— Mākslinieces jaunības dienu portrets

Par Jeļenas Glazovas romānu Ēsma (Latvijas Mediji, 2026)

Lasīt Jeļenas Glazovas romānu Ēsma ir kā raudzīties pa atslēgas caurumu, vienlaikus piedaloties intelektuālā diskusijā. Intriģējoši, mazliet neērti, bet domas rosinoši. Atslēgas cauruma perspektīvā drosmīgi novietots pašas autores tēls un intelektuālo diskusiju virza viņas balss, pārradot pieredzē balstīto sievietes un mākslinieces tapšanas ceļu stāstījumā.

Autobiogrāfisku motīvu piesātinātai mākslinieka tapšanas jeb Künstlerroman tradīcijai ir sena pagātne – romantisma laikmetā Gēte un Novāliss vēstīja par savas radošās misijas apzināšanos konfrontācijā ar sabiedrību un saiknē ar dabu un iedvesmu, bet modernisma uzplaukumā Džoiss fokusējās uz subjektīvās esamības un apziņas atklāsmi. Savu pieredzi pārradot nevis autobiogrāfijā, bet literārā tekstā, rakstnieki spēlēja paslēpes, iemiesojoties fiktīvos tēlos. Kopš postmodernisma, kad autors nereti izvēlējās dubultoties un līdzās fiktīvajam alter ego ieviesa arī komentējošā rakstnieka metafikcionālo tēlu, pēdu nojaukšana turpinājās, ironiski spēlējoties ar patiesību un izdomu. Šo iemeslu dēļ iepriekšējo laiku Künstlerroman paveidi arvien tika strikti nošķirti no autobiogrāfijām, kurās autors ir gan stāstītājs, gan varonis un kuras piedāvā patiesību par autora dzīvi.

Jau vairākas desmitgades esam iepazinuši vēl citu autobiogrāfiskuma izpausmes formu – autofikciju. Šī jēdziena autora Serža Dubrovska (Serge Doubrovsky) vārdiem izsakoties, tā ir “literatūra (fiction) par stingri reāliem notikumiem un faktiem”¹, kurā autors pats ir galvenais varonis un stāstītājs, taču “piedzīvojuma valoda” šajos darbos kļūst par “valodas piedzīvojumu”². Šī metafora norāda uz realitātes patiesības pārtapšanu literāri konstruētā patiesībā, kurā dokumentalitāte apvienota ar izdomu, kalpojot noteiktam mākslinieciskajam mērķim.

Eksperimentālās multimediju mākslinieces, vairāku dzejoļu krājumu, izstāžu un performanču autores Jeļenas Glazovas romāns Ēsma, kura pirmā versija izdota krievu valodā ar nosaukumu Ēsmas atzīšanās (Ispovedj primanki, 2025), ir spilgta un mūsdienīga autofikcija. Lai gan latviešu jaunākajā literatūrā tā piebiedrojas vēl citiem līdzīgas ievirzes darbiem un jaunā patiesīguma (New Sincerity) izpausmēm, tomēr salīdzinājumā ar tādiem spilgtiem nesenās prozas piemēriem kā Svena Kuzmina romānu Brīvībene (2024) vai Viļa Kasima Svešuma grāmatu (2025) Glazovas darbs būtiski atšķiras. Visus šos autorus vieno piederība apmēram vienai paaudzei, kas nosaka to, ka viņu pieaugšana un radošā darbība aizsākusies apmēram vienā laikā (20. gs. 90. gados un jaunajā tūkstošgadē) un telpā (postpadomju Rīgā un citās Latvijas vietās, kā arī ceļojumu galamērķos), taču vienotās laiktelpas reprezentācijas ir pārsteidzoši atšķirīgas. Šāds sastatījums liek novērtēt ne tikai individuālā skatījuma un pieredzes prioritāti, bet arī dzimumu atšķirības nozīmi nosacīti vienotās realitātes atveidē.

Kuzmina un Kasima darbos dominē garīgās nobriešanas līnija un piederības meklējumi, kuros jaunais patiesīgums izpaužas emocionālā atvērtībā, iztiekot bez dziļi intīmu dzīves pieredzes slāņu atklāsmes un ļaujot autoriem palikt droša patvēruma zonā. Turpretim Glazova pēc krievu valodas izdevuma publicēšanas atzinusi: “[..] es izmantoju tik atklātu rakstību, ka lasītājs var justies kā vuārists.”³ Šajā ziņā viņas darbs turpina Annas Auziņas romāna Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata (2021) ķermeniskuma un intimitātes atklātības līniju, potenciāli izraisot vai nu apbrīnu par drosmi, vai sašutumu par ekshibicionismu. Lai gan Glazova pati norādījusi uz maksimālu atklātību, ko var saprast kā identificēšanos ar savu literāro tēlu, jau kopš naratologa Žerāra Ženeta (Gerard Genette) teorijas zināms, ka “neviens naratīvs nereprezentē stāstu (īstu vai izdomātu), tas tikai atstāsta to”⁴. Atbilstoši autofikcijas formātam, Glazovas romāns nav burtiski uztverama pieredzes hronoloģija, bet gan atmiņas darbībā balstīta un fragmentēta attīstības ceļa naratīva konstrukcija, kas pakļauta autores idejiskajam nolūkam un konceptuālajam redzējumam.

