— Izlietās kafijas dzejoļi

***

I

pludmales proletariāts – vārnas
jūras zilgā acs ar viļņojošu radzeni
kaiju un ķīru piešķiebtā galva
vasara tur diriģenta zizli

es lieku savas pēdas līdzās tavām
un tomēr – pa savam

II

kāpēc mēs ejam
ne kā mēs
bet viens no otra atsaistītie?

III

esmu atkāpšanās pašas saujā
kur drīkstu būt maziņa

kā tā bērna spurainā galvele
kurš rāpdamies klēpī sacīja:

bučīgā skolotāja

 

***

smilšu zonā sadētas būdiņas,
cietas plastmasas čaulas

no tām šķilsies tauriņi
vai augumi
kas joprojām atgādina
kūniņas

te nu tās ir –
lapseņu pils
atsevišķās istabiņas

 

***

gliemežnīcu piebārstītajās sērēs
smaržo aļģes
kā tikko izšļākusies tuvība

esmu aizņemta ar jūtām
un nogurumu
pēc to atplūdiem

 

***

attiecībās ar tevi mācos
ka prieks ir vientuļš
sāpes tāpat

tāpēc jau nav jāprecas
tāpēc jau nav jāšķiras

 

***

redzi te kaila es
kaila seja kā sniegs
redzi cik kaili
apgūstama es

pastiep skatiena roku
tuvībā ietiekties

redzi ir grūti būt aizvērtai –
tas ir pret dzīvības instinktu
tas ir pret visu ko pazīstu
kā patiesību

 

***

izlietās kafijas dzejoļi
pulcējas ap krūzīšu pleķiem
šūpojas apģērba stērbelēs
klusi izsmaržo uz rokām
nemanīti
nikni dzīti projām

izlietās kafijas dzejoļi
dienu viļņos
līdzinās bojām