— Iespēju logs

Una Bergmane ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā. Una ir ieguvusi doktora grādu Parīzes Politisko studiju institūtā, ir bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Unas pirmā grāmata Nenoteiktības politika: Amerikas Savienotās Valstis, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums (Oksfordas Universitātes izdevniecība, 2023) skaidro attiecības starp ASV valdību, Baltijas valstu neatkarības kustībām un Maskavu perestroikas gados.

Agra Lieģe-Doležko

 

Tava grāmata Nenoteiktības politika: Amerikas Savienotās Valstis, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums man ļoti patika un šķita akadēmiskiem tekstiem neraksturīgi spraiga. Kāpēc tev bija svarīgi pievērsties tēmai par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu, un kas ir grāmatas primārā mērķauditorija?

Ideja radās, kad studēju Francijā un man bija jāraksta maģistra darbs. Mani interesē starptautiskā vēsture, un tādējādi šķita loģiski pievērsties Baltijas valstu attiecībām ar Franciju. Sākotnēji es gribēju rakstīt par 20. gadsimta 20. un 30. gadiem, bet izrādījās, ka šis posms jau ir visai pamatīgi izpētīts. Tā nu nonācu pie domas, ka jāpēta 80.–90. gadu mija. Sākumā sajūta bija ļoti nedroša, jo daudzi cilvēki Latvijā man teica, ka es neko neatradīšu, ka Francijā Latvijas neatkarība nevienu neinteresēja. Bet man izdevās piekļūt Francijas Ārlietu ministrijas arhīviem, un es sapratu, ka patiesībā Baltijas valstu jautājums Padomju Savienības sabrukuma periodā bija starptautiski nozīmīgs. Un, tā kā tēma izrādījās tik plaša, nolēmu par to turpināt rakstīt arī doktorantūrā, pievienojot vēl globālāku – ASV – skatījumu. Doktora darbs tādējādi bija par ASV un Francijas reakciju uz Baltijas valstu neatkarības jautājumu, un grāmata, kas principā attīstījās no doktora darba, bija par ASV, Padomju Savienības un Baltijas valstu attiecībām šajā posmā.

 

Kāpēc šī tēma šķita pietiekami svarīga, lai turpinātu?

No vienas puses, tieši šo sākotnējo reakciju dēļ: “Bet tur jau nekā nebija!” Mums bieži vien Latvijā ir sajūta, ka Baltijas valstu jautājums nevienu īsti neinteresēja, ka tur nekā svarīga nebija. Vai arī, tieši pretēji, cilvēki uzskata, ka mēs Padomju Savienību sagrāvām tieši Latvijā. Bet patiesība ir kaut kur pa vidu: no vienas puses, tas bija starptautisks jautājums, no otras – visas Baltijas valstis kopā deva pienesumu Padomju Savienības sabrukumā, nevis viena Latvija. Man šķita svarīgi to kontekstualizēt – ielikt Latvijas situāciju gan reģionālajā, gan starptautiskajā kontekstā. Tāpēc arī šķita, ka grāmata varētu būt interesanta lasītājiem Latvijā, savukārt starptautiskā kontekstā tēma ir svarīgā tāpēc, ka par Padomju Savienības sabrukumu ļoti ilgi tika rakstīts kā par kaut ko, kas notika Krievijā, Maskavā un varbūt vēl Sanktpēterburgā, bet ir ļoti maz pētījumu par to, kā Padomju Savienības sabrukums norisinājās ārpus imperiālā centra. Un, ja mēs domājam par impēriju kā struktūru, kuru definē asimetriskas attiecības starp centru un perifēriju, tad, lai impērija sabruktu, šīm varas attiecībām ir jāmainās. Un kā gan vēl labāk pētīt, kā šīs attiecības mainījās, ja ne aplūkojot tābrīža attiecības starp Baltijas toreizējām republikām un Maskavu.

 

Baltijas valstu aktīva loma šajos notikumos vispār ir apskatīta reti.

