— Tamangūra

 

Leta Semadeni (1944) dzimusi Skuolā Šveices dienvidaustrumos, studējusi valodas Cīrihes Universitātē. Strādājusi Latīņamerikā, Parīzē, Berlīnē, Ņujorkā. Pārsvarā raksta dzeju retoromāņu un vācu valodā, kuru tad pārtulko no vienas valodas otrā. Tamangūra (Tamangur, 2015; Rotpunktverlag) ir viņas pirmais romāns.

Leta Semadeni saņēmusi vairākas godalgas, tostarp Graubindenes kantona Literatūras balvu 2011. gadā un Šveices Rakstnieku fonda balvu. Par romānu Tamangūra 2016. gadā ieguvusi Šveices Literatūras balvu (Der Schweizer Literaturpreis).

Jautājot Letai, kā vispār radusies ideja par teiksmaino vietu Tamangūru, viņa atbildēja: „Tamangūra ir ciedrupriežu mežs tepat tuvumā. Šīs priedes ir līdz pat 800 gadu vecas. Tā ir maģiska vieta. Reiz es ar draugiem devos pārgājienā uz Tamangūru, un tur pie Alpu būdiņas mūrīša bija lasāms vārds „Tamangūra”. Man tas likās brīnumskaisti – vienlaicīgi gaiši un tumši, gluži kā pati dzīve –, un es sapratu uzreiz: tā sauks manu jauno grāmatu.”

Tulkotāja

 

Pirmo reizi romāna Tamangūra fragmenti žurnālā Punctum bija lasāmi 2020. gada jūlijā. Šīs publikācijas teksti ir papildināti un precizēti atbilstoši tulkojuma gala versijai no grāmatas Tamangūra, ko 2026. gada janvārī klajā laidīs Jāņa Rozes apgāds.

Redakcija

 

1

Ir pusdienlaiks, zvana baznīcu zvani, ielas jau tukšas. No plaisām zem kājām sūcas piķis. Bērns pietupstas, ar rādītājpirkstu izķeksē kripatiņu melnās masas, atdzesē, papurinot pirkstu, iebāž mutē un sāk košļāt, ejot augšup pa stāvo ieliņu – ātri, ar noliektu galvu un joprojām pilnīgi pārņemts ar stāsta beigām, ko skolotājs šodien bija lasījis priekšā: zēns un meitene, cieši piekļāvušies viens otram, aizpeld ar sienu piekrautā kuģī, bet sarkanā zelta mēness pār upi pārlicis mirdzošu asti.

Piķis bērna mutē garšo bīstami.

Tā viena auss, kas vēl pievērsta ārpasaules skaņām, dzird tuvojamies sīkus soļus; kad soļi jau pagājuši garām dzirdīgajai ausij, mute pati no sevis saka labdien.

Kad atpakaļsveiciens neseko, bērns zibenīgi izraujas no stāsta par sarkano mēnesi, sariktē brilles uz deguna un noraugās pakaļ soļiem.

Zemāk pa stāvo ieliņu iet rūssarkana kaza ar melnu svītru uz muguras. Viņa pagriež galvu un atskatās, it kā vēlētos atvainoties par savu nepieklājību.

Dažreiz vectēvs vecaimātei teica – tu esi kā kaza, it kā ļoti uzticama, bet, līdzko degungalā trāpās kāds zaļums, kļūsti nevaldāma.

Īsi pēc tam bērns sēž virtuvē pie galda un kopā ar vecomāti ēd zupu. Laiku pa laikam vecā sieviete noliek zupas karoti šķīvī un paskatās griestos.

Trešais krēsls pie galda ir tukšs. Vectēvs ir Tamangūrā.

Aiz virtuves loga līkst plūškoks. Zari jau ogu pilni.

 

Mirklī, kad mednieku uzņem Tamangūrā, viņš zaudē divdesmit vienu gramu, jo dvēsele pamet ķermeni, lai atgrieztos tur, kur tā dzīvojusi pirms tam.

Dvēsele klausa ieradumam, saka vecāmāte, tā ir stipra, kaut arī sver tikai pāris gramu, un tā vienmēr panāk savu.

