— Kultūra (iz)dzīvo: Lolitas Tomsones dienasgrāmata

Solidarizējoties ar akciju Kultūra (iz)dzīvo, kas pievērš uzmanību nozares nepietiekamajam finansējumam un zemajam atalgojumam, žurnāls Punctum sāk dienasgrāmatu sēriju, kurā kultūras jomā strādājošie apraksta savu darba nedēļu.

Sēriju atklāj Lolitas Tomsones, Žaņa Lipkes memoriāla direktores, dienasgrāmata.

 

25. oktobris, svētdiena

Lauris Veips vakarā uzraksta, ka sagaida no manis kultūras darbinieka dienasgrāmatu. Es atbildu, ka būs vājprātīga nedēļa, it kā visas citas būtu normālākas. Ja būtu zinājusi, ka sūtīs arī fotogrāfu, nebūtu piekritusi.

Plānoju visu pierakstīt datorā, bet reāli rakstu Mores skolas kladē, kuru man uzdāvināja, kad tur ciemojos bērnu žurnāla Lasis uzdevumā. Naivi domāju, ka vēlāk spēšu salasīt pati savu rokrakstu.

26. oktobris, pirmdiena

Pirmdienas ir muzeja brīvdienas, jo muzejs strādā sestdienās, bet no maija līdz oktobrim arī svētdienās. Pirmdienas gan īsti nedarbojas kā brīvdienas, jo tad zvana un raksta visi tie, kuriem pirmdiena ir darba diena.

Šodien uz Lipkes muzeju nāk sociālie darbinieki, paredzēti 40 cilvēki. Mans 25. trolejbuss iestrēdzis Valdemāra ielā, kura ir aktīvi naidīga rīta satiksmei. Ierodos 9.30, priekšā jau Harijs un citi, kuri palīdz salikt krēslus. Projektors neslēdzas iekšā, un izrādās, ka izsisti korķi. Kafijas pauzei gādīgi cilvēki sanes kafijas toverus un uzkodas.

Kamēr sociālie darbinieki trenējas, skaļās balsīs izspēlējot lomu spēles darbam ar agresīviem klientiem, es birojā taisu atskaites un pārlasu piecus stāstus no Vidzemes prozas lasījumiem. Viens no tiem ir tik labs, ka izlasu vēlreiz.

Semināra vidū mani uzcienā ar grieķu salātiem. Sešas stundas pagājušas, un seminārs ir beidzies. Nesu krēslus, jo rīt te jau agri būs klāt skolēnu grupa.

Beidzot aizbraucu pie sen neredzētas draudzenes Unas, kura no Lisabonas man atvedusi ziepes, sardīnes un Fatimas Dievmāti, kas naktī spīd. Dāvanas atgādina garīgas un miesiskas palīdzības paku. Spēlējam ar krustmeitu duraku ar padošanām.

Taksists pa ceļam joko, ka mājas pie Stradiņa slimnīcas Liepājas ielā ir tik vienādas, ka viņš noteikti katru reizi ieietu citā dzīvoklī, “jo īpaši pēc naktsmaiņas”.

27. oktobris, otrdiena

Muzejā divas grupas no Latgales Industriālā tehnikuma un tad 71. vidusskola, kurai ekskursija ir angliski, jo tur mācās arī pieci rumāņu studenti. Manas kolēģes Maija un Ieva ienirst skolēnu grupās, kamēr es e-Latvijā taisu rēķinus.

Jāatceras samaksāt šoferim, kurš pagājušajā nedēļā mūs ar konferences dalībniekiem no Ungārijas, Vācijas, Holandes un Rumānijas veda uz Salaspils un Rumbulas memoriāliem. Visu dienu lija lietus, bet šoferis tur nebija vainīgs.

Ap 20.00 ieslēdzu Izraēlas vēlēšanu ziņas, kur stāsta par īpaši lielo vēlētāju aktivitāti. Braucu mājās, jo no 22.00 būs zināmi exit polls, pirmās vēlētāju aptaujas pie iecirkņiem.

