— Vēstules brālim

No topošā romāna Pavadone

 

***

Kas te notiek. Ceļš ir taisna un tukša līnija, kas ietriecas pelēkos laukos. Rīgas pusē vēl gaišs. Migla nāk no Lobes, no Krapes, no Daugavas. Sākumā balti, viegli mākulīši, gandrīz caurspīdīgi, pēc tam sabiezē tumsa un ēnas, mēs esam aprīti.

Mākoņi staigā pa zemes virsu, tas te notiek, tu saki.

Es esmu pie stūres, vedu tevi mākonī iekšā. Mēs esam bezpalīdzīgāki par maziem bērniem, un es tevi mīlu.

Bet kur palika tā mazā meitenīte, kam sešas nedēļas un pirkstiņi kā no caurspīdīga rozā kvarca? Tā garām aizvējojusī plūsma, smalka kā spolīšu diegs un spēcīga kā zemūdens straume, vilnis, kam uzlēkt mugurā, garāmejoša dvēsele, uz kuras noturēties? Bet tu pieprasīji savu DNS testa komplektu un – ne tava, ne tava.

Nesanāca man ne egle, ne meita.

Bet!

To sacīdams, vectēvs vienmēr pacēla gaisā pirkstu, vai atceries – kā norādot taisno ceļu uz mājām.

Nebija mana, tu saki, tas te notiek!

Te jābūt pagriezienam, bet aizbraucam garām, jo mēs runājam, mēs beidzot esam sākuši runāt un tas ir vislielākais prieks, kaut gan tu visu laiku kliedz un es esmu pārgudra.

Nu beidz, tu saki, pat tagad! Nevajag tagad.

Labi, es beidzu.

Tik dīvaini mākonī iekšā izskatās rudens. Nav krāsu, nav nekā tāda, ko esam raduši par rudeni saukt. Miglā un rasā zālē vārtās ābols. Kas te notiek.

Ir durvis, un durvīs ir acs, tas te notiek, pēdējā laikā acis ir visur.

Tas vīrs sauc iekšā un ņem tevi rokās. Es gaidu blakus istabā, sēžu tāpat vien un skatos ārā, bet neko jau nevar redzēt, jo mēs esam mākonī. Būtu svarīgi atcerēties, kas bija tajā telpā. Kalendārs, pulkstenis, karte. Visi lielie meļi. Radīja iespaidu, ka jau reizi bijis šāds datums un reiz būs atkal, radīja iespaidu, ka jau reizi bijusi šāda stunda un bezgalīgas reizes būs atkal, radīja iespaidu, ka mēs varam nonākt še vēlreiz, jo kaut kur ir austrumi un kaut kur rietumi, ja vien pareizi nostājas ar seju pret ziemeļiem. Bet kas tad īstenībā te ir – vagas ar noņemtiem kartupeļiem, mazs balts namiņš, skan radio divi. Pie sienas ir kalendārs, pulkstenis, karte. Kaut kur noslēpts pats galvenais – kas te notiek.

Mēs esam uz virves mākonī, tu saki un neatskatoties smejies.

Tā ir tava laimīgā seja, ko reiz nofotografēja zibens. Tajā jūlija naktī es skaidri redzēju – uz galda balts galdauts un tev ir laimīga seja.

Toreiz tu izgāzi bļodu ar melniem ķiršiem, tu dusmīgi saki, un es saprotu, kas te notiek. Atmiņas ir viss, ko es vēlos paturēt, bet tu – aizmirst.

Nu varbūt. Nav izslēgts. Tu esi mans BFF, bet piezvani piecas reizes mūžā. Roku rokā mēs šķērsojam bezdibeni pa virvi, kam abi gali nostiprināti miglā.

Pirms dažiem mirkļiem vai gadiem es tev teicu – atceries, kā tu bērnībā smējies? Mēs trakosim atkal, un tu smiesies, brāli. Es tevi ļoti mīlu. Lūdzu, nāc atpakaļ!

Pasaule tur ārpusē lēni liesmoja jūlija svelmē, es tevi torīt izlūdzu baznīcā un vakarā tu biji klāt. Atmuguriski ielaidies naksnīgā dīķī. Kāda gan ir tā dzīve, tu vēlāk teici, gurdi aizsmēķēdams. Piecas minūtes laimes un tad atkal sāp. 

Klusums skanēja tuvu, balsis – ārpus.

