Dominiks Norkūns (Dominykas Norkūnas) ir lietuviešu dzejnieks un tulkotājs, kā arī kultūras asociācijas Baziliska vēstniecība (Bazilisko ambasada) dibinātājs. Šogad autors saņēmis prestižo Dominika Urba prēmiju par debiju, atdzejojot un sastādot Džeroma Rotenberga izlasi Khurbn. Dominiks tulko no angļu, vācu, latviešu, nīderlandiešu, krievu, jidiša valodas. Lietuviski atdzejojis tādus latviešu autorus kā Monta Kroma, Toms Treibergs, Madara Gruntmane, Artis Ostups u. c. Dominika oriģinālpublikācijas lasāmas vairākos literatūras žurnālos, bet septembrī iznāks viņa debijas dzejas krājums.
Atdzejotāja
Par to, kā reizēm tiek dziedāts
Mana mēle reizēm ir eņģeļa,
tā lien pa debess ķermeņu apaļumiem,
dedzinošiem
kā liesmojošs mozus marsa klajumos,
pamesti zikurāti pārklājas ar rasu,
un mans vienīgais skatiens
sašķeļas
tūkstošos plīstošu skatienu
kā baziliska brēciens
dobjā spoguļu bezgalībā.
Tad mana mēle kļūst cilvēcīga,
tā trinas pret zobiem,
kas reiz bija ilkņi,
saplosījuši pirmos dievus, –
tā ķērc ar vārnām no II PK laikiem
vai skrabinās vaboles bailēs
zem izlietnes
padomju virtuvē,
pārtapdama zirnekļu sazvērestības
klusumā mitrā puspagrabā.
Tad manu mēli izārda
bari pašu mazāko zvirbuļu,
un tā ceļo ēterā
ar pirmatnēja izsalkuma čiepstienu
jaunputnu rīklēs.
Līdz beidzot mana mēle pārtop
vecā sievišķī, kas valkā pidžamu
un, atspiedusies pret kruķiem,
no balkona sauc savu vīru,
iela ir tukša,
un viņas vīra tur nav.
Vecenei ir demence.
Pieci mozaīkas gabaliņi
iekrituši kādā Romas akā
I
Akmens galvaskauss
nogrimst
vilcenes pienā,
kurš ir
skaidra acs,
mirkstoša
kupola virsotnē
II
Divi zīdaiņi,
notriepti asinīm,
klaigā kriptās.
Visi zvēri no viņiem bīstas
III
Septiņi pakalni
ir
septiņi galvaskausi,
kas lēni
zelē kolonnas
IV
Quadratum ellipticis –
Nesapratām stāvot
elipses malā,
tāpēc
obelisks, kaija
un kura tur
mēness fāze
bija trīs
atskārsmes adatas,
iedurtas
Hēlija varavīksnenē
V
palatino
Cauru pēcpusdienu ķerstīju tevi kailu kolonādē,
piekususi tu atlaidies uz saplaisājuša smilšakmens kāpnēm,
apņemu tevi ap vidukli
un spiežu vēsās lūpas pie tavējām
___
Tribunāls mūs notiesāja uz nāvi,
un tavi vaidi bija vienīgais
gaisa malks, pēc kura vēl tagad
smaržo mans skelets
___
divi ķermeņi
savijušies
galvaskausa mutē
Sv. Valentīns vai WWII
kamēr tu skaiti zvaigznes,
manas domas pārvēršas izvadīšanas zālēs,
jo, ieraudzījis tevi, es atceros Holokaustu,
jo dieva pirksts tonakt
nepieskārās pasaules asij,
tas eļļoja viras
aprasojušos Aušvicas vārtos
pa tiem iebraukdams,
es sprāgstu kontrolšāvienos,
tempdams asinis,
ar kurām pārplūduši visi grāvji
kad tavi zobi saplēš
manu kaklu kā papīru
un mani degošie kauli
noplaiksnī
mitrajā postā,
varmācības pļavas –
kliedzienā,
tavu roku melnā sniega
apslāpētā
Svētdienās pamostos akls
un mana balss ir balts vējš,
ar kuru beidzas visi debesjumi
ar nazi bakstu dievmaizītes,
jo slāpstu asins no viņpuses
es meklēju amuletus koku dobumos,
kropļoju ķirzakas un vāveres,
jo mani interesē
to dievišķīgums
norauju
zirnekļiem kājiņas
un vēroju,
kā mirst tie,
kuri
aprij nāvi
***
Grētai
Es uzmodos
kad puteņa putni
sitās manos griestos
un balti sienāži lēkāja gultā
Puteņa putni
knābāja acis
puteņa putni
nesa manas acis
uz vienīgo ligzdu
Balti sienāži
grauza pēdas
balti sienāži
nesa manas pēdas
vienīgās piekrastes virzienā
jo tikai tobrīd
Es redzēju tevi upē
bangas – tavu drēbju krokas
bangas – tavas cirtas
vižņiem bez atdusas dunot
Es redzēju tevi
tu biji upe
es biju laivinieks
iegremdējis airi
tavā tumšajā dzīlē
vižņiem bez atdusas dunot
kad krakšķēdama lūza
mūs turošā
baltā ziemas roka
Dzejolis, pēcnāves maska un tumsa
Dzejolim kaut kas ir jāpasaka
bet spogulis tumsā neko nesaka
pēcnāves maska spogulī neko nesaka
pēcnāves maskā nozib acis
nozib spogulī
nozib tumsā
un neko nesaka
aiz stūra
skulptūras roka
karājas telpā
aplipusi
ar sekundēm
kā zilu sniegu
nirstu
caur mitru klepsidras
caurumiņu
un krītu
uz sakarsušām plāksnēm
neredzētā
degošā ielā
dzejolim kaut kas ir jāpasaka
mana seja – vara šķīvis
tas noveļas pa kāpnēm
tumsā
nesacīdams neko
No lietuviešu valodas atdzejojusi Emija Grigorjeva