— Kā rūdījās haoss

Par Ingas Gailes romānu Jaukumiņš (Dienas Grāmata, 2023)

Iesākumā Dievs radīja mūsdienu rakstnieces Sarmas dzīvokli ar diviem bērniem. Rakstnieces dzīvoklis nebija tik kārtīgs kā, piemēram, Raiņa un Aspazijas muzejs, jo pār rakstnieces nepabeigtajiem darbiem klājās mazā bērna pamperi un brokastu, pusdienu, vakariņu nemazgātie trauki un noslēpumains gars, vārdā Jaukumiņš, lidinājās pār šķiršanās un mīlestības laukiem, lai no Maigās zemes vērotu un komentētu Sarmas vīriešus. Un pati rakstniece sacīja: “Lai top romāns.” Un romāns tapa. Un izdevējs redzēja romānu labu esam, un lasītājs šķīra lappusi pēc lappuses. Un kritiķi nosauca gaismu: radošas sievietes dienasgrāmata, – un tumsu arī nosauca: noguruma un haosa enciklopēdija. Un tapa vakars, un tapa rīts – vismaz gads rakstnieces dzīvē. Tad rakstniece sacīja: “Lai top velve romāna vidū, kas šķir pamatvēstījumu un zemsvītras komentārus.” Un varbūt rakstniece radīja varoni pēc Sava tēla; pēc Savas pasaules tēliem, iespējams, radīja arī citus vīriešus un sievietes romānā. Un rakstniece sacīja: “Redziet, es jums esmu devusi visas neirozes, kas tomēr atnes radošus augļus, arī kompleksus, ar ko strādāt, miesu, ko baudīt.” Nez kas tiem romāna cilvēkiem, īpaši vīriešiem, vēl trūkst.

Zināms bāzes sākuma punkts romāna vēstījumam ir veikals Santa Barbara, kas man šķiet ārkārtīgi šarmants elements, par spīti tam, ka reiz rakstniece, tajā iepērkoties, nevarēja samaksāt par melleņu ievārījumu, ko ļoti kārojās. Kam gan vajag neizteiksmīgas garšas apveltīto melleņu ievārījumu? Visdrīzāk jau spēcīgai sievietei, kas daļēji pārtiek no haosa, bet vienlaikus kāro pēc zināma miera (lai haosu varētu pārstrādāt darbos un tad paflirtēt ar stabilitāti). Bet tieši tāpēc melleņu ievārījums netiek iegādāts, jo citādi zustu dramatisms.

Arī Sarmas vīrieši ir līdzīgi šim melleņu ievārījumam – neizteiksmīgi (kam gan viņus vajag, tāpat ierūgs), tomēr viņas iekāroti un vajadzīgi. Bet tos dabūt uz visiem laikiem šajā romānā nozīmētu kaut ko arī zaudēt (spriedzi, laiku, motivāciju?), un tāpēc dramatisms daļēji turas uz šķiršanās tēmas. Un, runājot par dramatismu, veikals Santa Barbara “pārdod” sveicienus visām 30+, kas kaut reizi dzirdējušas par slaveno “ziepju operu” ar Krūzu, Īdenu, Sisī un Sofiju, iezīmējot arī Jaukumiņa potenciālās mērķauditorijas vecumu un dzīves pieredzi (ja ne pāris bērni, laulības un šķiršanās, tad vismaz vairāki partneri dzīves laikā, kas varētu nekad nebeigties – kā jau santabarbara). Tā nu tas tapa par mīlestības romānu, kurā dzimumu attiecību tēma satiekas ar bērnkopības un radoša darba nebeidzamajām kolīzijām.

Un tajā, protams, pats galvenais – Jaukumiņš, kas darbojas kā romāna varones Sarmas sestais prāts, intuīcija, labais velniņš, radošais gars un iekšējā balss, mēdzot pazust un pamest viņu, ja Sarmas dzīvē kāds apšaubāms vīrietis ienāk uz palikšanu. Jaukumiņa kroņa teksti skan kā “viņam kaut kas ir aiz ādas” un “es nedomāju gan, ka tā”, cenšoties Sarmu glābt no pārmērībām un pasargāt gan no pārliekas laimes, gan paškritikas trūkuma. Jaukumiņš var pārtraukt Sarmas dabisko stostīšanos un pacelt viņu uz stendapa skatuves, lai tur stāstītais remdinātu šķiršanos no vīra. Jaukumiņš savā pašironiskajā vakuumā ir īsts jaukumiņš, kaut kas starp sievietes dvēseli un feminisma guru. Bet kopumā Jaukumiņa definīcija principā ir neiespējama, jo romānā tas parādās un pazūd tik veikli un dabiski, ka lasītājam atliek samierināties ar Jaukumiņa robežu nenoteiktību. Tā vienkārši ir daļa no romāna vēstījuma stila – arī grāmata mēdz runāt pretī. Var jau just – ja Ingas Gailes romānā kaut kas tiek dēvēts par Jaukumiņu, tas pavisam noteikti nebūs gluds un ērts.

Gluži dabiski arī viss romāns ir Jaukumiņš – nedaudz brīvs no kārtības (kā rakstnieces istaba), nesaķemmēts un nosacītiem plīvojošiem brunčiem, bet pilnīgs un pat gudrs. Gribētos pateikties autorei par to, ka Jaukumiņu viņa necenšas definēt arī pati, atstājot brīvus nozīmes pavedienus. Gribētos paburkšķēt par Elīnas Brasliņas zīmēto grāmatas vāku, kurā Jaukumiņš attēlots cieši kopā ar Sarmu, – nelasot izskatās, ka tas būs galvenokārt vēstījums par LGBT ģimeni (un Sarmai piemīt ļoti skaidri definēta heteroseksualitāte).

