— Pa paradīzes pēdām

Par Olli Jalonena romānu Debesu lode (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Valodu māja, 2023)

Paradīzi vienmēr esmu iztēlojusies kā zemi debesīs – līdzīgu tai, kas apakšā, tikai augstu virs manis. Kā pa tādu būtu staigāt, es nezinu. Droši vien otrādi, matiem karājoties uz leju un galvai pielīstot asinīm.  Tik skaista un laba paradīze ir tieši tāpēc, ka tās vārti ir atvērti gan cilvēciskajam, gan dievišķajam. Tas ir emocionāls pusceļš un satikšanās punkts. Olli Jalonena romānā Debesu lode, ko Maimas Grīnbergas tulkojumā izdevusi Valodu māja, paradīzes vārtu meklējumi un ceļš uz šo satikšanos ir aprakstīts no divām pusēm – vēršot Dieva vadītu skatu uz zemi un cilvēka prāta ieveidotu skatu – debesīs. Tie abi ir viena laikmeta skatieni – 17. gadsimta zinātniskās renesanses un protestantisma un katolicisma savstarpējās cīņas piepildīti skatieni, ko romānā iemieso mācītājs Bērčs un dabaszinātnieks Halejs. Viņi meklē zināšanas par mūžīgo, taču līdzīgi mums aizmirst, ka mūžīgais un dievišķais nepakļaujas zināšanai, bet atklājas jautājumā. Pa šo trešo, neaprakstāmo ceļu paradīzei tuvojas zinātkārs Svētās Helēnas salas bērns Es-Kas-Ir-Mirušā-Koka-Angus. Viņš pavada mācītāju Bērču un zinātnieku Haleju, alkstot iegūt viņu zināšanas, tomēr nezaudējot pazemību un spēju atturēties piedāvāt atbildes, kas bieži vien aizēno patiesību.

Romānā Debesu lode šī laikmeta vēstījums tiek stāstīts caur Es-Kas-Ir-Mirušā-Koka-Angus muti. Un tieši viņa bērnišķie vārdi, kā arī attieksme pret pasauli ievieš romāna lielāko tikumu – tīrību, kas neapslēpj patiesību. Romānu veido sešas daļas, kurās lasītājs hronoloģiski secīgi pavada Angu aptuveni no sestā līdz četrpadsmitajam dzīves gadam, no skaitītprasmes līdz pirmajiem eksperimentiem, no Svētās Helēnas salas uz Londonu. Dienasgrāmatu vai drīzāk kuģa žurnāla tipa rakstā, lasītājs dzird katru domu, kas viņam rodas. Tās ir domas, kas dzimst no nezināšanas, nevis zināšanas – Angus domas ir paša izdomātas, nevis iemācītas. Viņš ir piedzimis starp monarhijas galu Lielbritānijā un tās atjaunošanu, starp Koperniku un Ņūtonu, pietiekami vēlu un gana agri, lai būtu savam laikmetam gan sekas, gan cēlonis; gan dēls, gan tēvs. Un tik liels un pilns Es-Kas-Ir-Mirušā-Koka-Angus var būt tāpēc, ka ir balta lapa un bērns bez tēva.¹)

Bet patiesībā Angum ir divi tēvi: mācītājs Bērčs, kas iemāca rakstīt un lasīt svētos tekstus un kam viņš vēlas līdzināties labestības ziņā, un dabas zinātnieks Edmunds Halejs, kas iemāca rēķināt un rāda, kam līdzināties prātā. (162. lpp.) Divi tēvi un divas prāta varas, kas iezīmē 17. gadsimta intelektuālās krustugunis. Šajā laikā Dievs valda pār zemi un Viņa vārds ir dzīvs, tomēr zeme pieder cilvēkam un, cilvēcei arvien pieaugot zināšanā, pieaug arī tās spēja zemi vadīt pašai. Mācītājs Bērčs iemieso pilnīgu uzticību Dievam, kas saplūst ar dabaszinātnisku un praktisku ziņkāri. Savukārt Edmunds Halejs ir britu dabaszinātnieks – kā 17. gadsimtam pieklājas, astronoms, matemātiķis, fiziķis un ģeogrāfs. Arī vēsturiskais Halejs tāpat kā romāna Halejs no 1676. līdz 1677. gadam dzīvojis Svētās Helēnas salā, kur uzbūvējis improvizētu brīvdabas observatoriju, pie kuras pēc viņa aizbraukšanas piesietas Angus domas.

