— Pilsētas dāsnā alkatība

 

Rakstu sērijā Piemirstās grāmatas par Arveda Švābes poēmu Pilsēta (Raņķis, 1913)

 

Divdesmitā gadsimta pirmās desmitgades bija radikālu pārmaiņu laiks. Kā mēdz būt intensīvos periodos, pārmaiņas notika visur – politiskajos procesos, dzīves telpā, nākotnes izjūtā, mākslā, modē, ieradumos. Arveda Švābes poēma Pilsēta ieved lasītāju laikā, kuru piepilda sadursmes starp tradīciju un progresu. Sākotnēji poēma atgādina jau pazīstamo naratīvu par tīro, naivo lauku jaunekli, kurš nonāk samaitātās pilsētas skavās un beidz savu dzīvi, tās iztukšots. Pilsēta ir valšķīga, baudpilna sieviete, reizumis ragana, reizumis Ieva, kārīga un ļauna. Sieviete, kas ar savu dziņu un prāta iedvesmoto gribu pakļauj visa dabiskā, labā un tīrā iemiesojumu vīrieti. Kā Plūdoņa Atraitnes dēlā, kur pilsēta atņem puisim pēdējos spēkus un māte pārdzīvo dēlu. Vienlaikus poēmā viscaur valda sajūsma par vēl nepieredzētu spēku un tā radītām nenovēršamām pārmaiņām. Raugoties no šodienas, gadsimta sākuma ticība progresam šķiet kā gaidas pirms svētkiem, kuri tā arī nenotiek, vai to vietā ir izsludinātas sēras.

Sākotnēji tekstā ir stingri iezīmēta binaritāte: pilsēta – lauki, sieviete – vīrietis, mākslīgais – dabiskais, aktīvais – pasīvais. Pilsēta ir spēcīga, viltīga un ļauna. Lauki ir novārdzināti, tīri, godīgi, labi. Taču poēmas gaitā atklājas sarežģītāks skatījums uz pretmetiem – tie dalās viens ar otru savās īpašībās un funkcijās, vietumis saplūstot. Pati poēmas valoda un sižets no vienas puses ieved mūs binaritāšu pasaulē, bet pēcāk to sajauc, sapludina. Sākotnējais ietvars tiek lauzts un mēs tekstā ieraugām neparedzamību, spilgtu tēlainību un iekšējo spriedzi, pretrunas, emocionalitāti un skaistumu.

Pirmās vārsmas atklāj, ka vismaz viens no poēmas motīviem būs cīņa. Jau nosaukums vedina domāt, ka uzvara pieder pilsētai, bet tā nav varoņa drosmīgā uzvara, nē, tā ir lēna ar viltu un glaimiem panākta pretinieka novārdzināšana:

“No klusiem laukiem, ziliem mežiem, zaļām pļavām,
No tēviem, mātēm, bāļiem, māsām savām
Es cīņā sūtīts tiku
Pret tevi, pilsēta –
Tu skaistā Delila.

Es cīņā sūtīts tiku –
Ne pats es gāju –
Es cīņā savus jaunos locekļus kā stiegras ozolsaknes liku,
Lai tevi uzvarētu,
Lai atkal atkarotu tēva kluso māju,
Ko nolaupīji tu.”

(7. lpp.)

Mēs ieraugām lauku puisi, kas mammas ceptām karbonādēm un zaptes burkām pauniņā sasniedz pilsētu. Vēl šobaltdien ik rudeni jauni puiši un meitas no lauku mājām tiek sūtīti uz pilsētu mēroties ar to spēkiem. Nokāpšana stacijas tunelī, centieni pārāk ilgi neskatīties pretimnākošo sejās ir radniecīgi ikviena lauku ganiņa sākumam pilsētā. Jau pirmajās rindās iezīmēta lauku puiša pasīvā pozīcija. Tā nav viņa izvēle, viņš uz pilsētu ir ticis sūtīts un pēcāk, “trokšņa apmulsis” (8. lpp.), viņš bezpalīdzīgi seko pilsētai, kura viņu ved atvarā – skūpsta un skūpstot uzvar viņu. Pilsēta nejautā piekrišanu, pilsētai nerūp. Tā pakļauj, līdz tai piederošie viņas gribu uztver kā savu. Drīz vien lauku zēns, kurš ir visai apmulsis un pats īsti neko nav nedz izlēmis, nedz sapratis, pieņem pilsētas gūstekņa lomu:

“Es labprātīgi tavā gūstā atdodos
Un tavos pavalstniekos ierakstos”
(9. lpp.)