Pilnmēness gulēja dīķī, sārtas gaismas atspīdums – mēnesī.

Arī tad, kad mēs vairs ne velna nezinām. Arī kad vairs neesam, viss turpina notikt. Lietains rīts, mūsu istabā, kur nedzīvojam jau divdesmit gadus, logā ieskatās kaija. Tēvs tajā dzīvoklī turpina siet kaklasaiti pie spoguļa, mamma šuj sev stilīgas bikses, koridorā iezvanās balts telefons ar cirtainu plastmasas auklu, ome paver cepeškrāsni un izplūst tvaiks, vectēvs uzvilcis baltu kreklu, iedarbina laivas motoru, stadionā pie ezerlīča guļ rasa, čīkstot ap savu asi, sestā tramvaja galapunktā lavās tramvajs, kalpotājs. Mēs ar tevi ēdam sviestmaizes, mēs plūcamies, mēs dauzāmies, mēs smejamies, mēs kaujamies, es metu tev ar dzelzs rotaļu automātu, tu iespied man acī no tūbiņas līmi, es nokrītu uz ledus plakaniski, un tēvs man pārbrauc ar slidu pār mazo pirkstiņu. Tu nokrīti no ābeles, un ome tevi ar asiņainu ceļgalu uzliek sev mugurā, aizstiepj cauri mežam pie ārsta.

Kurā brīdī pasaule nokrita zemē un sadrupa lauskās?

Laik.

Ko tu mums nodari, laik.

Gaisma zina, kur ir logs, tu teici, tas te notiek.

Un tagad durvīs ir acs un aiz tām tu esi svešās rokās.

Paspēlēsim tādu spēli, ka dievs ir sieva un nāve ir vīrs, kāds aiz durvīm saka. 

– Nē, šo, lūk, nevajag! – es nodomāju. Ir viens biezs romāns, ko es gribētu uzrakstīt aiz naida pret sāpēm. Mums nav ko pretī likt, kad tās uzklūp no gaisa vai zemzemes. Tu vienkārši ej pa ielu, un sāpes vai atmiņas iesit pacelēs, saliec ragā. Mēs esam mežģīņots nervu kabatlakatiņš, puse no sāpēm, puse no laimes, un tikai kāds nieciņš, kaut kāds neatminams raksta vijums notur to visu līdzsvarā. Notur mūs krustā. Notur laimē.

Kurš teica, ka laime ir tikai visu sāpju prombūtne?

Toreiz no Ļvivas atsūtīji man video, kur snieg pirmais sniegs un visa pilsēta ir ielās – stingri savīta virve no kailām, cieši sadotām rokām. Tad iznāk tā sieviete ar tauri un atdod godu kritušajam karavīram. Viņš noklausās, gulēdams katafalkā aizvērtām acīm, apbiris ar sidrabainajām skaņām, un nesaka neko, vai tad laime ir visu sāpju prombūtne, tu man prasi. 

Kur ir Dievs, tur ir mīlestība, es saku.

Jā, bet nevis otrādi.

Otrādi sanāk tikai sāpes.

Mīlestība bez sāpēm nepastāv, es iebilstu. Starp mums cauri visām durvīm staigā tāda kā neredzama strāva. Būtu ļoti svarīgi šādā brīdī nemelot, bet vai es to spēšu? Kāds nozags durvis ar visu aci, kāds aiznesīs avotus. Ko jūs darāt, kas te notiek? Mēs nomainām dekorācijas, viņi teiks, tagad zaļā krāsa būs tava mīļākā.

Krātiņa durvis ir vaļā, bet kāpēc tas, kurš sēž būrī, netiek ārā? Katra ēna vai skaņa izraisa vēlmi bēgt sevī dziļāk un dziļāk. Dzirdi, nāk zaļā krāsa, tu saki.

Mēs taču norunājām nekad vairs nepieminēt sieviešu dzimti. Nāve un sāpes, es pavisam noteikti negribu sajust to smaku! Pēdējā laikā esmu kā suns, kam deguns uz sāpēm. Es pat zinu, ka nāvei ir rūgta garša.

