— paskaties, cik skaista gaisma

 

***

aizlūzis koka zars
tava roka uz mana pleca
tik viegli ir aizmirst
par nejaušību

tik viegli ir pierast
kad esi tik tuvu
kad nejaušība tevī
sāk dzīt savas saknes

cik mulsinoši stingri
šķiet esamības trauslie tīkli

 

***

dažbrīd gaisma atspīd tik skaista
pirmā rīta gaisma
pirmā gaišā figūra nakts piekvēpušajā tumsā

ko tas nozīmē
vai es esmu laba?

vai tu spīdētu tik nežēlīgi skaista šajā istabā
ja es būtu maldināta?

pasaule man apkārt
ir neaizskarama

tā sniedzas tālāk par sienām
tālāk par telpu

kurai dienai ir nozīme?

 

***

un atkal kā pirmoreiz
mani sveicina nakts

un atkal kā pirmoreiz
es viņu gaidu

mēs satiekamies
lai atvadītos

es izdedzu gaismas
un atveru istabas logu
nakts uzmanīgi nokāpj no palodzes
viņai kājas basas un vēsas nobristas rasā
pasniedzu glāzi ūdens
apsēžos uz gultas malas
vēroju kā malku pa malkam
viņa iztukšo krūzīti sausu
tad noliek to uz palodzes
uz mirkli pasaule ir atmiņa

 

***

novelku seju nost
piespiežu sevi palikt un nekustēties
kad paliec bez sevis
kas būtu jādara?

 

***

vīrietis kuru mīlu
apšuj savus kreklus smalkām auduma strēmelītēm
no rītiem ir kluss
vakaros nesmēķē
tā vietā dzer liepziedu tēju no baltas krūzes
pērk atkal un atkal tos pašus baltos kreklus ar melno svītru

pie viņa gultas ir logs cauri kuram istabā lūkojas egle
vakara saule to iekrāso īpašā tonī                        es nezinu kā to sauc
tad viņš saka
skaties
cik skaista gaisma
un es skatos

vakara gaismā viņa skropstu gali
iekrāsojas īpašā tonī                                es nezinu kā to sauc
un es saku
jā
tik skaista gaisma

 

***

cik maiga kļūst gaisma
kad tu uz to skaties
cik neaizskarams ir miers

es tveros ap tevi kā miesa
tveras ap sirdi