— Lai šis ir teksts ne par karu

Šī ir runa, ko Serhijs Žadans 2022. gada 21. oktobrī teica Frankfurtes Svētā Pāvila baznīcā, saņemot Miera balvu (Friedenspreis). Žūrija raksta: “Mēs godinām ukraiņu rakstnieku un mūziķi Serhiju Žadanu par viņa izcilo mākslinieka darbu, kā arī par humānismu, ar kādu viņš uzrunā cilvēkus karā un palīdz tiem, pats riskējot ar dzīvību. Savos romānos, esejās, dzejā un dziesmu tekstos Serhijs Žadans ieved pasaulē, kas pieredzējusi lielu lūzumu un vienlaikus dzīvo saskaņā ar tradīciju. Viņa teksti stāsta par to, kā šajā pasaulē, sadragājot cilvēkus, ielaužas karš un iznīcināšana. Dzejnieks atrod tikai viņam raksturīgu valodu, kas mums pārliecinoši un niansēti parāda to, ko daudzi ilgi nevēlējās redzēt. Serhijs Žadans poētiskā un radikālā tonī domīgi un uzklausoši pēta to, kā cilvēki Ukrainā, par spīti visai vardarbībai, mēģina dzīvot neatkarīgu dzīvi, kurā noteicošais spēks ir miers un brīvība.”

 

Viņam ir melnas, sastrādātas rokas – mašīneļļa ieēdusies ādā, sastingusi zem nagiem. Cilvēki ar tādām rokām parasti prot strādāt, un viņiem tas patīk. Cita lieta – kāds tieši ir viņu darbs. Neliela auguma, kluss, norūpējies – stāv, kaut ko skaidro par situāciju frontē, par savu brigādi, par tehniku, ar kuru viņam, vada šoferim, nākas braukāt. Pēkšņi uz kaut ko sadūšojas, saka: bet jūs, viņš saka, brīvprātīgie, nopērciet mums ledusskapi. Kam tev frontē ledusskapis? – mēs nesaprotam. Ja vajag, aizbrauksim uz lielveikalu, tu izvēlēsies, mēs nopirksim. Nē jau, viņš paskaidro, jūs nesaprotat: man vajag mašīnu ar lielu ledusskapi. Refrižeratoru. Izvest kritušos. Mēs atrodam mirstīgās atliekas, kuras vairāk nekā mēnesi gulējušas saulē, vedam ārā ar mikroautobusiem, elpot nav iespējams. Par kritušajiem viņš runā kā par savu darbu – mierīgi un nosvērti, bez bravūras, taču arī bez histēriskuma. Mēs apmaināmies ar kontaktiem. Nedēļas laikā Lietuvā atrodam refrižeratoru, atdzenam to uz Harkivu. Ierodas viņš ar savējiem, vesela komanda, viņi svinīgi saņem mašīnu, fotografējas kopā ar mums atskaitei. Mūsu paziņa šoreiz ir ar ieroci, tīrās drēbēs. Lai gan rokas, ja ieskatās, ir tikpat melnas – darbs viņam ir dienu no dienas, smags, rokas par to liecina vislabāk.

Ko pirmām kārtām maina karš? Laika izjūtu, telpas izjūtu. Ļoti ātri nomainās perspektīvas aprises, laika ilguma aprises. Cilvēks kara telpā cenšas sev nekalt nākotnes plānus, cenšas ne sevišķi daudz domāt par to, kāda šī pasaule būs rīt. Svars un nozīme ir tikai tam, kas ar tevi notiek šeit un tagad, jēga ir tikai lietām un cilvēkiem, kas ar tevi būs, maksimums, rīt no rīta – ja tu izdzīvosi un pamodīsies. Galvenais uzdevums paliek joprojām būt dzīvam, izrauties vēl par pusdiennakti uz priekšu. Pēc tam, vēlāk, būs redzams, būs saprotams, kā rīkoties tālāk, kā izturēties, uz ko šajā dzīvē balstīties, pret ko atsperties. Tas lielā mērā attiecas gan uz karavīriem, gan uz tiem, kuri “civiliedzīvotāja” (tas ir, neapbruņota cilvēka) statusā paliek tajā zonā, kurā notiek tuvošanās nāvei. Tieši šī sajūta tevi pavada kopš pirmās lielā kara dienas – laika lūzuma sajūta, ilguma izzušanas sajūta, sajūta, ka gaiss ir sapresēts un kļūst grūti elpot no tā, ka realitāte spiež, cenzdamās izstumt tevi dzīves otrā pusē, otrpus tā, kas ir redzams. Notikumu un emociju ciešais sablīvējums, izšķīšana asiņainajā, biezajā straumē, kas apņem un nes uz priekšu – kara realitāte no miera realitātes krasi atšķiras tieši ar šo spiedienu, presēšanu, nespēšanu brīvi elpot un viegli runāt. Bet runāt tik un tā vajag. Pat kara laikā. Tieši kara laikā.