Stāstījumā uzmanība koncentrēta uz varones attīstības posmu no 19 līdz 30 gadu vecumam. No feminisma teoriju skatpunkta patriarhālās dominances sabiedrībā tas ir periods, kad sieviete atrodas nemitīgi vērtējošā vīrieša skatiena (The Male Gaze) prizmā. Viņas ķermenis kļūst par kapitālu, sasniedzot maksimālo vērtību, kad viņa izjūt vienlaicīgi intensīvu skaistuma kulta, karjeras, partnerības un reproduktivitātes īstenošanas spiedienu, turklāt parasti tas ir arī materiālās nestabilitātes periods, jo īpaši postpadomju sabiedrībā. Tas ir transformējošākais posms sievietes dzīvē, un Glazovas darbs to atklāj precīzi un skaudrā tiešumā. Romāna nosaukumam izvēlēts trāpīgs potenciālās transformācijas izejas punkts, simboliski atklājot sievieti kā ēsmu – objektu, kuru izvēlas. Tā kā indivīds ir “kaut kas līdzīgs konstruktora detaļām, un tā uzdevums ir salikties pašam”⁵, romāna varonei jātop par sevi – subjektu, būtni, kura pati izvēlas un īsteno sevi saskaņā ar savu redzējumu.

Šis sievietes tapšanas ceļš romānā atklāts sižetiski spraigi, caur dinamiski savirknētiem dzīves notikumiem iezīmējot feministiskam attīstības romānam tipiskos posmus un pagrieziena punktus, starp kuriem ir attiecības ar vecākiem, nošķiršanās no mātes, draudzība un tās pārvērtējums, dažādu sociālo attiecību (mācību un darba pieredzes, radošas pašizpausmes) un partnerattiecību lomu izspēle, garīgi meklējumi, vilšanās un pakāpeniskā tuvināšanās savai patībai. Jaunā patiesīguma princips šajā attīstības ceļa stāstījumā sakāpināts līdz pilnīgai atklātībai, kas dažkārt izpausta teju ciniski, dažkārt – naivi, bet vienmēr – ļoti drosmīgi. Glazovas darbā pārradītas tādas 90. gadu beigu periodam raksturīgas pieredzes, par kurām joprojām tiek runāts nelabprāt. Kā zināms, materiālās problēmas postpadomju sabiedrību vedināja uz dažādiem risinājumiem, un Glazova nekautrējas tos atgādināt, parādot sievietes skaisto, jauno ķermeni kā viņas galveno ieroci, mēģinot izdzīvot un attīstīties seksistiski orientētajā sabiedrībā. Šī neērtā atklātība, kas raksturo ne tikai iepriekšējā gadsimta, bet arī mūsdienu domāšanu, šķiet, precīzāk atklājas romāna krieviskā nosaukuma versijā, kurā ietverts arī vārds atzīšanās. Romāna stāstījums itin labi atbilst grēksūdzes literatūras principiem, kas kopš Aurēlija Augustīna laikiem ir nesaudzīga sava atziņu ceļa un arī maldu atklāsme. Apvienojot vārdus ēsma un atzīšanās, izceļas sievietes stāvokļa ambivalences izpratne, kurā viņa ir, bet tomēr arī nav viennozīmīgs upuris, jo sev piešķirto lomu izmanto manipulatīvi.

