— Tālo atmiņu tumšais starojums

Par Marinas Žarres grāmatu Tālie tēvi (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2023)

 

Itāļu autores Marinas Žarres grāmata Tālie tēvi sākotnēji šķietami turpina to biogrāfiskās prozas tradīciju, kas pirms dažiem gadiem saviļņoja pat nelasošo Latvijas sabiedrību Valentīnas Freimanes atmiņu stāstā Ardievu, Atlantīda!. Proti, stāstījums paver plašu skatu uz bērnību un jaunību, kas pavadīta “citā Latvijā” – pirmskara un kara laikā, skatot to ne ar latviešu zemnieku, ne pilsētnieku bērna, bet ar pavisam citās tradīcijās dzimuša un auguša jauna cilvēka acīm, caur citas kultūras prizmu, un tāpēc vienlaikus svešādu un valdzinošu.

Marina Žarre ir dzimusi Latvijā ebreju tēva un itāļu mātes ģimenē un dzīvojusi Rīgā līdz pat 1935. gadam, kad meitenes vecāki šķiras un māte ar meitām pārceļas dzīvot Itālijā. Tātad tā ir 20. un 30. gadu Rīga – šķietami nesenā, tomēr nevis latviskā, bet vāciskā Rīga, kuras dzīve un esamība rit paralēli tai, kas mums pazīstama no attiecīgā laikposma latviešu autoru atmiņām. Rīga, kurā vienīgās Marinas ģimenes locekļu latviskās sarunas – vismaz tās, kuras meitenes atceras, – norit ar pastnieku. Lai arī tēva līniju gan dzīvē, gan stāstā aprauj nežēlīgie 20. gadsimta vidusdaļas vēstures grieži (Marinas tēvs un visa patriarhālā dzimtas daļa iet bojā Holokaustā), grāmata tomēr – atšķirībā no Valentīnas Freimanes – par šīm norisēm nevēsta; patiesībā Marina par tēva nāvi uzzina tikai desmit gadus vēlāk un arī tad šie fakti pieminēti tikai garāmejot. Un tomēr grāmatas nosaukums (arī oriģinālvalodā) liecina, ka stāsts ir par centieniem rast sevī saskaņu ar tālo, neskaidro izcelsmi un laika ritējumu attiecību musturā ar dažādiem rakstnieces dzīves cilvēkiem – tiklab viņas laikā eksistējošiem, kā tikai pagātnē nojaušamiem.

Stāsts iedalīts trīs hronoloģiskās daļās, kas secīgi vēsta par sievietes bērnību, jaunību un briedumu, un tomēr tas nav nedz vārda tiešajā nozīmē hronoloģisks, nedz autobiogrāfisks darbs. Tekstu veido blīvi austs mirkļu, uzplaiksnījumu, refleksiju, pārdomu tīkls, kura sākotnēji šķietami haotiskajā rakstā pakāpeniski sāk veidoties salasāms raksts. Teksts lielā mērā atgādina ne rakstisku, bet mutisku stāstījumu – sarunu, kurā ir tik dabiski lēkāt pa tematiem un asociācijām, kur viena atmiņu epizode gluži loģiski ved pie nākamās, aizmaldoties no sākotnējā pavediena.

Marinas un viņas māsas Sisī bērnība Rīgā aprakstīta grāmatas pirmajā daļā Gaismas loks, kurā autore meistarīgi ataino laika plūdumu bērna uztverē – tajā dominē tagadne, viena atmiņas drupata plūstoši pārtop citā, nemeklējot loģikas, vismaz ne pieaugušo loģikas, veidotas sasaistes vai cēloņsakarības. Pat notikumu secība nav būtiska – šis ir rotaļīgu, dzīvespriecīgu mozaīkas gabaliņu veidots attēls, kurā rūpīgāks lasītājs tomēr jau sāk nojaust, ka šis nebūt nav īpaši rožainas bērnības stāsts, lai gan pārlieku lielas finansiālas grūtības Marinas ģimene necieš. Lasot negribot atmiņā uzaust paralēles ar citu darbu, kas vēsta par bērnību tai pašā laiktelpā, kaut pilnīgi citos apstākļos – Vizmas Belševicas Billi, jo arī Žarres darbā jau agrās bērnības mazās personiskās drāmas caurspīd kaut kas lielāks un tumšāks: negludās attiecības ar vecākiem, māsu, citiem tuviniekiem, bērna mēģinājumi izprast pieaugušo psihes tumšos kūleņus. Vecāku šķiršanās, tēva zaudējums, mātes emocionālā atsvešinātība, ko vēl pasvītro šķietami daudz lielākā mīlestība uz Marinas māsu un skarbums pret pašu Marinu – tas viss veido sarežģītu, spilgtu un mokošu emocionālo fonu, kuru autore pat nemēģina lasītāja priekšā atšķetināt vai analizēt. Autentiskumu tekstam piešķir tieši šis aspekts – tekstā nejūt pieauguša cilvēka uzspiestus secinājumus bērna atmiņu epizodēm; kontekstu redz lasītājs, bet (kā mūs pārliecina autore) vēl ne pati stāstītāja.

