— Es esmu literatūras snobs, bet Jānis ir fiziķis

Ar rakstnieci Maiklu Veismani (Michaele Weissman) iepazinos Latvijas Universitātes gaitenī neilgi pirms Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotās konferences. Viņas memuārus Rudzu maizes laulība (The Rye Bread Marriage, 2023) jau biju lasījis saistībā ar trimdas literatūras pētniecību. Mani interesēja tas, kā trimdas latviešu kopienu redzēja cilvēki no malas. Mēs pārmijām dažus vārdus un norunājām interviju trimdas izdevēja Helmāra Rudzīša lasītavā, kas atrodas bibliotēkā Avots.

M. Veismane astoņdesmito gadu sākumā apprecējās ar Amerikas latvieti Jāni Melngaili, un tas nozīmēja iepazīšanos ar trimdas latviešu sabiedrību. Sākumā iedomājos, ka varētu parādīt trimdas literatūras daudzos izdevumus un smaidīgi kopā nofotografēties uz grāmatu plaukta fona, bet M. Veismane man teica: “Labāk tomēr ne, viņi mani tā īsti nekad nav pieņēmuši.” Un ar to iesākās mūsu saruna par to, kas īsti ir šī rudzu maizes laulība.

Elvis Friks

Pirms rakstīt memuārus, droši vien bija jāsāk ar pētniecības darbu.

Jā, noteikti! Šo procesu varu salīdzināt ar došanos uz Ņujorkas Gugenheima muzeju. Tas ir burtiski uzcelts apkārt vītņu kāpnēm. Apmeklētāji parasti sāk ar augšējo stāvu un tad lēnām virzās uz leju cauri visām telpām. Tieši tāpat bija ar šo grāmatu. Es turpināju iet pa apļiem arvien dziļāk. Es sekoju stāstam žurnālistikas izpratnē. Un es Jānim [Melngailim] jautāju, kāpēc rakstīt grāmatu, ja nevari ceļot? Mēs dažas pirmās vasaras pavadījām Latvijā, tad ceļojām uz Lietuvu un Igauniju. Bija dažādi izbraucieni. Es satiku daudzus maizes cepējus un uzklausīju viņu stāstus. Kad sāku rakstīt, man trūka izteiksmīgas valodas. Biju uzrakstījusi kaut ko virspusīgu, tāpēc uzmeklēju grāmatas. Es lasīju, un cilvēki man deva grāmatas, tad es kļuvu organizētāka, un tas bija brīdis, kad devos uz Vašingtonas Kongresa bibliotēku,¹ kur atradu izcilus rakstus. Tomēr labākās lietas atradu nejauši.

Kādas grāmatas atradi?

Nu, viena bija par kultūras atmiņas teoriju. Aleidas Asmanes grāmatas bija noderīgas. Un tad caur Jāni iepazinos ar Marutu Lietiņu-Reju.² Tālāk jau bija laimes spēle, piemēram, Stenlijs Ginsbergs,³ kas ir maizes vēstures pētnieks. Viņš raksta vācu valodā, un viņa grāmatā bija lieliski avoti, un tad es gāju un meklēju šos avotus. Es nerunāju latviešu valodā, tādēļ uztraucos, vai kā nepietrūkst, un bibliotēka palīdzēja aizpildīt tukšumus. Es varēju iziet cauri kartotēkai, aprunāties ar bibliotekāru, pārliecināties, ka nav palaists garām kas nozīmīgs.

Vai Jānis nepalīdzēja?

Nē, nē, es to negribēju. Gadiem ilgi viņš skandē dainas. Es jau biju pieradusi. Es esmu literatūras snobs, bet Jānis ir fiziķis (smejas). Agrāk domāju – tā jau tikai folklora, bet tad notika tā, ka es atvēros pieredzei. Es aptvēru to, ko Jānis visu laiku bija teicis, un dainas ieguva jēgu.

Vai bija grūti Amerikā atrast informāciju par latviešu dainām?

