— Kāpēc grāmata neštirī?

Par Jāņa Joņeva grāmatu Decembris (Ascendum, 2022)

Ja runa tiešām ir par 1997. gadu, tad man tolaik bija desmit gadu un naiva Pļavnieku sirds. Vienu reizi M. man pagāja līdzi uz mājām pāri skolas stadionam, un es neglābjami un slepeni iemīlējos vismaz uz pieciem turpmākajiem gadiem (vēlāk izrādīsies, ka ieķeršanās bez lielāka iemesla ir kā iekšā sēdošs herpes vīruss). Ar A. attiecības tolaik jau bija beigušās, jo viņa mani 2. klasē sāka apbižot. Tā vietā draudzējos ar L. (vēlāk viņa gribēs sūdzēt mani tiesā par goda un cieņas aizskaršanu kādā seksa lapā). Deviņdesmito gadu beigās paklīda runas, ka 800 m attālumā no mūsu skolas, Salnas ielā, darbojas siržu manjaks. Ziņas neskatījos, avīzes nelasīju. Vecākus vairāk uztrauca Jehovas liecinieku dziedājumi kaimiņu dzīvoklī. Bet, tagad manjaku domājot, acu priekšā nez kāpēc rādās kaut kas sārts un nenoteikts. Varbūt ar laiku atmiņu iespaidoja gadu vēlāk izdotā Gundegas Repšes grāmata Sarkans (1998. gadā es, protams, vēl lasīju grāmatas par rūķiem, nevis Repši). Atceros, ka abas ar L. ļoti gribējām iestāties karatē skolā kaut kur Salnas ielas pusē, jo tur nez kāpēc bija aktīvākie sporta pagrabi. Bet tumsa, Salnas ielas baisā slava un tizlums tā arī neļāva to izdarīt. Kārām kurtkas Pļavnieku bibliotēkas garderobē, gājām darīt nez ko, kas noteikti nebija karatē. Vēl netālu no Salnas ielas mežā reiz pīpējām Prīmu un bijām tālu no seksa, drogām un rokenrola.

Cenšos atcerēties to ne pārāk skaidri izstāstāmo un apskatāmo laiku (nebija interneta) un domāju: kā es no sajūsmas par rūķu grāmatām esmu nonākusi līdz tam, ka grāmata par laiku, kad man patika rūķu grāmatas, galīgi neštirī? Turklāt tā taču ir grāmata par manjakiem, un es uzaugu ar Криминальная Россия raidījumiem. Un zemapziņā es noteikti biju gatava manjakam – vai tad ilustrēta rūķu izgudrojumu grāmata nesasaucas arī ar kriminālā prāta izdomu un mērogu? Mēģinu apdomāt visu, kas tagad mani kaitina Joņeva grāmatā – savu lasītāju jebkurš autora teksts vienalga atradīs un īgnas Pļavnieku tantiņas viedoklis viņam nekaitēs.

Pirmā doma par Decembra uzbūvi ir šāda: autors kādā brīdī ir ķēries pie 90. gadu beigu avīžu ķīpas, kas savā gadsimtu mijas naivajā spilgtumā vēstī par amizantām reālijām un arī slepkavībām. To darot, viņš ir sācis griezt ārā noteikta veida bildītes un rakstus, līmējis tos ne visai elegantā (kāda nu bija) kladē. Tad, vienai kladei piepildoties, sācis līmēt citā, kamēr nācās abas divas vai pat visas trīs salīmēt kopā, lai maniakāli vāktā izgriezumu un fragmentu kolekcija it kā iegūtu savu pilnīgo jēgu. Man tā bija, kad uznāca vēlme izgriezt un salīmēt klades pilnas ar 1) rokmūziķiem un mūzikas instrumentiem, 2) kaķiem, 3) hokeju (vēlīnais apsēstības posms, kas sākās pēc kādas Latvijas izlases uzvaras).

Autors-avīžu uzšķērdējs no griešanas un vākšanas brīvajos brīžos kladi ir tīksmīgi pārlūkojis un, rakstnieks būdams, izlēmis ar rakstīta vārda palīdzību savīt to vienotā pavedienā. Un arī lasītājs šo vākumu novērtēs atzinīgi, ja viņam patīk Jāņa Joņeva draudzīgais humors un nepastarpinātie mājieni par dabisko maskulīno interesi pret sievietes tēlu plašā un šaurā aspektā (attēli un klātiene, piemēram), kā arī nostalģija un interese par tēmu ir stiprāka par vēlmi neizlaist tekstu no rokām.

