— Dziedi man, mūza, par dažādiem Odisejiem

“Man būtu kauns, ja es būtu rakstījusi kaut daļu no šī scenārija,” rakstā par Kristofera Nolana Odiseju atklāj Homēra tulkotāja Emīlija Vilsone.¹ Viņa atzīst, ka jutusies pagodināta, uzzinot, ka viņas tulkojums režisoru iedvesmojis, taču norāda uz trūkumiem, kas, viņasprāt, ir raksturīgi visām Nolana filmām – virspusīgums, lielummānija un stereotipiski atveidoti sieviešu tēli. Apgalvojumam ir pamats. Eposa varoņi ir noplicināti līdz to pamatfunkcijām, un šis pliekanums paslēpts iespaidīgā vizualitātē. Taču Nolans turpina strādāt tāpat kā vienmēr, un šoreiz viņš auditoriju piesaista ne tikai kinoteātriem, bet arī grāmatnīcām un bibliotēkām.

Odiseja kino ir pārstāstīta daudz. Stāstītāju attieksme pret materiālu atšķiras, taču lielākoties režisori ir vienisprātis vismaz par to, ka Odisejs ir varonis. Interpretāciju piedzīvo viņa raksturs, piemēram, Homēra emocionālais Odisejs tiek pielāgots jaunāko laiku izpratnei par vīrišķību. Savukārt pašu Odiseju var stāstīt gan kā aizraujošu piedzīvojumu virkni, gan kā vainas nospiesta karavīra izmisīgu ceļu uz mājām.

Pirmā no ekranizācijām – Kalipso sala: Uliss un milzis Polifēms – tapusi jau 1905. gadā, kad fantastisku sižetu cienītājs Žoržs Meljess četrās minūtēs izstāsta versiju par Odiseja sadursmi ar kiklopu Polifēmu. Kopš tā laika tapušas vēl vismaz 14 tiešas eposa adaptācijas un neskaitāmi daudz netiešu – sākot ar tādām filmām kā brāļu Koenu O, brāl, kur tu esi? (2000), kas pārnes Odisejas sižetu citā laikā un vietā, saglabājot daļu no oriģinālā stāsta atskaites punktiem, līdz Sūklis Bobs (The SpongeBob SquarePants Movie, 2004), kuras animētie varoņi dodas asprātīgā zemūdens odisejā, un beidzot ar jebkuru sarežģītas pārnākšanas stāstu.

Eposs Odiseja visdrīzāk ir mutiski nodotu leģendu apkopojums, kurš jau pierakstīšanas laikā atšķīrās no iepriekšējos gadsimtos radītā un mainītā oriģināla (ja mutvārdu kultūrai vispār ir iespējams atrast sākumpunktu). Poēmas laiktelpa ir daudzslāņaina, sižets attīstās nelineāri – stāsts ietver vēl citus stāstus, un visa virsstāstnieks ir Homērs. Tradīcijai atbilstoši ikviens, kurš šo stāstu stāsta tālāk, ievieš pats savas izmaiņas un izceļ sev svarīgāko.

Tā Nolans ienes naratīvā mūsu (t. i., Mikēnu, bronzas un, iespējams, mūsdienu) civilizācijas beigas un izceļ ideju, ka arī labi cilvēki reizēm ir spiesti darīt ļaunas lietas. Nolana Odisejs, latviešu tulkotāja vārdiem sakot, ir “dievišķais cietējs”.² Viņš nelabprāt dodas karā, nelabprāt izgudro viltību ar zirgu, nelabprāt izlaupa Troju, bet tīri labprāt izdur Polifēmam aci un izlaupa nevainīgu piejūras ciemu. Viņa vardarbība un līdz ar to arī nožēla ir selektīva, kā uz to norāda gan Vilsone, gan vietējie recenzenti.³ Tomēr viņš uzņemas atbildību par visu asinsizliešanu, ko piedzīvojis garajos kara un mājupceļa gados, kaut gan pat dieviete Atēna norāda, ka šis slogs nav nesams viņam vienam. Odisejs Meta Deimona tēlā cieš un patiesībā baidās atgriezties mājās.