Man bija viena grāmata ar tulkotām dainām, un tur bija arī stāsts par Baronu. Autores vārds bija Saulcerīte Viese.⁴ Es to nopirku Vašingtonas Latviešu centra grāmatu tirdziņā par diviem dolāriem. Viņai bija labākie dainu tulkojumi. Grāmata bija ārkārtīgi inteliģenta, vienīgi beigās bija mazliet padomju laika muļķību. To izdeva krievu apgāds, bet grāmata bija uzrakstīta ļoti mīloši un cieņpilni pret Baronu un dainām. Un tad es sapratu, ka man jāiet tajā virzienā. Manuprāt, Viese bija izcila literatūrzinātniece, kura nevis vienkārši spēlēja līdzi padomju varas muļķībām, bet pamatīgi iedziļinājās. Es viņas tulkojumus ievietoju memuāros. Viņas tulkojumi bija ārkārtīgi skaisti. Man bija vēl citas grāmatas, bet to tulkojumi bija blā-blā līmenī. Es tos neizmantoju, jo valoda nebija skaista.

Man dainu galvenās iezīmes ir kodolīgums un metafora. Pateikt nepasakot, saproti? Dažas no tām ir vienkāršas, un citas, politiskās, par ciešanām. Es ar līkumiem gāju to ceļu, kurā mani pavadīja Jānis. Un viņš ir ļoti ekscentriska persona. Viņš nav kā visi citi trimdinieki.

Foto no personīgā arhīva.

Kā tas izpaužas?

Kad es ar viņu apprecējos – un tas ir aprakstīts memuāros –, viņš neapmeklēja brāļadēla Nila iesvētības. Viņš neaizgāja tāpēc, ka viņš nesper kāju baznīcā. Kad mēs apprecējāmies un Nila māsai Zitai bija iesvētības, es viņam teicu, protams, ka mēs iesim! Tā ir tava brāļameita, velns parāvis! Viņš ir tāds. Ja viņš kaut kam tic, tad viņš pie tā turas.

Viņš joprojām ar aizrautību noņemas ar rupjmaizes cepšanu. Tā ir būtiska viņa, latvieša, kultūras sastāvdaļa. Viņam ir labi instinkti. Tas, ko viņš bija man ieteicis uzmeklēt memuāriem, atmaksājās. Sākumā es domāju, ka viņa izturēšanās ir tipiska visiem latviešiem.

Tipiska visai latviešu trimdas sabiedrībai?

Jā. Vispirms viņa māte oma Jakobina Melngailis, meitas uzvārdā Zīle. Viņa bija zemniece, vēlāk mācījās farmāciju, bet ne universitātē. Mans vīratēvs studēja universitātē. Arī oma nebija tipiska trimdiniece. Es tikai tagad saprotu, cik daudzi no Otrā pasaules kara trimdiniekiem piederēja buržuāzijai. To var izskaidrot ar to, ka viņi dzīvoja Rīgā. Viņi bija lepni pilsētnieki. Un oma dzīvoja Lielvārdē, bet vīratēvam bija dzīvoklis Rīgā, jo viņš strādāja par ierēdni. Viņš pavadīja nedēļu Rīgā un brīvdienās ar vilcienu brauca uz Lielvārdi. Oma, kura bija galvenā viņu dzīves kārtotāja, toreiz bija kareivīgi noskaņota pret vidusslāni, bet vēlāk ļoti tiecās tam piederēt.

Kopumā tas ir trimdas veiksmes stāsts: divi zinātnieki [abi dēli – Jānis un Ivars] no elitārām universitātēm. Manai vīramātei patika tikai retā sieviete. Viņu ģimene atradās latviešu kultūrā, bet vienlaicīgi arī tās ārpusē. Tas radīja priekšstatu par tradicionālu latviešu ģimeni, kurai piemita arī kas netradicionāls, jo pretējā gadījumā viņš nebūtu apprecējies ar mani. To es domāju, kad saku netipisks latvietis. Arī pirms manis viņš bija precējies ar nelatvieti.

Es domāju, citi bija sarūgtināti, ka viņš ar mani apprecējās. Viņi izteicās, ka viņš jau atkal izpaudies, bet šoreiz tā turklāt ir ebrejiete! Saproti? Tas ir vēl sliktāk.