Pēc gadiem Decembri varbūt novērtēs šādi: vēstītājs ir rūpīgi pētījis preses materiālus, iepazinies ar iespējamajām Stopiņu pagasta, Salnas ielas, Smiļģa ielas un Eksporta ielas slepkavību versijām, iztaujājis lieciniekus un tā laika izmeklētājus, veidojis (ne slepkavu, bet aizdomās turamo!) psiholoģiskos portretus, meklējis teorētisko un praktisko literatūru labākai kriminālistikas procesu izpratnei un visbeidzot, rakstnieks būdams, izlēmis ar rakstīta vārda palīdzību savīt to vienotā pavedienā. Vienvārdsakot – bijis klāt šiem notikumiem, cik vien tas iespējams, cenšoties aizpildīt dīvainu robu savas nepiedzīvotās pagātnes ķermenī. Protams, vēstītājs pievienojis arī daudzus citus stāstus, kas vienkārši raksturo 90. gadu beigas, viņa paša humora izjūtu un pēcpadomju Latvijas paradoksālo īstenību (piemēram, vai nav paradoksāli, ka draudzīgs ārzemnieks izrādās pedofils?). Kāds vērotājs vēl varētu piebilst, ka romāna vēstītājs izmanījies precīzi ieskatīties Latvijas preses norisēs laikā, kad “dzeltenie” laikraksti Vakara Ziņas un krievu Weekend (es no turienes griezu ārā anekdotes) patiešām tika drukāti uz dzeltena papīra, Diena vēl nepiederēja sliktajiem oligarhiem un vispār žurnālistikai bija raksturīga liberalizācija un komercializācija¹ – ne velti tās ziņas par manjakiem Rīgā tika presē rūpīgi atkārtotas un “apsūkātas”, līdz beidzot uztapināja mazas leģendas ļaužu prātos. Tāpēc vien Decembris, protams, ir unikāls darbs, un nenovērtējama ir autora spēja apstrādāt tik lielu autentiskas informācijas daudzumu, lai par šiem notikumiem un niansēm radītu to, ko neviens nekad nav izdarījis – grāmatu.

Citas grāmatas lasošam lasītājam Decembra struktūra, kas daļēji balstās datumos un varoņa apmātībā, kā arī izmanto intermēdijas ar dažādām Vakara Ziņu erotiski attēlotajām meitenēm, atsauks atmiņā Andra Kalnozola romānu Kalendārs mani sauc, taču tā ir tikai tāda draudzīga koķetērija. Daudz jēdzīgāk ir paskatīties, kādi vēl ir “pierādījumu pētīšanas un interpretācijas” (tātad ne gluži detektīva) romāna veidošanas principi. Piemēram, galvenā varoņa/vēstītāja atrādīšana paralēlā sižeta līnijā, kas, protams, notiek tagadnē. Šeit nāk prātā Annas Matvejevas Djatlova pāreja (Перевал Дятлова, 2001), kur galvenā varone, dabūjusi no kāda kaimiņa kaudzi ar materiāliem par padomju alpīnistu traģēdiju 1959. gadā Urālos, iet tiem cauri un paralēli piedzīvo traģikomiskus pavērsienus privātajā dzīvē.

Diemžēl neko citu līdzīgu plauktā neatrodu. No vietējiem un tuvākajiem vēl ir Rvīna Vardes Vardes arhipelāgs (Valters Dakša, 2021), kurā stāstu veido dokumentu kopums bez izmeklēšanas un aizrautības elementiem, jo tas ir autobiogrāfisks darbs. Jānis Joņevs atrodas šo divu pieeju starpposmā – viņš nav vēlējies iejaukties sava vēstītāja privātajā dzīvē, tomēr šo to ir atklājis treknās piedevās. Protams, ja sižets ir viengabalaināks vai vismaz sastāv no divām skaidri iezīmētām līnijām (piemēram, ir intriga par pagātnes noslēpumiem un melodrāma tagadnē), tas, izdevēja vārdā runājot, noteikti ir komerciālāks.

Dokumentālo elementu grāmatā ir tik daudz, ka brīžiem gribas atpūsties kādā izdomātā ainā, bet tādu ir maz. Piekasīgam Decembra lasītājam līdz pat romāna beigām nebūs skaidrs, vai tiešām sākumā bija vajadzīga aina ar mūsdienu Bordo un austerēm, lai kontrasta dēļ spilgtāk sajustu 1997. gada nogurušo smaku? Vai Decembris, ņemot vērā 1997. gadu kā galveno varoni, tomēr nebija pelnījis stāvēt pāri autora komentāriem par aktuālo “Z” simboliku un pat Putinu? Vai teksta vispār nav par daudz? Vai izdevējs varēja izvēlēties citu, ne tik klasisku grāmatas formātu un maketa veidu, piemēram, avīzei tuvāku, kas neatgādinātu kladi ar spontāni samestu tekstu? Vai ilustratīvais materiāls ir stilīgs? Vai lasītājs ar Joņeva grāmatu rokās ir stilīgs? U. tml.

Visbeidzot, kāds garlaikoti iedomāsies, ka tik ilgi pētīt siržu griezēju stāsta rezonansi var tikai tāds pats manjaks vai vienkārši mūsdienu rakstnieks – tā tiks panākta Decembra metafiziskā jeb dziļākā jēga latviešu literatūras kontekstā. Neskatoties uz universālo tematu, šaubos par grāmatas tulkojamību citās valodās, jo tas nozīmēs tulkot 1997. gada Latviju.

Ja parādās nogurums, kopā ar vēstītāju meklējot atrisinājumu visiem aizsāktajiem kriminālajiem pavedieniem, jāatceras, ka baudīšanai domāta galvenokārt pati valoda, kādā Joņevs raksta, kādu viņš patapina no operatīvajām lietām un preses, kā arī cerības uz sižetiskiem pagriezieniem – tās viņš cenšas barot ar neskaitāmiem retoriskajiem jautājumiem. Iespējams, tieši satraukums par to, ka dokumentālam darbam jābūt arī a) simbolisma pilnam, b) filosofiskam, c) asprātīgam, d) izklaidējošam, ir radījis apbrīnojami neirotisku, stāstā nešķīstošu vēstītāju, kuru pašu par sevi būtu vērts pētīt un analizēt arī citu Joņeva grāmatu kontekstā.

1. Dimants A. Latvijas prese 200 gados. Manuskripts. Rīga: Latvijas Mediji, 468 lpp.  (atpakaļ uz rakstu)