Noguris, nelaimīgs Odisejs, kuru sagrauzusi vardarbība, pie kino skatītājiem nonāca jau 2024. gadā Uberto Pazolīni filmā Atgriešanās. Ralfa Fainsa Odisejs nevis izliekas par vecu, sirmu ubagu, bet tāds patiešām ir, kaut arī viņa ķermenis saglabājas sīksts un spēcīgs. Viņa mājas ir karš, tādēļ tik grūti bijis atgriezties Itakā, un viņš tiešām ir kļuvis par Nevienu (kā šajā versijā atbild uz Tēlemaha, ne Polifēma jautājumu kas tu esi?). Uzvelkot loku, lai nogalinātu preciniekus, Odiseja acīs ir nogurums un padošanās liktenim – viņš zina, ka jāseko asinspirtij, taču pilda šo pienākumu bez prieka. “Mēs nenojautām, ka tieši mirušajiem ir paveicies. Tu izdzīvo, taču paliec tukšs,” saka Fainss sava tēva līķim. Ciešanu un pāridarījumu pēdas ir nepārprotami jūtamas filmas galvenajā varonī, un nerodas šaubas ne par viņa nodarīto, ne tā sekām cilvēka dvēselē.

Savukārt franču seriālā Odisejs: Ulisa atriebība (2013) varonis atgriežas mājās atriebības alku un greizsirdības pārņemts. Katrā kustībā viņš saskata potenciālu nodevību un nespēj rast mieru, jo secina, ka vairs nepazīst Itaku un tajā dzīvojošos. Odisejs, nespēdams atzīt, ka ir mainījies, kļūst par tirānu. Abus šos Odisejus mēs satiekam mājupceļa pēdējā posmā – troņa un ģimenes atkarošanas brīdī. Viņi ir pagātnes salauzti katrs savā veidā, un ir skaidrs, ka neviens no viņiem nekad vairs nepielāgosies ikdienas dzīvei.

Nolans mēģina veidot tādu pašu Odiseju, taču, iespējams, tāpēc, ka filma ietver arī pagājušos 20 gadus, viņa ciešanu pamats nav neapšaubāms. Viņš atšķirībā no “daudzprašas gudrā”, kāds ir Homēra Odisejs, ir visai pasīvs un tik tiešām nav pelnījis uzņemties nedalītu atbildību par savu biedru nāvi. Viss nežēlīga un savtīga kara svars ir iekodēts bezsejas Agamemnonā, kurš klusēdams vada ahajiešu kara mašīnu, un lielāko daļu lēmumu, kas noved pie biedru bojāejas, pieņem viņi paši Eiriloha vadībā. Arī Pēnelopejas un Tēlemaha atstāšana nav vainas vadmotīvs, jo Odisejs ir pārāk pārņemts ar sevi, lai par viņiem domātu. Turklāt septiņus gadus, ko viņš pavada pie Kalipso, Odisejs viņus pat neatceras, jo filma – kā to dara vairākas adaptācijas – izmanto lētāko no Homēra piedāvātajiem sižetiskajiem rīkiem un pārceļ aizmirstību sniedzošo lotosu uz Kalipso salu. Ciezdams no posttraumatiskā stresa, Odisejs negausīgi rij lotosa lapas, zaudējot sasaisti ar sevi un savām atmiņām. Tikmēr Pēnelopejas dzīves centrā ir tikai Odisejs un viņa gaidīšana.

Nolana nespēja uzrakstīt ticamus sieviešu tēlus, kas nekalpotu tikai kā vīrieša papildinājums, viņam pārmesta regulāri. Šajā filmā sastopama tā pati kaite. Tomēr jāatzīst, ka ar to sirgst ne tikai Nolans. Tā kā visas atrodamās Odisejas ekranizācijas ir režisējuši un rakstījuši vīrieši (taisnības labad jāpiebilst, ka divām animācijas filmām līdzscenāristes ir sievietes), sieviešu raksturu noplicināšana ir raksturīga lielākajai daļai no tām. Pat filmai Pēnelopeja (2009), kura it kā uzņemas vēstīt par mājās palikušās sievas bezgalīgajām gaidām.