Tad līdz diviem naktī skatos strīdus un ņemšanos. Visas partijas paziņo par uzvaru, bet man jau ir aizdomas, ka no rīta tās izskatīsies pēc sakāves. Ik pa laikam ziņu studijā vismaz četri cilvēki klaigā vienlaicīgi, un es auroju uz viņiem kā kaislīgs futbola līdzjutējs. Kā tas ir iespējams, ka pēc visiem šiem kara gadiem kāds vēl balso par Bibi?

Zvana draugs no Jeruzalemes un jau ir drūmā noskaņojumā, jo diez vai izdosies izveidot opozīcijas valdību.

28. oktobris, trešdiena

Pieceļos 6.15 un slēdzu iekšā ziņas. Saskaitīti tikai 30 % balsu, Netanjahu ir priekšgalā, bet eksperti strīdas, kā iespējams sastiķēt valdību kopā ar arābu partijām, kurām tomēr ir 19 mandāti no 120. Jāiet uz darbu, šodien armēņu pasākums par Viljamu Sarojanu, viņa trimdas traumām un bezmājību, kā to nosaukusi armēniste Valda Salmiņa.

Plānā ir uzklāt galdu kā Sarojana stāstā, kuru lasīs Ieva Puķe. Man ir granātāboli, vīnogas, kūkas un āboli. Muzeja austriešu brīvprātīgais Florians palīdz saklāt galdu. Man līdzi ir armēņu keramikas bļoda no Jeruzalemes. Sākumā es to aizmirstu Ķīpsalas baseinā, bet draugi ir visur. Marta Herca to atnes līdz muzejam. No 17.00 jau nāk cilvēki uz ekskursiju kopā ar mākslinieci Karinē. Un tad visi vienlaikus nāk uz pasākumu. Mēteļi te, izstāde pagrabā, pasākums ap galdu. Orests Silabriedis atskrien pa taisno no radio, un viss, par laimi, skan. Vajag vēl krēslu, un tad vēl, un vēl.

Tā ir tāda laime, kad ir pilns muzejs un apkārt priecīgi cilvēki. Esmu aizmirsusi par vēlēšanām, kaut piektdien jāiet uz Ārskatu pie Paula Raudsepa. Sarojana stāstā vecs un izbadējies aktieris ierodas armēņu mājā, kur nevienam nav, ko ēst. Puika ar saldiem stāstiem no veikalnieka dabū maizi un sieru, un neviens vairs nemirst badu. Tad vecais aktieris dzied dziesmas, kaimiņi katrs atnes kaut ko ēdamu, un sanāk svinības.

Arī uz mūsu pasākumu cilvēki sanesuši vīnogas un kēksus, tomātiņus un sierus, un viss pēc pasākuma tiek notiesāts. Draudzene Liene palīdz nomazgāt trauku kaudzes, es savācu galdautus un dvieļus mazgāšanai, Florians novāc daudzos krēslus. Liene ir badā (jo mielasta visiem nepietika, nav jau pasaka), un braucam uz Ausmeņa Kebabu. Tad ejam piesēst KKC, kur trešdienas vakarā varētu būt patukšs.

Tur es satieku Dāvi ar lauztu sirdi, cirka Māru ar dzīvesbiedru, arhitektu no Sārnates, kurš pazīst arī manus draugus, dzintara vācējus. Pievienojas arī LKA studentes. Viena no viņām mani atceras no kādas ekskursijas. Izrādās, ka esmu intervējusi vienas studentes vectēvu Romānu Kumerovu, kura ģimene Baložu ielā 10 kara laikā izglāba ebreju meitenīti Avivu no Rīgas geto.

Ir tāda sajūta, ka iesāktais kopā sanākšanas mielasts turpinās. Tik sen nebija bijusi tāda Rīgas sajūta, ka pie viena galda var tā krustoties pasaules.