Vēl karš, protams, maina valodu, tās arhitektūru, tās funkcionēšanas lauku. Karš, līdzīgi svešam zābakam, izposta runas skudrupūzni. Tāpēc skudras – izpostītās valodas nesēji – drudžaini pūlas atjaunot sagrauto struktūru, ieviest kārtību tajā, pie kā bija pieradušas, ar ko dzīvojušas. Galu galā viss atkal ir savā vietā. Taču šī te nespēja izmantot ierastos mehānismus, pareizāk sakot, iepriekšējo – mierlaiku, pirmskara laika – konstrukciju, nespēja izteikt tavu stāvokli, paskaidrot tavu niknumu, sāpes un cerību – tā ir sevišķi sāpīga un neizturama. Īpaši, ja tu esi pieradis uzticēties valodai, pieradis paļauties uz tās iespējām, kuras tev šķita gandrīz neizsmeļamas. Pēkšņi izrādās, ka valodas iespējas ir ierobežotas – tās ierobežo jaunie apstākļi, jaunā ainava: ainava, kas iezīmējas nāves telpā, katastrofas telpā. Katras atsevišķas skudras darbs ir atjaunot saskanību, kas piemita šai kolektīvajai runāšanai, kopīgajam skanējumam, komunikācijai, spējai saprasties. Par ko šajā gadījumā kļūst rakstnieks? Par tieši tādu pašu skudru, piepeši mēmu – tāpat kā visi. Kopš kara sākuma mēs katrs cenšamies atgūt šo izārdīto spēju – spēju saprotami izteikties. Mēs visi pūlamies paskaidrot – sevi, savu patiesību, savas izpostītības un traumētības robežas. Literatūrai šajā gadījumā varbūt ir mazlietiņ vairāk izredžu – jo tā ir ģenētiski saistīta ar visām iepriekšējām valodas katastrofām un lūzumiem.

Kā runāt par karu? Kā tikt galā ar intonācijām, kurās ir tik daudz izmisuma, niknuma, aizvainojuma, taču vienlaikus – spēka un gatavības nepamest savējos, neatkāpties? Man šķiet, vissvarīgāko lietu izteikšanas problēma šobrīd nav tikai mums vien – pasaule, kas mūs klausās, arī ne vienmēr spēj saprast kaut ko pavisam vienkāršu: mēs runājam, būdami pārāk atšķirīgā valodas emocionalitātes, valodas sasprindzinājuma, valodas atklātības līmenī. Ukraiņiem nav jātaisnojas par savām emocijām, tomēr būtu labi šīs emocijas paskaidrot. Kāpēc? Kaut vai tāpēc, lai visas šīs sāpes un visas šīs dusmas turpmāk neturētu sevī. Mēs spēsim sevi paskaidrot, mēs spēsim izrunāt visu, kas ar mums ir noticis un vēl notiks. Tikai jābūt gatavam, ka tā nebūs diez cik viegla saruna. Tomēr tā kaut kādā veidā ir jāuzsāk jau šodien.