Aukstā kara beigas vienmēr aprakstītas kā notikums, kurā galvenā rīcībspēja bija ASV, Padomju Savienībai, varbūt vēl Vācijai, labākajā gadījumā arī Francijai un Lielbritānijai, bet netika ņemta vērā netika to valstu rīcībspēja, kuras bija Padomju Savienības sastāvā. Austrumeiropas spēja ietekmēt procesus nav tikusi apskatīta, bieži vien uzskatot, ka sarunas par Vācijas apvienošanos arī definēja, kāda būs pasaule pēc Aukstā kara. Es grāmatā cenšos parādīt, ka atbilde uz Vācijas jautājumu nebija atbilde uz jautājumu par to, kāda būs nākotnes Eiropa, jo nākotnes Eiropu definēja arī Austrumeiropas demokratizācijas procesi un Padomju Savienības sabrukums.

 

Tas saistīts ar grāmatas pamatuzstādījumu, kas ietverts jau pašā nosaukumā – ka šādiem būtisku ģeopolitisku pārmaiņu posmiem raksturīgā neskaidrība piedāvā daudz vairāk rīcības iespēju, paver iespēju logus arī mazākiem spēlētājiem, kuriem varbūt nav tiešās militārās varas. Atceros, ka rakstīji, ka Gorbačovam tobrīd nebija nedz plāna, kā Baltijas valstis noturēt, nedz kā tās palaist vaļā. Kas tieši Baltijā ļāva vietējiem politiķiem saprast, ka šī nu ir iespēja rīkoties?

Ja pētījumos vispār tiek aprakstīta situācija Baltijā, tad bieži tiek minēts, ka Baltijā bija nacionālisms – nacionālisti nāca pie varas un pieprasīja neatkarību. Bet jautājums ir par to, kāpēc Baltijas valstīs izveidojās tik spēcīga nacionālā kustība? Tā bija reakcija uz noteiktām realitātēm Padomju Savienībā, un daļa šo faktoru ietekmēja situāciju visā savienībā. Visā savienībā dzīvas bija atmiņas par Staļina laika represijām, un visi iedzīvotāji cieta no padomju versijas par modernitāti – tās ekoloģiskajām un ekonomiskajām sekām, cieta no ļoti pretrunīgās nacionālās politikas. Bet Baltijas valstis pārējo Padomju republiku vidū izcēla tieši vēsturiskā atmiņa par ļoti neseno neatkarību un pavisam citu realitāti – par neatkarību, demokrātiju vienas paaudzes attālumā. Tie cilvēki, kuri bija piedzīvojuši neatkarīgu Latviju, Lietuvu un Igauniju, joprojām bija dzīvi un varēja par šo pieredzi runāt ar savām ģimenēm. Un kāpēc Baltijas valstis bija pirmās, kas pieprasīja neatkarību no Padomju Savienības? Jā, sabiedrība bija padomju represiju lauzta, bet nebija salauzta tādā mērā kā, piemēram, Ukrainas sabiedrība, kas bija pavadījusi staļinismā un Padomju Savienībā daudz ilgāku laiku. Baltijas sabiedrībās šie resursi bija vairāk pieejami.

 

Tas kaut kādā mērā skaidro arī Gorbačova vilšanos un neizpratni par Baltijas prasībām. Viņš ticēja, ka visi būs pateicīgi par perestroikas kontekstā plānotajām pārmaiņām un demokratizāciju. Bet tā vietā Baltijas valstis acumirklī saredz potenciālo iespēju no Padomju Savienības izlauzties pilnībā – nevis pateicīgi pieņemt žēlastības dāvanas…