Skan radio divi. Kā no putna lidojuma redzu koncertu, pirmās vijoles skaisto kleitu, kailos, baltos plecus un auksto vēju no orķestra bedres, viņas stingstošos locekļus un niecīgo algu. Skatītāji klausās, līdz atveras neredzamas durvis, pa kurām var ieiet sevī, un viņi mūziku vairs nedzird. Diriģents bezspēkā nolaiž rokas, bet es domāju, kur tu tagad esi, Juglā, Kolkā vai Dāgo? Jā, Dāgo tev jābūt, jo tā sen jau zem ūdens un zem ūdens, kā zināms, vairs nesāp. Tu airē grimušu kuģi un dziedi Ave Maris stella. Tīģeris ar noasarojušām acīm. Kas te notiek.

No tumsas nāk laika roka un grib ar mums spēlēties, tu saki, tas te notiek.

Kāpēc tu nepiezvani, tev taču ir pieraksts, es prasu, sešpadsmitajā decembrī pulksten desmitos mākonī.

Visu laiku šķita, ka esam paši savās rokās, tu saki, bet tas izrādījās tikai šķitums. Tavas sāpes caur mani sita viņam kā ar strāvu, viņš izdzina ārā un pat naudu negribēja ņemt!

Bet mēs brauksim, es uzstāju. Mēs brauksim uz jūru un mēs runāsim. Sarunāties taču ir laime.

Es mazliet pagulēšu, tu saki.

Sapnī kāds dzied – nāc, palīdzi man bēdas ciest, es līdzēšu tev medu ēst… Omes balss. Bērnībā es to negribēju dzirdēt, nesakarīgs teksts, nevarēju saprast jēgu.

No tevis nav nekādas jēgas, tu saki, naudas tev nav un mūždien tu kavē.

Vai tāpēc tu vairs nezvani? Vai arī gribi mani pasargāt? Būtu tu suns, es lūgtu par tevi melno odzi un kaut ko jau mēs sarunātu. Bet tu esi cilvēks, man jālūdz Dievu, bet Dievs ir nepielūdzams, Viņa prāts notiek, ne mūsējais.

Tagad es mazliet pagulēšu, es saku. Manī jau arī ir tavas sāpes. Pulkstenim drīz beigsies baterija. Ir tik, cik ir, un vairāk nevienam nedos. Nu, labi, morfija plāksteri, bet tie arī jānopērk pašam. Biezpiens ar linu eļļu, burkānu sula ar saldo krējumu, dziednieks pasaules malā, kurš beigās izdzen ārā, jo tādas sāpes taču cits nevar nest. Ko tik visu nevar dabūt gatavu, kad sāpes liec ragā un iemin zemē, kad tu apraudies, liels vīrs māsas acu priekšā.  

Svētdiena, melnā tumsā zvana modinātājs, tūlīt atsāksies viss, kas kopš dzimšanas nav beidzies. Pulkstenis ir atmiņu vācele, pilns ar pagātni, un nekā cita tur nav, tikai mirklis, šis mirklis taču mūžam jauns. Tu gribi paspēt uz savu kuģi, bet sāpes sarausta ratā un tu aizripo kā ugunskrusts pār Hījumā, Hīdenmā, Paslēpto zemi. Zibens gaismā mēs skatāmies, kā pirmmātes klēpī kustas trīs čūskas. Mammai ir laimīga seja. Nekas vēl nav noticis, vai arī mēs aiziesim kā mākoņi un ne smilga pakaļ nepakustēsies?

Kad sāku prātot, es vienkārši visu zaudēju.

Esmu pieķērusies tavai kājai, bet tu stum mani nost, kas te notiek?!
Ej taču vienreiz prom, jau tā man ir slikti, vēl tu te gaudo!

Es vienkārši palikšu traka no tā, ka neko nevar izdarīt.

Balss tomēr tev mazliet apsauļojas – kā senajās dienās, kad kaimiņu tante deva mums dzert savas govs silto pienu. Te tev biezpiens un linu eļļa. Noteikti pielej eļļu vai saldo krējumu burkānu sulai, bez tā vitamīni neuzsūksies tavā saplosītajā zarnu traktā. Sešas stundas pie upju sateces, kur fuksiju rozā saplūst ar asins sarkano, kurš no mums spētu to izturēt, tikai tu.

Dzīvojam un priecājamies par katru nodzīvoto dienu, iesaka sirsnīgā ārste un izrauj adatu. Viņa iebrien jūrā pie Bernātiem. Gaisma virs jūras tikpat auksta kā jūra.

Tu prasi vēl divus gadus klāt pie termiņa. Tev nedod pat vienu.  

