– Es… šovakar… Tas ir kā…?

Ivo ar Činčiku tikmēr jau lēja duļķaino un pretīgi smirdošo šķidrumu termosa vāciņā un divās krūzītēs. Pirmie malki teju vai nočūkstēja izslāpušajās rīklēs. Kāds jau bija paspējis izstāstīt ciemiņiem par traktora bēdīgo galu. Sāka šķilties idejas par to, ko vēl šajā kolhozā varētu izsist no ierindas. Kāds ierosināja nozagt traktora soļarku un iemainīt pret kaut ko ēdamu, dzeramu vai pīpējamu.

Ivo, ierāvis pamatīgu malku, sāka stāstīt par kādu savu draugu no pirmās videnes, kurš vasarā, LOTOSĀ būdams, pa šmigu pamanījies noraut lielo elektrības rubiļņiku pie kolhoza galvenās vistu fermas. Tā kā bijis piektdienas vakars un arī viss fermas personāls uzkāpis uz korķa, tad līdz pirmdienas rītam bez dzirdināšanas palikuši 20 000 cāļu. Rezultātā visiem pedāļi pret saulīti. Škandāls gan bijis, bet beigās visu vainu izdevies novelt uz pionieriem, kuru nometne bijusi netālu. Un no mazgadīgajiem jau neko nepaprasīsi. Pat ja izmeklēšanā iesaistīti ne tikai miltoni, bet arī vīri pelēkos vadmalas svārkos.

Uz šito prikolu točno jāiedzer, klausītāji vienbalsīgi nosprieda. Kāds sāka stāstīt veco joku par to, kā atšķiras vagons ar smiltīm no vagona ar pionieriem. Ar to, ka smilšu vagonu nevar izkraut ar dakšām.

– Ko tas nozīmē? Ko jūs tagad darāt?! – praktikante bija sapratusi notiekošā nozīmi un mēģināja kaut kā iejaukties notikumu gaitā.

– Varbūt aizlaižam uz Munameģi? Te līdz robežai nav tālu. Rīt jau būsim atpakaļ. Siena kaudzē gan negulēsim… – Miņka turpināja savu uzbrukumu praktikantei, ar cēlu žestu norādot uz lauka malā noparkoto moci.

– Kādu vēl Munameģi? Kas jūs vispār esat un kurš jūs te sauca? – meitene sasparojās, laikam jau sapratusi, ka viņu ķircina par viņas pieskatāmajiem pāris gadus vecāks, bet par viņu pašu drusku jaunāks bezkauņa.

– Nu, mēs atbraucām draugus apciemot! Iedzersim par draudzību! – Sparītis cēla uz augšu termosa vāciņu. No maģa, kuru viņš turēja otrā rokā, sāka skanēt Live is life.

– Iedzersim, lai mēs būtu stiprāki par Sauli! – lepni paziņoja Miņka. Visi klātesošie, kas zināja šī tosta otro daļu, sasmējās. Praktikante laikam nezināja, bet sajuta lamatas.

– Tūlīt izbeidziet! Te nav nekāda dzertuve!!!

– Daiļaviņ, iedzersi kādu malciņu kopā ar mums? – Miņka pajautāja, cieši skatoties uz sadusmoto jaunkundzi.

– Kā jums nav kauna! Es…

Nākamajā mirklī, atgriežoties klases audzinātājai, spēku samērs būtiski mainījās. Viņa sparīgi slāja pāri vagām brīvdienas svinētāju virzienā, jau pa gabalu taurēdama:

– Izslēgt škandelkastes! Jūs te strādāt vai ballēties atbraucāt? Es jums darbu neieskaitīšu! Ātrāk neviens prom netiks, kamēr šis lauks nebūs pabeigts!!! Par sabojāto traktoru būs kriminālatbildība!!!