Bērčs un Halejs romānā paradīzi meklē katrs savā veidā, un katrs citādi savos meklējumos ir iespiesti starp zinātnes un reliģijas drošticamības klintīm. Mācītājs Bērčs paradīzi meklē uz zemes, tomēr balstoties Svēto rakstu teoloģiskajā pamatā, un tikai klusībā, zem četrām acīm, uzdrošinās sacīt: “Lai Dievs sargā dabas filozofiju.” (160. lpp.) Savā pamfletā Bērčs raksta: “[E]s cieši ticu, ka Dievs savā visvarenībā ir nolicis, paredzējis un darījis saredzamu, ka Svētās Helēnas salā mēs spējam ielūkoties pašos radīšanas zelta laikos. Īsāka ceļa līdz paradīzei un laiku sākumam uz zemes virsmas nevar būt.”² (36. lpp.)

Slēpdams savus nodomus, lai neraisītu aizdomas par ķecerību, kas kādam nenovīdīgam un nezinošam tenkotājam varētu rasties, uzzinot, ka mācītāja kungs cer pierādīt paradīzi zemes virsū, mācītājs Bērčs ved Angu viņa pirmajā ekspedīcijā. Tomēr Svētās Helēnas salā Bērča cerētie fiziskie paradīzes apliecinājumi neatrodas. Iespējams, Bērčam pašam to nemanot, tā vietā pati sala kļūst par viņa paradīzi zemes virsū, taču cilvēciskākā veidā – mīlestībā, saticībā un mierā. Savukārt Angum šī sala ir daudz vairāk ļaunuma pilna – tikpat cilvēciskā veidā. Tā ir žūpošanas osta, sektantu mītnes vieta, despotiskas varas, izvarošanas, skaudības un nāves sala.³

Dabaszinātnieks Edmunds Halejs paradīzi meklē ar citām metodēm un citu ceļu iedams. Viņš paradīzei vēlas piekļūt no zemes, pētot debesis tiešā veidā – ar dažādiem teleskopiem, veicot novērojumus un matemātiskus aprēķinus. Debesis mūsu priekšā ir atvērtas, viņš uzskata, tās tikai jāiemācās pareizi un pietiekami saskatīt un lasīt, tad tās sāks runāt. Zinātniskais paštaisnums un ietiepība gan romānā, gan vēsturiski ne reizi vien sagādāja Halejam sarežģījumus, kad viņš apstrīdēja Dieva doto pasauli.⁴ “Varbūt Bībele visās vietās nav lasāma burts burtā. [..] Vēsti es neapšaubu, protams, ne. [..] Taču par dažiem Bībeles gadskaitļiem un gadu tūkstošu daudzumiem es vēl grasos izteikt citādus pierādījumus, nekā Vecajā Derībā pierakstīts,” (493.–494. lpp.) romānā Halejs apstiprina savu specifisko reliģisko nostāju. Halejs tiecas uz debesīm, iespējams, lai tās apgāztu, taču katrā ziņā augšup, arvien dziļāk un dziļāk. “Redzi, man šķiet, ka drīz mums atvērsies arī dziļās debesis, kolīdz vien redzēsim tālāk.” (299.–300. lpp.) Romāns klusē par to, ko Halejs cer dziļumā ieraudzīt, bet ko gan citu, ja ne bezgalību, kas jau ir Dieva nevis cilvēku mērs.

Es-Kas-Ir-Mirušā-Koka-Angus ir abu meklētāju ceļu piepildījums, pilnais tukšums starp tiem. Viņš rāda, ka paradīzi nevar atrast meklējot, to nevar izpētīt un uzzināt. Paradīzes vieta ir atbildēšanai neparedzēts jautājums, jo tā nepakļaujas nedz spriedumiem, nedz empīrijai. Angus, kas ar mācītāju Bērču kāpis augstākajos Svētās Helēnas kalnos, lai pierakstītu paradīzes pēdas, un ar Edmundu Haleju ceļojis uz Velsu, lai tiktu tuvāk debesu lodes virsmai, tieši tāpēc vienīgais kaut par mata tiesu ir pietuvojies paradīzei, ka nav sniedzis nevienu atbildi. Jautājums ir mūžīgs, tikai atbildes noveco. “Pasaulē ir tik daudz neziņas tītu lietu, ka lasot visas nevar iemācīties.” (534. lpp.) Tas ir paradīzes meklētāja pamatbauslis – lasīt un saprast, bet tur vien neapstāties. Angus to iemieso visskaidrāk. Pieredzētais viņa prātā pārtop par jautājumiem, kas tālāk veidojas filosofiskās un zinātniskās refleksijās.