Braucu mājās pārgurusi un laimīga. Sāp mugura, bet nesāp sirds.

29. oktobris, ceturtdiena

Braucu uz muzeju, man draud fotosesija, kurā nezinu, kur likt rokas. Vai drīkst, stāvot pie Lipkes muzeja, arī smaidīt? Kā var atkal aizmirst ķemmi un sarkano lūpukrāsu?

Maija un Florians stāsta, ka vācu jauniešu grupa, kura jau deviņos no rīta bija muzejā, esot apēdusi visus vakardienas armēņu ābolus un vīnogas, uzdevusi daudz jautājumu un esot sajūsmā par ekskursiju un visu pieredzi.

Fotosesija paiet mierīgi, jo Gints mani izbīda pa muzeja pakšiem. Garām iet apmeklētāji, un ik pa laikam uzrodas Maija, jo no muzeja izvada jau nākamo grupu, kas bija atnākusi no Humanitārās vidusskolas.

Līgumi, atskaites, e-pasti, lietas, bez kurām muzejs arī nevar dzīvot.

18.00 viss noklust, un es ķeros pie Izraēlas ziņām. Balsis gandrīz saskaitītas. Esmu apsolījusi arī Daugavpils studentiem pastāstīt par Izraēlas sabiedrību, kurā viss ir sarežģīti.

Gatavoju prezentāciju 90 minūšu stāstījumam. Tur ir kipas un lakati, parūkas un priesteri, rabīni un protesti.

Rīt Ārskata ieraksts. Esmu uztraukusies un nevaru aizmigt līdz diviem naktī. Klausos podkāstus un jau iedomājos, kā es rīt stostīšos un viss būs briesmīgi.

30. oktobris, piektdiena

No rīta studentu Zoom lekcija. Dzeru kafiju un divas minūtes pirms pieslēgšanās saprotu, ka esmu uzkrāsojusi tikai vienu aci.

Studenti ir pat ieslēguši kameras. Brīnumaini jaunieši.

Laiks paiet ātri vien. Stāstu arī par ivritu, kas bija mirusi valoda, kuru nācās atdzīvināt, jo citas kopīgas valodas tur sabraukušajiem ebrejiem nebija. Tagad šajā valodā ir iespējams strīdēties, lamāt cits citu pirms un pēc vēlēšanām, izteikt tādus nebībeliskus vārdus kā vēlēšanu iecirknis un koalīcijas vienošanās.

Uz vēlēšanu biļeteniem tur neraksta ciparus, bet ivrita burtus, kas vēlētājam ir jāzina no galvas. Piemēram, Pirātu partijas biļetena burti ir tsaf, kas nozīmē ‘peldēt’. Demokrātiem ir emet, kas nozīmē ‘patiesība’. Bet tad kāda no mikropartijām (vēlēšanās piedalījās 38 partijas!), saukta par Batah, ir izvēlējusies burtu zayn, kas nozīmē gan ‘ierocis’, gan ‘penis’, bet tā skaitliskā vērtība ir septiņi. Skaidrs, ka 3,25 % barjerai tā pāri nav tikusi.

Uzreiz pēc lekcijas ir Ārskata ieraksts. Manas austiņas ir darbā, atrodu citas, ar kurām es pati sevi nedzirdu. Galvenais, jāatceras nesist pa galdu un pa galvu. Paulam fonā rej suns, kuram arī nepatīk notikumi pasaulē. No rīta pat pasūtīju austiņas ar iebūvētu mikrofonu, tās man atveda tieši PĒC ieraksta.

Taisu pusdienu vakariņas un aizmiegu, skatoties ziņas. Pamostos un atceros vismaz desmit lietas, kuras nepaguvu izstāstīt Raudsepam ierakstā. Palienu zem segas un domāju nekad vairs nekur publiski nerādīties, tik šausmīgi viss būs. Zandere atgādina, ka jāpabeidz stāsts Lasim par ezi ledusskapī. Man logs ir vaļā, un arī es aizmiegu ledusskapī.

