Foto: Gints Ivuškāns

raksti

— Kultūra (iz)dzīvo: Didža Kalniņa dienasgrāmata

Didzis Kalniņš

16/11/2026

Miegam neatlika daudz laika, bet drupas ir novāktas, gruveši izvesti, viss stallis izmēzts. Ēdu makaronus no "Ezīša", un cilvēki mani vēro pa logu, mazliet kā zoodārza dzīvnieku savā dabiskajā vidē.

Solidarizējoties ar akciju Kultūra (iz)dzīvo, kas pievērš uzmanību nozares nepietiekamajam finansējumam un zemajam atalgojumam, Punctum publicē dienasgrāmatu sēriju, kurā kultūras jomā strādājošie apraksta savu darba nedēļu.

Šī ir kultūrbāra Bolderāja saimnieka Didža Kalniņa dienasgrāmata.

 

Otrdiena (brīvdiena)

Piecēlos vēl pirms saullēkta, naktī lasīju Kalnozola Zobus, spilgti sapņi par VHS kolekciju Ludzā. Atstāstot Līvai, naktī redzētais jau aizmirsies un šķiet lieks.

Šodien jāaizsūta faili tipogrāfijai, abi ar Līvu pārejam vēlreiz visam tekstam, pat pēdējā mirklī ieraugām pāris ielabojamas lietas, bet kopumā makets ir gatavs, un šodien svarīgākais darbs būs paveikts jau rīta pusē.

Aizbraucu uz šādiem tādiem noliktavu veikaliem, bārā teju beigušās glāzes, un būtu pēdējais laiks tās sagādāt, tad nu pie reizes varu to beidzot izdarīt, plus iepirkt, kas nu bāra saimniecībai vēl nepieciešams.

Atpakaļ uz centru un Bolderāju, un, ja nu esmu šeit, tad pie reizes vajadzētu arī nodot tukšās pudeles. Tas notiek tā – ņemam vienu ieplīsušu alus glāzi, tajā izlejam visu lieko (tas ir, visu, kas tur ir palicis) no pudeles, mazos, pretīgos vēmeklīšus, jāiečeko, vai nav kādi bendžiki vai kas tāds, vai visas etiķetes ir vietā, tad tukšās pudeles un bundžas sakrāmējam alus kastēs, kastes liekam uz riteņa bagāžnieka un stumjam turpat uz vietējo taras punktu, kas joprojām strādā pilnā humanoīda režīmā, pat pudeles pieņem nevis robots, bet tas pats džeks, kas pirms 13 gadiem. Nopelnīta nauda pusdienām. 6,8 eiro.

Tālāk plauktos sakrāmēju jaunatvestās grāmatas. Atrodu grāmatas, kuras man nepieciešamas citur, atrodu šo to, ko vēl varbūt pats gribētu izlasīt, un dodos prom.

Vakarā pārlādēju failus no kameras uz datoru, vēlāk plānoju tos ierakstīt VHS kasetē. Pagājušonedēļ bija trīs koncerti, šis tas iefilmēts, pašu interesē, kas tad no tā sanācis. Groševs un viņa čoms no Holandes Viljams kā Big Dawgsi – tas bija super. Arī Skaņu meža Snack pasākums izvērtās negaidīti labi – trīs atsevišķi seti, katrs pa stundai no 18.00 līdz 21.00 (bažas radīja apstāklis, ka viss sākās Bolderājai netipiski agri), pat trešdienas pasākums ar somu ģitāristu Lauri un japāņu bundzinieku Jamagiši bija augstvērtīgs, lai gan ne tik apmeklēts, kā varbūt gribētos. Bonusā iefilmēti daži lieliski kadri ar dzerošo filosofu un citiem bāra aktieriem.