Kafejnīcā nopērku tev kartupeļu pankūku ar zapti un beigās sev arī, bet pārdevēja kaunina, kas tas par vīrieti, kurš nevar izmaksāt. Tu tajā mirklī stāvi sāpju ratā, un es meloju, ka tev šodien dzimšanas diena. Vēlāk uznāk dusmas, tu noplēs visus tos plāksterus kopā ar katetru un izmet pa auto logu visgrūtākā sastrēgumu stundā tieši Brīvības ielas vidū. Tu izkāp uz baltās, saraustītās līnijas, un es padodu tev roku.

Ļoti īss ir brīdis, ko varu nostāvēt tev blakus uz sāpju viļņa. Bet viens mirklis savītu roku virves, vai tad tas nav nekā vērts? Un tas brīdis kafejnīcā zem milzu pulksteņa, kad nāve ar liekajām skropstām kā melni taureņa spārni mums izraksta rēķinu par saules pankūku uz baltā šķīvja? Tik skaista, ka bail, viņa paskatās acīs, un izrādās, ka dzīves vidū ir melnas gaismas akas. Sadreb sirds, sadrebam mēs, Dieva pirksts nodreb uz taustiņiem. Ja nu nokļūdās un izdzēš? Tā arī notiek, bet parādās uzraksts – “ekrānšāviņš saglabāts”. Un izlaužas nopūta, paldies Dievam! Tev tā ir viena vesela dzīve, bet man – viens mirklis.

Es esmu izgudrojis mirkļu mūžības teoriju, tu saki. Mirkļi zib mums garām – kā ainava, kad braucam vilcienā. Un tad beigās viens mirklis apstājas un atveras, un mēs izkāpjam tajā, un tā ir mūžība.

Arī šobrīd tu kaut kur esi, aiz telpu priekškariem, aiz mirkļu stikliem. Bet es nezinu, vai miegā tu elpo mierīgi. Tas logs, kur tu sāpēs skaties, ir svēts, tas ir ekrānšāviņš, kas saglabāts.

Aiz Alsungas tu apstādini auto ceļa malā pie liela, balta krucifiksa. Viss vienlaikus notiek, mežs apkārt ir reizē nokaltis un dzīvs. Rau, mazliet jau gaismojas naba un ap galotnēm redzama rožaina ausma.

Bet āda ap naglām iestiepusies un no miesas sulo limfa.

Viņš smags no tā, ko nodarījām, lai mēs paši kā puteklīši līdz jūrai.

Jūras priekšā tu liec man zvērēt, ka tevi sadedzinās kopā ar to nezvēru, kas tevī, un izkaisīs jūrā.

Tu jau nekad neesi gribējis, ka tevi tur ciet.

Tajā ceremonijā es ieradīšos viena, sarkanā sutanā. Man būs pinkains matu un bārdas vainadziņš ap galvu un apaļš alus vēders. Es vairs nekad nebūšu priecīga, apstrīdēšu katru vārdu un skaņu un savā dārzā ņemšu tikai labākās puķes. 

Šīs sarežģīti būvētās lūgšanas, kam tās trāpa? No vienas puses tagad varētu mest mieru un vienkārši rakstīt biezu grāmatu, kas radusies aiz naida pret sāpēm. Bet tur jau tā lieta, ka aiz naida nekas nerodas.

Aiz naida ir mīlestība, tu saki.

Un par sāpēm tu vēl neko nezini, mās.

Taustiņi zūd tumsā kā pakāpieni, es bezpalīdzīgi situ pa tiem, bet teksts iznāk cits.

Piedod, ka nevaru palīdzēt.

Aiz melnā aizkara manis nemaz nav, tu saki. Īstenībā tu mīli tikai pati sevi.

Tad es jūku prātā, ja tevis nav. Tad es nekad vairs nebūšu priecīga.

Bet kā var zināt, kurš no mums pazudīs pirmais?

Nu piedod.

Tev nav ne vainas, tu saki, tev vienkārši vajag ātrāk kustēties, lai iegūtu asākas kontūras. Tu esi kļuvusi pārāk lēna kā tāda miegaina valzivs aizsalstošos ūdeņos, bet gaisma ir žigla.

Baterija ir tukša, es saku, teksts dziest. Esmu mēģinājusi saglabāt. Domājot par beigām.

Bet varbūt tas ir citās rokās.