Vari pastāstīt vairāk par šo momentu? Mēs tagad pārejam uz to daļu, kad tu iepazīsties ar latviešu trimdas sabiedrību, kurā tu juties…

Viņi bija ļoti nepieņemoši. Man nebija ne mazākās nojausmas! Mēs ar Jāni sākām satikties, kad man bija 20 un viņam 28 gadi. Tās bija jaukas un romantiskas satikšanās. Pēc tam es devos uz Ņujorku, mani draugi bija žurnālisti, citi rakstnieki, feministes. Es sarakstīju grāmatu par Amerikas sieviešu vēsturi.⁵ Mēs Ņujorkā nebijām tik traki un brīvi domājoši, noteikti nebijām radikāli. Bet mēs labi pavadījām laiku. Cilvēki izjuta šo laiku, to, ka pasaule mainās. Seksuālā brīvība bija pašsaprotama. Tas nebija pats galvenais, bet drīzāk pasaule bija mainījusies, varēji satikties, ar ko vien vēlies. Tas, protams, nebija gluži tik brīvi kā tagad. Kad es apprecējos ar Jāni, man bija 35 gadi. Es biju rakstniece, ārštata darbiniece. Vairākus gadus strādāju radiostacijā, tad aizgāju un sāku strādāt The New York Times. Es daudzviet publicējos. Es darīju visai iespaidīgas lietas.

Tas bija apmēram astoņdesmito gadu sākumā?

Kad es apprecējos, bija 1982. gads. Nu lūk! 1981. gadā mēs atkal bijām sākuši satikties. Tas bija laiks pēc septiņdesmito gadu kņadas, kad cilvēki sāka nomierināties. Es nebiju tāda vienīgā. Tas bija interesants pārejas laiks. Kad es satiku Jāni… Starp mums vienmēr ir bijusi abpusēja pievilkšanās. 

Jānis pirmo reizi mani paņēma līdzi uz latviešu trimdas sabiedrības tikšanos. Tie cilvēki bija manu vecāku vecumā. Jānis bija jaunākais grupā! Viņš ir dzimis 1939. gadā. Mana māte dzimusi 1920. gadā. Daudzi trimdas sabiedrībā bija dzimuši ap 1925. gadu. Sarunās bieži biju atklāta. Man bija priekšstati par feminismu, par sievietes lomu, par strādājošu sievieti, par manis pašas vērtību kā cilvēkam, kas stāv nostāk no ģimenes. Manuprāt, daudziem trimdas latviešiem tas šķita šokējoši. Jāatzīmē, ka tur bija daudz gaišu cilvēku, bet daudzi no tiem bija ar tradicionāliem uzskatiem, un es viņiem nepatiku. Bija arī antisemītisms. Es ierakstījos antisemītisma stereotipos. Es neturēju mēli aiz zobiem. Iedomājies – parādās ebreju sieviete, kas ne par ko neatvainojas. Manas pameitas – Ilze un Sarma – mani dievināja, un es tāpat. Es tiešām viņas dievināju.

Mēs izveidojām jauku ģimeni, kas savā ziņā bija ļoti tradicionāla. Pameitas man bija ļoti svarīgas. Ar viņām kopā bija daudz jautru mirkļu. Kādā brīdī es nepamanīju viņu emocionālās grūtības.

Sanāk, ka ar atvērtu sirdi ienāci noslēgtā kopienā. Saklausu arī divu atšķirīgu sabiedrību diskursus. Trimdas sabiedrība uztraucās par savu izzušanu…

Jā, tieši tā! Tas bija sajūtams. Es lēnām aptvēru to izmisumu, ar kuru viņi mēģina saglabāt savu kopienu. Tas bija laiks pirms Padomju Savienības sabrukuma. No vienas puses, es biju studējusi vēsturi un biju zinoša un saprotoša, bet, no otras, es redzēju, ka sievietes trimdas sabiedrībā nav feministes. Tādēļ man nebija nekā kopīga ar viņām.

Un tad vēl visa šī padarīšana ar mazo kopienu, kur cilvēki tenko. Es biju ļoti pārsteigta. Kas tas tāds vispār bija? Es dzīvoju Ņujorkā, pasaule ir tik aizraujoša. Kādēļ uztraukties par citu cilvēku sīkumiem? Šī tenkošana mani izsita no līdzsvara. Jāņa brālis [Ivars] izšķīrās. Es domāju, ka viņa bērni – Nils un Zinta – pie mums jutās kā mājās.

Viena liela ģimene…

Jā, māsīcas un brālēns – viņi bija cits citam ļoti tuvi. Viņi kopā brauca uz latviešu vasaras nometnēm, brīvdienās gāja latviešu skolā, tas bija pašsaprotami un ļoti jauki. Un manas pameitas Ilzi un Sarmu ļoti priecēja tas, ka esmu klātesoša viņu dzīvēs.