Te šķiet svarīgi, ka mūsu leksikai ir atšķirīga slodze un nokrāsa. Runa ir par optiku, par citu skatījumu, citu skatpunktu, taču vispirms tomēr atkal – par valodu. Brīžiem šķiet, ka pasaule, raugoties uz to, kas pēdējo pusgadu darās Eiropas austrumos, izmanto leksiku un jēdzienus, kuri sen neko nepaskaidro notiekošajā. Teiksim, ko grib pateikt pasaule (es saprotu, cik nereāls un abstrakts ir šis jēdziens, tomēr lietošu tieši to), runājot par to, ka jāpanāk miers? Varētu likties, ka runa ir par kara pārtraukšanu, par bruņota konflikta izbeigšanu, par to brīdi, kad apklust artilērija un iestājas klusums. Varētu likties, ka miers ir tieši tas, kam mūs jāaizved pie saprašanās. Jo patiesībā – ko mēs, ukraiņi, visvairāk gribam? Skaidrs, ka šī kara beigas. Skaidrs, ka mieru. Skaidrs, ka to, lai mitētos apšaudes. Personiski es kā cilvēks, kas dzīvo astoņpadsmitajā stāvā Harkivas centrā, kur pa logiem var redzēt, kā krievi no Belgorodas turpat blakus izšauj raķetes, – es dedzīgi un kvēli vēlos, lai beigtos raķešu triecieni, beigtos karš, atgrieztos normālā dzīve, dabiska dzīvošana. Tad kas gan ukraiņus tik bieži padara modrus Eiropas intelektuāļu vai Eiropas politiķu paziņojumos par to, ka jāpanāk miers? Protams, nav runa par to, ka mēs noliegtu miera nepieciešamību. Drīzāk ir apziņa, ka miers neiestāsies tikai tādēļ, ka agresijas upuris ir nolicis ieročus. Bučas, Hostomeļas, Irpiņas mierīgajiem iedzīvotājiem ieroču nemaz nebija. Tas šos cilvēkus nepasargāja no drausmīgas nāves. Harkivieši, kurus krievi regulāri un haotiski apšauda ar raķetēm, arī netur rokās ieročus. Ko viņiem vajadzētu izdarīt, ja klausāmies cilvēkos, kas sludina drīzu mieru par jebkuru cenu? Kur viņu dzīvē būtu jāatrodas robežlīnijai starp miera atbalstīšanu un pretošanās neatbalstīšanu? Man šķiet, ka tagad, runājot par mieru šī Krievijas izraisītā asiņainā, dramatiskā kara kontekstā, dažs labs negrib saskatīt vienkāršu faktu: nevar būt miers bez taisnīguma. Var būt dažādas iesaldēta konflikta formas, var būt īslaicīgi okupētas teritorijas, var būt par politiskiem kompromisiem nomaskētas kājnieku mīnas, taču miers – īsts miers, tāds, kurš dāvā drošības un perspektīvas izjūtu, – diemžēl nevar būt. Un, šobrīd pārmetot ukraiņiem gatavību nepadoties kā bezmaz militārisma un radikālisma pazīmi, daļa eiropiešu (jāpiebilst – diezgan nenozīmīga, un tomēr), izdara kaut ko apbrīnojamu – cenzdamies palikt komforta zonā, viņi veiksmīgi iziet ārpus ētikas robežām. Un tas jau ir jautājums, uz kuru nav jāatbild ukraiņiem, – tas ir jautājums visai pasaulei, tās gatavībai (vai negatavībai) norīt kārtējo totālo, nekontrolēto ļaunumu, lai izdabātu apšaubāmam merkantilismam un viltus pacifismam.

Jo dažiem tas ir izrādījies visai ērts veids, kā novelt no sevis atbildību: apelēt pie cilvēkiem, kuri aizstāv savu dzīvību, vainot pašus upurus, pārbīdīt akcentus, manipulēt ar labiem un pozitīviem saukļiem. Tā vietā viss ir daudz vienkāršāk: mēs palīdzam savam karaspēkam nevis tāpēc, ka gribam karu, bet tieši tāpēc, ka ļoti gribam mieru. Tikai ir tā, ka mums piedāvātais, par mieru nosauktais saudzīgais un neuzbāzīgais kapitulācijas veids nav ceļš uz mierīgu dzīvi un mūsu pilsētu atjaunotni. Iespējams, ukraiņu kapitulācija palīdzēs eiropiešiem ietaupīt uz energoresursu rēķina, taču kā jutīsies paši eiropieši, apzinoties (un to nebūs iespējams neapzināties), ka viņu mājokļu siltumu ir apmaksājuši citi ar saviem izpostītajiem likteņiem un namiem – ka šo cenu ir samaksājuši cilvēki, kuri arī gribēja dzīvot mierīgā un mierpilnā valstī?

