— Forma nenovēršamajam

Reiz es domāju, ka mākslai jāpaplašina eksistences robežas, jāizmēģina iespējas, jākļūst par esības laboratoriju, jāiezīmē dažādi scenāriji, lai vismaz no ļaunākajiem mēs varētu izvairīties.

Tagad uzskatu, ka māksla spēj vienīgi piešķirt formu nenovēršamajam. Tik vien.

Māksla, kas centās strādāt ar nākotni, ir cietusi neveiksmi.

Futūrisms sadega reizē ar Venēcijas gondolām, kuras tas aicināja dedzināt. Konstruktīvisms aizgāja bojā sagrautajās rūpnīcās, kuras tas uzskatīja nevis par rūpnīcām, bet gan universālām metaforām. Sociālistiskais reālisms nemaz nav bijis dzīvs, tādēļ tam nevajadzēja izdarīt pašnāvību kādā tamlīdzīgā veidā.

Visa kaut mazdrusciņ dzīvotspējīga māksla spēj strādāt tikai ar pagātni, kas vienīgā ir patiešām neizbēgama.

Taču tas nenozīmē, ka māksla neko nespēj dot nākotnei. Jo māksla – un, šķiet, vienīgi tā – spēj pieredzēto apveltīt ar formu, un citādi dzīvot tālāk nav iespējams. “Skumjas bez formas ir nekaunīgas,” reiz teikusi Hanna Krāla, poļu rakstniece un žurnāliste.

Taču pastāv problēma, kas ir lielāka par kaunu. Ar pieredzēto, it īpaši tādu, kas traumē, nemaz nav iespējams tikt galā, neatrodot tam formu. Bez formas tas ir lipīgs kā visas lietas Sartra Nelabuma varoņa Antuāna Rokantēna pasaulē: tas paverdzina, neatlaiž, iesūc sevī. Atsperties pret to? Kur nu, no pieredzētā nav iespējams pat atrauties, lai dzīvē ietu tālāk. Tādēļ, ka tas ir bezveidīgs, ar to nav iespējams padalīties, lai izraisītu kaut līdzjūtību. Vismaz to.

Bezveidīgas bēdas izraisa tikai neveiklību, apjukumu, apmulsumu, neērtības sajūtu. Tās neatkāpjas un klusē.

Domāju par Česlavu Milošu, kurš okupētajā Varšavā tulkoja Šekspīru. Domāju par Olivjē Mesiānu, kurš nacistu ierīkotajā karagūstekņu nometnē rakstīja Kvartetu laika galam. Domāju par mūsu koncertiem un dzejas lasījumiem bumbu patvertnēs. Tas viss ir kā pianista vingrināšanās, neatlaidīgi bungojot ar pirkstiem ritmu uz koka galda, kā akrobāta trenēšanās uz četriem aukstiem kvadrātiem cietuma kamerā. Nezaudēt formu, nezaudēt tās izjūtu.

Neko citu nav iespējams izdarīt, jo no tā, kas noticis, vairs nav, kur bēgt.

***

Teksts sanāk saraustīts, fragmentārs, es laikam tomēr zaudēju formas izjūtu, pārāk maz trenējos, piedodiet. Man ir problēmas ar uzmanības fokusēšanu, sāku runāt un neredzu teksta, rindkopas, teikuma beigas. Par varītēm gribu pateikt to, kam vēl neesmu piemeklējis vārdus. Jā, neērti.

Laiks, kuru es pieredzu – kuru pieredzam mēs, – vēl neiekļaujas nekādās struktūrās, tas ir kā sasalis plastilīns – kaut ar cirvi cērt. Šis ir piezīmju laiks. Lapiņas, burtnīcas, piezīmju kalni. Telefoni, kas piebāzti pilni ar piezīmēm, nekvalitatīvām bildēm, audioierakstu fragmentiem. Iespējams, kaut kad tas viss iekļausies kaut kādās formas, ja tikai nesabruks no sava smaguma.

Sarunas piezīmes, gleznas piezīmes, dzejoļi piezīmes. Piezīmes atlūp no konteksta kā daudzgadīga afišu un sludinājumu miza no reklāmas staba stumbra.