Lasītājam caur Angus prātojumiem atklājas filosofijas un zinātnes vēsturē nozīmīgas idejas.⁵ Tomēr tās ir pastāstītas veidā, kas, atšķirībā zinātniskuma un akadēmiskuma mūsdienās, ir cieši piesaistītas cilvēkam un cilvēka dzīvei. Par galveno stāstnieku romānā Debesu lode izraugoties bērnu, Jalonens ir spējis atsvabināties no sarežģītām valodas un domāšanas struktūrām, padarot tekstu tīru un domu skaidru. Iespējams, dažviet lietotie valodiskie līdzekļi mūsdienu lasītājam varētu šķist naivi, tomēr tas ir bērna naivums, ko uzlūkot ar smaidu, un kas padara grāmatu vēl jo mīļāku. Līdz ar Angu lasītājs piedzīvo pakāpenisku virzību no valodā un domā neskaidrām, nesakārtotām un vārgulīgām izteiksmēm uz jau skaidrāku sapratnē balstītu valodas un pasaules izpratni. Tiešām jāuzteic ir tulkotājas gādība ar kādu atveidoti bērnišķīgi valodiski pārpratumi un stingrais solis uz arvien stiprāku sevis apzināšanos valodā un pasaulē. Kopā ar Angu lasītājs vēlreiz var piedzīvot pašas skaistākās neizpratnes un varenākos atskārsmes brīžus, kas 17. gadsimta Svētās Helēnas salā nav citādi kā 20. vai 21. gadsimta Latvijā. Iesākumā daudz kas paliek apslēpts un nepateikts, uzburot tālu bērnības atmiņu par neizskaidrojamībām pasaulē un cilvēkos un veidojot fragmentāru ieskatu Angus dzīvē, taču romāna gaitā daudzi no noslēpumiem tiek atklāti un iegūst cēloņsakarību miesu, nostiprinot Angus dzīves un Jalonena romāna taku.

Olli Jalonena romāns Debesu lode ir mūžīgo jautājumu pilns. Tas sajauc robežas ne vien starp vēsturisko un iedomāto, bet arī starp laiku un pārlaicību. Tieši tāpēc mums ir vajadzīgs šis romāns par 17. gadsimta vēsturiskiem notikumiem – caur Es-Kas-Ir-Mirušā-Koka-Angus tēlu Jalonens izgaismo cilvēkam klātesošās zinātnes, filosofijas un teoloģijas ceļu, no kā esam nogājuši. Tiesa, Debesu lode ir valodas un domas plūduma ziņā ir senatnīgs stāsts par pagātni, taču tas ir sens kā patiesība un mūžība, nevis novecojis kā 17. gadsimta zinātne un izgudrojumi. Romānā it viss ir jautājums, nevis skaidrojums – kā tas ir mūsdienās, kad skaidrojumus, daudz nedomājot un neiztaujājot, var viegli sameklēt internetā vai enciklopēdijā. Kritiskas un vispār jebkādas domāšanas pamatnosacījums ir tās patstāvība. Un patstāvība domā var rasties tikai no jautāšanas un pieņemtās atbildes apšaubīšanas. “Visas pieaugušo lietas ir līkumotas un ēnu pilnas. Ja ierauga parastu ēnu un no kurienes tā nāk, [..] tad var zināt, bet, ja neredz, no kurienes tā nāk, tad nezina.” (393. lpp.) Pieaugušo lietas apstājas pie tā, kas ir, un neizvaicā, kāpēc. Kā cietumnieki Platona alas analoģijā paliek pie tā, kas ir dots uztverei, un nemeklē tā cēloņus. Tāpēc mums ir jākļūst par bērniem un jāmācās jautāt, nevis atbildēt.

1. “Vai tavs tēvs ir dzīvs? viņš piepeši iejautājas. Nav. Tad tev vēl vairāk jāpakļaujas augstākajiem. Pakļaujies visu savu garo mūžu, taču Dieva nolikumiem vēl pāri visam.” (311. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Man ir aizdomas, ka līdzīgās domās ir arī romāna autors Olli Jalonens – varbūt ne gluži dievišķu paradīzi, bet noteikti metaforisku paradīzi viņš tur ir atradis.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Bet par to mācītājiem neklājas rakstīt pamfletos un latviešu studentēm recenzijās, tāpēc par fregatputniem, melnajiem kaķiem un elli, kas iejukusi Svētās Helēnas Dieva mierā, būs jālasa Angus stāsts.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Par to vēsturiskais Halejs tika cenzēts un atstādināts no akadēmiskas pozīcijas Londonas Karaliskajā biedrībā.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Iespējams, šī intertekstualitāte katram lasītājam atklājas citādi, taču man, studējot antīko filosofiju, īpaši uzkrītošas šķita atsauces uz Platona zināšanu un Aristoteļa laika koncepciju, kas nemaz nav tik tālu no patiesības, jo arī 17. gadsimtā šīs teorijas tika pētītas un atbalstītas.  (atpakaļ uz rakstu)