Tomēr viņš kā jau vairums jauniešu nevēlas kalpot pilsētai praktiski fiziskos veidos, vairojot tās bagātību, darot kādu no daudzajiem pilsētas darbiem, bet gan vienīgi to apdziedāt, kā cīrulītis. Tas ir vēl viens nošķīrums – pilsēta kā simbols, kā ideja, kā jūtas, un pilsēta kā sensori uztverama, laikā esoša sistēma, kas pieprasa fizisku un mentālu piepūli. Pilsēta kā dieve, kā neaizsniedzamais un maņām netveramais ir kas skaists un dzīvinošs, bet pilsēta tās ikdienišķumā, tās prasībās un likumos, ir nomācoša. Sapņa, simbola lomu pilsētai palīdz iemantot arī orientālā, svešādā motīvi, kas veltīti pilsētai: viņa ir sieviete “ar ogļu melniem zīda matiem” (8. lpp.), “Delila ar vilinošiem Ievas skatiem” (8. lpp.). Viņa pieprasa, lai viņai tiktu vesti labumi no tālām zemēm – zelta un dimanta sprādzes, “persu grīdsegas, uz kurām karstais tuksness elpu dvesis”, staltu kaukāziešu austs zīds, rozes no Nicas (31. lpp.). Viņas alkas ir neremdināmas. Tomēr viņa spēj būt arī mīļa, tā iemiesojot tik pazīstamo tēlu – viltīgo sievieti:

“Tu, mani sveicot, tūstoš gunis iededzi,
Un manim pretim mīļi iznāci
Kā sieva –“

(8. lpp.)

Orientālais un tālais veido pretmetu pārī ar vietējo, ar mūsu pašu laukiem. Pilsēta atkal un atkal saukta par Delilu, tai izvēlēts biblisks vārds, turpretim laukus pārstāv latvju dievi. Cīņas arēna tiek paplašināta, tajā nu piedalās kristietība un pagānisms. Lauku puisis vēršas pie pagānu dieviem, uzrunājot Pērkonu:

“Kur tagad tava stiprā roka, kuras pirksti
Reiz savu karaļvārdu rakstīja ar zibeņdzirksti?”

(13. lpp.)

Viņš ir nesaudzīgs savos pārmetumos dievu nespēkam. Viņam varbūt ir žēl, bet šis ir cīņas laiks, un cīņā var piedalīties tikai stiprie. Pērkonu, kas reiz bijis debesu valdnieks, uzvarējis ne šķēps, bet zīds Delilas tērpā. Debesis vairs nevalda pār cilvēku dienām. Pilsēta radījusi pati savas saules.

“Tu kaunies atzīties,
Ka neesi vairs dievs”

(13. lpp.)

Puisis uzrunā Atrimpu, kas, šķiet, ir tas pats prūšu ūdeņu un auglības dievs Patrimps. Viņš pārmet klusēšanu un miegu:

“Kad tavā brīvām plūdu krūtīm uzliek akmens korsetes
Un taviem straujiem soļiem piekar kuģus klāt kā vangales”

(15. lpp.)

Ar līdzīgu vilšanos un pārmetumu viņš vēršas pie Lāčplēša, pieprasot paskaidrojumus par dabas resursu atdošanu pilsētai. Pēc tam viņš uzrunā Jodu:

“Kur tavi lielie odu purvi: čūsku midzeņi,
Pār kuriem ciņi līgojās kā zaļi augoņi
Ar melnām strutām pilni?”

(20. lpp.)

Uzrunājot Jodu, viņš piesauc bīstamo, pretīgo, neveselo, taču, dabas radīts, arī tas ir vēlams, arī tas apliecina lauku spēku, pat ja tas ir cilvēkiem bīstams spēks. Lauku baigais diženums ir vēlamāks par pilsētas lišķību, kas pakļauj cilvēku ar ērtībām. Labais nav vienādojams ar cilvēka labbūtību – cilvēks poēmā nav visu lietu mērs. Lasot tekstu šodien, tas daudzviet atgādina par posthumānisma idejām, kas noliedz cilvēka autoritāti pār citām dzīvības formām un būtnēm. Varbūt arī upe ir būtne, vēl viens no dieviem.

Pilsētu dzīvina cita upe, tajā plūst zelts un bagātība. Lauku puisis vēršas pie veca lauku saimnieka un jautā, kas aizvedis viņa dēlus, viņa meitas. Vecītis, it kā nevarēdams samierināties, vēl vairākkārt atkārto:

“Paņēma – aizveda – izsvieda –
Klusu – ne vārda neteica…
Nakts tā paņem sev zvaigznes līdz…
Rudens tā aizved sev dzērves līdz…”

(24. lpp.)