31. oktobris, sestdiena

Pirms desmitiem atveru muzeju. Nāk vācieši un dāņi, nāk latviešu tēvs ar bērniem, kurus varbūt atvedis nedaudz pabaidīt, nāk amerikāņi un krievu pāris. Stāstu stāstāmo, atbildu uz jautājumiem, kas ar Lipkes ģimeni notika pēc kara, cik ebreju ir Latvijā un vai arī es esmu no Lipkes ģimenes. Kaimiņi sāk rotāt ielu Visu Svēto vakaram. Māsa tikmēr Doles salā vāc lapas, ābolus, kuri nebeidzas, un stāda tulpes.

Muzejā iebrāžas Nīls de Būrka, īru stāstnieks, kurš vakarā biedēs mūs ar stāstiem. Izstaigā muzeju, un mēs dzeram tēju. Nezinām, ko lai dara, ja tomēr atnāk bērni, kas jaunāki par 12 gadiem. Viņš izlemj nestāstīt baisākos īru Halovīna, Samhaina, stāstus.

Muzejs vaļā ir līdz 16.00, un es eju pirkt konfektes, jo vakarā nāks spoku bērni, un arī tiem, kas nāks uz stāstu vakaru, konfektes noderēs.

Kanādas vēstnieks ierodas ar spoži sarkaniem ragiem, Una atnāk kā Pjero vai Šekspīrs, bērni nāk, un es redzu, ka viņiem ir ap desmit. Harijs nāk ar savām skaņu bungām, lai pavadītu Nīlu. Ierodas Harijs Poters, Nāve un taurenis.

Zāle pilna, un mēs esam kā noburti. Ir bail, ir skaisti, un ir vilinoši. Tad lejā pie muzeja ieejas sākas klaigas, bērni ir sapratuši, ka muzeja durvis var atvērt, atraduši grozu ar konfektēm un taisa trobeli, visus izlieku aiz durvīm kopā ar konfekšu grozu un saku, ka augšā izrāde, kas nav domāta maziem bērniem. Nožēloju, ka neesmu vecas raganas maskā, būtu vairāk bijības.

Nīls stāsta, ka Īrijā ar stāstiem viņu biedējušas abas vecmāmiņas un viena aizgāja pie Dieva tieši Visu Svēto naktī. Cilvēki sāk dalīties ar spoku stāstiem, un es atceros, kā kādreiz, kad mans māsasdēls vēl bija mazs, viņš skraidīja pa muzeju ar draugiem. Viņi nāca tumsā baidīties un apgalvoja, ka esot redzējuši spoku. Kad stāstus par mirušajiem, kuri parādās vai atsviež pie kapsētas vārtiem, stāsta veļu laikā, tiem ir pavisam cits spēks.

Foto: Gints Ivuškāns.

Kamēr cilvēki izklīst, mēs dzeram vīnu un stāstām visādas baisas sakritības. Santa tulko angliski Raiņa “zili stikli, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte”. Tas skan kā buršanās. Nīlu draudzenes aizved uz krogu, mēs ar Santu aizejam pie Martas, kur visiem ir satriecoši tērpi. Man nekā nav, jo no rīta bija parasta darba diena.

Skatāmies filmu Zirneklis bez skaņas, fonā skan neiedomājami nepiemērota dejojamā mūzika, kas vispār padara šo filmu skatāmu. Filmā ik pēc divām minūtēm redzami krūšgali vai zirneklis, vai abi vienlaikus. Mājās man jāiet gar kapsētu, un es ceru, ka sapņos neredzēšu lietuviešu aktiera zirnekļspalvainās rokas un astoņas degošas (vai cik ir zirneklim?) acis.