Činčiks veikli un neuzkrītoši nometa pusnosmēķēto cigareti. Pārējie īpaši nereaģēja. Vienīgi Sparītis aizvilka sporta somas rāvējslēdzēju, noslēpdams Gorbačova roku pedagoģiskā personāla skatieniem. Miņka mierīgi turpināja malkot dzērienu no krūzītes. Termosa vāciņš atradās pie Ivo, bet otra krūzīte pie Vinčas. Magnetofons turpināja skanēt.

– Kurš to škandelkasti atstiepa! Tūlīt izslēgt!!! Kas jūs tādi un ko te meklējat? Tūlīt pazūdiet no šejienes!!! – audzinātāja auroja aizvien skaļāk. Sparītis, savilcis muļķīgu seju, stāvēja viņas priekšā, turot cigareti divos pirkstos pēc zeku metodes – ar īkšķi un rādītājpirkstu.

– Tu nedzirdēji, lops tāds!? Kas, tev kājas notizlojušās? Es teicu – prom no šejienes! Pīpēt varēsi cietumā! Jūs abi te par visu atbildēt dabūsiet!!!

– Ej ellē! – izgrūda Sparītis un iesvieda učenei ar smēķa galu.

 

***

Publika izlēma vispirms skatīties The Wall, pēc tam Čaku Norisu un visbeidzot Čārlzu Bronsonu. Kāds gan ierosināja Pink Floyd mūzikla vietā sākt ar Jesus Christ Superstar, bet šo ierosinājumu gandrīz vienbalsīgi noraidīja. Nobastotas sestdienas stundas, brauciens kopā ar Ivo uz Ķengaragu, šķiršanās no 15 rubļiem un iespēja skatīties normālas filmas pagrīdes videoseansa formātā.

No iztērētajiem 15 rubļiem 10 izdevās atpelnīt, notirgojot diviem pasākuma dalībniekiem pudeli kreisā šņabja. Patiesībā tā bija minerālūdens pudele, kurā 200 mililitriem borskābes spirta klāt piejaukti 300 grami ūdens. 20 borskābes spirta ampuliņas aptiekā varēja nopirkt par trim kapeikām gabalā. Vairāk par piecām gan vienā aptiekā nedeva. Tiem, kas interesējās par kreisā šņabja izcelsmi, es Minhauzena stilā gari un plaši stāstīju par attālu paziņu, kurš strādā degvīna rūpnīcā, kurā ik pa brīdim neliela daļa produkcijas tiekot norakstīta kā kaut kādiem tur standartiem neatbilstošs brāķis. Savukārt šo norakstīto veikli zeļļi protot izstiept no rūpnīcas. Īsti godīgi jau tas nebija, bet Gorbačova pretalkohola kampaņai katrs pretojās, kā mācēja. Mierināju sevi ar domu, ka esmu pārdevis tīru mantu, nevis kaut kādu dzīvībai bīstamu nezināmas izcelsmes surogātu.

Ja neskaita Ivo, vairāk nevienu pasākuma dalībnieku es nepazinu. Ivo pazina vairākus. Cik sapratu, viens no viņiem bija vistu fermas varonis. Ar vienu ausi sekodams līdzi viņu sarunai, es uzzināju, ka videomaģis piederot Banzajam. Čalis, pie kura ciemojāmies, esot to tikai uz pāris nedēļām patapinājis. Bet Banzajs to nopircis no Putnu dārza Valdiņa. Par Banzaju biju dzirdējis diezgan dīvainas lietas. Trenējoties pie Abiļeva. It kā esot saistīts ar pagrīdes spirta biznesu. Pēc citas versijas, esot tāds kā Valdiņa šestjorka – pārvadājot preci, piedzenot parādus utt. Treniņu jomā it kā jau esot ticis līdz melnajai jostai. Vēdēvešņiku svētkos (tie bija 2. augustā) esot Kirčikā sakāvies ar trim nule kā demobilizētiem desantniekiem. Neskatoties uz trīskāršo pārsvaru un faktu, ka tie trīs tomēr par viņu piecus gadus vecāki, cīņa beigusies neizšķirti, t. i., Banzajs nav bijis viņiem pa zobam. Klīda arī baumas, ka 15. maija nekārtību laikā Banzajs esot iedevis pa galvu kādam mentam un atņēmis tam pistoli. Īsāk sakot, apmēram tikpat dulls kā Vērmahts, bet ar nedaudz citu ievirzi.