Pēnelopejas varone ir kļuvusi neredzama – kalpones viņu kopj, bet ar viņu nerunā, un cūkām līdzīgie precinieki savu alku objektu neievēro, kad viņa lavās tiem garām, lai ārdītu šķidrautu, un pat ne tad, kad viņa tos uzrunā. Viņi bauda tikai cits cita un kalpoņu kompāniju. Viņa klīst pa pasauli kā spoks, realitātei nepiesieta. Bez Odiseja viņa nav nekas. Tādējādi šī adaptācija – vienīgā, kas sola atklāt tieši sievietes psiholoģiskās grūtības, – attēlo Pēnelopeju visierobežojošākajā veidā.

Un šādi grēko ne viena vien ekranizācija. Atjautīgā, pašpārliecinātā Homēra Pēnelopeja, kas spēj gadiem ilgi savaldīt preciniekus, kino visbiežāk kļūst par vientuļu un nobijušos sievieti. Viņas viltības nereti tiek piedēvētas vīriešiem, viņas klātbūtne neizraisa cieņu, un viņu vada tikai nelokāma uzticība vīram. Vienīgais rakstura sarežģījums, ko adaptāciju autori viņai atlicina, ir seksualitāte. Precīzāk, tas, kā vīra atstāta sieva tvīkst pēc pieskārieniem. Vairākās versijās viņa piedzīvo seksuālu spriedzi ar Antinoju un Andreja Končalovska filmā – pat ar jūru.

Turpretī Odisejs bieži tiek deseksualizēts. Sengrieķu Odisejs, kamēr viņa sieva tiek slavēta par nemaitātu uzticību, pats liekas gultā gan ar Kirki, gan Kalipso, savukārt viņa tikšanās ar princesi Nausikaju aprakstīta tik suģestējoši, ka Gēte vēlāk iesācis rakstīt lugu par abu precībām. Taču nav daudz adaptāciju, kas scenārijā atstātu Kirkes gultā pavadīto gadu, un nereti pat attiecības ar Kalipso tiek iezīmētas platoniskā gaismā. Arī Nolana versijā Odiseja neuzticība tiešā veidā filmā neparādās, un, kaut gan viņš septiņus gadus dzīvojis ar Kalipso, viņu seksuālās vai romantiskās attiecības netiek ietvertas pat mājienos. Vienīgā funkcija, ko Nolans uztic Kalipso, ir mudināt Odiseju atgūt atmiņu – viņa, kas gadiem barojusi savu mīlnieku ar lotosu, tagad aicina to nelietot, jo ir skaidrs, ka zemapziņā viņš alkst pēc jūras un ceļa turpinājuma. Viņai nav ne pašai savu interešu, ne vēlmju. Daiļā nimfa, kura iesloga Odiseju pie sevis savtīgiem mērķiem, šeit ir pelēka, tīklos ietinusies būtne, kas klīst pa tuksnešainu salu skumjā vientulībā. Pat Šarlīzes Teronas seja nepiešķir viņai ne personību, ne pārpasaulīgu daili.

Tāpat kā seksualitāte, arī vardarbība bieži tiek samazināta līdz minimumam. Tikai retā adaptācija uzdrošinās iekļaut verdzeņu cietsirdīgo nogalināšanu, Odisejam atgriežoties mājās, un arī atriebības smagums ir mainīgs. Sekojot dažādiem populārā kino priekšnoteikumiem, gan Nolans, gan daudzi citi režisori sterilizē nāvi, padarot to tīru un vienkāršu. Nolanam neasiņo ne trojieši, kuri ir ērti dehumanizēti aiz karotāju ķiverēm, ne bezkaunīgie precinieki, ne paši ahajieši, kad tos iznīcina laistrigoni. Varonis nes nāvi bez asinsizliešanas.

Vienīgi itāļi, kuri ir aktīvākie Odisejas ekranizētāji, nevairās ne no asinīm, ne seksualitātes. Pat animācijas filmā Uliss (1998) trojieši asiņo un mirst, sievietes un bērni tiek kalti važās un aizvesti kā vergi un, kaut gan sekss paliek ārpus kadra, gadu ilgā ciemošanās pie Kirkes tiek pamatota ar vārdiem: “Kirke un viņas kalpones bija ļoti, ļoti viesmīlīgas.” Visa šī netiklība nemazina Odiseja varoņa tēlu – tā pat kļūst par virzītājspēku filmas noslēgumam, kurā Odisejs pamet Itaku un savu ģimeni uz neatgriešanos. Teicējs mūs informē, ka daži domā, ka viņš aizgāja bojā, bet citi – ka Odisejs atrada salu ar daiļu dievieti un palika tur uz mūžīgiem laikiem.