Foto: Gints Ivuškāns

Trashdiena

Šodien viss pretēji vakardienai, saule nespīd, debesis ir apmākušās, es pieceļos, bet gribas vēl gulēt, aizvedu puiku uz skolu, saprotu, ka vajadzētu aizbraukt uz kapiem sagrābt lapas, pirms uzsnieg sniegs, aizbraucu, pelēks rīts, cilvēki dodas uz darbu, es dodos uz kapiem, lapas diezgan pamatīgi sabirušas, pieci polietilēna maisi tiek sagrābti no mana personīgā dzen meditācijas laukumiņa, vecmamma priecātos, es arī. Aizdedzu svecīti, mazliet kaut ko pamīņājos un dodos uz automašīnu.

Klasiskais brauciens ar velosipēdu uz Bolderāju, tur esmu 18.47, aptuveni, pulkstenī neskatos. Doma, ka beidzot varēšu parakstīt savu dienenīti, bet kurš tev deva – burtiski pēc trīs minūtēm bārā ienāk Reinis I., un man jāmetas šamējo izklaidēt, redz, viņam algas diena, tādu klientu būtu grēks zaudēt, es daru visu, kas manos necilajos spēciņos, un tas veiksmīgi atmaksājas, pārdevu viņam divas grāmatas un divus aliņus. Tikko aizdzinu viņu uz blakus istabu, jo viņš pārāk skaļi spēlēja datorspēli, kuras pēdējā līmenī spēlētājs kļūst par Gunti Kursišu. Dzīve iet uz priekšu, kamēr Bolderāja apstājusies kā nezināma sēne ielas malā.

20.17. Durvis nu ir vaļā, ar ķeblīti atstutētas, un esmu gatavs kvalitātes kontrolei. Ienāk otrais ārzemnieks. D: You wan a beer? A: Yee! D: Beer in a frige. Viņš ir pieklājīgi paklausīgs un gaida, es turpinu rakstīt, prioritātes ir prioritātes, darbs ir slēpnis, kurā vienmēr var pagaidīt.

20.19. Ienāk Kristiāns Iesalnieks, svētdien jāiet uz viņa izrādi, cita varianta nav, Arvis Ahuns, kurš mūzikas autors, un arī pats Kristiāns citādi būs apvainojušies ne pa jokam, jo jau pagājušoreiz netiku.

20.32. Ar nelielu uzrunu uzstājos lielajā zālē, ārzemniekiem un citiem (Reinim un Kristiānam) tiek darīts zināms, ka no šī brīža ir atļauts uzturēties visā Bolderājas teritorijā, vairs nav robežu, ir jādzer un jāpērk grāmatas.

Foto: Gints Ivuškāns

20.37. Esmu šeit, B uzņemšanas zālē, vēl viens sprediķis, pārsvarā vērsts pašam uz savu labo īpašību izcelšanu un daudzināšanu – šis cilvēks ir jāizolē un jātur tālu no sabiedrības…

20.40. Bārā ienāk jaundzejniece Šoši un jautā, vai šeit varēs izplatīt savas grāmatas, kuras izdošot Valters, es, protams, piekrītu.

20.56. Ienāk Zigis Jauja, paņem aliņu un steidz maksāt, bet es saku, ka tas ir mans, labi, galu galā apžēlojos.

21.24. Ienāk kaut kāds jaunietis ar austiņām un trenuškās, esmu inerts, nesteidzos pievērst viņam uzmanību, ceru, ka viņš pats tūlīt aizies prom, labi, viņš gaida, es ceļos un kaut ko sāku ar viņu runāt, izrādās, viņš vienkārši grib iedzert alu.

21.44. Bārā ienāk Valters Dakša, nākamotrdien Valkas bibliotēkā iznāks Zanes Naža dzejas grāmata, otrā stāva telpā varēšot brīvi izpausties ar krāsas baloniņiem un ko vien grib, būšot arī Envija, būšot super.

22.00. Ienāk Aleksis, sāk ierasties parastie bāra darbinieki, viss ir taisni tā, kā parasti.

Es ķeru internetu un klausos mūziku, labajā ausī man bauro Birziņš, tiešām nekas nemainās. Ģirts polemizē par vārdu kroplis un tā lietojumu, meklē zobārstu, es rādu viņiem bildes no topošās fotogrāmatas, nezinu, vēl ir, ko meklēt, lai būtu, ko atrast.

