— Kultūra (iz)dzīvo: Lauras Jasmanes dienasgrāmata

Solidarizējoties ar akciju Kultūra (iz)dzīvo, kas pievērš uzmanību nozares nepietiekamajam finansējumam un zemajam atalgojumam, Punctum publicē dienasgrāmatu sēriju, kurā kultūras jomā strādājošie apraksta savu darba nedēļu.

Šī ir dejas kritiķes Lauras Jasmanes dienasgrāmata.

 

2. novembris, pirmdiena

Atklāsme, guļot gultā naktī uz pirmdienu: varu recenzijā tā arī rakstīt – šķiet, ka Latvijā tik postmoderna darba līdz šim nav bijis. Varu nesarežģīt lietas.

No rīta mana nespēja pabeigt recenziju laikā pārvērtusies dusmās.

Rediģējot kolēģes tekstu, atceros par divām laikmetīgās dejas pirmizrādēm novembrī. Atzīmēju kalendārā. E-pastā atroku vēstuli par vienu no tām, atbildu, ka paldies, būšu. Vairs nesaprotu, kāpēc un kurš man sūta ielūgumus. Šobrīd esmu priviliģētā stāvoklī – esmu gan kultūrkapitāla fonda komisijā, gan Dejas balvas žūrijā, tāpēc nu jau divus gadus dažkārt uz vienu notikumu saņemu pat vairākus ielūgumus.

Citi teiktu, ka būšana komisijās gan nekāda privilēģija nav. Nesen man to teica pie vīna glāzes – tā taču neesot nekāda nauda. Atbildēju, ka šajā karjeras posmā esmu ļoti svaiga, tāpēc ņemu pretī gandrīz visu, ko man piedāvā. Noklusēju to, ka arī honorārs par projektu izvērtēšanu man ir nauda. Arī to, ka mani fascinē vērot, kā top viedoklis.

Bet ielūgumi – vai tas nozīmē, ka nākamgad man būs jāsāk biļetes uz izrādēm pirkt pašai? Ja man mēnesī jāredz, piemēram, piecas izrādes, lai orientētos nozarē, par kuru rakstu, vai šo biļešu summa jau nepārsniegs pārsimts eiro, ko saņemu par recenziju? Uz baletiem man ielūgumus dod, bet taujāt pēc tiem nevalstiskajam sektoram man būs kauns.

E-klasē atnācis ziņojums – audzēknes šodien nebūs, esot sāpīga varžacs. Jāatbild uz pateicības vēstuli no citas audzēknes mammas par vakardienas ekskursiju uz operu. Atceros par vēl vienu laikmetīgās dejas izrādi nākamnedēļ. Un to, ka jānoskaidro, vai baletā sestdien dejos tas sastāvs, kuru vēl neesmu redzējusi. Autobusā uz skolu zīmēju horeogrāfiju un skaitu taktis dziesmā, pie kuras grasos iestudēt deju.

Īsi pirms deviņiem atbraucu mājās no nodarbībām. Tas vienmēr ir blieziens – septiņas mācību stundas pēc kārtas risināt problēmu pēc problēmas, bet šādu grafiku izvēlējos pati, cerot savus pienākumus padarīt mazāk saraustītus. Nopirku vakariņas, bet tām būs jāpagaida, jo parādījies azarts atgriezties pie recenzijas. Pirms vienpadsmitiem to nosūtu dance.lv redaktorei.

3. novembris, otrdiena

Nejūtos labi, darbam (rediģēšanai) pieķeros tikai divpadsmitos autobusā uz skolu. Fiksi uzrakstu divus teikumus skolas sociālo mediju kontiem par svētdienas braucienu uz operu ar audzēkņiem.

Bailēs no saaukstēšanās ēdu zupu. Ar automātisku žestu no somas izvelku laptopu, bet tas paliek aizvērts uz galda. Ar oranžām pilēm notašķu grāmatas atvērumu, kurā Brodskis stāsta, ka noīrēšot istabu kāda palazzo pirmajā stāvā, kur garām braucošo laivu saceltie viļņi šļāktos viņa logos. Vai tad Brodskis nezina, ka nabadzība nāk ar vienu logu? Otru mēs iegūstam virtuvē, kura pēc šodienas modes ir pievienota guļamistabai vai viesistabai, kas koplietojama ar pārējiem dzīvokļa biedriem. Sapņoju par savu mājvietu ar trim logiem.