Kad pēcpusdienā kratījāmies ar sabiedrisko transportu atpakaļ uz savu rajonu, Ivo ar vieglu skaudību balsī sāka rēķināt pagrīdes video biznesa aptuvenos ienākumus. Pēc viņa rīcībā esošās informācijas, Putnu dārza Valdiņš nesen bija pārvērtis žūksni čeku vairākos videomaģos. No tiem viens bija nodots Banzaja pārziņā, otru izmantojot pats Valdiņš, lai pārziedējušām daiļavām, ņemot 20 rubļus no sejas, rādītu Vējiem līdzi un citas līdzīgas filmas, bet trešo Valdiņš esot piedāvājis nopirkt Ivo. Darījums laikam nenotikšot, jo cena esot pārāk augsta, turklāt Ivo māte pošoties braucienā uz Vāciju, un tur tādus varot dabūt lētāk.

Viņam gan neesot plāna pelnīt naudu ar filmām. Tad jau drīzāk maģi kādam pārdot un nopirkt māju kaut kur laukos. Man īsti nebija skaidrs, kāds Ivo būtu labums no vecas lauku mājas. To, ka tas šobrīd skaitās moderni mākslas un zinātnes aprindās, es it kā biju dzirdējis. Arī Klīdzēju Pītara dēls, Akadēmiju pabeidzis, bija iegādājies māju kaut kur pie Salacgrīvas. Ar Ivo tēlu man šāda shēma īpaši nelīmējās. Pēdējā laikā viņš gan šad un tad pieminēja dievturus. Uz brīdi man ienāca prātā, ka plāna dziļākā jēga jāmeklē šajā virzienā. Tomēr gribējās cerēt, ka tik traki ar draugu vēl nav.

Kā apliecinot, ka viņš tomēr vēl netaisās pilnībā pārslēgties no reālās dzīves uz dainu, svētbiržu un krīvu pasauli, Ivo sāka stāstīt par to, kā RPI laboratorijā, kurā strādā viņa māte, kāds komiķis devies pie saimniecības daļas vadītāja ar lūgumu izsniegt desmit litrus spirta optiskās ass tīrīšanai. Pa ceļam vēl saņēmis rakstveida akceptu no labenes vadītāja, kuram mēnesis līdz pensijai un sen jau pofig, ko parakstīt. Un, lūk, – spirts tiešām izsniegts. Tā kā laboratorijas kolektīvā esot divi Aleksandri, tad liela daļa no izblēdītā spirta tikusi nodzerta, svinot 18. novembri, t. i., Aleksandru vārda dienu.

Kad atgriezos mājās, tēvs pie vakariņu galda mātei kaut ko stāstīja par sanāksmi pie Zeļina, kurā apspriesti pēdējie jaunumi un nākotnes iestrādes. Drīzumā būšot būtiskas reformas, kaut kas līdzīgs NEPam. Arī robežas pavēršot vaļā. Vispirms zinātnes un kultūras ļaudīm, pēcāk arī citiem, bet tas gan nebūšot tik drīz. Zeļins esot arī atgādinājis par manu stāšanos partijā un interesējies, vai es mācoties svešvalodas. Tas viss izklausījās cerīgi, bet nez kāpēc man atmiņā uzpeldēja pirms pāris gadiem dzirdētā vecāku saruna.