Jā, un to pamatīgi paspilgtināja arī Gorbačova neizpratne par to, kas tad īsti notiek Baltijas valstīs. Viens no maniem igauņu kolēģiem Marts Kuldkeps nesenā sarunā par manu grāmatu ļoti precīzi minēja, ka impērijās starp perifēriju un centru pastāv ne tikai varas asimetrija, bet arī zināšanu asimetrija – perifērija par centru vienmēr zina visu iespējamo, jo no šīm zināšanām atkarīga tās izdzīvošana. Savukārt centrs par perifērijām bieži vien zina diezgan maz – viņiem trūkst ekspertīzes, viņi īsti nesaprot, kas uz vietas notiek. Arī Gorbačovam bija ļoti ierobežota izpratne par to, kas notiek Baltijas valstīs, kāds noskaņojums tajās valda. Viņš Baltijas valstis apmeklēja 1988. gadā, un, atgriežoties Maskavā teica, ka tur taču viss kārtībā, viss mierīgi, visiem patīk perestroika. Tāpat viņa skatījumu uz Baltijas valstīm ietekmēja arī vispārējā Baltijas valstu vieta Padomju imperiālajā iztēlē. To veidoja tādas kā hierarhijas, kurās visas Padomju Savienības tautas bija sakārtotas hierarhiskā secībā. Pašā augšā, protams, atradās “Lielais krievu brālis”, un tad pēc dažādiem teritoriāliem, rasistiskiem un nacionāliem faktoriem bija sakārtotas pārējās tautas – piemēram, Centrālāzijas tautas atradās pašā apakšā, un tika uzskatīts, ka viņu iekļaušana Padomju Savienībā tām ļoti nāk par labu. Tādējādi tautām, kuras tika uzskatītas par atpalikušām, ir iespēja modernizēties. Savukārt Baltijas valstis atradās šīs hierarhijas augšgalā, jo tika uzskatītas par tādu kā civilizētu, rietumnieciski eiropeisku reģionu, kur viss strauji iet uz priekšu. Lielā dāvana, kas it kā tika pasniegta Baltijas valstīm, bija atbrīvošana no nacistiskās Vācijas okupācijas. Baltijas valstis bija tāds kā “veiksmes stāsts” – Padomju Savienības skatlogs, ko rādīja rietumniekiem un uz ko tiecās citu padomju republiku iedzīvotāji. Daudzi pārcēlās uz Igauniju un Latviju, jo tās tika uzskatītas par labākajām vietām Padomju Savienībā, kur dzīvot. Baltijas valstīs bija arī aktīvs tūrisms, tajās ražotās preces kļuva par statusa simboliem. Tas viss ne tikai Gorbačovam, bet daudziem citiem Padomju Savienībā radīja iespaidu, ka Baltijā viss ir kārtībā, iedzīvotāji ir apmierināti. Realitātē tā, protams, nebija – Baltijas valstu iedzīvotāji bija ļoti neapmierināti ar to realitāti, kādā dzīvoja.

 

Šobrīd nākas aizdomāties par iespējamām paralēlēm starp Baltijas valstu pieredzi tolaik un Ukrainas pieredzi šobrīd – vismaz tiktāl, cik notiekošais saistīts ar pašidentifikācijas procesu un apziņu, ka starptautiskā sabiedrība ir gatava uz Krievijas iebrukumu Ukrainā reaģēt atšķirīgi, nekā tas bija 2014. gadā. Vai tu pati rakstot nonāci līdz šādām paralēlēm?

Jā, paralēles, protams, ir, lai gan es tās negribu pārspīlēt. Lai cik sarežģīts bija Baltijas valstu ceļš uz neatkarību, tas, protams, bija nesalīdzināmi mierpilnāks. Taču, jā, vajadzība pēc Rietumu atbalsta bija akūti nepieciešama gan toreiz Baltijai, gan tagad Ukrainai. Tolaik Baltijas valstīs rietumvalstu atbalsts tika uzskatīts par izšķirošu, lai gan beigās izšķirošs tomēr izrādījās Jeļcina atbalsts. Ukrainas gadījumā, protams, rietumu atbalsts ir absolūti izšķirošs. Baltijas valstīm vairāk bija nepieciešama pati atzīšana – gan juridiskais, gan simboliskais identitātes atzīšanas akts. Lai gan arī Ukrainai, protams, ir nepieciešama atzīšana, ka jūs eksistējat un jums ir tiesības uz neatkarību un brīvību, visvairāk tai šobrīd nešaubīgi ir nepieciešams tieši materiālais atbalsts. Ir, protams, līdzības – abos gadījumos notiek cīņa pret imperiālo lielvaru, bet Baltijas valstu cīņas laikā šī lielvara bija ļoti atšķirīga no šībrīža Krievijas. Gorbačovam bija daudz dažādu trūkumu, lai gan rietumos viņš tiek idealizēts. Bet domāju, ka viņu nevajadzētu nedz idealizēt, nedz demonizēt, jo, neskatoties uz viņa trūkumiem, viņš spēka pielietošanu neuzskatīja par metodi. Par spēka lietošanu Baltijā viņu patiešām pārliecināja, un tā, protams, ir viņa kļūda un vaina, ka viņš ļāvās, bet tā noteikti nebija viņa pirmā izvēles metode. Putinam vardarbība ir bijusi metode jau sākotnēji, lai nāktu pie varas, bet Gorbačovam tieši atteikšanās no vardarbības bija instruments, ar kura palīdzību viņš veidoja savu starptautisko tēlu, un arī tas, ko viņš solīja iekšpolitikā, lai gan viņš to neievēroja konsekventi.

