literatūra

— Gāju – putni

Eriks Dekoneks

20/11/2026

patīkami ir skatīties acīs, kad cilvēks gludina drēbes

pilsētas pulss

atkāpjoties mākoņu frontei
pāršķiras vēl viena pilsētas lapa
debess tik skaidri caurspīd ēku logus
liekas tās ieelposies par stipru un pacelsies gaisā
ar visiem neizteiktajiem piedod
ar visiem norītajiem estevimīlu
ar visām aizcirstajām durvīm
circenīšiem aizkrāsnē
gvidi kas virtuvē sadzer ar sevi
ar visu savu neredzamo būtības tinti

*

telefonsaruna autobusā:

nekaitini mani, aivar
nebučošu, ja tev smirdēs mute, aivar
nezinu, ko iesākt ar to vistu un rīsiem –
uzvārīju veselu katlu, tu varētu palīdzēt
man tos apēst.

kāpēc nepaliki pie manis pa nakti, aivar?

*

divi onkuļi tramvajā

– nākamā pietura: grēcinieku iela
– nu, arnold, šī tad būs tavējā

***

apsēdies restorānā skatos
uz trijžuburu dakšiņu
atslietu pret sarkanajām olīvām
to cilvēku
kas laidis tevi pasaulē
vārāku par suņa smilkstu
es mīlu

***

patīkami ir skatīties acīs,
kad cilvēks gludina drēbes
roka nobrauc pa vaigu,
līdzinot to un dzēšot asaras
ar tvaiku

kad saaukstējies, tad gludeklis šņāc
kā pēc mājām novaidējies jūrnieks,
šķauda uz visu
kas ir svēts

***

pie pamales izdeg kārtējā Roma, uz kuras fona
bērni
kartupeļu laukā lasa kolorādo,
skaitīdami dienas, līdz viņus savāks vecā
paaudze un ieliks burciņā, un, taustoties kā akli
pēc vāciņa, sacīs –

nākotne ir jūsu rokās.

***

tātad domāšana man ir sveša
laimīga
ir tikai atcerēšanās
diametrāli pretēja
matu dīgtspējai
jo vairāk atmiņu
jo mazāk matu
runā, ka tos manto no vecvecākiem
tad nu man ir paveicies
jo vectētiņa Modra galvu
līdz kapa malai
rotāja paprāvs matu krāvums
kas visdrīzāk kuplo vēl šobaltdien
tālab jādomā, ka viņš atcerējās maz
kaut plītēja labprāt
arī Martiņa deviņdesmit četros
virpina savas sirmās bizes
kā dēdējis Jersikas ķēniņš ar kūju

mati, tā ir dieva dāvana
viņa teica
kad mācīja lobīt olu
pa kurzemnieciskam
pārcērtot uz pusēm
ar trulu sviesta nazi

te nu arī es birdinos
kā novārdzis pīlēns
būs vien jāuzslauka spalvas
jāuzstiepj uz bēniņiem
lai kalpo par ligzdu
bezdelīgām

***

No Smārdes stacijas izvācas laiks.
Uz perona sēdošā večiņa Riekstkoža acīm veras punktā, kur nobeidzas sliedes. Veras ilgi, bezdievīgi, melnajās polimēra kulēs pie nolietotajām kājām raso vesels ābeļdārzs, nosvīdis no agrā rīta elpas.

Es atpazinu večiņas seju, pavērstu pret krēslotajām priedēm. Un tad arī vilciens. Ar starmeti pāršķeļ ainu kā torti, kurai nākamība steidz nopūst svecītes bez ievēlēšanās.

***

veļas knaģi lido pār zilo debesdrānu
dievs uzgriež pa kādai šķēlei mākoņkrīta
un apsēklo zemi ar baltu aizmirstību
no kuras izdīgs lupīnas un jaunas beznozīmju klauzulas

guļ sniegā apaļš bārenis un zīmē eņģeļus
muti plati atvēris kā žāvu
ķerdams aizmirstības krīta skaidas
dūdodams tēvreizi