Vienkārši, es atkārtošos, runa ir par valodu. Par to, cik precīzi un trāpīgi mēs izmantojam šos vai tos vārdus, cik skaidra un nepārprotama ir mūsu intonācija, kad runājam par atrašanos lūzumā starp dzīvību un nāvi. Cik lielā mērā ar mūsu iepriekšējo leksiku – to leksiku, kas vēl vakar pavisam sekmīgi ļāva mums izteikt šo pasauli, – tātad cik lielā mērā mums ar to pietiek tagad, lai runātu par to, kas sāp vai, pretēji, dod spēkus? Jo mēs visi tagad esam nokļuvuši tajā runāšanas punktā, no kura nekad agrāk neesam runājuši, attiecīgi, mums tagad ir nobīdīta vērtējumu un uztveres sistēma, ir mainījušās jēgas koordinātes, ir mainījušās mērķtiecības robežas. Tas, kas no ārpuses, no malas var izklausīties pēc sarunām par nāvi, patiesībā ļoti bieži ir izmisīgs mēģinājums tverties tieši pie dzīves, pie tās iespējamības, pie tās ilguma. Kur vispār šajā jaunajā, salauztajā, nobīdītajā realitātē beidzas kara tēma, kur sākas miera zona? Refrižerators ar bojāgājušo līķiem – tas vēl ir par mieru vai jau par karu? Kad tu izved sievietes uz pilsētām, kurās nekrīt šāviņi, – kas tādējādi tiek atbalstīts? Mierīgs konflikta atrisinājums? Tevis nopirktais žņaugs, kas izglābj karavīram dzīvību, – vai tā vēl ir humānā palīdzība vai jau tieša karojošo atbalstīšana? Un vispār – palīdzot tiem, kuri karo par tevi, par civiliedzīvotājiem pagrabos, par bērniem metro tuneļos, –  vai tu jau esi izgājis ārpus pieklājības robežām sarunā par labo un empātiju? Vai mums jāatgādina par savām tiesībām uz turpmāku eksistenci šajā pasaulē, vai arī šīs tiesības ir acīmredzamas un nenoliedzamas?

Ir noticis tā, ka daudzas lietas, parādības un jēdzieni tagad prasīs ja ne gluži paskaidrošanu, tad katrā ziņā atgādināšanu, jaunu izteikšanu, jaunu pieņemšanu. Karš parasti parāda to, ko visi ilgi cenšas nepamanīt, karš ir neērto jautājumu un grūto atbilžu laiks. Šis krievu armijas uzsāktais karš pēkšņi arī iezīmēja veselu jautājumu komplektu, kas iziet tālu ārpus krievu-ukraiņu attiecību konteksta. Vai nu mēs to gribam, vai negribam, mums tuvākajos gados nāksies runāt par neērtām tēmām – par populismu un dubultstandartiem, par bezatbildību un politisku konformismu, par ētiku – kā izrādījies, šis jēdziens sen un bezcerīgi izzudis no leksikona, kas pazīstams tiem, kuri mūsdienu pasaulē pieņem būtiskus lēmums. Var teikt, ka šīs tēmas attiecas uz politiku un tātad runāt mums nāksies tieši par to, par politiku. Tomēr politika šajā gadījumā ir tikai miglas pūšana acīs, piesegs, iespēja izvairīties no asiem stūriem un nenosaukt lietas īstajos vārdos. Bet lietas prasīs tieši to – lai tās nosauktu īstajos vārdos. Lai noziegumus sauktu par noziegumiem. Lai brīvību sauktu par brīvību. Lai nelietību sauktu par nelietību. Kara laikā šādas leksēmas skan īpaši izteiksmīgi un saasināti. No tām ir ļoti grūti izvairīties nesaduroties. Bet nevajag jau arī vairīties, galīgi nevajag.

Tas ir skumji un zīmīgi – mēs runājam par miera prēmiju laikā, kad Eiropā atkal plosās karš. Plosās ne tik tālu no šejienes. Plosās jau ne pirmo gadu. Visus šos gadus, kamēr tas plosījās, arī tika pasniegta miera prēmija. Protams, ne jau prēmija te būtu galvenais. Galvenais ir tas, cik lielā mērā Eiropa tagad ir gatava uztvert šo jauno realitāti – realitāti, kurā ir nopostītas pilsētas (ar kurām vēl nesen varēja būt ekonomiska sadarbība), realitāte, kurā ir brāļu kapi (kuros guļ Ukrainas pilsoņi, kas vēl vakar varēja ierasties vācu pilsētās iepirkties vai pastaigāt pa muzejiem), realitāte, kurā ir filtrācijas nometnes ukraiņiem, kas nokļuvuši okupācijā (nometnes, okupācija, kolaboracionisti – vārdi, kas diez vai tiek lietoti eiropiešu ikdienas valodā). Galvenais ir arī tas, kā mums visiem turpmāk šajā jaunajā realitātē dzīvot – ar nopostītām pilsētām, nodedzinātām skolām, iznīcinātām grāmatām. Pirmām kārtām – ar tūkstošiem nonāvēto, ar tiem, kuri vēl vakar dzīvoja normālu mierlaiku dzīvi, kala plānus, bija aizņemti ar dienišķajām rūpēm, paļāvās uz savu atmiņu.