Viņas rūpējās par tēvu, viņas bija laimīgas, ja viņš bija laimīgs. Es nekaroju pret latviešu būšanu, mums bija jauka ģimene, kurā latviski runā divas trešdaļas vai trīs piektdaļas. Bet pārējā latviešu pasaule bija rupja. Man nebija nekādas intereses par viņiem. Mēs katru gadu braucām svinēt Jāņus, kas notika Piesaulē.⁶ Tā atrodas Ņūhempšīrā. Latvieši tur nopirka zemesgabalu. Vairākus akrus zemes. Cilvēki nopirka privātmājas. Viņi svinēja Jāņus ar ugunskuru, dziedādami gāja cits pie cita ciemos. Tas bija Jāņa lielākais prieks. Viņam tas ļoti patika. Mūsdienās šīs svinības, arī Piesaulē, ir amerikanizējušās. Bet tolaik, astoņdesmitajos gados, tas bija brīnišķīgi. Un tad viņi dejoja.

Kur atrodies šajā atmiņu ainā?

Es arī dziedāju! Tur bija arī mūsu dēls Noa. Es piedziedāju – līgo.

Foto: Elvis Friks

Memuāros tu apraksti kādu atmiņu ainu, kad meklēji dēlam latviešu valodas skolotāju.

Mēs bijām norunājuši, ka mūsu dēls runās latviešu valodā, bet apmeklēs arī ebreju svētdienas skolu. Latviešu valoda Jānim bija ļoti svarīga. Manas pameitas ar tēvu un vecvecākiem sarunājās latviski. Kad piedzima Noa, Jānis piezvanīja kādai pavecākai sievietei trimdas sabiedrībā, lai apjautātos, vai kāds viņu varētu pieskatīt un sarunāties ar viņu latviski. Un sieviete, kurai Jānis zvanīja, atbildēja: “Ja gribēji latviski runājošu bērnu, vajadzēja apprecēt latvieti!” Un nometa klausuli.

Kāda bija tava pirmā reakcija?

Man tas šķita aprobežoti un vienlaikus traģikomiski. Tas bija zaudējums. Es to agrāk nesapratu, bet tagad saprotu, – mūsu dēlam nav ciešas saites ar latviešu kultūru. Es neaptvēru latviešu valodas nozīmīgo lomu. Angļu valoda man ir ļoti svarīga. Man ir svarīgi, lai mēs trīs sarunājamies vienā valodā. Bet, jauns būdams, tu nezini, ka aiz katras izvēles ir zaudējums. Es domāju, ka zaudējums Noam ir tāds, ka abām meitenēm ir iekšēji saskanīga identitāte – viņas ir Amerikas latvietes –, bet viņam nav.

Vai vedāt viņu uz latviešu vasaras nometni?

Nē, meitenes apmeklēja latviešu vasaras nometnes, bet Noa – amerikāņu.

Vai kas mainījās, kad pārcēlāties uz Vašingtonu?

Jānim ļoti pietrūka Bostonas latviešu kopienas, kas bija ļoti cieša. Bet man Vašingtonas latviešu kopiena šķita daudz draudzīgāka. Jānim patika dziedāt, un viņš mēģināja pievienoties Andra un Daigas Rūtiņu folkloras kopai, bet tas nebija viegli. Jāņa darbs prasīja daudz laika, un viņam nebija laika profesionāli nodoties dziedāšanai. Bet viņi kļuva par labiem draugiem – Jāņa un manējiem.

Daiga un Andris pieņēma mani, un es pieņēmu viņus. Padomā tik, viņi kļuva par maniem pirmajiem draugiem latviešu kopienā. Arī Vašingtonas latviešu kopienā bija snobisms un aizspriedumi, bet, kad ir draugi, tā ir cita sajūta.

Daiga, Andris un daudzi citi Jāņu svinētāji Vašingtonas latviešu kopienā mūs aicināja ciemos. Mēs jau nebijām vienīgie ar jauktu laulību. Es vienmēr pagatavoju kādu cienastu, un tas ir ļoti iekļaujoši un ļoti patīkami. Reiz mēs svinējām Jāņus mūsu dārzā, un piedalījās daudzi no Latvijas vēstniecības. Vēstniecības cilvēki vienmēr ir bijuši ļoti pretimnākoši. Kopumā es jūtu, ka latviešu sabiedrība Vašingtonā ir vairāk iekļaujoša, starptautiskāka.