Toreiz tēvs bija atgriezies no svinīgās sanāksmes par godu PSRS 60. gadadienai. Tā kā Gorbačova stunda vēl nebija situsi un alkohols pludoja platā straumē, pēc sanāksmes bijusi izpriecu daļa ZA atpūtas kompleksā Jūrmalā. Kopā ar Zeļinu bijusi kāda šarmanta dāma no Maskavas. CK instruktore vai kaut kas uz to pusi. Dropes kulminācijā kāds viņai pavaicājis, kā tad īsti būšot ar jauno vadoni (Brežņevs bija nule kā nolaists bedrē). Dāma ilgi klusējusi, tad klusi bildusi – такой же православный еврей, как ТОТ… Un vēl klusāk piebildusi – и будет тоже самое…⁹ Visi jau, protams, sapratuši, kas domāts ar TO – vārdā neminamo. Tēvs pēc tam vēl ilgi staigāja ne savā ādā… It īpaši, kad Rīgā uzreiz pēc Jaunā gada sākās aresti un Alijevs kļuva par politbiroja locekli.

 

***

Biju ticis galā ar uzdevumiem drusku pirms atvēlētā laika. Tā kā biju apsolījis Ivo, ka pagaidīšu viņu vestibilā, tagad, laiku īsinādams, klaiņoju pa 1. vidusskolas ēku un domās salīdzināju šīs cara laika celtnes plānojumu ar mūsdienu tipveida vidusskolas necilo arhitektūru. Ikgadējā atklātā matemātikas olimpiāde paegļos bija pasākums, kurā parasti pulcējās tie, kas paši cerēja pārcelties uz šo skolu pēc tam, kad būs tikuši pie pamatizglītības atestāta. Manā gadījumā tas nozīmētu – nākamajā rudenī. Ivo kala līdzīgus plānus.

Aizdomājies attapos, ka esmu ieklīdis kaut kādās palīgtelpās skolas pagrabā. Pēc aromāta spriežot, attiecīgā telpa varēja būt neoficiāla smēķētava. Nebija vienīgi skaidrs, skolēniem vai skolotājiem. Vietām uz sienas bija sarakstītas rupjības, bet pašā tālākajā kaktā kāds ne pārāk lieliem (bet arī ne pārāk maziem) burtiem bija uzšņāpis – Dievs, svētī Latviju! Lai dzīvo Kārlis Ulmanis! Neizskatījās, ka uzrakstu kāds būtu centies nodzēst vai aizkrāsot.

Pirms tam es otrā stāva gaitenī biju atradis partijas un revolūcijas tēmai veltītu stendu. Zem plīvojošiem karogiem greznojās lieli, cēli burti – LKP. Tālāk sekoja skaitlis 1903, kas acīmredzami bija norāde uz dibināšanas gadu. Aiz skaitļa bija uzvilkta tāda paša formāta svītra, kurai nekāds teksts nesekoja. Kopumā tas izskatījās precīzi kā kapa piemineklis, uz kura bez nelaiķa datiem savlaicīgi ierakstīts kāda vēl dzīva radinieka vārds un dzimšanas gads, atstājot pēc svītras tukšu vietu miršanas datumam (kurš taču agrāk vai vēlāk neizbēgami pienāks). Izlēmu, ka par šiem atradumiem noteikti jāpastāsta Ivo.

Ivo parādījās pēc minūtēm desmit. Kad izgājām uz ielas, uz soliņa starp Raiņa bulvāri un kanālu pamanījām bariņu puišu, dažus no tiem ar nepārprotamām panku pazīmēm. Daži citi likās pazīstami. Miņka, Guculis un Sparītis. Vēl pēc brīža parādījās Vērmahts, fermas varonis (izrādījās, ka viņu pēc šī notikuma iesaukuši par Zvērkāvi) un diezgan neizteiksmīga izskata tips, kura tuvošanos visi sveica ar saucienu Banzai!