Tā bijusi ragana, tā pati Delila. Nu taujātājs vēršas pie viņas, jautājot, kā gan viņai izdevies uzvarēt. Un Delila runā. Izrādās, viņa savu spēku rod zeltā. Alkatīgā, kārīgā, melīgā sieviete, kura ar maigām saitēm savažo vīrišķību – lūk, pilsēta. Viņa atbrīvojusi zemniekus no dzimtbūšanas, taču važas tos turpina saistīt, šoreiz tās ir no zelta. Pats teksts ir daiļš un spožiem tēliem izrotāts, taču gluži kā alkatīgas un lepnas dāmas tērpā, reizumis visa kā ir par daudz. Brīžiem tēlainība šķiet komiska, tā neiekļaujas vispārējā poēmas noskaņā, tā kļūst pārlieku jūsmīga, poetizējot, piemēram, saldētas zivis:

“Ņem, ņem [..]
Šīs zivis saldētās, ar gleznām rožu miesām sarkanām, –
Lai tavu zobu sidrabpakaviņš iet cirzdams pāri tām!”

(33. lpp.)

Vēl viens virziens, kas sasaucas ar mūslaiku lielajām cīņām, ir dzīvnieku balsu iekļaušana poēmā. Mēs dzirdam viņus tekstilrūpnīcā:  

“Un simtiem kustoņdvēseļu no tālām stepēm sasaucas:
“Tās – mūsu nāves pāragrās,
Kas šajos dvieļos ieaužas!””

(36. lpp.)

Un arī dzīvnieku lietošana pārtikā tiek pakļauta kritikai:

“Ķad tavus zvīņu pavalstniekus
Kā noziedzniekus
Cit’ pēc cita ķer
Un vienā auklā ver –
Lai saulē balojas?”

(15. lpp.)

Lai gan šodienas idejiskie strāvojumi nav tieši attiecināmi uz pagātni, un man nav ziņu, ka Švābe bijis dzīvnieku tiesību aizstāvis vai vismaz veģetārietis, teksts jau vairāk nekā simts gadus pastāv ārpus sava laika, un izlasīt tajā ekokritiskas idejas nav ķecerība.

Pret pilsētu jau runājuši pagānu dievi un varoņi, lauku saimniektēvs, dzīvnieki. Balss tiek dota arī strādniekiem, kurus pilsēta reducējusi līdz objekta stāvoklim. Poēmā viņi salīdzināti ar vergiem, katordzniekiem (37. lpp.) Un runā nevis paši strādnieki, runā viņu rokas, tā vēl vairāk uzsverot strādnieku funkcionalitāti:

“Sauc simt un tūkstoš sastrādātas strādniekrokas,
Kas ratiem līdzi līkos lokos lokas, –
Ne rokas: dzīvas siksnas, eļļas piesūkušās,
No pleciem gurdi nokārušās,
Kad pēdējs piliens spēka izžņaudzīts.”

(37. lpp.)

Poēma pieskaras sociālajām problēmām, kas ļauj nojaust autora politisko pozīciju. Apdziedāta strādnieku ekspluatācija un ļaužu nabadzība. Jaušama revolūcijas tuvošanās – Delilas kāzu diena būs cīņas diena, kad “simt un tūkstoš ļaužu nāvē ies” (48. lpp.) un Delilas ogļu melnos matos ievīs “sārtas karoglentas” (50. lpp.).

Bet pirms lauku puisis uz visiem laikiem kļūst Delilas zelta važu saistīts, mēs dzirdam viņa māti – šķīstu, jau sen kā aseksuālu un tāpēc vēl jo morāli pārāku pār baudkāro Delilu. Viņa atsakās no tādas vedeklas. Māte uzsver, ka Delila ir čigāniete melniem matiem, bet dēlam jau sen noskatītā lauku zeltene dzelteniem matiem, kuras tikums un labestība ir pārāka par Delilas alkatību:

“Tik pazemīgi viņas zilās ezeracis katram pretim veras!
Cik dziļas tās: gan pļavas dzer, gan meži dzer: – un tomēr neizdzeras!”

(57. lpp.)

Daba ir dāsna. Kokam vienmēr ir vairāk augļu, nekā nepieciešams sēklai vai cilvēkam. Dzīvniekiem vienmēr dzimst vairāk mazuļu, nekā vajadzīgs, lai turpinātu sugu. Daba ir dāsna, bet pilsēta – alkatīga. Atkal un atkal puisis no laukiem vaicā: vai vēl nav gana? Vai nav gana bagātības, krāšņuma, eksotisku dārgumu? Un atbilde allaž ir – nē. Daba dod netaupot, pilsēta atņem pēdējo. Taču “brūnās egļu sievas” (55. lpp.) un līgavas “druknie purvu vaigi” (57. lpp.) nespēj jaunekli valdzināt. Māti kā vēstnesi labajam uzvar skaistais. Te jaušams vēl viens pretnostatījums – ētika pret estētiku: “Bet acīm daili dzerot, sirdī apklust vecās sirdsapziņas biedi.” (58. lpp.)