 Tas ir romāns par to, ka seksuāli aktīva sieviete, feministe, toleranta pret rasēm, dzimumiem, seksuālām minoritātēm, var būt arī ticīga.¹ Jaukumiņš ir romāns, kas plaši spriež par F vārdu un D vārdu, kā arī par to abu attiecībām. F aspektus tekstā varētu analizēt feminisma doktora grāda ieguvējas, savukārt D aspektus es uzticētu izpētīt teoloģēm.² Kas man kā filoloģei interesēja – F un D problemātika pamattekstā bieži aizēno romāna episko plūdumu, bet ir noderīga un dekonstruē daudzus pieņēmumus, piemēram, Bībeles tekstu interpretāciju. Tā Jaukumiņš iegūst programmatiska romāna raksturu un dažreiz cenšas aizraut ne tik daudz ar sižetu, cik ar idejām. Tas notiek galvenokārt stendapa manierē, kas ārkārtīgi piestāv galvenajai varonei un latviešu romānam kopumā, – iespējams, šis skatuves mākslas attēlojums latviešu romānistiskā ir pagaidām unikāls gadījums. Vienlaikus es neesmu droša, vai sevi attaisno visas zemsvītras piezīmes: bieži vien tās izskatās pašmērķīgas, citur – ļoti informatīvas, bet ne obligātas zem teksta šeit un tūlīt. Visās zemsvītrās skan pašas autores balss, līdz ar to nevar uzskatīt, ka tas ir romāna polifonijas pamats, ja vien neuzlūko Jaukumiņu kā pašu Ingu Gaili, kas burkšķ un motivē sava romāna varoni rakstīšanas procesā.

 Lasot rodas vairāki jautājumi: kāpēc šajā galvenās varones dzīves haosā (kas bez šaubām ir arī radošais haoss) bijis svarīgi uzsvērt to vai citu sižetisku pavedienu un kāpēc tik bieži tas šķiet autobiogrāfisks teksts, lai gan ir bezjēdzīgi to skatīt (tikai) šādā veidā? Sarmas dzīvi veido bērni, attiecības vai to meklējumi, arī sekss, stendaps, dažādi mazāki projekti, piemēram, romāna rakstīšana. Un arī vairāku vīriešu dažādie aspekti, piemēram, bijušā vīra dramaturga profesija un Sarmas tēva un patēva iezīmes. Spēcīgās sievietes – Sarmas mātes – saikne ar vadošo amatu kādā lielā izdevniecībā, protams, rosina meklēt biogrāfisko saikni ar īstenību (tas neattaisnojas). Tāpat ar Džemmu no sieviešu stendapa. Te ir Sarmas nemitīgais pļāpīgums, stāstot par sevi te trešajā, te pirmajā personā, liekot haotiski mainīt skatupunktu (beigās tāpat viss lasās kā trešajā personā). Te ir Sarmas noslēpumainā terapeite – kāda ir viņa? Kaut kur bijusi auklīte – ko tā? Filmu titru tulkošana un citi naudas darbi – nu tā, drusku par visu. Šajā radošajā haosā lasītājs var apjukt, tomēr justies kā ciemos pie mākslinieces, kas jau ir veltījusi pietiekami daudz drosmes romāniem Stikli, Skaistās un Rakstītāja, no kuriem katrs nākamais bijis arvien labāks (un Rakstītāja joprojām nav pārspēta). Jaukumiņš ir sarakstīts tā, it kā autore beidzot būtu mājās, savā virtuvē, varbūt tikai citās drēbēs, un, saliekusies pie Word dokumenta vai rakstāmmašīnas, ir pievērsusies kaut kam ļoti tuvam, galda lampas apgaismotam. Blakus, iespējams, ir stāvējis radošais Jaukumiņš, kas neļāva sakārtot istabu, lai nekas nevar beigties.

Un ir viena atbilde: Jaukumiņš ir romāns, kurā Inga Gaile centusies radīt/atdzīvināt vai ieskicēt tieši sievietes rakstības valodu. Mēģinot to pateikt ierastiem vārdiem: šis romāns ir jaunā sievietes valoda; romāna valoda ir jaunā sievietes valoda; sievietes rakstības valoda ir šis romāns. Varbūt var precīzāk. Taču tekstā šī doma izcelta: rakstība ir vīriešu radīta, literatūra tāpat. Bet kur tur ir sievietes valoda? Tā parasti pakļaujas jau esošajai tradīcijai. Tajā neskan tas, ko Inga Gaile ironiski sauc par Jaukumiņu un kas viņai ir ieviests – ne pārāk izskaidrojamā iekšējā balss, kurai līdzi nāk nedaudz haotiskais (haoss ir vīriešu radīta konstrukcija), savdabīgi radošais un vienlaikus barojošais (ar krūti, piemēram), vēlmēs slīkstošais (seksuālās, piemēram, vai melleņu ievārījuma varbūt) un nebūt ne perfektais (perfekcija – vīriešu radīta konstrukcija)… Jaukumiņš. Sauksim to pagaidām tā.

1. Nē, tas nav mizogīniski.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Tādējādi Jaukumiņš ir kā psiholoģiska atbilde Annas Auziņas grāvējam Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata, kurā tiek risinātas F, D un seksualitātes tēmas.  (atpakaļ uz rakstu)