3.10. Esmu mājās.

Ceturtdiena

Jo tālāk nedēļā, jo vēlāk pieceļos, šodien esmu augšā tikai ap 12, šķirstu grāmatas, komiksi ir labi šādiem brīžiem, Simons Hanselmans un viņa komiksi ir pēdējā laika iecienītākie, tagad Crisis Zone, o jē, ko tur piebilst, nepieklājīgi smieklīgi.

Mirklis mājās, un tad jau uz Bolderāju. Tur pavisam drīz sākas Strāvas 20. numura atvēršana. Viguls, Zapoļs, Gita, Elvīra un vēl daži jaunākās literatūras entuziasti.

Mikrofons vienmēr noder, pat mazās telpās, tāds ir mans secinājums pēc šī gaišā pasākuma, un, protams, visi profiņi arī to lieto.

Paralēli ierodas Armands Benders un pie brīvā mikrofona izpilda R. Paula gabalu, visai rēcīga parodija. Lote Vilma ienāk ar draugiem pasēdēt pēc izstādes atklāšanas Part Time galerijā, iespaidīgs puķu pušķis mirkli performē uz Bolderājas letes.

Pārdodu dažas grāmatas, nekas daudz šodien šajā ziņā nenotiek, ārā lietus, manī miegs, rītdiena gan plānojas jau agra un piedzīvojumiem bagāta diena ar vizīti pie grāmathordera Rolanda Laķa, turp došos kopā ar jomas autoritāti Valteru Dakšu.

23.49. Bārā atkal ienāk Birziņš: “Didzi, dod man alu, man jāsalāpās no vakardienas.”

Alekss: “Standarts Bolderāja – atnāc uz Bolderāju un ieraugi tos pašus cilvēkus, ko vakardien.”

Šovakar pārgāju pāri ielai pēc vakariņām Ezītī, tur konci spēlē Gustavs Gailītis, turpat tiek sarunāts koncis arī Bolderājā, piektdien, 27. novembrī.

Pēcāk Gustavs ienāk Bolderājā, es taisni lieku mūziku, ko nesen klausos, Michael Hurley – autodidakts, folkmūziķis, klaidonis. Tā visai labi sanāk mums parunāt, top ideja plašu klausīšanās vakariem – atnāk, uzliek plati un noklausās, pēcāk un varbūt arī pirms tam kāds vai kādi pastāsta par mūziku un plates tapšanas kontekstu.

Pie reizes atceros, ka šodien pa ceļam uz centru Avotu ielā satiku Guntaru Rēboku, un arī viņam jau pasākumi padomā, gan tulkojumi izdevniecībai, gan minilekcijas Bolderājā.

“Rūķi akvalangisti peld avotā un nedomā, kamēr meža zvēri uz baterijām meklē mežu, ko atkal nodedzināt,” vēsta kāds sens mīta dziedājums, un tas atgādina stāvokli, kas valda Bolderājā šodien un vakar, un varbūt arī rīt un parīt.

Cilvēki pieklusināti un mierīgi malko dzērienus, Aleksis ieminās par Hārvesteri Ilzi un to, ka cirvi viņa nākamreiz varētu arī atstāt mājās…

Foto: Gints Ivuškāns

Piektdiena 13.

“I’m a king in a foreign land.”

Sazvanos ar Valteru, viņš ir centrā, tas nozīmē, ka maršruts mazliet mainās, savācu viņu un Ansi Rugāju no Skolas ielas, tad braucam pie Rolanda uz viņa jauno noliktavu, tur top industriāla apmēra grāmatu purgatorijs, kinematogrāfiski pamests dīvāns zālienā pie ieejas. Rolands ir vizionārs ar plašu vērienu, un tas labvēlīgi ietekmē, mērogs vienmēr ir subjektīvs. Es zinu, ka šeit jau drīzumā atgriezīšos.

Tālāk ceļš aizved pie Valtera uz Teiku, tur tieku pie Vintenta Spakšļa Tikslas Tautas Teiksmas izdevuma – burvīgs šizoprozas artefakts.