 

Kā jau minēji, Gorbačovu idealizē rietumos, bet ir radies iespaids, ka par viņu salīdzinoši labās domās ir arī Baltijas valstu iedzīvotāji, piedēvējot viņam pozitīvāku attieksmi pret Baltijas valstu neatkarības atgūšanu, nekā tas patiesībā bija. Protams, viņa veidotā perestroika kļuva par dzinuli iespējai atgūt neatkarību, taču Baltijas valstu brīvība nebija viņa iecerētais iznākums, gluži pretēji.

Gorbačova loma Baltijas valstīm nudien ir ļoti pretrunīga, jo, no vienas puses, perestroika noteikti deva Baltijas valstīm iespēju nonākt līdz neatkarībai, taču tajā pašā laikā tas ir jautājums par Baltijas valstu rīcībspēju – iespēju izmantoja šo valstu sabiedrības. Neatkarība nekādā veidā netika piedāvāta no Maskavas puses, taču Maskava, pati to negribot, radīja priekšnoteikumus, lai Baltijas valstu neatkarības kustības vispār varētu veidoties. Gorbačovs atbalstīja Tautas fronšu izveidošanu, bet pilnīgi citu iemeslu dēļ – viņš cerēja, ka tās atbalstīs perestroiku, bet tā vietā izveidojās viņam kaut kas pilnīgi negaidīts. Bez demokratizācijas, kas Padomju Savienībā sākās līdz ar Gorbačova nākšanu pie varas, grūti iztēloties, kā mēs varētu būt nonākuši līdz neatkarībai. No vienas puses, Gorbačovs radīja priekšnoteikumus, lai mēs pēc neatkarības varētu tiekties, no otras puses – neatkarību viņš neatbalstīja.

 

Es vēlos pieminēt arī trimdas baltiešu kopienas ASV, jo vismaz man bija pārsteidzoši uzzināt, cik patiesībā nozīmīga bija viņu iesaiste Baltijas neatkarības atgūšanas procesā un cik daudz viņi spēja izdarīt ASV politiskā līmenī – gan kongresā, gan komunikācijā ar augstāk stāvošiem Buša valdības pārstāvjiem. Kā veidojās viņu spēcīgā politiskā iesaiste Baltijas jautājumā?

Trimdas baltiešu kopiena ASV 90. gados bija aptuveni viens miljons cilvēku, vairums – apmēram 70% – no tiem lietuvieši. Šīs kopienas Aukstā kara posmā bija veltījušas daudz laika dažādām kopienas kultūras aktivitātēm, taču lielu daļu to identitātes veidoja arī politiskās aktivitātes, kas bija vērstas uz to, lai ASV asāk iestātos par Baltijas valstu neatkarību. Viņi ļoti ātri saprata, ka ASV politiskās iekārtas ietvaros to visvienkāršāk un ērtāk ir darīt tieši ar kongresa palīdzību – veidot attiecības, lai vēlāk caur viņiem izdarītu spiedienu uz Balto namu. Kongresam ir iespēja gan tieši ar likumdošanas palīdzību, gan netieši ar rezolūcijām izdarīt spiedienu uz izpildvaru. Attiecības galvenokārt tika veidotas ar kongresmeņiem, kuri nāca no ASV pavalstīm, kurās bija liels skaits baltiešu. Tas procents nebija milzīgs, bet tomēr bija ievērojams, piemēram, Čikāgā, Ilinoisā, Konektikutā, Ņujorkas štatā un Kalifornijā. Šī kopiena, salīdzinot ar citām diasporām, nebija skaitliski liela, bet tā bija ļoti labi organizēta, un pastāvēja vairākas ļoti efektīvas šīs diasporas organizācijas. Bija gan nacionālās latviešu, lietuviešu un igauņu organizācijas, bet vēl efektīvākas bija kopīgās baltiešu organizācijas, kuras bija īpaši veidotas tam, lai lobētu Baltijas valstu neatkarības jautājumu. Efektu tātad radīja labā organizācija un augstā motivācija, kas nāca no traumatiskās pieredzes par Otro pasaules karu un Baltijas valstu okupāciju. Šīs kopienas bija arī pārtikušas, un tas viss tām deva iespēju efektīvi realizēt savus plānus.

