— Punktuācija

Par Agneses Rutkēvičas eseju krājumu Skumjais laikmets (Aminori, 2022)

Teorijā, ko inspirējis fantastiskais divdesmitā gadsimta pētnieks un domātājs Gregorijs Beitsons un kas pazīstama kā “mijiedarbes skatījums” (interactional view), austriešu amerikāņu psihologs un komunikācijas teorētiķis Pols Vaclaveks un viņa kolēģi noformulējuši piecas aksiomas, no kurām viena ir likums, ka “attiecību daba ir atkarīga no partneru komunikācijas norišu punktuācijas”¹. Ar punktuāciju šajā sakarā saprot teksta dalīšanu nogriežņos, kas lauž vienlaidus informācijas plūsmu un apgriež to no viena otrā virzienā, ļaujot iztēloties attiecības un cēloņsakarības, kas pēc būtības ir relatīvas – tās veidojas atkarībā no tā, kā punktuāciju jeb interpunkciju veic iesaistītie vai neiesaistītie vērotāji. Tādējādi attiecības starp autoru un lasītāju, bet arī attiecības starp autora “es” tekstā un to, ar ko šis “es” mijiedarbojas, veidojas materiālā, kas varētu būt piegriezts arī savādāk. Pārtraukumi un cezūras – būtībā manipulācijas ar laiku, kurā kaut ko uztveram – liek pamanīt to, ko mēs apzināmies, ka redzam, un kas iespējams redz mūs.

Šī izredzētība būt kaut kā, iespējams, nedzīva saredzētam kā redzošajam caurstrāvo dzejnieces, publicistes, aktrises un dramaturģes Agneses Rutkēvičas eseju grāmatu Skumjais laikmets. Ne velti: “Vienīgi acis paliek neapbruņotas.” (12. lpp.). Skatiens ir divpusīgs – acs “pieskaras” apkārt esošajiem cilvēkiem un objektiem, cilvēki un objekti “pieskaras” acīm, bet caur acīm – arī redzošajam subjektam. Vairākkārt tekstā viņa it kā nevilšus un neuzmanīgi lieto gramatisku formu, kas skatiena abus galus padara potenciāli aktīvus (ne tikai skatos, bet vienlaicīgi arī tieku skatīta šajā skatienā), un tas ir arī mistiski poētiskais punkts vai, esejistes pieminētā Rolāna Barta vārdiem runājot, punctum, kas apstādina kustību un līdz ar to arī laiku sastingušā bildē, lai piešķirtu jēgu. Tas varētu būt ne tikai fotogrāfijas, bet arī esejistikas centrālais uzdevums. Pie tam tieši uztveres jūtīgums (jeb ievainojamība) ir pamatā jēgas iespējamībai. Zīmes, kas uz to norāda – piepeši pamanīta krāsa, smarža, forma, skaņa, atmiņā iespiedusies situācija vai žests –, tādā vai citādā veidā parādās tieši komunikācijā, šajā gadījumā vārdos un teikumos eseju drukātajā tekstā. Uzmanība, uztveršana un redze ir būtiska. Rutkēviča vairākkārt tematizē tumsu, piemēram: “Tumsa bija runājusi, bet nevienam vairs nebija spēka tai atbildēt.” (87. lpp.) Tātad tumsa padara neiespējamu komunikāciju, ir nezināmais, haoss, potenciāli ļaunais. Tumsa ir robeža, komunikācijas sākuma un beigu punkts.