Tā var nokļūt, kur un kad vien vēlas. Ar savu divdesmit vienu gramu tā jebkur atrod vietiņu, kur uzkavēties, atrod, kā vecomāti izvilkt no ikdienas pelēcības. Viņa rājas un strīdas ar dvēseli – tu neesi nekas, viņa saka, tu, nelaimes čupiņa! Ko gan lai es iesāku ar tādu nelaimīgu čupiņu?

 

4

Vecāsmātes sirds ir kā liels mežs, kur biezi saauguši brikšņi, kur ir daudz krūmu, kur koki ir gan zemi, gan debesu augstumā. Te var tiklab pastaigāties, kā apmaldīties.

Te ir arī izcirtumi, kas paveras kā pārsteigums. Viens solis, un bērns piepeši stāv gaismā, virs galvas debesis, mīkstie mākoņu spilveni, saule. Tādos brīžos vecāmāte ir eņģelis, kas piepilda jebkuru vēlēšanos.

Viņa spriņģo pa dzīvokli, paņem bērnu aiz rokas, dodas uz kurpju veikalu un pēkšņi nopērk sarkanās balerīnas, ko bērns jau tik ilgi gribēja. Kādā citā reizē bērns tiek iedzīts brikšņos, saskrāpē pēdas un kājas, sejā sitas zari, tas tup tumsā un trīc vecāsmātes priekšā, kas pārvēršas par raganu.

Bērns negribot vecāmātē bija uzjundījis sliktas atmiņas; nepiemērotā brīdī uzsitis pa nepareizajiem taustiņiem.

Un bērns no visa spēka ienīst vecomāti. To, kā viņa sakniebj lūpas, jo mutē no sliktajiem vārdiem izveidojies vesels kunkulis. Bērns pazīst šīs plānās lūpas, šādos brīžos jābūt uz vakts; tas nolien pamežā, līdz mute atkal atslābst.

Lielais kunkulis nedrīkst atraisīties. Ir skaņas un vārdi, kas sirdi uzšķērž labāk par visasāko nazi. Tad ieteicams uz brīdi nozust pamežā un būt pavisam klusam.

 

Ar sirdi ir tāpat kā ar locītavām, apgalvo vecāmāte. Paskaties taču, kas notiek Indijā, viņa saka. Tur deviņdesmitgadīgi vīri tin kājas sev ap kaklu. Arī sirds ir jātrenē.

Tā jāsatricina – jāstiepj līdz plīšanai, lai uzturētu to formā. Sirds jālieto, kamēr tā pukst, citādi sarausies un beigās izskatīsies kā sačervelējies kartupelis.

 

Viņai nav noskaņojuma sēdēt uz uzgaidāmā soliņa mājas priekšā un adīt zeķes. Viņa jau noadījusi gana daudz zeķu. Vectēvam. Lai viņa zīda pēdas, vilnas un mīlestības ieskautas, no medībām atkal atgrieztos pie viņas.

Vecāmāte atpazīst viņu uzreiz, tikko viņš parādās upes otrā pusē pie mežmalas un ar lieliem, atsperīgiem soļiem dodas lejup uz tiltu. Ar vai bez medījuma – viņš soļo uz priekšu kā karalis.

 

16

Īpašās dienās, visviens, vai ciemiņi nāks vai ne, ēdamistabā tiek uzklāts galds. Vecāmāte pagatavo to beigto putnu, kas ir tik liels, ka nokarājas abpus lielās svētdienas paplātes malām. Vecāmāte putnu piestūķē pilnu kā zeķi. Viņa sabāž iekšā garšaugus, ābolus un riekstus un atkal aizšuj milzīgo caurumu. Bērns negrib ēst beigto putnu ar šuvi, kas viņam kaut ko atgādina.

Vecāmāte no plastmasas maisiņa, kas vēl palicis uz virtuves galda, izņem aknu, sagriež gabaliņos un iemet pannā pie sviesta.

Tas ir Amuse-Gueule – mutes prieciņš, viņa saka un baro bērnu ar dakšiņu.