 

Lasot tavu grāmatu, kurā iekļautas arī valstu vadību sarunas un korespondences, rodas iespaids, ka arī diplomātiskās attiecības pēdējo 30 gadu laikā ir mainījušās. Šobrīd daudzo populistisko valdību rīcība un komunikācija liek domāt, ka viņi ir visai gatavi dedzināt tiltus, kamēr, piemēram, ASV komunikācija 90. gados šķita ļoti samiernieciska un pārdomāta.

Domāju, daļēji to var skaidrot ar atšķirīgo situāciju – tas, kas notiek šobrīd, kad Krievija iebrukusi Ukrainā, ir milzīgs starptautisko tiesību pārkāpums, un tas apdraud ne tikai Ukrainu, bet arī visu pēc Aukstā kara izveidojušos pasaules kārtību un starptautiskās normas, uz kurām šī kārtība balstās. Domāju, ka radikālā Rietumu retorika, kas šobrīd daudzos gadījumos izskan, liecina par izpratni, ka Krievija ir drauds ne tikai Ukrainai, bet arī visai rietumu sabiedrībai, kamēr Gorbačova laikā, lai gan Padomju Savienības attiecības ar Baltiju bija saspīlētas, nebija militāra konflikta. Otrs faktors, manuprāt, ir tas, ka Baltijas valstu jautājums tika starptautiski risināts tajā brīdī, kad pēc salīdzinoši ilga vēsa ASV un Padomju Savienības attiecību posma Gorbačova perestroikas laikā bija sākusies satuvināšanās, un šķita, ka to nevajadzētu sabojāt. Kāpēc bija vēlme šīs labās attiecības uzturēt? Caur tām varēja panākt, piemēram, Vācijas apvienošanos, Austrumeiropas demokratizāciju, parakstīt līgumus par ieroču ierobežošanu. Savukārt mūsdienās ir bijuši šie 30 gadi, kuru laikā rietumi ir centušies tirgoties ar Krieviju, uzturēt labas attiecības ar Krieviju, un ir bijusi cerība, ka caur ciešāku ekonomisko saišu izveidošanu notiks satuvināšanās, Krievijas pozitīvā transformācija, bet šobrīd visi apzinās, ka nekas tāds nav noticis, tāpēc ir lielāka motivācija pievērsties radikālākai, asākai retorikai.

 

Laikā, kad Baltijas valsis centās panākt neatkarīgu valstu statusa atzīšanu, ļoti izteikta bija gan Vācijas, gan Francijas, Kola un Miterana nevēlēšanās, gribas pat teikt, ķēpāties ar Baltijas jautājumu, kurš, šķiet, viņuprāt tikai traucēja un stājās ceļai vienīgajai nopietnajai lietai, kas jāpaveic – Vācijas apvienošanai. Šī attieksme šķiet simptomātiska Austrumeiropai kopumā, un to atkal var salīdzināt ar šobrīd Ukrainā notiekošo un viņu līdz šim piesardzīgo attieksmi pret atbalsta sniegšanu. Vai, tavuprāt, šī noraidošā attieksme ir saglabājusies?

No vienas puses, tas bija vēsturisks mirklis, kad pavērās iespēja realizēt Vācijas apvienošanos, un loģiskā kārtā tas tobrīd bija pats svarīgākais jautājums Vācijai. Vācijas apvienošana bija svarīga arī Francijai. Bija šī vienošanās starp Miteranu un Kolu – ja Miterans atbalstīs Vācijas apvienošanos, tad Kols atbalstīs dziļāku Eiropas integrāciju, kas savukārt bija prioritāte Francijai. Tajā pašā laikā var runāt arī par ilgtermiņa politiskajām tradīcijām Vācijā, kas veidojušās kopš Otrā pasaules kara un ko redzam arī attieksmē pret karu Ukrainā. Vēsturiskā mantojuma dēļ Vācija ir bijusi ļoti piesardzīga militāra atbalsta sniegšanā un tai bija īpašas attiecības ar Krieviju – vainas sajūtas dēļ par to, ko vācieši izdarīja laikā, kad bija okupējuši Padomju Savienību; jāpiebilst, ka pietiekami netiek ņemts vērā tas, ka no vācu okupācijas milzīgā mērā cieta arī ukraiņi. Tie bija ceļā vācu armijai tieši tāpat kā baltkrievi un citas Padomju Savienībā esošās tautas, līdz ar to Vācijai vainas un pienākuma izjūtu vajadzētu just pret visām šīm tautām, ne tikai krieviem. Tikmēr Francijā neticamā kārtā jorojām tiek atražota de Golla laika ideja par to, ka Francija kā lielvara jāstiprina caur Eiropas integrāciju, kam pašai par sevi, protams, nav ne vainas, bet tai līdzi nāk arī retorika, ka mēs nedrīkstam pakļauties Baidenam un ASV ietekmei, ka no tās ir jāizvairās. Tas īpatnēji skanēja jau de Golla laikā, bet Markona laikā tas skan vēl savādāk. Ņemot vērā to, cik maz Francija ar savu politiku un Makrona izteikumiem stiprina Eiropas vienotību, šorīd Makrona retorika Austrumeiropu vienkārši atbaida.