Pieminēt šeit atmiņu arī ir svarīgi, un lūk, kāpēc. Karš nav vienkārši citāda pieredze. To apgalvot ir runāt par virspusējo, par to, kas ir acīmredzams, kas daudz apraksta, taču maz paskaidro. Patiesībā karš izmaina mūsu atmiņu, piepildot to ar pārāk sāpīgiem brīžiem, pārāk sāpīgām traumām un pārāk rūgtām sarunām. Tu vairs nevarēsi šīs atmiņas izdzēst, tev neizdosies izlabot pagātni. Tā no šī laika būs daļa no tevis paša. Un diez vai labākā daļa. Šis process – elpas aizķeršanās un atjaunošanās, apklušanas un jaunas valodas meklēšanas pieredze – ir pārāk sāpīgs, lai pēc tā tu varētu bezrūpīgi valodot par skaisto pasauli ārā aiz loga. Dzeja pēc Bučas un Izjumas, neapšaubāmi, ir iespējama, vēl jo vairāk – nepieciešama. Taču Bučas un Izjumas ēnai, Bučas un Izjumas klātbūtnei būs pārāk liels svars šajā pēckara dzejā, lielā mērā nosakot tās saturu un tonalitāti. Šī sāpīgā, taču nepieciešamā apzināšanās, ka turpmāk tavā zemē rakstīto dzejoļu konteksts būs brāļu kapi un sabombardēti mikrorajoni, – tā, protams, nevairo optimismu, taču palīdz saprast, ka valoda prasīs nemitīgu mūsu darbu, nemitīgu mūsu pieskārienu, mūsu atbalstu. Galu galā, kas mums ir tālab, lai sevi izrunātu, lai sevi paskaidrotu? Mūsu valoda un mūsu atmiņa.

No februāra beigām, tas ir, no šī slaktiņa sākuma skaidri varēja just, kā laiks zaudē savu parasto vienmērīgumu, savu plūdumu. Īstenībā tas bija kļuvis līdzīgs upei, kas aizsalusi līdz gultnei, apturot skrējienu un paralizējot visus, kas nokļuvuši šajā sastingušajā straumē. Mēs bijām nokļuvuši šajā blīvajā stingumā, aukstā bezlaicībā. Ļoti labi atceros šo bezpalīdzību – kad nejūti kustību, kad maldies klusumā, nespēdams saskatīt, kas ir tur, tev priekšā, necaurredzamajā tumsā un klusumā. Kara laiks – tas patiesībā ir laiks, kad vairs nav panorāmas, ir pārrautas komunikācijas starp pagātni un nākotni, laiks, kad tu ārkārtīgi asi un rūgti izjūti tagadni, iegrimsti telpā, kas tevi apņem, fokusējies uz mirkli, kas tevi aizpilda. Tajā ir zināmas fatālisma pazīmes – tu vairs nekal plānus un nedomā par nākotni, cenzdamies pirmām kārtām iesakņoties tagadnē, tieši zem šīm debesīm, kas plešas tev pāri un vienīgās atgādina, ka laiks tomēr paiet, dienas nomaina naktis, pēc pavasara noteikti pienāks vasara un, kaut arī tavas izjūtas ir paralizētas, kaut arī viss ir sastindzis, dzīve turpināsies, tā ne uz mirkli neapstāsies, tajā būs vieta katram mūsu priekam un katrām bailēm, visam mūsu izmisumam un visām cerībām. Vienkārši ir mainījusies distance starp tevi un realitāti. Realitāte ir kļuvusi tuvāka. Realitāte ir kļuvusi baigāka. Ar to tagad nāksies dzīvot.