Visu eseju krājumu varētu lasīt tieši kā īsākos nogriežņos sadalāmu materiālu spēlei ar šiem relatīvi brīvi izvēlētajiem lūzuma punktiem, kuros, akcentējot kādu objektu, darbību, apstākli vai īpašību, stāsta trajektorija uzmanības bumbiņu aizripina citā virzienā, atsitiena punkta noteiktā leņķī. Tā no visas vērotās daudzveidības izbūvētas tiek attiecību struktūras, kas tad arī dod noskaņu un nozīmi realitātei. Jūtīgs lasītājs sekos zīmēm kā norādēm, ko eseju autore izvēlējusies iegremdēt ikdienas vidē, vēstures padziļinājumā un atmiņu vai asociāciju plūsmā, lai pārtrauktu to, pagrieztu pret sevi un piešķirtu (negaidītu) jēgu. Ļoti bieži šī jēgas atklāšanās ir vienlaicīgi arī daļa no sevis apzināšanās, identitātes meklēšanas procesa – kā nacionālās, tā profesionālās, paaudzes, dzimuma, sociālās grupas un jebkuras citas identitātes, kas visas kopā veido mūsu laikmeta brīvo, bet neapmierināto indivīdu, kura problēma ir laika trūkums visam, visvairāk jēgai.

Tādēļ varbūt skaistākās pasāžas tekstos saistītas tieši ar bērnības atmiņām. Jo tur saglabātās zīmes nav iepriekš paredzētas, iedomātas, zināmas, bet iznirst nepastarpinātībā un neizzinātībā, kas raksturīga bērnībai. Arī laiks bērnībā ilgst citādāk. Tēlojumi izzīmē tuvas un tālas ainavas, sevišķi Viļņas un Krakovas gaisotne piedod īpašu Austrumeiropas piesitienu. Savukārt, biežās atsauces uz literatūru un teātri brīžam rada tādu kā stīvuma sajūtu, ne tādēļ, ka nebūtu saistītas ar citos līmeņos izdzīvoto realitāti, bet varbūt drīzāk tāda kā valodiskā vai stilistiskā negluduma dēļ, ko tās tekstā rada. Vai arī tādēļ, ka šie dažādie kultūrslāņi veido stāvus, kas lasītāja smadzenēm jātver vienlaicīgi. Tomēr arī tā ir autores programmas skaidri gribēta un ļoti nozīmīga sastāvdaļa. Ne velti grāmatas sākumā un beigās var lasīt Josifa Brodska citātus, un tā ir ne tikai kompozicionāla iezīme vien. Kādā esejā rakstniece it kā starp citu izmet, ka tieši sākums un beigas darbā ir galvenais, jo ātrs lasītājs varbūt neko vairāk arī neizlasa. Kopumā rakstības metode – ar ekskursiem kultūrvēsturē, personisko pieskārienu un pamatīgām atsaucēm literatūras un mākslas darbos – rada asociācijas ar izcilu šādu vai līdzīgu žanru darbu lasīšanas pieredzēm, piemēram, ar Normunda Naumaņa rakstiem, kuram, starp citu, veltītas divas no esejām un kura darba turpinājums zināmā mērā šīs esejas ir – tieši pēc Naumaņa nāves uzaicināta rakstīt slejas šajā 3000 zīmju īsajā formā, autore nonāk hronistes attiecībās ar laiku. Eseju krājums zināmā mērā ir dienasgrāmata – klātesošā liecība par laika posmu no 2015. līdz 2020. gadam, pievēršoties kā īpatniem fenomeniem, tā zīmīgiem notikumiem, ieskaitot atceres. Ja ņem vērā, ka šis ir arī Latvijas simtgades gatavošanas un svinēšanas laiks, svarīga vieta eseju kalendārā ir, no vienas puses, svētkiem vispār, no otras – svētku svinēšanai kā nācijas stiprināšanas veidam.