Mūsdienās latviešu kopiena ir mainījusies?

Amerikas latviešu diaspora ir mainījusies! Mūsdienās ir daudz jaukto laulību. Daudz kas ir mainījies. Es domāju, ka tas ir uz labu. Vai nākamās paaudzes diasporā runās latviešu valodā? Vai tām būs spēcīga latviešu identitāte? Laiks rādīs.

Kaut kādā veidā trimdas sabiedrības izolētība bija laba lieta. Ja neesi izolēts, kā citādi var saglabāt identitāti? Paskaties uz mani. Es neesmu dedzīga ebrejiete. Dažreiz domāju, ka ar to esmu arī ko zaudējusi.

Ja Noa te sēdētu, viņš noteikti teiktu, ka nožēlo, ka nerunā latviski… Nerunāšana latviešu valodā sagādā viņam grūtības izveidot ciešākas attiecības ar tēvu. Tas nav neiespējami, bet ir sarežģīti.

Vairāk par etnisko piederību mūsu ģimeni saista ēdiens un viesmīlība. Jānis iemācījās nodot ģimenei un draugiem mīlestību pret ēdienu, kuru viņš mantoja no vecākiem. Un līdzīgi arī es iemācījos no savas mātes un vecāsmātes. Uzaicini draugus uz mājām, pagatavo viņiem maltīti un dalies ar visu, kas tev ir, un tu iegūsi draudzību. Tā ir jādzīvo! Arī ar Jāņa pirmo sievu bija līdzīgi. Tā ir cilvēcīga vērtība.

Maikla ar mazbērniem. Foto no personīgā arhīva.

Pastāsti, lūdzu, kāda ir rudzu maize Amerikā?

Maize, kuru ebreji sauktu par ebreju rudzu maizi, sastāv no 60 % kviešu un 40 % rudzu miltu. Tā maize ir diezgan stingra un labi griežama. Ar to var labi pagatavot amerikāņu tipa sviestmaizes. Kad ebreji un citi imigranti 19. gadsimta beigās ieradās Amerikā, viņi bija pārsteigti par plaši pieejamo un lēto gaļu. Mana vecāmāte pagaršoja īsto rudzu maizi tikai tad, kad viņai bija 85 gadi.

Viņa pagaršoja rupjmaizi?

Jā, un mana māte arī, bet viņām ne īpaši garšoja. Viņu garšas kārpiņas ir amerikanizējušās, viņām tā šķita pārāk cieta. Vecaimātei nepatika, ka sēklas sagāja zem protēzēm. Daudzi vecāka gadagājuma latvieši vairs neēd rupjmaizi. Vai tu ēd rupjmaizi?

Ne tik bieži. Man garšo saldskābmaize.

Jānis tirgo arī saldskābmaizi! Viņš sauc to par blondo, jo tā ir gaišākā krāsā. Un otra ir rupjmaize ar aprikozēm un lazdu riekstiem. Es dievinu to maizi! Tā ir tik sātīga un bagātīga. Kad man ir kāda tikšanās, es paņemu maizes šķēli un uzsmērēju zemesriekstu sviestu, lai man uz vairākām stundām pāriet izsalkums.

Vai vari pastāstīt par brīdi, kad pirmo reizi nobaudīji rupjmaizi?

Mana vīramāte dzīvoja mazā valsts subsidētā dzīvoklī vecāka gadagājuma ļaudīm. Viņai bija mazītiņa cepeškrāsns, un viņa cepa rupjmaizi tā, kā būtu darījis jebkurš sevi cienošs latvietis – skārda cepampannā. Es nedomāju, ka viņas rupjmaize bija ļoti laba. Man tā pavisam noteikti negaršoja, bet Jānim gan. Iespējams, viņš bija pieradis. Maize bija paskāba un pacieta, nekontrastēja skābais ar saldo, nebija brīnišķīgās, cietās garozas. Lai iegūtu spīdīgu, melnu garozu, bija vajadzīga augsta temperatūra. Bet omas gatavoto boršču gan es pieņēmu. Mana māte un vecāmāte vārīja veģetāro boršču. Oma vārīja ar gaļu. Es nekad nebiju ēdusi boršču ar gaļu. Es uzreiz sapratu, ka rupjmaize un zupa labi sader kopā.

Mēs ar Jāni sākām atkal satikties. Viņš bija man svarīgs. Mēs jau bijām runājuši par precēšanos. Un es nedaudz izlikos, ka man garšo viņa maize.