Kad cilvēki domā par agrākām ekranizācijām, daudziem pirmā asociācija ir Andreja Končalovska divsēriju filma Odiseja no deviņdesmitajiem. Tās estētika atbilst tolaik populārajiem piedzīvojumu un burvestību seriāliem, kas tikai nosacīti saistās ar vēsturisko periodu, kurā tiek balstīti, un filma sevi neapgrūtina ar notikumu analīzi vai varoņa introspekciju. Končalovska filmas sākumā Armanda Asantes atveidotais galvenais varonis paceļ nesen dzimušo Tēlemahu un saka – redzi, tā ir tava valstība. “Es esmu Odisejs, Itakas valdnieks, un šis ir mans stāsts,” aizkadrā iesāk Asante, un, lai vai cik uzjautrinoši tas neliktos, šāds formulējums savā būtībā saglabā uzticību pamattekstam.

Ja “dievišķā cietēja” filmas uzsver, ka Odisejs savā ceļā sastopas ar nelaimēm un šķēršļiem, tad Končalovska versijā tie ir izaicinājumi, ko labdabīgam un pašpārliecinātam varonim ceļā liek sīkumains dievs. Taču Odisejs nepārdzīvo – viņš uzrota piedurknes un dodas piedzīvojumā. Atēna neslēpjas, viņa Izabellas Rosellīni veidolā smīnīgi seko Odisejam un pieliek roku, kur nepieciešams. Pēnelopeja gan saņem pietiekami daudz ekrāna laika, gan saglabā savu atjautību – ir redzams, ka viņi abi viens otru ir izpelnījušies, jo ir vienlīdz izmanīgi un gudri. Šī atziņa liek novērot, ka lielākoties adaptācijas neiedziļinās Odiseja un Pēnelopejas attiecībās, jo pietiek ar to vien, ka viņi ir precēti. Tātad loģiski, ka viens pēc otra ilgojas un ka sieva viņu uzticami gaidīs. Kaut gan Končalovska Odiseja pārspīlētās teatralitātes, slikti novecojušo efektu un nenopietnības dēļ neskaitās laba filma, tā savus varoņus uztver pārsteidzoši cienījami.

Cita apjomīga ekranizācija, kuru raksturo uzņemšanas vieta un laiks, ir 1968. gada Odiseja – tā ir lielisks 20. gadsimta 60. gadu itāļu kino paraugs. Režisors Franko Rosi gluži Fellīni stilā būvē mītisku atmosfēru caur iespaidīgu scenogrāfiju, stilizētiem tērpiem un rūpīgi pārdomātiem kameras leņķiem. Viņa Odisejs ir nevainojams varonis, cēls un atsvešināts, taču netiek slēpts arī tas, ka tieši viņa ziņkārība un lepnums noved viņu un biedrus bīstamās un pat nāvējošās situācijās. Līdzīgi kā lasot grāmatu, arī šajā adaptācijā skatītājam rodas žēlums pret visiem, kam Odisejs savā lepnībā nodara pāri – trojiešiem, Polifēmam, paša biedriem. Pirms Kirke nosūta Odiseju Aīda valstībā, viņa uzdod jautājumu, kurā slēpjas patiess apgalvojums: “Vai, ejot meklēt draugus, tu gribēji viņus glābt, vai arī tu gribēji būt vienīgais mirstīgais, kurš atklāj debesu noslēpumus?” Arī Pēnelopejai Rosi piešķir asu prātu, ļaujot viņai atpazīt vīru jau pirmajā sarunā, kā arī noturēt distanci un pārbaudīt Odiseja nolūku. Taču šī filma, tāpat kā Nolana versija, ir tikai par Odiseju.

Vairākās, galvenokārt animācijas, filmās galvenais varonis ir nevis Odisejs, bet gan Odiseja. Tās parasti nevairās uzsvērt, ka šis ir no senatnes nācis stāsts un ka filma to tikai pārstāstīs. Pirmā tāda ir 1911. gada mēmā filma Odiseja, kas laikmetam atbilstoši stāstu nodod caur titru kartītēm, un attēls to tikai ilustrē. Šis ir laiks, kad kino vērienīgums nāk no teātra – lielizmēra dekorācijas statiskas kameras priekšā, darbība norisinās ierāmētā kadrā kā uz skatuves. Emocionāla efekta pastiprināšanai Odisejas nitrāta lente ietonēta trīs krāsās: nakts ir zila, diena dzeltena un īpaši dramatiskas ainas – sarkanas.