Otrajā grāmatas daļā Žēlums un dusmas, kurā vēstījums jau pārslēdzas pagātnes laikā, autori  redzam kā pusaudzi, kas no dzimtās Rīgas pārcēlusies uz mātes dzimteni Itāliju un cenšas sabalansēt jau tā grūto nobriešanas laiku ar viņas situācijā neizbēgamo identitātes krīzi. Šai laikā virspusē uzpeld jau analītiska prāta aptvertās (bet vēl aizvien nesamierināmās) konfliktējošās attiecības ar tuviniekiem. Turklāt jāatceras, ka vēsturiski šis laiks ir sarežģīts ne tikai Latvijā, bet arī Itālijā, kurā varu ir pārņemis Musolīni fašistiskais režīms. Autore it kā nemitīgi kustas mainīgu un savstarpēji kontrastējošu identitāšu plūsmā: ebrejiskais, itāliskais, vāciskais (Marinas bērnības valoda un vide) un franciskais (Pjemontas apgabals, uz kurieni pārceļas māte ar meitu), Itālijas katoliskais, jūdaiskais (Marinas tēva reliģija) un (katoļu savulaik vajāto) valdiešu ticības atzars (kuram pieder Marinas māte) – šādā mudžeklī apjuktu arī pieaudzis cilvēks, kur nu vēl pusaudzis.

Grāmatas otrajā daļā vēl spilgtāk izgaismojas iepriekš tikai attāli nojaušamie smeldzīgie motīvi – mīlestības trūkums, nespēja izjust drošību, pasargātību, aizstāvību, pat no saviem tuvākajiem ne. Nepieņemšanas apjausma (vai ilūzija), greizsirdība, dusmas, mīlestības tuvības alkas, vēlme sevi pierādīt, skats uz sevi vienlaikus kā uz upuri un vainīgo, vienlaikus kā uz mazvērtīgāku un pārāku par apkārtējiem, rada komplicētu emocionālo fonu, kurā jauniete mētājas, plosot sevi daļēji faktu, daļēji hiperbolizētu iedomu tīklos. Un atkal – autore nemēģina šos tīklus atšķetināt vai uzklāt savai pagātnes domu struktūrai kādus attaisnojošus skaidrojumu plīvurus, bet visas emocijas, tostarp neglaimojošās, parāda to tiešajā kailumā. Taču vienlaikus rakstniece arī ne mirkli neattālinās no šīs tematikas – mainot stāstījuma laiku un tempu, viņa atkal un atkal kā dialektiskā spirālē tai pietuvojas un attālinās, virpuļojot ap vēstījuma centru, kas nav ne (par spīti dramatiskajam fonam) laikmeta vēsture, ne attiecības ar Dievu un pat ar saviem tuvajiem ne – tie ir primāri un galvenokārt pašas stāstītājas garīgā kodola meklējumi.

Grāmatas trešā daļa Kā sieviete atspoguļo jau nobriedušas sievietes dzīvi, refleksijas par aizgājušo un vēlmi tomēr piešķirt kādu kontūru atmiņu mozaīkai. Sieviete, sieva, māte, rakstniece – kas viņa īsti ir? Taču uz šo jautājumu nav iespējama vienota un skaidra atbilde, tāpat kā nav iespējama atbilde uz to, kura valoda Marinai ir dzimtā vai kāda galu galā ir viņas reliģiskā piederība. Ne velti vairāki recenzenti grāmatas apskatos min jēdzienu “nepilnīgā atmiņa”. Neviens autobiogrāfisks stāstījums jau pēc noklusējuma nevar būt nedz pilnīgs, nedz objektīvs – to liedz laika ritējuma un autora subjektīvās uztveres gluži bioloģiskie ierobežojumi. Tieši tāpēc Marinas Žarres darbs ir savdabīgi saistošs ar to, ka pat nemēģina aizpildīt tukšumus un pārlēkt aizas vai ar retrospektīvu skatījumu pārklāt to, kas norises laikā bija nesaprotams, sāpīgs vai neloģisks. Viņa ļauj pagātnei būt tādai, kāda tā mūsu atmiņās ir – fragmentāra, neobjektīva, neuzticama, emocionāli piesātināta, bet, lai kā mēs to gribētu, tāla no faktoloģiskas precizitātes.

Un tieši šis aspekts ir grāmatas Tālie tēvi trešās daļas skaudruma pamatā – autorei, nu jau mūža nogalē “reāllaikā” rakstošai sievietei, ir izkristalizējusies apjausma, ka arī viņa pati, kas ir visa stāsta centrā, nespēj un nekad nespēs, vismaz ne šajā fiziskās esamības pusē, uzzināt un saprast visu par savu dzīvi. Un arī lasītājs pakāpeniski smeldzīgi apjauš – mūsu dzīve, lai kā mēs būtu pieraduši domāt, patiesībā nav mūsu īpašums. Šo neiespējamību autore tekstā iešifrē ar sev, ateistei, netipisku, teju fanātisku dedzību – atkal un atkal ļaujot nojaust, ka “mums nav lemts caururbt šo tumsu” (kā to apgalvo pavisam cits darbs – anonīma viduslaiku mistiķa apcere Neziņas mākonis, kas tieši tāpat uzstāj uz dzīves jēgas neizdibināmību kā Dieva lielāko un grūtāko dāvanu cilvēcei).

Tālie tēvi vairākos aspektos ir unikāls darbs: vispirms jau kā nelielā apjomā filigrāni ietverts visdažādāko – etnisku, valodisku, kultūras un reliģijas – hibrīdidentitāšu apraksts, kas atspoguļojas caur viena cilvēka, viena mūža prizmu. Otrkārt, uz daudzu pašglaimojošu vai vismaz pašattaisnojošu atmiņstāstu fona grāmata ir vai vismaz šķiet emocionāli godīga – tieši tādēļ, ka atsakās no cilvēkam dabiskās vēlmes sagrupēt atmiņas kādā noteiktā sistēmā un izvilkt no daudzo saskaitāmo kopsummas morāli, jēgu vai identitāti. Un tā, es gribētu teikt, ir liela drosme.