Uz ko tās attiecas? “Divritenis neskarts, viņi lūdza nemazgāt,” lasu piezīmi telefonā. Vai: “Cipars IV – asinsgrupa vai kāpņutelpas numurs?” No tā visa pagaidām neiznāk ne dzejolis, ne eseja, nekas neiznāk. Tas tikai krājas kā izbrāķēti mozaīkas gabaliņi, kurus nav iespējams salikt kopā.

Vissliktākais: tas neko nesola. Varbūt tas tāpat arī sastings kā vulkāniska lava nekad neuzceltas pilsētas vietā. Nekad neeksistējušu Pompeju vietā. Simtiem neuzrakstītu tekstu, neuzfilmētu filmu.

Reiz iztēlojos tādu neuzrakstītas karalaika dzejas antoloģiju: vairāki tūkstoši tukšu lappušu, uz kurām ir tikai datumi, sākot ar 24.02.2022. Tikai kurš tādu antoloģiju lasīs? Ja nu vienīgi varētu izlikt apskatei muzejā. Kādā bezpēdāmpazušanas muzejā.

***

Lielā kara pirmajās nedēļās es nespēju būt mājās. Mājas sienas šķita izgaisušas, un ne tikai tādēļ, ka acīmredzams pēkšņi bija kļuvis to trauslums.

Viss – gan mājās, gan ārpus tām – bija it kā kļuvis par vienu neizšķiramu kaistošu organismu, kuru nekavējoties vajadzēja glābt. Dzirdīt ar ūdeni, veikt sirds masāžu, vilkt ārā no drupām, nomierināt un klausīties.

Katra šī organisma šūna sāpēja, jebkura kustība vai vārds varēja sagādāt ciešanas. Vēl nekad pasaule man apkārt nebija bijusi tik nedalīta, sakļāvusies kopā sāpēs un niknumā, saspiesta vienā punktā.

Es skatījos uz laukumu pie Ļvivas stacijas – tam diendienā izgāja un izbrauca cauri daudzi desmittūkstoši cilvēku kā uz kara lieveni: istabā jau trako ugunsgrēks, un tie, kas bija sadrūzmējušies šeit – veselas ģimenes un iemaldījušies vientuļi cilvēki, dzīvnieki, kaut kādi bērnu bariņi, pārbiedēti ārzemju studenti, vakarējie saimniekpapi, kas visu savu mantu sakravājuši divās somās, un ceļotāji, kam karš bija iezīmējis tikai vienu maršrutu, bijušie kaimiņi, kuri, nejauši sastapušies, precizēja, kurš kurā namā dzīvo, kurās kāpnēs un kurā stāvā, tikai neviens jau nekur nedzīvo, – viņi visi it kā karājās virs bezdibeņa un drudžaini lēma: palikt tepat un pagaidīt, līdz viss būs beidzies (ha!), vai aizbraukt no valsts, ielēkt tādos ūdeņos, par kuriem nekas nav zināms?

Ik uz soļa salūza dzīves, katrs apskāviens un rokasspiediens varēja būt pēdējais. Gaiss šeit bija kā laiku galā.

Es katru dienu nācu šurp, lai ēdinātu un dzirdītu, palīdzētu ar vienkāršiem padomiem un klausītos, un ņēmu līdzi mugursomu ar visu nepieciešamo ilgam laikam, zinādams, ka varu vairs neatgriezties mājās. Tomēr katru vakaru atgriezos, brīnīdamies, ka sienas vēl turas, ka ir elektrība un gāze, kaķis kā vienmēr glaužas gar kājām un prasa ēst.

Trešajā vai ceturtajā vakarā sāku lasīt.

Tas bija savādi un nepašsaprotami. Arī man lasīšana tajās dienās šķita kaut kas bīstams, tā bija risks zaudēt kontroli pār realitāti, un vispār: tu lasi, tātad kāda cita realitāte tev ir svarīgāka par to, kurā esi nokļuvis un par kuru esi pilnībā atbildīgs?