Animētās versijas seko līdzīgam principam – teicēja skaidrojums un tad pats notikums –, tomēr tās savā starpā ir izteikti atšķirīgas. Ja iepriekš minētais itāļu Uliss neslēpj Odiseja netiklības un pat labprāt uzsver viņa šķelmīgo dabu, tad Čehoslovākijas un Austrumvācijas kopprodukcija Odiseja klejojumi (1985) ir izteikti neitrāla un ataino Odiseju kā varoni. 1987. gada austrāļu Odisejā viņa raksturs tiek iezīmēts caur Zeva apgalvojumu, ka viņš “reiz pārspēs gudrībā vienu no mums”, un Odisejs visas filmas garumā ir šķelmis un gudrinieks, turklāt tāds, kurš nepieļauj kļūdas, jo Polifēmu no kuģa apsmej kāds no komandas biedriem, nevis Odisejs pats. Viņa asais prāts tiek atalgots ar laulībām ar Nausikaju, kas ērtības labad filmā pārsaukta par Pēnelopeju.

Šādos pārstāstos teicējs ir dzejnieks – stāstam nepiesaistīta trešā persona, kuras uzdevums ir nodot informāciju un izklaidēt klausītāju. Filmas, kas neiekļauj teicēju vai aizkadra balsi, dzejnieka lomu nodod režisoram. Odisejā Menelājs, dzejnieki un Odisejs pats pārstāsta viņa piedzīvojumus, kurus savukārt pārstāsta Homērs un vēlāk pierediģē vēl citi rakstnieki citos laikmetos. Stāstījuma elements ir nozīmīga Odisejas sastāvdaļa. To, cik realitātei neuzticams ir pārstāsts, norāda augšminētais franču seriāls, kurā viens no varoņiem ir jauns skribents Homērs, kurš pieraksta Odiseja stāstus un Itakas vēsturi. Kaut gan tas ir uzkrītošs anahronisms, seriāls veiksmīgi parāda, kā iespējams sagrozīt realitāti un beigu beigās stāstīt Odiseja – šajā versijā greizsirdīga apspiedēja – stāstu daudz skaistāku un cieņpilnāku, nekā tas ir.

Savukārt filma Nostos: Atgriešanās (1989) dzēš stāstnieka elementu pilnībā. Filma ir lielākoties bez teksta, un vietām izmantotā valoda ir izdomāta Vidusjūras reģiona valodu kombinācija. Nostos darbība norisinās starp dzīvo un rēgu pasauli, it kā sapnī. Ainas savieno kadri ar ņirbošu, hipnotizējošu ūdeni, kurā Odisejs ik dienu ir lūkojies un kas pastiprina nerealitātes sajūtu arī skatītājā. Neskaidras atsauces uz Odiseju ir vizuālas un veido tēlu par Odiseja prāta stāvokli klejojumu laikā, nevis par viņa reāli piedzīvoto. Iespaidīgākais sižeta elements ir galvenā varoņa iepeldēšana Mēnesī, kurā atrodas mirušo valstība, un skaņu izmantojums vientulības uzsvēršanai.

Ja Nostos reducē Odiseju līdz minimumam, atsakoties pat no valodas, tad citām ekranizācijām nepietiek ar Homēra jau tā piedzīvojumiem piepildīto tekstu, un tās labprāt izgudro jaunus notikumus, sākot no jaunavu upurēšanas (austrāļu Odiseja) un beidzot ar vēderrunāšanu kā sižeta virzītāju (itāļu Uliss). Savukārt bēdīgi slavenās mokbāsteru⁴ studijas The Asylum radītā Troja: Odiseja (2017) ar pamattekstu ir saistīta gandrīz tikai nosaukumā – galvenās izmaiņas piedzīvo Kirke, kurai vairs nav ne mazākā sakara ar grieķu mitoloģiju, un savu lomu sižetā spēlē Krakens, lotosa aizmirstība un datoranimēts kiklops. Taču ne uzticība pamattekstam, ne augsta kvalitāte nav bijis tās mērķis. Studijas darbības modelis iekļauj liela skaita mazbudžeta filmu ražošanu, mēģinot naudu atgūt ar kvantitāti, nevis kvalitāti, un skatītāju maldināšanu. Līdz ar to viņi 2026. gadā, protams, ir izlaiduši filmu ar nosaukumu Odiseja, kas ir lielākoties mākslīgā intelekta (MI) ģenerēta.