Kad apprecējāmies, mēs dzīvojām Ņūtonā, Masačūsetsā. Tur, Hārtfordā, Konektikutā, bija maiznieks, tas ir 150 jūdzes [apmēram 240 km] no mūsu mājām, un viņš cepa un pārdeva rupjmaizi. Maizē bija kāda daļa kviešu miltu, tā nebija tik cieta kā tradicionālā rupjmaize, bet tā bija ļoti garšīga. Mēs bieži to pasūtījām. Visiem kaimiņiem garšoja, un Jānis to sāka tirgot. Jānis kopā ar Nou salika rudzu maizes klaipus mazajos, dzeltenajos spēļu ratos un gāja no mājas uz māju tos pārdot. Šī maize kļuva par mūsu firmas ēdienu. Ziemas laikā mēs ar draugiem mielojāmies pie kamīna viesistabā ar rupjmaizes šķēli un kausēto sieru vienā rokā un vīna glāzi otrā.

Un jau pēc tam, kad bija sabrukusi Padomju Savienība, mēs pārcēlāmies uz Vašingtonu. Jānis sāka pasūtīt rupjmaizi no Lāčiem Latvijā. Sākumā tikai mūsu pašu vajadzībām, bet pēc tam Jānis ar draugu nodibināja nelielu uzņēmumu un importēja rudzu maizi. Amerikāņu ēdiena kultūra vienmēr ir paķērusi jaunas vēsmas. Un rupjmaize bija tik atšķirīga no tā, kas pieejams štatos. Ļaudīm tā ļoti garšoja.

Kad Nila sieva izlasīja manas grāmatas manuskriptu, viņa teica: “Rupjmaize nav vienīgā maize, ko mēs ēdam. Pēc rupjmaizes mēs ilgojamies, kad pārāk ilgi esam prom no mājām.” Tas bija skaisti pateikts. Un es arī tā sajutos.

Runājot par rupjmaizi un māju sajūtām, kādi bija pirmie iespaidi par Latviju? Kad biji šeit pirmo reizi?

Pirmo reizi es šeit biju… man šķiet, ka 1999. gadā. Mēs noīrējām dzīvokli Vecrīgā, tas bija laiks, pirms māju fasādes bija skaisti atjaunotas. Es atceros slikto kanalizāciju un sarūsējušās caurules. Zem dušas kabīnes tecēja ūdens! Uz ielām visur bija redzami reketieri. Aizejam uz kafejnīcu un redzam, ka viņi pie galdiņa stūrī skaita naudu, kuru viņi savākuši no citiem. Tas bija pretīgi!

Bet jau nākamajā braucienā, manuprāt, tas bija 2004. gadā, viss bija citādi. Dzīve izskatījās daudz cerīgāka. Tagad es braucu jau uz eiropeizētu Rīgu. Es Rīgā jūtos labi. Man ir bijušas daudzas labas pieredzes. Cilvēki man ir uzticējušies un stāstījuši par savu pieredzi. Pret mani kā ebrejieti Rīgā ir izturējušies labi. Jūtos šeit ērti. Es nepārzinu Latvijas ebreju vēsturi. Es noteikti nezinu, kāda attieksme valda mūsdienās. Es varu runāt vienīgi par savu pieredzi, un tā ir bijusi ārkārtīgi patīkama.

Zini, latviešos ir kaut kas mīļš un salds.

1. Vašingtonas Kongresa bibliotēkas kolekcijā ir vairāk nekā 33 000 dažādu sējumu, karšu, filmu, mūzikas, skaņu ierakstu par un ap Latviju, padarot bibliotēkas materiālu krājumu par vienu no lielākajiem ārpus Latvijas.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Lietiņš-Ray, Maruta. Refugee Girl: A Memoir. Independently published, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ginsberg, Stanley. The Rye Baker. W. W. Norton & Company, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Viese, Saulcerīte. Krišjānis Barons: The Man and His Work. Transl. Tamāra Zālīte. Raduga, 1985.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Hymowitz, Carol; Weissman, Michaele. A History of Women in America. Bantam Books, 1978.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Piesaule kopš 1954. gada ir atpūtas vieta Bostonas un Jaunanglijas latviešu kopienai. Tā atrodas Bredfordā, Nūhempšīrā.  (atpakaļ uz rakstu)