Kad vecāmāte ēd, viņai mirdz acis. Viņa atceras lielo viesnīcu, kurā strādāja kopā ar vectēvu, un viņai patīk bērnam par to stāstīt makten bieži. No ēdiena viņa šo to saprot.

 

Ēdiens ir labākās zāles, viņa atgādina pie katras izdevības, tas izārstē visu. Un, kad jaunības mirdzums izzudis, jāturas pie ēdiena. Turklāt cilvēkam, kurš prot pagatavot labu cepeti, ir arī laba sirds.

 

Ja naktī vecāmāte nevar iemigt, jo pa dienu kārtējo reizi izmēģinājusi kādu tievēšanas metodi, viņa mēnessgaismā kā zagle apsēžas pie virtuves galda un izēd ledusskapi tukšu. Tas nomierina.

Rīt būs jauna diena, viņa saka bērnam, kas atkal parādījies virtuves durvīs ar vectēva zeķēm kājās un vaicājošu skatienu; pamodies un nobijies no tukšuma gultā sev blakus, rīt būs cita diena, tad no jauna varēs nodedzināt kādas kalorijas. Tās jau nekur neaizbēgs.

 

Ēst saldo ēdienu jāpārvācas uz lielo istabu. Bērns vēl brītiņu uzkavējas gaitenī un, kad nodziest gaisma, caur atslēgas caurumu atskatās uz vecomāti. Viņa nevis noridā visu, bet sēž, krūtis uzlikusi uz ēdamgalda, tās izpletušās starp elkoņiem līdz pat gaļas plāts malai. Viņa skaļi skrubina kauliņus.

Nāc taču iekšā, viņa sauc, zini, šis ir pats labumiņš. Jo tuvāk kaulam, jo labāk.

Tad viņas aiziet uz virtuvi, vecāmāte izņem no ledusskapja krējuma pudeli, norij lielu malku un saka: Lai labāk nosēžas.

Kad putns nosēdies, vēderā vēl ir vieta saldajam. Viņa nespēj atteikties no našķiem.

Tikai pirms Lieldienām vecāmāte izliekas, ka saldumus vairs neēd. Tā pieaug ilgas pēc zaķa ausīm, viņa saka. Ausis ir pats labumiņš.

Vecāmāte mīl ilgas, viņa tās kopj un lolo. Ilgām ir mazi, asi nagi, kas tev allaž liek būt ceļā.

Uz kurieni? To vecāmāte nezina. Varbūt no šejienes uz Tamangūru.

Tamangūra ir tur, kurp nokļūt nemaz nevajadzētu vēlēties, viņa saka. Varbūt vecāmāte negrib doties turp pavisam. Tikai kādu gabaliņu, lai būtu tuvu vectēvam, bet ne pilnībā. Paradīze ir grūti panesama, kamēr pats vēl neesi nomiris, viņa saka.

Galu galā nav tik slikti arī šeit, pie virtuves galda, kas atgādina izlaupītu veikalu, – ar sapluinīto putnu, vīna pudelēm, maizes garozām, ceptajiem kartupeļiem, netīro trauku kalniem, dakšām, karotēm un nažiem un ar ilgām tajā vienā virtuves krēslā.

 

18

Ielas laternas gaisma mirguļo pa nemierīgo spraugu starp aizkariem un krīt uz vecāsmātes sejas, ko viņa šķiet pametusi.

No ārpuses dzirdama kādas govs maušana. Dzird kustamies arī govis kaimiņa kūtī. Kā tās piešķiebj galvu, lai atvērtām acīm iegrimtu savu lielo ķermeņu sapņos – par zāli un sugasmāsu raupjajām mēlēm.

Vējš dauzās pa svaigo sniegu, pasaule ir pārvērtusies. Arī iekšā viss ir citādi.

 

No rīta, kad bērns pamodās ar sarkanām acīm un sniega smaržu degunā, vecāmāte izpleta labo plaukstu, it kā spētu pavēlēt jebkurām briesmām, un teica:

Pārstājot baidīties no vientulības, cilvēks kļūst brīvs.

Bērns jau visu dienu cenšas saprast, ko nozīmē šis vārds – vientulība. Vecāmāte apgalvo, ka vientulība ir kā dūre, kas nemitīgi belž pa bērna vēderu un dažreiz neļauj arī gulēt.