Nodarbības. Daudz nodarbību. Paralēli jāseko iecerētajam stundas plānam, programmai, tam, kādu likumsakarību tajā visā ieskatīt, bērnu spējām, prasmēm un pašsajūtai. Jādomā par to, cik vērts būt striktai un kad ir vērts pažēlot. Jābūt skaidrām robežām. Pirms stundām izdomāju divas kombinācijas dejai. Mēģinājumu pēc nodarbībām atceļu, jo līdz galam nesaprotu, kā jūtos.

Paveicas, jo no Ādažiem ar auto atved kolēģe. Aleponijā tiekos ar sirdssāpju māktu draudzeni, kura mierpilni gaida, kad beigšu pārlasīt rediģēto tekstu un ielikšu to lapā. Smēķējot atceros, ka nenosūtīju solītos datus Punctum projektu vadītājai. Deviņos sākas koncerts – mūzika skan kā aizejoša lidmašīna.

4. novembris, trešdiena

Uzmostos ap pieciem. Nevaru aizmigt, skrollēju YouTube. Kāds video atmiņā atsauc Tvērumam apsolīto tekstu, kam biju nolēmusi pieķerties novembra sākumā.

Pie brokastīm ap deviņiem pārlasu relīzi, kas jāieliek dance.lv lapā, bet nepaspēju to publicēt. Apstājos pie virsraksta, mēģinot tajā iepiņķerēt svarīgāko. Iedvesmai klīstu pa Satori lapu. Vai centrēts ir ok vārds? Vai palīgteikums relīzes virsrakstā ir galīgi garām? Pēc fotografēšanās apsēžos kafejnīcā.

Man ir trīs stundas laika, jo pirmā lekcija atcelta. Nesen Threads bija saruna – cilvēki nesaprot tos, kuri sēž publiskās vietās pie laptopa. Tā esot zīmēšanās, un vai tad neesot māju vai biroja, kur strādāt? Nē, nav. Ir virtuves galds, ir dīvāns, ir gulta un haoss galvā, kas neļauj ilgstoši noturēt uzmanību un nelēkt pie citiem pienākumiem. Ir arī liekas stundas starp klātienes darbiem, izrādēm, lekcijām. Esmu pieradusi arī uz izrādēm sataisīties kafejnīcas labierīcībās un, ieskrienot teātra foajē, ar skaudību skatīties uz aristokrātiski gauso skatītāju gaitu.

Ielieku relīzi, atceros, ka vakarvakarā nepabeidzu rakstīt E-klasi. Lieku lapā recenziju: vai translēt vārdos tiešām ir ok? Pārrakstu uz atveido vārdos. Varbūt neviens nepamanīs. Vai pamanīs. Nezinu, kas būs sliktāk. Jāapstiprina izmaiņas viena VKKF projekta tāmē. Pienāk ziņa, ka arī nevalstiskās organizācijas piebiedrosies kultūras nozares gājienam otrdien. Tas man nozīmētu divu nodarbību atcelšanu un milzīgu steigu uz skolu ar Bolt Drive, kas izmaksā 10 eiro, nevis ierastos 2,30 ar autobusu, ko man vēlāk apmaksā. Stundu nosēžu pie naratoloģijas, ir aizraujoši.

Pusdienās ir zupa un šoreiz teksts par Boisu. Esmu bezgala pateicīga Mākslas akadēmijai, kas studentiem nodrošina printēšanu, kopēšanu un skenēšanu bez maksas.

Kļūstu ļoti nikna ikreiz, kad izdzirdu frāzi šo paskatieties vēlāk. Gan mācību, gan darba vidē. Nerunāju par tiešajiem darba pienākumiem vai patstāvīgo mācību darbu, bet situācijām, kad jau esam sapulcējušies un tiek paziņots, ka patiesībā tagad šo prezentāciju paskatīsimies tā ķep-ļep, kārtīgi jums tas pašiem jāizdara vēlāk. Mans un droši vien arī citu cilvēku vēlāk jau ir pilns. Ir sajūta, ka nevienam nav laika, un citu nespēja tikt galā ar saviem darbiem ieplūst manā darbu gūzmā.