Sievietes atzīšanās prozaiski tiešais veidojums un citiem eksponētā, bet sev svešā ķermeņa lēnās iepazīšanas atklāsmes romānā grodi savītas ar intelekta un radošuma jaudīgo attīstības līniju. Literatūras, filosofijas, kino un mūzikas pasaules klātbūtne ik pa brīdim apstādina darba sižetisko ritējumu, iekļaujot plašus varoni ietekmējošo autoru darbu citējumus un pārstāstus, turklāt veidojot atsauces uz tiem. Dostojevska, Ženē, Vulfas, Bovuāras, Batleres, Viskonti, Plātas u. c. darbi un domas Glazovas tekstā rotē caur stāstītājas skata un kritiskās domāšanas prizmu, pārliecinoši parādot jaunās sievietes vislielākās alkas – pēc zināšanām, domāšanas, intelektuālas aizrautības: “[..] man patīk justies pārsteigtai. uzdot jautājumu un atstāt to karājamies gaisā. jo pārsteigums ir cilvēka dzīvības pazīme.”⁶ Arī vēsturiski attīstības romāniem ir raksturīgas intelektuālas refleksijas, jo tās sniedz garīgās attīstības orientierus, taču to īpatsvars mēdz būt pielāgots un sabalansēts ar pārējo stāstījumu. Glazova nav rūpējusies par šādu izlīdzinājumu, viņas esejistiskās pārdomas plūst aumaļām, ļaujot autorei runāt par to, kas viņu patiesi interesē. Šīm pārdomām var sekot līdzi ar interesi, atkarībā no erudīcijas pakāpes iesaistoties dialogā ar autori, tomēr daži iestarpinājumi izskatās pēc pašmērķīgas intelekta demonstrēšanas un neobligāta teorijas pārstāsta.

Tikpat lielu vaļu autore devusi radošajām izpausmēm, stāstījumu ik pa laikam pārtraucot ar poētiskās dienasgrāmatas fragmentiem, kas darbā vizuāli izcelti. Šajos iestarpinājumos ir gan dzejas, gan dzejprozas teksti, kas atšķiras no pārējā stāstījuma ar to, ka teikumu sākumā netiek lietoti lielie burti. Ar šo iestarpinājumu palīdzību Glazova veido pauzi sižetā un piedāvā tādu kā dubultu skatījumu uz kādu notikumu, kā arī demonstrē radošā veikuma sakņojumu konkrētā pieredzē. Fragmentu iestarpinājums bez komentāra būtiski atšķiras no postmodernās metatekstualitātes, ļaujot lasītājam pašam veidot sasaisti starp dzīves notikumu un tā pārradīšanu poētiskā tekstā, turklāt liek aizdomāties par viena notikuma dubultas, trīskāršas, neskaitāmas pārradīšanas iespējām. Vairāki poētiskās dienasgrāmatas fragmenti uztverami par patstāvīgiem literāriem darbiem (īpaši – dzejas formā), bet ir arī tādi, kuros nav jūtama atšķirība no stāstījuma pamatteksta vai kuri izskatās lieki, nesniedzot gaidīto poētisko pārdzīvojumu vai šajā ziņā pat paliekot pamatstāstījuma ēnā. Iespējams, ka robežas nojaukšana starp prozaisko un poētisko tekstu ir konceptuāla, lai parādītu gan mūsdienīgo hibridizācijas tendenci, gan arī radošas personības nedalāmību. Kopumā raugoties uz šo paņēmienu no formas viedokļa, stilistiski atšķirīgo tekstu saspēle palīdz nojaukt klasiskā romāna žanrisko ietvaru, veidojot atsauci uz antīkās kultūras vai Dantes Jaunās dzīves prozometrijas formu un parādot autores eksperimentālo, performatīvo iedabu, tomēr šķiet, ka visiem poētiskās dienasgrāmatas fragmentiem nav organiska pamatojuma.

Abas iestarpinājumu formas – esejistiskā un poētiskā – papildina sižetiski veidotā pamatstāstījuma virzību pretim varones patības apziņai, spilgti apliecinot intelektuālā, radošā darba prieku, kas salīdzināts ar ķermenisku baudu. Arī rakstīšana par sevi, kas ir šī darba kodols, ir viens no mūsdienās izplatītiem baudas veidiem, kas acīmredzami demonstrē visas sabiedrības pastiprināto egocentrismu. Ne velti Dubrovskis autofikciju sava romāna oriģinālajā anotācijā nodēvējis arī par autofrikciju⁷, izceļot to kā uz sevi koncentrētu paštīksmi, dziļi intīmu, ķermenisku un transgresīvu rakstību. Vai šādai literatūrai izplatoties vēl plašākos mērogos, nesailgosimies pēc tieši nepateiktā un nosacītā?

1. Doubrovsky, Serge. Extrait de Fils de Serge Doubrovsky. Gallimard, 1977.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šavrejs, Andrejs. “V “Ispovedi primanki” ja ispolzovala nastolko otkrovennoje pismo, čto čitatel možet čuvstvovat sebja vuajuristom” — literator. Rus.lsm.lv, 02.05.2025.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Genette, Gérard. Narrative Discourse: An Essay in Method. Transl. Jane E. Lewin. Cornell University Press, 1980. P. 164.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Glazova, Jeļena. Ēsma. Latvijas Mediji, 2026. 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Turpat, 114. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Doubrovsky, Serge. Extrait de Fils de Serge Doubrovsky. Gallimard, 1977.  (atpakaļ uz rakstu)