 

Kamēr bērns ar iepirkumu somu stāv uz dzīvojamās istabas sliekšņa un gaida, kad vecāmāte atkal atgriezīsies savā sejā un ierunāsies, ārā uz palodzes nolaižas kovārnis un knābā loga līsti. Vecāmāte ar pirkstu kauliņiem atklauvē pretī, kovārnis aizlido, vecāmāte pagriežas un atkal ir viņa pati. Jocīgi, ka govis mauj, viņa saka, maušana nāk no viņu mutes tik svešādi un izmocīti.

Abas kopā aiziet uz virtuvi. Vecāmāte izsaiņo karpu, ko viņa – kā jau katru gadu – pirms vairākām nedēļām pasūtījusi pie miesnieka un ko bērns tikko pārnesa mājās no ciema.

Uzreiz var redzēt – tā ir pārāk liela diviem cilvēkiem. Šie ir pirmie Ziemassvētki bez vectēva. Pirms gada viņš pavisam negaidīti bija aizlaidies lapās, gļēvulis tāds, kā mēdz teikt vecāmāte. Kazimirs ar sievu šogad nevar atnākt. Māte un tēvs ir pārvākušies. Palikušas tikai viņas abas, vecā sieva un bērns. Un suns Čans.

 

Tāpēc vecāmāte bija ielūgusi arī Elzu no Dzeltenās mājas; viņa dažkārt nāca talkā nolasīt ogas vai mazgāt logus, vai gludināt. Šādus vakarus nevajadzētu pavadīt vienatnē.

Pulkstenis nosit septiņi. Elza kā kažokā tērpts eņģelis pārkāpj slieksnim. Savās sirmajās bizēs viņa iepinusi eņģeļmatus un piespraudusi tās pie galvas ar papīra saspraudēm. Bērns mazliet baidās no Elzas, turpretī vecāmāte viņu uzskata par atspirdzinošu. Paskatoties uz lielāko daļu cilvēku, jau uzreiz ir skaidrs, ko viņi teiks, tā var nogarlaikoties līdz nāvei, to paciest var vienīgi tad, ja uzliek pieklājības masku un pa kluso nosnaužas. Toties Elza ir pilna pārsteigumu, saka vecāmāte, viņa ir labs bērns, vajag tikai ieklausīties. Elza prot salikt kopā visatšķirīgākās lietas un pasniegt kā glīti sasaiņotu paciņu. Un vispār, vecāmāte turpina, es nepārprotami iestājos par sugu dažādību. Tikai man trūkst nepieciešamās vienaldzības, lai izbaudītu garlaicīgu cilvēku sabiedrību. Manā vecumā vairs nav arī laika tādām lietām.

 

Elza kā pārsteigumu līdzi atvedusi Elvisu. Viņam mugurā, protams, atkal ir tas stulbais neredzamais kostīms, baltais ar mirdzošajiem fliteriem, jo ir Ziemassvētki, saka Elza, un Ziemassvētkos visur viss zaigo un mirdz. Pat kalni ārā sacenšas spožumā ar fliteriem uz Elvisa krūtīm un stiepj savas virsotnes pretī mēnesim un zvaigznēm.

Tukšums blakus Elzai smaržo mazliet pēc Chanel 5 un kartupeļu pagraba – proti, pēc Elzas. Neviens nezina, cik ilgi Elza un Elviss jau ir kopā. Kādā rītā pēc bezmiega nakts viņa kā ik dienu devās iepirkties, pagāja garām Alpu rozei un zināja, ka par katru cenu jāiet tur iekšā, uzreiz, nekavējoties. Lai gan pulkstenis bija īsi pirms astoņiem un viņa pamatoti bažījās, ka melnais vīrs ap šo laiku jau būs ķēries pie sava rīta mēriņa.

