— Gaudu dzejoļi II

 

Ogles

ogles dienā nevar redzēt
gaismā šķiet viss pelnos rāms
vien šķietošās šķišanas spieto riņķī
bet naktī neviens neskatās
jo naktī normāli cilvēki guļ
kņada rimusi ņemšanās beigta
sirds apķer mani
es apķeru sirdi
mēs abas skatāmies oglēs
man sārtas actiņas no raudāšanas
oglēm sārtākas no gailēšanas
sirds varbūt ir ogle un spiežas man cauri
vēl viena tērcīte iztek no acs
oglīt esi nu rāms pelns
es jokoju
sirds viegli iekniebj
ne pirmo reizi ne pēdējo esam situācijā
kad nekas traģisks nav noticis
un šis netraģiskais pilnā nekādībā
visā savā vai tad nezināji ka tā būs
spīd un asarām laistās
ogles gaismiņā
bet ko es varēju darīt
tu aizbrauci un temperatūra mājās
nokrita par divdesmit grādiem
par tādām lietām cilvēki gaudojuši
visos laikos un vienmēr
bet es
vai tad biju visos laikos
pirms tevis es nezināju ko nozīmē gribēt
tu teici un šie vārdi mani turpināja
esmu atnākusi līdz kamīnam
bet sākos
kaut kur netālu no tevis
lai smējējs par mani pasmejas
lai ciniķis izrok sev kapu
es degu par savām tiesībām skumt
ikvienu nakti kad tu esi prom

 

Stīga

mīkstas bēdas
tu nevari ar mani pašlaik runāt

 

Tagad

atceries šo
tu teici
un darīji lietas
kuras
man nepiedien tieši aprakstīt
bet mani gurni un krāsainās dzirkstis
kas šaudās starp krūtīm un sārtumu
manā sejā
tevi saņemošā
ne jau vien atceras
tas notiek tagad
es esmu es elpoju tevi

 

Ziemas putni

gaidu tavu vēstulīti
pustumšā nakts istabā
pusnomodā kvēl spuldze
kvēl mani gaidošie
vēstulīti gribošie pirksti
mazu jauku arlabunakti
tie prasa iekrampēties
citādi varbūt bakstīsimies
arī līdz pašam rītam
es un mani pirkstiņi
blāvi ausmā ietieksimies
kur nu tu mani tad uzlasīsi
izsūksies pa logu spraugām
mīļā tumsa no istabas
mana gultas vieta izbalēs
tur pašlaik vēl sapnis
nepacietīgs gaida
manu un tavu ierašanos
vēlāk kad būs agrs
vien blāvs palags paliks
varēsi tajā ievilkt jautājumu
? kur gan tu aizgāji
bet es būšu aizgājusi
ar ziemas putniem čivināt
nav ļauna prāta guziņā
tikai mazliet rūgtuma
visu nakti gaidīju
drupačiņu

 

Jau tagad

mīksti mitrs zābaka purngals
apošņā virzienu iespējas
varam pastaigāties uz miglas pusi
kas vienmēr atkāpjas dziļāk miglā
varam aiziet līdz molam
dot iespēju roņiem mūs pavērot
saliekam kopā ceļrāžus
debesīs atspīd ūdens vai kā tur bija
viss vienos viļņos
pelēks virsū pelēkam uz pelēka
pie pelēka pelēks pelēkam pretī
un vēlreiz tikai lēnāk
smiltis joprojām ir smilškrāsā
un silti smilkst purngalam
tavam meklējumam pie manis
manai nākšanai mums pretim
ja būtu nedaudz siltāks
mēs abi nodomājam un sākam iet
vispirms uz molu pēc tam jebkur
kopā saliktiem deguniem ceļrāžiem
tas tagad ir viens deguns
jau tagad
līdz vasarai ir vēl pieci mēneši
redzēsim varbūt vesels pusgads
mēs tikko tik ilgi viens otru pazīstam
nekas es pagaidīšu
mēs abi nodomājam un negaidām
maijā līdīsim peldēties
uz jumta sauļoties aprīlī
martā nograuzīsim pēdējo ledu
es mīlu tavus zobus
no pirmās reizes kad pasmaidīji
jau tagad mans vaigs ir tavs vaigs ir mans
tie abi ir mazliet nosaluši bet laimīgi jau tagad
tu redzi viņus? cauri kokiem miglā uz mola
autobusā pāri tiltam braucošus
otrā virzienā kājām ejošus
apstājās
tu redzi viņus? no pretējā tilta
mēs tur bijām esam un skūpstāmies atkal