Taču es jutu, ka… Nē, pateikšu citādi. Es zināju: ja negribu sajukt prātā, man jāiziet ārpus manas dzīves robežām, jābeidz uztvert to, kas notiek šeit un tagad, kā absolūtu izņēmumu (kāds tas tiešām ir manas savrupās eksistences mērogos): tāda sajūta apdullina, paralizē.

Es zināju, ka ir cilvēki, kuru, iespējams, vairs nav starp dzīvajiem, taču viņi vēlas man kaut ko pateikt. Tieši man. Zināju, ka ir grāmatas – par filmām tobrīd nevarēja būt ne runas, turklāt filmu ir grūtāk uztvert kā vaļsirdīgu divu cilvēku sarunu, – kas sarakstītas tieši šādiem laikiem.

Pirmā grāmata, ko es paņēmu rokās pēc 2022. gada 24. februāra, bija autobiogrāfiski stāsti, kuru autore bija Ida Finka, poliski runājoša ebrejiete, dzimusi Ternopiļas apgabalā un kopā ar māsu izcietusi holokaustu. Jūs teiksiet: vai par maz bija šausmu realitātē, vēl arī holokausts? Bet šī grāmata mani it kā paņēma pie rokas un veda.

Varone, kas pieredz drausmīgās kara nelaimes – šantāžu un policijas soda pulku rīkotās tvarstīšanas, gestapo, spaidu darbus un, kas ir visbriesmīgākais, pastāvīgas svelošas bailes par dzīvību, – galu galā atstāj vienu vienkāršu, taču svarīgu vēsti: es varēju, tātad arī tu varēsi. Diez vai tev būs lemts kas baigāks.

Un vēl es lasīju, piemēram, dzeju, ko Česlavs Milošs bija rakstījis nacistu okupētajā Varšavā. Teiksim, šo dzejoli no cikla Pasaule:

Aiz lauka, aiz meža un viņpus pļavas
Liels ūdens spogulis laistās.
Pār ūdeni zeme ar zeltainām gravām
Kā tulpe mērc galvu laismā.¹

Kā viņš to rakstīja starp apšaudēm, arestiem uz ielām, dienās, kad bez pēdām pazuda viņa draugi un paziņas? Laikā, kad nekāda uzvara pār Hitleru pat pie apvāršņa nebija saskatāma un visas tās šausmas šķita nebeidzamas un necaurredzamas? Es nezinu. Taču man bija – un ir – sajūta, ka viņš sniedz man roku.

Varbūt šī tad arī ir vissvarīgākā kultūras misija, kuru tā saucamo “mierlaiku” perspektīvā bieži nevar pamanīt: būt nelaimē pasniegtai rokai. Pastiepta cauri laikiem un kilometriem, šī roka atrod to, kuram ir vajadzīga; tā nav pamācīšana, nav norādīšana, nav instrukcija, nav prasība, nav aicinājums un nav pārmetums, tā ir tikai rokasspiediens, kas izsaka šo Idas Finkas tekstā neizteikto: “Es varēju, tātad arī tu varēsi.”

Šīs pasniegtās rokas veido ķēdi, kas sniedzas cauri laikam, un labākais, ko tu vari izdarīt, ja gribēsi pateikties: centies, lai ar tevi šī ķēde nepārtrūktu.

Pasniegtā roka nepaliek tukšumā, jo – nemānīsim sevi – nekad nav bijuši un, visticamāk, arī nebūs nekādu “labo laiku”. “Miers” ir klusuma brīdis, kamēr kāds pārlādē ieročus. “Miers” ir laiks, kad karš atkāpjas no mūsu logiem, kad mēs to vairs nedzirdam un neredzam, kad tas pievēršas citiem, lai kādudien noteikti atcerētos arī par mums.

Vēl ilgi pirms 2014. gada, kad kari, mūsuprāt, notika “kaut kur”, es biju sācis lasīt Balkānu rakstniekus, pirmām kārtām, bosniešus. Tos, kuri bija pārcietuši četrus Sarajevas aplenkuma gadus, to, kā snaiperi “medī” civiliedzīvotājus; tos, kuri bija pārcietuši savas tautas genocīdu, koncentrācijas nometnes un moku kambarus (pat tad, ja tur neesi, tu tik un tā tur esi – pēc Jahidnes, Izjumas, Hersonas mēs to lieliski apzināmies).