Jāsāk domāt par Džona Neimeiera Sapni vasaras naktī, kas baletā pirmizrādīsies novembra beigās. Svētdien parakņājos vecās šīs izrādes recenzijās – daudzi tajās uzsvēruši izrādes dramaturģiju (esmu tik pateicīga par The New York Times arhīva pieejamību), tāpēc diez vai būtu gudri paļauties uz to, ka Šekspīra tekstā daudz labāk orientēsies Dita Jonīte, kas piekritusi rakstīt otru recenziju par šo baletu. Bibliotēka pieviļ – varu mēģināt iešmaukt Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēkā, bet tā galīgi nav pa ceļam, tāpat kā Čiekurkalns, kur vienīgo eksemplāru piedāvā Centrālā bibliotēka. Atcerējos, ka jānopērk biļete uz Manonu, ko rādīs Forum Cinemas. Atcerējos, ka gribēju aizbraukt uz Viļņu – paskatīties Martīna Rimeiķa baletu novembrī, Manuela Legrī Pahitu decembrī.

Ir alga, varētu pasūtīt grāmatas, bet datora PDF čupā vairs nevaru atrast to dejas vēsturi, ko gribēju lasīt pirms mēneša. Tūlīt lekcijā mani iepazīstinās ar vēl septiņiem darbiem, ko iespējams izlasīt, un es vairs neko nesapratīšu. Ļoti priecājos, ka vieslektors uzsver – jums nav jāizlasa viss, bet jāatrod tas, kas interesē tieši jūs.

Daži pasmējušies, ka, bēgot no pārslodzes un saraustītības, mācos profesiju, kuras ritms nemaz nav mierpilns. Jau otrajā mācību mēnesī ar kursabiedrenēm varējām pasmieties par mūsu nākotnes atalgojumu Rīgas Biržas muzeja izsludinātajā kuratora vakancē. Es mācos, jo gribu mācīties un studijās aplūkotie jautājumi ir man būtiski, tomēr ticības, ka izglītība sniegs kādas priekšrocības, man nav. Par to pašu honorāru rakstīšu recenzijas, kuras būs pilnākas ar atsaucēm uz vizuālo mākslu. Varbūt ielauzīšos dejas kūrēšanā vai dramaturģijā, bet tas visdrīzāk nozīmēs pārvēršanos par vārdu cita VKKF dejas eksperta projektu sarakstā.

Var arī domāt par sistēmas labošanu, bet man ir sajūta, ka daļa to cilvēku, kuriem vajadzētu nodarboties ar jaunradi, iekāpj kultūrpolitikā, lai lāpītu institucionālos caurumus. Upurējas nākamajām paaudzēm. Man ir bail, ka tas varētu notikt ar mani.

Jāatzīst, ka šovasar, pēc iestāšanās kuratoros, es izpētīju arī Ogres tehnikuma piedāvājumu.

Pēc lekcijām atgriežos mājās. Esmu pārgurusi, nezinu, vai būs spēks atgriezties pie naratoloģijas. Pēc astoņiem uznāk duka un saņemos sacerēt atbildi noraidīta VKKF projekta autoram. Sanāk parakāties iepriekšējo konkursu rezultātos, domāt par to, kas Latvijā ir profesionāla deja, pārlasīt nolikumu, jo kļūdas šeit var maksāt dārgi. Beidzu pusdesmitos. Pēc tam vēl kādu stundu eju cauri šim tekstam.

5. novembris, ceturtdiena

Esmu oficiāli apslimusi, plānus atceļu pa vienam – lekcijas, visbeidzot Donnas Haravejas pasākumu Bizē. Neapskatu redaktores labojumus savā tekstā, neielieku lapā recenziju, neatzīmēju kavējumus E-klasē, neizdomāju, vai esmu gatava nodarboties ar Dejas balvas pienākumiem valsts svētkos, neaizrakstu kolēģim paldies par padalīšanos informācijā, kur dabūt Sapni vasaras naktī PDF versijā. Sāku rakstīt pieteikumu LMA stipendijai, noskatos dokumentālo filmu par Džordžiju O’Kīfu, izlasu citas autores recenziju – man patīk, lepojos, ka rakstīšanai kādā pasākumā viņu uzrunāju es. Uzzinu par operu režisoru Pīteru Selarsu ar trako frizūru un milzu iejūtību.