Kas vēl, izņemot valodu un atmiņu? Kas vēl mūsos ir mainījies? Ar ko mēs tagad atšķirsimies jebkurā kompānijā, jebkurā ļaužu pūlī? Varbūt acis. Tās sevī notver ārpuses uguni, tajās tagad vienmēr paliks šis atspīdums. Tāda cilvēka acis, kurš ieskatījies aiz redzamā robežām, kurš lūkojies tumsā un pat spējis tajā kaut ko saskatīt, – šis skatiens vienmēr atšķirsies, jo tajā atspoguļojas daudz kā tāda, kas ir pārāk nozīmīgs.

Pavasarī, kaut kad maijā, mēs bijām ieradušies uzstāties karaspēka daļā, kas pēc ilgām, grūtām kaujām bija devusies nedaudz atpūsties. Šo daļu mēs pazīstam sen – sākot ar 2014. gadu, regulāri braukājām pie viņiem uzstāties. Harkivas priekšpilsēta, svaigs zaļums, futbola laukums, neliela aktu zāle. Daudzus karavīrus mēs pazīstam personīgi. Daudzi veci draugi, harkivieši, šopavasar devās karā. Bija neparasti viņus redzēt armijas formā, ar ieroci rokās. Un vēl neparastas ir acis – kā sastindzis metāls, kā stikls, kurā atblāzmo ugunsgrēks. Ritēja trešais lielā kara mēnesis, viņi bija paspējuši pabūt ierakumos, kad krievi tos apšauda. Tagad stāvēja, smaidīja, jokoja. Un šīs acis, kurās var redzēt divus mēnešus elles. “Es paspēju,” viens stāsta, “pabūt slimnīcā. Krievi šāva ar fosfora šāviņiem, mani ķēra. Bet nekas – dzīvs, vesels. Drīz atkal uz fronti.” Tas gadījums, kad vienkārši nezini, ko atbildēt, – valoda pieviļ, valodas nepietiek, vajadzīgie vārdi vēl tikai tiek meklēti. Bet atradīsies, noteikti.

Kāda būs mūsu valoda pēc kara? Ko mums vajadzēs citcitam paskaidrot? Vispirms mums vajadzēs balsī izrunāt bojāgājušo vārdus. Viņiem jātiek nosauktiem. Citādi tā būs liela valodas sašķeltība, tukšums starp balsīm, lūzums atmiņā. Mums vajadzēs daudz spēka un ticības, lai runātu par mūsu bojāgājušajiem. Jo no viņu vārdiem veidosies mūsu vārdnīcas. Taču ne mazāk spēka, paļāvības un mīlestības mums vajadzēs, lai runāt par nākotni, lai to nosauktu, izrunātu, iezīmētu. Mums gribot negribot nāksies atkal atjaunot laika izjūtu, perspektīvas izjūtu, ilguma izjūtu. Mēs esam nolemti nākotnei, vēl vairāk – mēs esam par to atbildīgi. Tā tagad veidojas no mūsu vīzijām, no mūsu pārliecībām, no mūsu gatavības uzņemties atbildību. Mēs atgūsim savas nākotnes izjūtu, jo mums atmiņā paliek pārāk daudz tāda, kas prasīs mūsu iesaistīšanos rīt. Mēs visi esam daļa no šīs straumes, kas mūs nes, kas neatlaiž, kas vieno. Mūs visus savieno mūsu valoda. Un, pat ja kādā brīdī tās iespējas mums šķiet ierobežotas un nepietiekamas, mēs gribot negribot būsim spiesti atgriezties pie šīm mūsu valodasiespējām, kuras dāvā mums cerību, ka nākotnē starp mums nebūs līdz galam nepateiktā un pārpratumu. Valoda dažkārt šķiet nevarīga. Tomēr tieši valoda daudzkārt ir spēka avots. Tā var uz kādu laiku no tevis atkāpties, taču tā nav spējīga uz nodevību. Tas arī ir galvenais un izšķirošais. Kamēr mums ir mūsu valoda – tikmēr mums ir kaut vai iluzoras izredzes sevi paskaidrot, izteikt savu patiesību, ieviest kārtību savā atmiņā. Tāpēc runājam, runājam. Pat tad, kad mūsu vārdi ievaino rīkli. Pat tad, kad no tiem jūties pamests un tukšs. Balss dod iespēju patiesībai. Un ir vērts šo iespēju izmantot. Varbūt tas vispār ir svarīgākais, kas ar mums visiem var notikt.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Publicēts ar autora atļauju