Lai gan binaritāte zināmā mērā saglabājas viscaur tekstā, dabiskais un mākslīgais mijiedarbojas, aizņemoties spēkus un īpašības viens no otra. Tie saplūst metaforās, mainās lomām. Kad nepieciešams, daba pilsētai dod savu spēku, iedzīvinot mehāniskas iekārtas un nekustīgo matēriju: dreijām ir bebru zobi, skaidas jūk kā zilpelēkas mušas, rati kā irbju cāļi (39. lpp.). Tirdzniecības nami “cits citu žņaudz un spiež ar granītkrūtīm pūderētām” (41. lpp.), “tramvaji kā gulbji platām krūtīm” (79. lpp.). Turpretim pilsētā mītošais dabiskais, ķermeniskais tiek atklāts kā mākslīgais, uzsverot tā priekšmetiskumu: strādnieku “rokas: dzīvas siksnas, eļļas piesūkušās” (37. lpp.), “Balss uzraugam kā kapars skan” (40. lpp.).

Lūzums neapšaubāmajā binaritātē iestājas, kad sāk runāt ķīmiskie elementi. Viņi devuši spēku pilsētai, viņi ir industrializācijas izejmateriāli, tā pieslienoties visa mākslīgā pusei, un tomēr tie ir bijuši vēl pirms dabiskā, tie ir vēl senāki, vēl dabiskāki par dabu:

“Mēs dziļi gulējām
Un visu dzirdējām:

Kā tūkstošjūdžu ūdens-zābakiem mums jūra pāri svērās
Un hidras – šņācot – simtām rokām viņai soļos ķērās;
Bet jūra-milzis neapstāja, –
Tai vietā sausā zeme pirmo reizi zaļas kājas āva…”

(72. lpp.)

Ķīmiskie elementi bijuši te pirms mums visiem, vēl pirms dalījuma ūdens – sauszeme, labais – ļaunais, daba – cilvēks.  Viņi gulējuši dziļi zemē un smakuši tās tumsībā, līdz cilvēks viņus izcēlis gaismā:

“Mūs’ modinātājs – Cilvēks-burnieks-burvis
Bij atnācijs un plaši vaļā vēris dabas cietumdurvis…”

(73. lpp.)

Sekojot poēmas dramaturģijai, šķiet, pēdējā, uzvarošā balss ir ne pilsētai pašai, ne laukiem, bet gan ķīmiskajiem elementiem. Viņi pierāda savas pirmdzimto tiesības. Kam vēl, ja ne viņiem, pieder Zeme, tās iemītnieki un to veidotais? Nonākot līdz pirmelementiem, autors sadala, dekonstruē ne vien matēriju, bet arī ideju – ideju par labā un ļaunā, dabiskā un mākslīgā nošķīrumu. Šķiet, neuzvar ne labais, ne ļaunais. Tie arīdzan nesaplūst, tiek atcelts pats dalījums, noslēdzot cīņu starp pretmetiem, paziņojot, ka tie nav absolūti:

“Kam pirmā saulē mirstot, vecais ziemas ļauns un labs ar līdzi mirs
Un viņa vietā pavasars sev platu ceļu šķirs
Ar ziediem pilnu ābeļzaru rokā.”

(80. lpp.)

Iespējams, atceļot stingro dalījumu “dabiskais – mākslīgais”, pati cīņa nav atcelta, bet tajā uzvarējusi pilsēta. Tomēr tā nav ļaunuma uzvara pār labo, un tā nav arī labā uzvara pār ļauno. Gluži kā ķīmiskie elementi sajaucas, lai radītu jaunu vielu, arī pilsētā sajaucas dabiskais un mākslīgais, lauku dzīvība to spēcina, tā mainās, tā pakļaujas, bet tomēr turpina dzīvot. Poēmā iezīmēta pilsētas valšķība, ārišķība, tās sniegtās baudas un kārdinājumi. Bet pilsēta apveltīta arī ar spēju sevi apzināties, apzināties savus netikumus. Lauki turpretim uzstāj uz savu morālo pārākumu, uz tīrību un visu labo, noklusējot smago un grūto. Hronoloģiski tā ir arī sadursme starp bērnību, ko kritiski vērtēt ir grūti, jo tā notikusi laikā, kad mūsu prāts vēl nespēja kritiski domāt, un pieaugšanu, dzīves pretrunu ieraudzīšanu. No Ēdenes izdzītajiem nekad vairs nebūs pavisam labi un viegli. Bet varbūt mēs varam iemantot nedaudz skaidrības un atklātības.