Secinājums, protams, ir tāds, ka viss ir atkarīgs no stāstītāja. Tāpat kā Homērs pats (vai paši) pierakstīja vēsturisku drāmu, kurā gribot negribot atspoguļo arī pats savu laiku, katrs nākamais pārstāstītājs izvēlas savu skatpunktu. Arī Nolans atrod veidu, kā caur mītiskā un vēsturiskā sniegto distanci runāt par pašam svarīgām tēmām, un gan jau pat MI versijā ir atrodams kāds mūsu laikmetu raksturojošs patiesības grauds. Homēra stāstam tiek pieliktas un noņemtas ainas, sapludināti varoņi, un pat par galvenā varoņa raksturu un motivāciju katram ir savs viedoklis. Galu galā varbūt viss eposs ir tikai kārtējā Odiseja viltība – par lielāko daļu no piedzīvojumiem pēc Trojas mēs dzirdam no viņa paša, un vienīgais fakts, kas kā baumas atceļo pats, ir, ka viņš dzīvojis uz salas kopā ar sievieti. Par pārējo mums Odisejam jātic uz vārda.

Izmantoto filmu saraksts tapšanas secībā:

Méliès Georges. Kalipso sala: Uliss un milzis Polifēms (L’île de Calypso: Ulysse et le géant Polyphème), 1905, Francija.
Bertolini Francesco; Liguoro, Giuseppe; Padovan, Adolfo. Odiseja (L’Odissea), 1911, Itālija.
Camerini, Mario. Uliss (Ulisse), 1954, Itālija/Francija/ASV.
Rossi, Franco. Odiseja (L’Odissea), 1968, Itālija/Francija (daudzsēriju filma).
Tyller, Jiří. Odiseja klejojumi (Die Irrfahrten des Odysseus), 1985, Čehoslovākija/Austrumvācija.
Gilbert, Warwick. Odiseja (The Odyssey), 1987, Austrālija.
Piavoli, Franco. Nostos: Atgriešanās (Nostos: Il Ritorno), 1989, Itālija.
Končalovskis, Andrejs. Odiseja (The Odyssey), 1997, ASV/Lielbritānija/Itālija/Vācija/Turcija (daudzsēriju filma).
Choi, Peter. Uliss (Ulisse), 1998, Itālija.
Kurtz, Gary; Aškinis, Valentas. Trojas sagraušana un Odiseja piedzīvojumi (Разрушение Трои и приключения Одиссея), 1998, Lietuva/Krievija/ASV.
Ferris, Ben. Pēnelope (Penelopa), 2009, Horvātija/Austrālija.
Azémar, Frédéric. Odisejs: Ulisa atriebība (Odysseus: La Vengeance d’Ulysse), 2013, Francija (seriāls).
Tekin, Girgin. Troja: Odiseja (Troy: The Odyssey), 2017, ASV.
Pasolini, Uberto. Atgriešanās (The Return), 2024, Grieķija/Itālija/Lielbritānija/Francija.
Nolan, Christopher. Odiseja (The Odyssey), 2026, ASV/Lielbritānija.

1. Wilson, Emily. An Uncomplicated Man. London Review of Books, 13.08.2026.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šeit un turpmāk gan varoņu vārdu, gan vietu un apzīmējumu latviskojumi ņemti no Odiseja. Augusts Ģiezens (tulk.). Liesma, 1967.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sk. Martinsone, Mirdza Elīna. Odiseja Gods. Nolana skatījums. Kino Raksti, 18.08.2026.; Svece, Artis. Odisejs un melnādainā Helēna. Satori, 10.08.2026.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Mockbuster – viltus blokbāsters, filma, kas maskējas par citu, slavenāku darbu, lai pievilinātu neuzmanīgus skatītājus.  (atpakaļ uz rakstu)