Pati nepamanu, ka ap septiņiem sāku strukturēt rakstu Tvērumam. Domāju, vai nevajadzētu ieskatīties Sūzanas Sontāgas vai Rolāna Barta tekstos, jo viena raksta sadaļa varētu būt par fotogrāfiju. Aizmiegu un sapņoju, ka VEF rajonā satieku kolēģi. Vēl sapnī bakstu telefonu un neko nesaprotu.

6. novembris, piektdiena

Pamostos saburzīta, bet darbi iesilda. Baletā mums mēdza teikt, ka drudzi var izsvīst treniņstundā, tā arī es izsvīstu trīs stundas pie laptopa, izdarot vakardienas sīkumus. Plus VKKF aizķērušās lietas, plus jāizdomā, vai šobrīd esmu gatava piemaksāt 120 eiro veselības apdrošināšanas zobārstniecībai. Neesmu par to droša.

Man vajadzētu tikt pie Alises Bokalderes izrādes ieraksta un pamēģināt par to uzrakstīt Springback Magazine. Lai viņiem rakstītu, izrādei ir jābūt starptautiski izrādītai, bet pie mums tādu darbu ir maz. Tā iekrītu spirālē – manas izredzes tikt aicinātai uz ārvalstu festivāliem sarūk, jo neesmu pietiekami aktīva, bet man nav, par ko rakstīt, jo neesmu festivālos. Resursi, ko pavasara un vasaras izdegšanas laikā ieguldīju, mēģinot diviem angļu valodas privātskolotājiem pēc kārtas ieskaidrot, kas ir mākslas kritika un kāpēc gribu uzlabot savu angļu valodu, izčākst. Stulbi, ka nevaru tikt arī uz KUNO kuratoru projektu Zviedrijā, jo šobrīd nevaru atļauties bezalgas atvaļinājumu. Manī briest raudiens.

Mēģinot apiet neveiksmīgu komunikāciju ar potenciālā teksta autori dance.lv, ieklīstu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra un bakalaura darbu kopkatalogā. Tur varētu būt materiāli, ko publicēt žurnālā. Nekas gan nav pieejams tiešsaistē, jāiet lasīt uz vietas.

Lēmums atstāt Baltijas baleta festivālu bez recenzijām droši vien ir kļūdains, bet pie tā daļēji vainīgs ilgtermiņa nogurums. Parasti tā pasākumi ir ļoti blāvi un varu izvēlēties – publicēt nekādu tekstu vai uz festivālu aizsūtīt kādu, kas to aplūkotu tiešām kritiski. Rezultāts diemžēl diez vai būtu festivālam glaimojošs. Kā reiz šodien atceltajā kritikas kursā Mākslas akadēmijā mums stāsta, ka rakstot jādomā par attiecīgā teksta funkciju nākotnē. Esmu piekususi koncentrēties uz nākotni, tā uz priekšu kustas nežēlīgi lēni. Radies iespaids, ka baleta kritikā visi pa vienam ienāk un pēc pāris gadiem vīlušies iziet ārā. Nejūtos labi, uzsildu buljonu un izvēlos strādāt vieglajā versijā – gatavoties baleta pirmizrādei, skatīties Džona Neimeiera izrādi. Netieku tālāk par prelūdiju, zvana kolēģe. Pa to laiku nākamnedēļ parādījies vēl viens dejas pasākums, par to pabrīdinu žūrijas kolēģus.

Ir nobumbulētas piektdienas sajūta, lai gan jāatgādina sev, ka nejūtos spīdoši. Ceru rīt būt uz kājām, aiziet uz Baltijas Drāmas forumu un uz Grāmatu svētkiem. Pēc tam droši vien ar laptopu nolīst kādas kafejnīcas stūrī un paplivināt to produktivitātes vējā – vaļā, ciet.