Naktī viņa atkal bija sapņojusi par gravitāciju un laiku, kas viņas melnos matus nokrāsoja sirmus. Gravitācija un laiks bija pret viņu sazvērējušies, Elza bija par to pārliecināta. Nav jēgas mēģināt sev iegalvot pretējo, Elza mēdza teikt, var cik uziet apreibināties ar visādiem spīdīgiem karekļiem un kažokiem, bet ielikt sprunguli laika un gravitācijas spieķos nav iespējams. Vēlākais, vakarā, kad tu, aplipis ar dienas pelēcību, ielien pidžamā, laiks un gravitācija atkal dodas uzbrukumā, bet no rīta ir redzams iznākums.

Tā Elvisa padarīšana arī kaut kā bija saistīta ar gravitāciju un laiku. Tajā nožēlojamajā rītā tās Elzu pa taisno iedzina Alpu rozē un Elvisa rokās.

Un tad es iesoļoju bērnībā, stāstīja Elza. Pie bāra letes melns kā krauklis tik tiešām stāvēja skursteņslauķis ar glāzi sarkanvīna rokā, kas rīta agrumā vēl sārta un svešāda rēgojās ārā no melnās piedurknes, tāpat kā viņa seja virs augstās apkaklītes, kurai būtu vajadzējis kaklu pasargāt no sodrējiem.

Viņam visu laiku jādzer, lai no rīkles izskalotu sodrējus, apgalvoja vecāmāte, kad sarunas iegriezās par skursteņslauķi, un viņš profilaktiski to dara jau no paša rīta. Torīt aiz letes viesmīle Klaudija lika pie mutes netīrās glāzes un pūta tajās dvašu, lai pēc tam no glāžu sieniņām un malām ar mīksto dvieli notīrītu plankumus, kad Alpu rozē ienāca Elza.

Tā tu izpūtīsi dvēseli ārā no miesas, viņa bija teikusi viesmīlei, un pēc pāris gadiem tev tās vairs nebūs. Man tās nekad nav bijis, atbildēja Klaudija, un Elzai uzreiz bija skaidrs, kāpēc Klaudijai nav jābaidās no skursteņslauķa viņai nebija ko zaudēt.

Man ir daudz dažādu baiļu, saka Elza, tikai gļēvuļiem to nav nemaz.

Bērnībā iekšā bija nelaikā pamodusies muša, tā apjukusi lidinājās krustu šķērsu pa Alpu rozi un pievērsa Elzas skatienu mazajam galdiņam pa kreisi no otrām durvīm ar uzrakstu “Privāts”. Un tur patiesi un nenoliedzami pie alus kausa sēdēja Elviss un matos zieda briljantīnu.

Kopš tā brīža viņi ir pāris. Baltās un nebaltās dienās. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Nu melnais vīrs viņai neko vairs nespēja nodarīt.

Elviss viņu turēja savās skavās, pie auss dungoja Are you lonesome tonight, aizglāstot viņai no pirksta lielo spīguli, tik maigi, mīļi.

Ar viņu ne vienmēr gāja labi. Ir dienas, kad man viņam jāiedod kārtīgs spēriens pa

pakaļu, teica Elza, vai nu lielā spīguļa dēļ, vai tāpēc, ka viņš aizņem pārāk daudz vietas. Vai vienkārši tāpat, aiz tīrā speršanas prieka. Šai kustībai, kas nāk no gurna, piemīt kaut kas atbrīvojošs.

Viņa ieturēja nelielu pauzi.

Tās allaž ir neesošās lietas, kas aizņem tik daudz vietas.

Daždien Elza ir tik svaigi un traki samīlējusies, ka grib par savu mīlu uz Elvisu izstāstīt visiem. Sevišķi tad, ja viņš atkal aizlaidies lapās, piemēram, uz Parīzi, kur, visticamāk, ar saulesbrāļiem sēž pie Sēnas un ģitāras pavadījumā dzied viņu mīļāko dziesmu.

Šādās dienās mati viņai uz galvas izaug par antenām, tās tiecas pretī Elvisam, pretī transeiropas vilciena dunoņai no Parīzes. Viņa vēlas būt pie viņa, nevis šeit, šajā nostūrī. Elviss viņai bija nozadzis sirdi, un tagad tā skaļi sitas vilcienā, ceļā no Parīzes uz ciemu. Tā sitas un dun tik skaļi, ka to var dzirdēt pat vecāsmātes dzīvojamā istabā, kur nošļukušiem pleciem sēž Elza, kad viņai trūkst Elvisa.