 

Makrona rīcība Krievijas plaša mēroga kara sākuma posmā, man šķiet, bija viena no visdīvainākajām parādībām. Daudzi jau puspajokam runāja par to, ka viņš ir gandrīz vai emocionāli atkarīgs no šī atvērtā komunikācijas kanāla ar Putinu.

No vienas puses, vēlme uzturēt politisko komunikāciju atvērtu ir saprotama. Studijās par karu un mieru vienmēr tiek uzsvērts, ka nekad nedrīkst pārtraukt kontaktu ar pretējo pusi, lai novērstu eskalāciju, bet kāpēc Makronam šo komunikāciju vajadzēja uzturēt tika augstā, prezidentu, līmenī? Tam būtu jābūt Ārlietu ministriju vai vēstniecību pārziņā. Vienā brīdī, šķiet, viņam pašam kļuva skaidrs, ka tas nav efektīvi – šī komunikācijas uzturēšana ar Putinu nedeva nekādus praktiskus rezultātus. Šo politisko kļūdu visdrīzāk veidoja tieši vēlme spēlēt Eiropas līderi, kurš Eiropas Savienības valstu vidū ir spējīgs uzturēt dialogu, novērst eskalāciju un risināt konfliktu, bet, lai konfliktu risinātu, ir vajadzīgas divas puses, kamēr Putins, jā, viņš pacēla klausuli, kad viņam zvanīja, bet tas arī viss.

 

Atgriežoties pie Baltijas valstīm, neatkarības atgūšanas posmā ļoti atbalstošas tām bija tieši Skandināvijas valstis, kuras diplomātiski ļoti ātri atzina mūsu neatkarības centienus un līdz ar to uzņēmās arī zināmu risku.

Atbalstošas patiesi izrādījās tieši Skandināvijas valstis, nevis Ziemeļvalstis, jo Somija saglabāja lielu piesardzību. Drīzāk somu sabiedrība nevalstiskā līmenī bija ļoti atbalstoša Igaunijai, bet valstiskā līmenī Somija līdz pēdējam brīdim bija piesardzīga, jo turpināja uzturēt Aukstā kara laikā izveidotās īpašās attiecības ar Krieviju un Padomju Savienību. Skandināvijas valstis patiesi bija atbalstošākās – atbalsta līmeņa kontekstā tās pat var sarindot: Islande, Dānija, Zviedrija un Norvēģija. Islandes gadījumā tam īsti nebija nekāda pragmatiska, reālpolitiska iemesla, vienkārši gan islandiešu politiķu vidū, gan sabiedrībā valdīja uzskats, ka Baltijas valstu atbalstīšana ir pareizā lieta, ko darīt. Islande arī bija situācijā, kurā to varēja darīt bez īpaša riska, jo atradās pietiekami tālu no Padomju Savienības un tām nebija nekādu īpašu attiecību. Drīzāk tā bija mazas valsts vēlme atbalstīt citas mazas valstis un, iespējams, zināmā mērā arī gūt starptautisku redzamību. Arī Dānijas gadījumā tas daļēji bija mazas valsts atbalsts citai, bet bija arī pragmatiski apsvērumi – Dānijai dzīve ir daudz drošāka, ja reģionā pie Baltijas jūras atrodas nevis viena milzīga imperiāla lielvara, bet, teiksim, trīs mazas demokrātijas, un tas ir jāveicina. Arī Zviedrija uz notiekošo raudzījās līdzīgi.