Es sāku lasīt Sņižanu Muliču, Semezdinu Mehmedinoviču, Milenko Jergoviču: stāstus, dienasgrāmatas, reportāžas, grāmatu pēc grāmatas.

Kādēļ? Vai man bija vajadzīga tā pasaules trausluma izjūta, apjausma par to, cik ātri pagaist ikdienas dzīves ornamenti?

Es atpazinu tās paneļu mājas, to dzīvi, kas tik ļoti līdzinājās mūsējai, tikai bija izgriezta ārup, ar izsvaidītām iekšām – kā skapis, kurā meklēts nezin kas: ar tādu žēluma un trauksmes mistrojumu uz mūsu pilsētām tagad noskatās citi.

Bet varbūt es jutu, ka jau drīz viņu padotā roka būs atbalsts arī mums?

Jā, viņi zināja, ka stāstīdami sniedz palīdzīgu roku; saprata, ka viņu personiskā elle ir viens no kadriem bezgalīgā kara filmā. Viņi rakstīja mums.

Kad Ukrainā 24. februārī nokrita pirmās raķetes, man atsūtīja ziņu Nermina, pazīstama bosniešu dzejniece.

Tie nebija – kā visbiežāk tajās dienās – haotiskas līdzjūtības apliecinājumi ar nemākulīgi apvaldītām rekviēma notīm. Viņa zināja, ka mēs izturēsim, jo mums nav cita varianta, tāpat kā nebija viņiem; un vienkārši deva dažus derīgus padomus: ūdens, siltums, komunikācija. Un vēl viņa man teica: “Iegaumē, ja nevarēsi pierakstīt.”

Un es iegaumēju, tādēļ ka rokas man bija aizņemtas ar termosiem un medikamentu kastēm; es domās meklēju formu pieredzētajam un pats pamazām atgriezos formā.

Viņi no visas pasaules faktiski izolētajā Sarajevā rakstīja un runāja tukšumā, radot bezgalīgu atlikto ziņu. Savukārt mums tagad ir tāda akustika, kādas mūsu vēsturē nekad nav bijis. Jā, platjoslas internets, nevis deviņdesmito čerkstošās telefona klausules kā viņiem; jā, videozvani, nevis telegrāfs un vēstules uz papīra. Tas viss arī ir mūsu pusē.

“Jūs dzird, runājiet,” man pavasarī atrakstīja Nermina.

Mūsu stāsts iziet ārpusē, izgrūsta, pārbīda tektoniskās plātnes, kuras veido tas, kas par mums un mūsu vietā pateikts un sarakstīts daudzu gadsimtu gaitā; pat tad, kad ir ļoti grūti, mums jāatrod forma, jāatgriežas vārdu ierindā.

Now or never. Mēs neesam šo mirkli izvēlējušies – tas izvēlējās mūs.

Un šis teksts, kuru es tagad rakstu – zinādams, ka tas tiks izlasīts, – varbūt kādam tāpat kļūs par trauksmē pasniegtu roku. No bosniešu dzejnieces Nerminas nododu šo vieglītiņo rokasspiedienu tam, kurš kaut kad apstulbis stāvēs savā nenovēršamajā.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

1. Pa logu

   Aiz lauka, aiz meža un viņpus pļavas
   Liels ūdens spogulis laistās.
   Pār ūdeni zeme ar zeltainām gravām
   Kā tulpe mērc galvu laismā.

   Tēvs rāda – tā Eiropa, lūk.
   Skaidrās dienās atklājas skatam
   Pēc plūdiem vēl kūpoša, sūra
   Mītne ļaudīm, zirgiem, suņiem un kaķiem.

   Košas pilsētas uzšķiļ tur torņi,
   Pinas sudraba dzīpariem strauti
   Un mēnesgaismā kā dūnas
   Kalni vietām klāj zemes gultu.  

   No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode.  (atpakaļ uz rakstu)