Jā, tie pēkšņie lēcieni laikā, tagad saka Elza un noliek savus gaiši zilos kazādas cimdus grozā blakus pakaramajam, pilnīgi neticami, ka mēs vēl esam kopā, Elviss un es. Visas tās dvēseles, kas pa šo laiku palikušas guļam kaut kur ceļmalā. Kas nevērīgi, bez nožēlas atstātas aiz muguras. Tu vienkārši soļoji tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Tur nu tās guļ, tās neuzmanījās, piegāja par tuvu lāpai un sabira pelnos un putekļos.

Kas tā par lāpu? – jautā vecāmāte, palīdzot viņai novilkt mēteli.

Es, saka Elza, tu taču zini.

Skaidra lieta, saka vecāmāte un vedina viņu uz virtuvi, kamēr Elviss savā neredzamajā kostīmā jau tiek sūtīts uz ēdamistabu, lai virtuvē nenotašķītos. Ēst gatavošanā vīrieši tikai traucē, sevišķi, ja viņiem mugurā ir tāds maskēšanās tērps. Nekad nevar zināt, kas viņiem, šādi maskējoties, var ienākt prātā.

Elza tagad klusē, vecāmāte klusē; pār virtuvi, karpu un bērnu nogulstas smagums. Bērns jūt nenoteiktas briesmas. Šādos brīžos klusums tevi viegli var aprīt – un neviens to pat nepamanīs.

Man gribas ēst, bērns ierunājas mazliet par skaļu, un vecāmāte liek Elzu pie darba. Vispirms vecāmāte no karpas sāniem ar asu nazīti enerģiski notrin mirdzošās zvīņas, tad Elza veic daudzus nelielus iegriezumus, ko apslaka ar citrona sulu. Vēdera dobumā viņas sastūķē garšaugus un nomizotus, sasmalcinātus kartupeļus, līdz tas ir pavisam pilns. Tad karpu ar atvērto vēdera brūci novieto fenheļu, burkānu un seleriju gultā un pannu iestumj krāsnī.

 

Elza ir veģetāriete un neēd arī zivis, taču mēdz būt izņēmumi. Visu cauru gadu viņa principa pēc neēd dzīvniekus, kaut tie viņai garšo. Lai šad tad gūtu baudījumu, viņa uz audekliem glezno ceptas gaļas gabalus un zivis, par kurām tobrīd domā.

Līdzās cepešiem, desām un citiem gaļas veidiem Elza glezno arī bildes, kurās neko nevar izšķirt. Kad Elza ir priecīga, viņa glezno melnas bildes, bet, kad bēdīga, audeklu krāso dzeltenu vai sarkanu.

Lai nezaudētu līdzsvaru, viņa saka. Elza pati īsti nezina, kāpēc dažreiz glezno tikai plaknes, bet uzskata, ka patiesi svarīgās lietas tāpat nevar uzgleznot, tās uz šīm plaknēm ir jāizgudro pašam.

 

Tikmēr vecāmāte kopā ar Elzu un bērnu ēdamistabā jau uzklājušas galdu. Lai būtu kā būdams, šodien tomēr ir svētki un svētkos jau neviens neēd virtuvē. Daži noteikumi ir jāievēro, citādi cilvēks var kļūt pārāk vieglprātīgs, bet vecaimātei ir kaut kas pret vieglprātību. Vieglprātība nāk īsi pirms kritiena.

Dzīvojamās istabas durvis pagaidām ir aizslēgtas. Nekad jau nevar zināt. Varbūt. Varbūt Kristus bērniņš jūt līdzi parastajam bērnam un tomēr vēl izdomā piekāpt ciemos. Kristus bērniņš taču arī ir bērns, un varbūt viņš visu ir redzējis – un sapratis. Ko gan viņa, maza meitenīte, būtu varējusi darīt? Upe bija tik strauja, vēl mazliet un līdzi aizrautu arī viņu pašu. Viņa bija saukusi, kliegusi.