Aprautajās sarunās bija jūtama nedaudz nervoza spriedze, un mani pārņēma sajūta, ka tūlīt kaut kas notiks. Ar šādu personālu gluži vienkārši nevarēja nenotikt. Mēģināju ierosināt Ivo doties uz māju pusi, bet viņš diezgan nelaipni no piedāvājuma atkratījās. Dažu nākamo minūšu laikā izkristalizējās viedoklis, ka visiem jādodas uz Doma laukumu, jo tur kaut kas būšot. Kas īsti, nebija skaidrs. Bet neiet gluži vienkārši nevarot. Kāds ieminējās, ka tūlīt jau būšot tumšs. Kāds cits uzsvērti paziņoja, ka tumsa ir jauniešu draugs.

Pa ceļam līdz Vecrīgai Vērmahts paguva izstāstīt anekdoti par to, kāpēc menti patruļās parasti iet divatā. Jo viens prot lasīt, bet otrs – rakstīt. Bet kāpēc sevišķi sarežģītās situācijās patrulē trijatā? Tāpēc, ka trešais iet līdzi un pieskata tos divus intelektuāļus. Sparītis paziņoja, ka rīt Tontonu laižot ārā no būra. No piespriestā gada būšot reāli nosēdējis piecus mēnešus. Salmiņš vecākais šajā sakarā visiem liekot dropi kaut kādā Pārdaugavas krogā.

Doma laukums mūs sagaidīja ar puskrēslu, retām sniegpārslām un elektrizētu atmosfēru, ko veidoja lielāki vai mazāki panku pūlīši, kas pārvietojās pa visu laukumu. Pie pašas baznīcas bija redzams tāds kā ļaužu sablīvējums, skanēja kliedzieni un lamas gan latviski, gan krieviski. Pievirzoties tuvāk, bija redzami trīs citroni un bariņš miltonu, kas centās izklīdināt grupu jauniešu. Dažus no viņiem turklāt mēģināja iestumt citronos, kam paši aizturētie enerģiski pretojās. Sniegā mētājās notriektas miliču cepures, kaut kādas panku grabažas, pa kādai saplēstai jakai. Viens no mentiem kaut ko nesaprotamu bļāva megafonā. Pamanīju, ka Vērmahtam rokās ir sapieru lāpstiņa, bet Banzajs jau labu laiku tur roku, aizbāztu aiz jakas. Mūsu pulciņš virzījās tieši uz notikumu centru.

Līdzīgi kā pavasarī pie Purvciema skolas, arī šoreiz notikumi kulminēja dažu sekunžu laikā. Vērmahts svieda sapieru lāpstiņu, kura gaisā aprakstīja slaidu loku un trāpīja pa galvu milicim ar megafonu. Banzajs izrāva no kabatas pistolei līdzīgu priekšmetu. Nākamajā mirklī atskanēja šāviens, un vēl pēc sekundes visi saprata, ka tā ir raķešpistole. Izšautā signālraķete, gaismas dzirkstis šķiezdama, ietriecās sānos vienam no citroniem, atlēca un ar rikošetu aizlidoja pret baznīcas sienu. Blakus māju logos sāka lidot akmeņi. Milicis ar megafonu novēlās sniegā, bet pārējie, veikli sadalījušies divās grupās, metās pakaļ Vērmahtam un Banzajam, kuri muka katrs uz savu pusi.

Miņka, Guculis un Sparītis tikmēr pieskrēja vienam no citroniem, dažos mirkļos izdauzīja tam logus un pārdūra riepas. Vēl pēc mirkļa, piesteidzoties palīgos vēl kādam pusducim jaunekļu ar un bez panku frizūrām, viņi nelaimīgo transportlīdzekli apgāza. Sāka plīst nākamā citrona stikli. Pēc visa spriežot, Banzajs skrienot bija paspējis pārlādēt savu raķešpistoli, jo atskanēja vēl viens šāviens komplektā ar spilgtu gaismas uzliesmojumu.

