— zilā puķainā kleitā

***

zilā puķainā kleitā
četros no rīta viņa izgāja no reiva
viesnīcā latvija
bez mērķa klīda pa ielām
blenza uz retajām automašīnām
sintētiskā kleita līpa pie kājām
kas bija koši zilās zeķbiksēs
izgājusi ārpus tumsas
un hierarhiskajām piramīdām
viņa domāja
būtu forši piedzīvot apskaidrību
būtu forši rīta gaismā
uzzināt kaut ko svarīgu
(prātīga doma, ja tev ir 17)
bet ielas vienkārši klusēja
pat putnus nevarēja dzirdēt
no asfalta nekas neauga
tā viņa paklīda pāris kvartālus
un atgriezās midzenī
puskrēslā un reiva gaismu spēlēs
pie štata žurnālistu izrādīšanās
kokaīna apdullušiem promouteriem
ar kaut ko lietojušām klasesbiedrenēm
tas viss turpinājās kā parasti
līdz pirmajam tramvajam

 

***

menarhe augusta puča laikā
mēs ar māti bijām lielupes pansionātā
garajā baltajā augstceltnē jūras krastā
es tualetē pamanīju asinis uz apakšbiksēm
lūk tas ir sācies
māte staigāja pa kāpām ar sarkanu radioaparātu
ķēra puča atbalsis
šajās dienās impērija bruka
mēs kopā staigājām gar jūras krastu
klausījāmies puča balsīs
un domājām
ko tagad darīt ar asinīm
domāju es
ko tagad darīt bez psrs
domāja māte
abi šie notikumi neapšaubāmi ir saistīti
tie savijās ar sarkanu auklu
asiņu recekļi gar impērijas vīlēm
sniedzās līdz pat manām apakšbiksēm

 

***

es gribu kaut ko saldu uz mēles
kaut ko gardu
kāds ir tas vārds
ko es gribu izrunāt
kas tas par vārdu kas kūst
uz mēles gala
te tas ir un nav un atkal nav
te lūk tas ir
un nu tā vairs nav
bet es atkal gribu ko saldu
pasaki man
kas tas būs par vārdu

 

***

tas kāpēc es zīmēju
kailas sievietes uz dzēšpapīra
pamatskolas otrajā klasē
man joprojām ir mīkla
es zīmēju kustību secīgās fāzes
sieviete vijās ap stabu
žvadzinādama ķēdes uz rokām
ķēdes cieši turēja viņu pie staba
no kurienes šī kailā sieviete
no kurienes ķēdes un stabs
septiņgadīga bērna galvā
tēvs atrada zīmējumus
pirms stundām
skolas burtnīcās
dusmīgs viņš veda mani uz skolu
apgānītais dzēšpapīrs viņa portfelī
viņš kratīja dūri
un draudēja ar sodu
vai tas nozīmēja
ka pēc tam es vairs nezīmēju
protams ka zīmēju
es tikai labāk slēpu

 

***

man nebija krūšu līdz 40 gadu vecumam
līdz tam brīdim kad es
nedaudz pieņēmos svarā
es nebiju tā kas pamanīja
krūšu esamību
piedzēries čoms skraidīja man pakaļ
ballītē
un kliedza divi pupi divi pupi
vai tiešām man beidzot
bija parādījušās krūtis
nekad taču nekā nebija bijis
es saņēmu tikai pārmetumus
no vīriešiem
kas šķībi skatījās uz krūšturi
un jautāja kam tev tas vajadzīgs
jā kam man krūšturis
tas radīja iespaidu ka man ir krūtis
tajā vietā kur bija pāris
odu kodumu
meitenes skolā smējās
pēc stājas pārbaudes
ieteica man nenēsāt krūšturi
tad krūtis nokarājas
un izskatās lielākas
un nu beidzot es esmu novēloti
laimīga krūšu īpašniece
no laimes nezinu kur likties
nē nekā tamlīdzīga
iebāziet sev pupus kaut kur
pēc iespējas tālāk
patriarhālā diktāta izdzimteņi
es neredzu nekādu atšķirību
dzīvē ar vai bez