Kluss un mazs, arvien mazāks, satraucošā pašsaprotamībā, nemaz nepretojoties, mazais brālis līdzīgi bālai zivtiņai šūpojās mirdzošajā, mežonīgajā ūdenī, arvien tālāk prom, arvien mazāks, līdz pārvērtās sīkā plankumiņā, līdz pēdīgi viļņi viņu paņēma pie sevis pavisam.

 

Kur tek mūsu upe? – vecāmāte pēc tam reiz bija jautājusi.

Uz Melno jūru.

 

55

Kādu vakaru, īsi pēc tam, kad vectēvs bija aizlaidies uz Tamangūru, bērns gribēja gulēt pie vecāsmātes, bet tā viņu aizraidīja uz dzīvojamās istabas dīvānu.

Kad bērns kā zaglīgs kaķis gribēja ielavīties guļamistabā, cerot, ka vecāmāte jau būs iemigusi, pa durvju spraugu bija redzams, kā vecāmāte uzmanīgi ieliek galvu spilvena iedobē, ko savā pēdējā naktī bija atstājis vectēvs.

Pēkšņi vecāmāte kļuva nevaldāma un sāka triekt galvu iedobē, atkal un atkal, ar tādām dusmām, ka bērns pārbijās. Viņa runāja ar iedobi tā, it kā tas būtu vectēvs pats, un ar dūrēm zvetēja spilvenu, vienkārši akli sita – un pēkšņi sastinga. Un, kamēr bērns pārakmeņojies aizturēja elpu, vecāmāte sāka gaudot un rimās tikai tad, kad bērns uzlika viņai uz rokas savu plaukstu. Izbeidz, asi noteica vecāmāte, tu esi kā sērga. Un nāc taču beidzot gulēt! Bērns saprata un palīda zem segas. Un kopš tā laika gulēja tai pusē, kur bija gulējis vectēvs.

 

Spilvenu kopā ar pārējo veļu nākamajā dienā savāca kaimiņiene, kura vecaimātei dažreiz palīdzēja apdarīt mājas darbus kā kompensāciju par to, ka vecāmāte viņu uzklausīja.

 

65

Vecaimātei pieder veca, salauzta rakstāmmašīna, kurai vairs nevar dabūt krāslenti, bet baltu skaistu papīra lapu gan.

Labās dienās, parasti vakaros, kad visi darbi padarīti, viņa apsēžas pie galda, uz kura stāv rakstāmmašīna, ieliek baltu lapu kā tas indiešu rakstvedis no filmas, un bērns viņai diktē vēstuli vectēva dvēselei.

Ja naktī tā atnāks, ilgodamās pēc siltās gultas un vecāsmātes, varēs izlasīt šo vēstuli.

Baltajām lapām vecāmāte piešķir datumu un krāj mapē, lai vectēva dvēselei vienmēr būtu iespēja tās pāršķirstīt, ja nu nekas cits neienāk prātā.

Pēdējā vēstulē bērns stāsta par Kazimiru, vectēva draugu, kurš atkal bija ciemos kopā ar sievu; bērns vectēvam stāsta par Kazimira sievas lielajām pēdām, kas iestīvētas milzīgās čūskādas laiviņās.

Kazimirs kļūst arvien mazāks, diktē bērns. Drīz viņš pazudīs tāpat kā tu. Tad tu Tamangūrā tiksi pie kompānijas.

 

66

Rudeņos vecāmāte arvien biežāk ar degošām acīm atgriežas atpakaļ laikā, kad iepazinās ar vectēvu. Atkal un atkal šis stāsts par parku. Viņa gaida zem savvaļas kastaņām, viņa ir jauna un skaista, un viņai ir sfinksas skatiens tur, tumšzaļās lapotnes ēnā.

Viņš nāk uz viņas pusi, pats kā ēna, svešinieks, joprojām svešinieks, līdz pašai nāvei. Un viņa dzird tos trīs vārdus, kas izšķirs viņas likteni: es tevi gribu, es tevi gribu.

Tad stāsts beidzas. Nopūta.

Pēdas viņam bija kā zīds, vecāmāte atkal saka. Tā noslēdzas stāsts par parku.

 

No vācu valodas tulkojusi Signe Viška