Tikmēr es ar acs kaktiņu pamanīju, ka pie Radio mājas parādes durvīm apstājas mikroautobuss bez pazīšanās zīmēm, no kura rāpjas ārā pamatīga izmēra tēvaiņi civildrēbēs. Metos prom uz upes pusi gar Herdera pieminekli. Jau krastmalā mani panāca Ivo. Nedaudz vēlāk pievienojās Zvērkāvis. Ar palielu līkumu gar RTU galveno ēku atgriezušies Vecrīgā, mēs finišējām Vīna pagrabā. Ar domu noskalot kaujas putekļus un apdomāt tālāko rīcību. Pēc otrās pudeles Zvērkāvis sāka stāstīt, ka 20 000 cāļu lietā galvenais vainīgais esot bijis nevis viņš, bet Banzajs. Pie trešās pudeles sākās spriedelēšana par nākotnes perspektīvām valstī un pasaulē, t. i., sākām apspriest plānus 1986. gadam, līdz kuram bija palicis pavisam nedaudz.

 

Visi aprakstītie notikumi ir īsti, tāpat kā šo notikumu dalībnieku vārdi, uzvārdi un iesaukas. Daži vārdi par varoņu tālākajām gaitām:

Salmiņa tēvs deviņdesmito gadu vidū pakārās cietuma kamerā. Acīmredzot viņu, 60 gadu vecumā apcietinātu aizdomās par slepkavību, nevilināja iespēja jau nosēdētajiem 40 gadiem pievienot vēl kādus 20. Pēc citas versijas, viņam esot bijis vēzis pēdējā stadijā.

Zeļins paspēja aiziet pensijā īsi pirms PSRS sabrukuma. Kā bijušajam partijas darbiniekam viņam bija izredzes tikt pie personālās pensijas, taču to piešķirt viņam nepaspēja. Savukārt kā bijušais frontinieks viņš deviņdesmitajos saņēma Krievijas Federācijas maksāto pensiju un dzīvoja tīri ciešami. Dažs labs Latvijas zinātnieks 21. gadsimtā viņu ar labu vārdu pieminēja savos memuāros.

Vērmahts pāris gadus vēlāk, jau vispārēja sabrukuma apstākļos, dzērumā nošāva tikpat piedzērušos taksistu. Pāri mēram aizsvinējies 20. aprīli, viņš taksometrā bija sācis vicināties ar nez kur dabūtu ieroci un pieprasījis, lai taksists viņu fīrera dzimšanas dienā ved bez maksas. Taksists bija atteicies. Pēc tā laika likumiem viņam kā nepilngadīgajam nebija iespējams piespriest vairāk par desmit gadiem. Ņemot vērā slepkavības sadzīvisko raksturu (iedzērušu cilvēku strīds par neko), visticamāk, viņš tika cauri ar gadiem pieciem sešiem. Lēnijai Rīfenštālei ierodoties Sanktpēterburgā jaunā gadsimta sākumā īsi pirms savas 100. dzimšanas dienas, viņš, iespējams, bija starp tiem krievu neonacistiem, kuri ar sarkanu paklāju, nacistu sveicieniem un Horsta Vesela dziesmu lidostā sagaidīja pēdējo cilvēku uz šīs planētas, kurš personiski pazinis fīreru.

Sparītis astoņdesmito gadu beigās ilgstoši izvairījās no iešanas krievos. Divas reizes viņu gandrīz noķēra, otrā no tām bija brīdī, kad kara komisariāta sūtītā ķērāju komanda ieradās viņa darba vietā – kādā deviņstāvu ēkas jaunceltnē, kur Spartaks bija iekārtojies par mūrnieka mācekli. Tā vietā, lai padotos gūstā, Sparītis no devītā stāva augstumiem bija sācis sviest lejā ķieģeļus. Pēc ceturtā vai piektā ķieģeļa ķērāji atkāpās. Pēdējo reizi es viņu redzēju deviņdesmito gadu sākumā. Tobrīd viņš Rumbulā organizēja suņu cīņu turnīrus, kuros skatītāji bija dažāda kalibra vietējie un Krievijas bandīti. Par viņa tālāko likteni man ziņu nav.