 

Un kā tu vērtē ASV iesaistīšanos Baltijas jautājuma risināšanā? Lai gan viņi visai skaidri pateica, ka nekāda aktīva iejaušanās no viņu puses nav iespējama, tomēr Baltijas valstu neatkarības jautājums praktiski nepārtraukti bija viņu dienaskārtībā un bija brīži, kad viņi centās izmantot visai nozīmīgus rīkus, principā draudus Gorbačovam, piemēram, ka neparakstīs ārējās tirdzniecības līgumu. Cik noteikta bija viņu pozīcija?

Viņu piesardzību, protams, var saprast, jo arī ASV prioritāte tobrīd bija Vācijas apvienošanās, un ar to tika strādāts. Un bija šī cerība, ka, kamēr vien Kremlī ir Gorbačovs un kamēr turpinās perestroika, visu, iespējams, var panākt sarunu ceļā, un varbūt šādi izdosies panākt arī Baltijas valstu neatkarību, neko nesasteidzot. Ka vajag vispirms panākt Vācijas apvienošanos un tad pamazām skatīties, kas notiek tālāk. Pastāvēja bailes, ka ar pārlieku uzstājību šis iespēju logs, ko pavēra Gorbačova demokrātiskā pieeja, varētu aizvērties. ASV tāpat kā visiem citiem tajā laikā nācās darboties ļoti sarežģītos apstākļos. Tas, ka Padomju Savienībā notika šādas milzīga mēroga pārmaiņas, bija kaut kas pilnīgi negaidīts – tāpēc arī grāmatas nosaukums ir Neskaidrības politika, jo visus soļus un lēmumus ietekmēja milzīgā neskaidrība par to, kas notiek Padomju Savienībā. Nebija skaidrs, kas notiks, kādi ir pareizie ceļi, lai kaut ko panāktu. Kā runāt ar Gorbačovu un ar pārējiem Padomju Savienības elitē? Tikmēr pilnīgi saprotams bija arī Baltijas valstu aizvainojums par to, ka netiek darīts pietiekami un ka Rietumeiropas intereses kārtējo reizi izrādās esam prioritāšu augšgalā. ASV Baltijas valstu neatkarības jautājumā bija gatava iesaistīties, tā teikt, piezemēti, kamēr Vācijas apvienošana visiem bija leģitīma prioritāte, kā labā darīt visu iespējamo.

 

Būtisks šķiet arī jautājums par Baltijas valstu iekšējo dinamiku. Baltijas valstu rīkotajos referendumos neatkarību atbalstīja arī liela daļa citu etnisko grupu piederīgie – no citām Padomju Savienības republikām nākušie Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji (kuru, kā zināms, Lietuvā bija daudz mazāk). Šajā kontekstā droši vien ir vērts apdomāt arī šībrīža situāciju Latvijā, kur īpaši Ukrainas kara kontekstā ir izteikta neuzticība citām valstī dzīvojošām etniskajām grupām.

Manuprāt, noderīgs analītisks instruments, lai par to domātu, ir histerēze – Pjēra Burdjē koncepts kas tiek lietots, lai analizētu situācijas, kurās politiskie un sociālie spēlētāji nonāk jaunā varas attiecību kontekstā, bet rīkojas saskaņā ar vecā konteksta noteikumiem, jo visas viņu prakses, izpratnes un spējas ir veidojušās vienā konkrētajā modelī. Man šķiet, Latvijā problēma ir tā, ka latviešu etniskā grupa ir pārāk ilgi cietusi no krievu imperiālās dominances, un tas izpaudās ne tikai padomju laika attiecībās starp perifēriju un centru, bet arī ikdienā, kur bija jāsaskaras ar dažādām, piemēram, krievu valodas imperiālajām privilēģijām. Pavadot šajā apspiestajā situācijā tik ilgu laiku, nonākšana varas pozīcijā pēc neatkarības atgūšanas bija kaut kas tik negaidīts un neierasts, ka sabiedrība un politiskā elite nespēja tam uzreiz piemēroties. Lēmumi tika pieņemti no apspiestības pieredzes pozīcijas, nevis no varas pozīcijas, no kuras situāciju būtu bijis iespējams skatīt citādi – ka šie cilvēki kaut kā ilgtermiņā ir jāiekļauj, jo mums kopā jādzīvo. Un mēs, varas pozīcijā esošie, esam tie, kuriem šī iekļaušanas politika būs jāīsteno. Tā vietā joprojām notika tāda kā cīņa pret apspiedējiem, kuriem ir jāierāda viņu vieta. Krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji nāk no dažādām etniskajām grupām, tie ir cilvēki ar ļoti dažādām pieredzēm, atšķirīgām attieksmēm pret Latviju, un, nešaubīgi, to vidū ir arī indivīdi, kuri uz pasauli joprojām raugās caur krievu imperiālisma prizmu – mēs jums te esam atnesuši civilizāciju un atbrīvošanu –, bet tieši tāpat ir arī cilvēki, kuri par Latviju domā patriotiski un eiropeiski. Mums ir jāizvairās no vispārināšanas un aiz etniskās grupas “izkārtnes” jāredz indivīds.