Vakarā atkal esmu Bolderājā, un viss notiek, sākas Elīzas organizētais dzejas vakars, pasākums uzņem apgriezienus. Cilvēki sarodas, tomēr piektdiena, un šis jau ir trešais dzejas brīvais mikrofons, Jānis Vārna pēc pasākuma nospēlē koncertu uz sintiņa, ko tikko nopircis krāmenē, un nu jau arī pilns ar cilvēkiem…

6.49. Aizslēdzu bāru, ir runāts par Jonu Meku, par Hercu Franku, ir bijusi maksimālā atdeve, ir sācies Arvja dzimpuks, es uzdāvinu viņam Sārikoski grāmatu, laime, šis vakars bija jaudīgs, es mazliet nezinu, kā tikšu galā ar rītdienu, skaidrs, ka nekādu kliņģeri nepirkšu, būs pāris litri meskala, bet šonakts bija kaut kas fenomenāli skaists – iemesls, kādēļ vispār ir vērts bolderajizēties. Kamera ir mana lieciniece, baterija ir mirusi, bet atmiņa ir pilna.

Esmu viens – viens no mums – no bolderājas nākušais – alkonauts – bezpilota lidaparāts bez džosķika un kupica – mani vada nakts – es esmu tuvredzīgs ekrāns bez klaviatūras – es esmu nirstoša zivs tīkliņā mīlīgā spīdīgā – šļupstu paroles un ķencis mani redz un mīl un es mīlu ķenci (mazāk) – viņš dzīvo uz spoguļgaldiņa – trimdinieks – kam palīdzi dievs un taranē pritonu ar odekolona lodēm un skūpstiem no nāriņām vai tīrīgām medicīnas māsiņām un redzi cik viegli ir burtus kalt un vienmērīgi rakt sev tranšejas no bezizejas kur patverties vai pasmieties vai pielieties vai uztraukties un tievē mazo dzejolīt vai dievē mazo burbulīt bet tagad un es varu arī vakarnakt gvelzt lukturi par spoku dakteri bet tu esi zilā govs kā celofāns kā pāns no tālas galaktikas ko tikko satiku un vēl un vēlreiz dzīve sākas rīt kad dzejolīši spīd kā mazgabarīta salokāmie rezervāti kā onanāti kā leduscirtnīši kā uzkakāt un nav nekā ko palīdzēja pacilāt man hanteles no mūža mežu anneles un norbas mašīnā kā gala pieturā es gavilēju triumfā jā laime dzimstošā tu burvīgā un plīstošā es esmu ģībstošais un kurmī līstošais bet skumji mīlošais un taisni dzīstošais un tagad gurdi mulstošais jo pulkstens 7.22

Foto: Gints Ivuškāns

Sestdiena

1.57. Miegam neatlika daudz laika, bet drupas ir novāktas, gruveši izvesti, viss stallis izmēzts. Ēdu makaronus no Ezīša, un cilvēki mani vēro pa logu, mazliet kā zoodārza dzīvnieku savā dabiskajā vidē.

Kārtojot pie reizes izdomāju scenogrāfiju grāmatas atklāšanai, laika nav atlicis daudz, bet es visu paspēšu, paldies visiem labajiem spēkiem, kas šodien ir manī.

23.50. Pētera Cedriņa Scratchings/Skrāpējumi atklāšana ir beigusies, viss meskals izdzerts, ļoti sirsnīgs pasākums, kurā Kintija Rodžersa, grāmatas tulkotāja, izvērsti stāsta par tulkojuma tapšanas procesu, lasa no grāmatas, rāda bildes un atceras Pēteri. Sanākuši bija Pētera draugi un viņa daiļrades zinātāji, no Liepājas bija ieradies arī Jānis Elsbergs.

Pēc pasākuma Bolderājā sarodas sestdienas apmeklētāji, Gatis Ziema rezervē 22. novembri kaut kādam jam session, tad, sanāk, būsim vaļā svētdienā.

2.30. Beidzot visi aiziet, es slēdzu vēl vienu brīnišķīgu nedēļu Bolderājā. Sēžu un klausos mūziku, šķirstu 90. gadu Liesmas. Uz mirkli manis nekur nav.