Par Tontonu es nesen atradu īsu rakstiņu “Delfu” arhīvā. 2003. gadā tika ziņots, ka par citu noziegumu jau apcietinājumā esošais G. Salmiņš nule notiesāts uz 18 gadiem par divām slepkavībām. Iespējams, ka nu jau viņš atkal ir brīvībā.

Činčiks nodzērās līdz Tvaika ielai. Vēl nesen esot redzēts klīstam pa dzimto Teiku. Ziemas mētelī un ausainē, kaut gan bijusi silta vasaras diena. Šaha čempions no viņa neiznāca.

Miņka esot miris kaut kad ap gadsimta miju. It kā no narkotiku pārdozēšanas, it kā paģirās ar sirds mazspēju.

Ivo izmācījās par ķīmiķi, taču vēlāk pievērsās datoru zinībām. Diemžēl kopš studiju gadiem nav iznācis satikties.

Vinča kļuva par veterinārārstu, pēcāk uzdienēja par Pārtikas un veterinārā dienesta vadītāju un kādu laiku bija ministrs. Pavisam nesen mēs kopā izdzērām pa glāzei alus Ziedoņdārza vasaras kafejnīcā. Viņš man pastāstīja par dažiem saviem piedzīvojumiem Ukrainā.

Putnu dārza Valdiņa pēdējais man zināmais publiskais uznāciens bija viena no VDK aģentu tiesas prāvām deviņdesmito gadu beigās. Viņš sniedza garu un plašu liecību par to, ka personāžs, kura lietu izskatīja tiesa, astoņdesmito gadu sākumā regulāri esot par viņu ziņojis gan milicijai, gan Valsts drošības komitejai. Ziņošanas dēļ Valdiņam esot radusies virkne problēmu un beigu beigās nācies mukt no Rīgas un slēpties Tallinā. Ja pareizi atceros, tiesa viņa liecību novērtēja kritiski. Sadarbības fakts netika konstatēts.

Banzajs deviņdesmito gadu sākumā kādu laiku mācījās Policijas akadēmijā. Tad aizkūlās uz ārzemēm un dažus gadus pavadīja Āfrikā, “Légion étrangère” rindās. No turienes viņš katapultējās bijušās Dienvidslāvijas konflikta ugunīs, bet gadsimta beigās atkal uzpeldēja Rīgā. Klīda runas, ka viņš ir kaut kā saistīts ar 2000. gada vasaras sprādzienu universālveikalā. Kādu laiku pēc tam viņš visai neskaidros apstākļos gāja bojā autokatastrofā.

Guculi noteiktās aprindās atceras kā vienu no spilgtākajām astoņdesmito gadu personībām. Diemžēl neviens neko nezina par viņa vēlākajām gaitām.

1. Masu nekārtības Čīlē/Haiti/Dienvidāfrikā. Krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Tu esi tankists? Es. Tu uzspridzināji tanku? Es. Debilais, tas taču mūsu, padomju, tanks!!! Es, es! Krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Uz austrumiem, uz austrumiem, uz austrumiem mēs braucam, uz austrumiem žīdus šaut un komisārus kārt! Vācu val.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Un tankisti brauca krievus likvidēt. Vācu val.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Trieciengrupa Ostlande. Vācu val.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Abreviatūra, antisemītisks sauklis krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Man pie kājas – es tankā! Krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Labāk būt slaikam sliņķim nekā kuprainam stahanovietim. Krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Tāds pats pareizticīgais ebrejs kā TAS… Un būs tas pats… Krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)