Lieki teikt, ka tāda veida pasākums kā esejistika – lēna, subjektivitātē, tekstuālās atsaucēs un valodspēlēs bāzēta refleksija par notiekošo mūsdienu Latvijas publiskajā telpā ir vairāk nekā gaidīta. Daudzi dīvaini izvērsušies notikumi, tā sauktie, skandāli, tajā liecina, ka būtu vērts vairāk izvērtēt, analizēt, pārrunāt, kritiski, mierīgi un filozofiski pārdomāt, pie tam ieviešot to kā paradumu. Tomēr tas nekādā ziņā nenozīmē, ka krājumam būtu paredzami īpaši komerciāli panākumi, tieši otrādi – šeit atkal problēma būtu laiks vai, precīzāk, tā trūkums – eseja kā laikietilpīgs žanrs drīzāk varētu atbaidīt potenciālos grāmatu patērētājus, nevis pievilkt. Bez tam noskaņa krājumā ir drīzāk skumja vai pat simboliski traģiska kā laikmets, kurā veidojušās attieksmes un attiecības, kad domājam, noraidām un kritizējam, tomēr nespējam iedomāties, kā mainīt, kopumā – grāmata nosaukumu guvusi no esejas nosaukuma franču valodā, kurā esejiste kopā ar miljoniem citu planētas iedzīvotāju lēnām “vēro” degam Parīzes Dievmātes katedrāli.

Skatījumā uz līdzcilvēkiem, dabu, lietām un mākslas faktiem laiks izstiepjas un saraujas, sekojot lūzuma punktiem un apraksta tempam. Ja lasītājs pielāgojas laika ziņā, tad izveido harmoniskas attiecības ar autori, un tas ļauj viņam sajusties labi, atkal kā mājās, tajā viegli aizmirstajā domas komforta pasaulē, kurā nav multitaskinga un ikdienas stresu un laiks rit tajā pašā ātrumā, kā pa ainavu lēnām pārvietojas redzošais cilvēks. Tomēr Rutkēviča nelolo ilūzijas: “Cilvēkiem nepiestāv steiga. Tomēr viņi steidzas. Cilvēkiem nepiestāv bailes. Tomēr viņi baidās. Un var būt, ka šajā turbokapitālismā nav skumjāku cilvēku par pārdevējiem, kuru rokās ir viss laiks, kurš viņiem nepieder.” (81. lpp.)

Tieši problēmas ar laika izjūtu, ir galvenais iemesls skumjām, kas raksturo laikmetu, laik-metu. Ne velti vairāku eseju nosaukumos minēts un arī savā ziņā apcerēts tieši laiks, arī, piemēram, esejā Tādi laiki krājuma beigu daļā (118. lpp.), kas runā par pandēmijas laiku. Bet īpaši interesanta ir eseja Laika jautājums (58.–59. lpp.), kurā apcerēti dažādi vēsturē lietoti laika mērīšanas un skaitīšanas aparāti no sveču pulksteņiem ar modinātāja funkciju līdz vīraka pulksteņiem. Te skaidri parādās, ka laiks saistīts ar uztveri un uztverošo, tātad atklājas ķermeniskā mijiedarbībā ar dažādām maņām – mēs laiku sadzirdam, saožam, ne tikai saredzam, bet šo fenomenoloģisko laika uztveres sistēmu regulē tehnoloģijas, ko lietojam. Tehnoloģiju attiecības ar uztveri un laiku ieskicē arī eseju ideju rašanās ceļi – vairākas tēmas atrastas sociālajos medijos (kas raksturo mūsu laikmetu), tomēr tehnoloģijas laiku paātrina līdz pakāpei, kur ātrums, kuru raksturo punktu (informācijas ienākšanas, lūzumu) daudzums laika vienībā, vairs nav cilvēkam panesams – atmiņa nesavieno kopā mirkļus, jo informācijas, kas ik brīdi ienāk caur ierīcēm, ir par daudz. To atklājot, Rutkēviča laika raksturojumam skumjajā laikmetā lieto eksplozijas jēdzienu un atsaucas uz franču rakstnieku un žurnālistu Kristofu Onodibio (73. lpp.) Un tomēr: “Vērot laiku ir līdzīgi kā vērot upes ūdeņus. Zināt, ka laiks ir plūdums. Ka laika nav.” (31. lpp.)

1. Watzlawick, P., Beavin, J. H., Jackson, D. D. (1972). Une logique de la communication. Editions du Seuil, 57.  (atpakaļ uz rakstu)