 

Visbeidzot, gribēju atgriezties pie tevis jau sākotnēji minētā, ka Baltijas valstu neatkarības atgūšanā izšķirošā loma izrādījās nevis Bušam, bet gan Jeļcinam, kurš, pirms vēl viņa pozīcija to oficiāli ļāva, parakstīja dokumentu par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Arī viņa nākšana pie varas lika mosties cerībām par to, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma varētu mainīties arī Krievija, taču pēc astoņiem viņa prezidentūras gadiem viss acīmredzami nostājās atpakaļ vecajās vietās. Varbūt varam sarunu pabeigt ar tavu komentāru par to, kāpēc ne perestroikas laikā uzsāktajam procesam, ne Jeļcina prezidentūrai neizdevās Krieviju attālināt no autoritāras varas dominances un imperiālām tendencēm?

Jā, tas ir labs jautājums. Perestroikas laikā nudien parādījās milzīgs potenciāls demokratizācijai, bet kāpēc tas neīstenojās? Grūti pateikt. Visticamāk, arī dažādi faktori Jeļcina politikā neļāva tam attīstīties, jo arī viņš pats 1993. gadā ļoti asi, principā ar spēku vērsās pret Krievijas parlamentu, kad tur sāka veidoties konflikti ap viņa politiku. Līdz ar to viņš bija demokrāts tikai līdz brīdim, kad viņa paša varas pozīcijas tika apdraudētas. Arī viņš nebija spējīgs atteikties no imperiālās domāšanas. Jā, viņš atbalstīja Baltijas valstu neatkarību, bet tas nebija tāpēc, ka viņš iestātos par Padomju Savienības sabrukumu. Viņš Baltijas valstu neatkarību redzēja drīzāk kā izņēmumu Padomju Savienības kontekstā, un arī šāds redzējums nāk no imperiālās domāšanas, kurā pastāvēja jau minētās hierarhijas, un Baltijas valstis atradās šīs tautu hierarhijas augšgalā. Respektīvi, viņiem neatkarība pienākas, bet mēs pārējie draudzīgi dzīvosim kopā. Tādējādi viņa atbalsts daļēji nāca no šīs imperiālās iztēles, kur Baltijas valstis īsti neiederējās esošajā kopumā, bet vienlaikus šis lēmums bija saistīts arī ar izdevīgumu Jeļcina politiskajās spēlēs. Viņš cīnījās ar Gorbačovu par varu, un Baltijas valstis bija kārts, kuru viņš centās izspēlēt poltiskajā spēlē pret Gorbačovu. Tas bija veids, kā Jeļcins centās iegūt starptautisku leģitimitāti, kas tobrīd Baltijas valstu politiķiem bija vairāk pieejama nekā viņam – Baltijas valstu pārstāvji bez problēmām tika uzņemti gan Baltajā namā, gan Elizejas laukos, gan Bonnā, Londonā un citviet. Jeļcinam visas šīs durvis nebija plaši atvērtas, tāpēc viņš starptautisko atzīšanu centās gūt caur Baltijas valstīm. Viņa demokrātisko stāju noteikti ietekmēja arī ekonomiskā situācija Krievijā pēc Padomju Savienības sabrukuma, kas bija ļoti sarežgīta, un tā saucamā oligarhu vara savā ziņā ir turpinājums tai, kas nomenklatūrai bija pār resursiem Padomju Savienībā. Šāda oligarhu sistēma nav savienojama ar demokrātiju, un cīņai pret oligarhu varu Krievijā nekad nav pieticis motivācijas un resursu. Putina režīms tam ir loģisks turpinājums. Putins nāca pie varas, solot mazināt oligarhu ietekmi, ko viņš arī darīja. Taču oligarhi tika nevis padzīti, dodot vietu demokrātijai, bet pakļauti un izmantoti viņa režīma stiprināšanā.