— Praktikants

Ēkas stikls kā aizsalis ledus āliņģī. Māris, kādreizējais basketbolists, bez liekas kavēšanās izrāda biroju. Grūti novērst skatienu no viņa matiem. Atglausti uz pakausi un saķepuši no dāsni ieziestā matu vaska, tie atgādina karavīra ķiveri. Ar Emīlu tieku iepazīstināts kopķēķī pie neliela, koši dzeltena kafijas automāta. Tā spoži sudrabotā maliņa atgādina asu, nospodrinātu samuraja zobenu. Noprotu, ka ar kapsulām darbināmais aparāts paredzēts tikai abu kolēģu personīgai lietošanai. Viņi sasveicinās kā seni draugi. Mīcīti no viena māla. Emīls spēcīgi paspiež man roku, viņa nopietnajā sejā virs uzacs pamanu sīku rētu. Viņa smiekli ir skaļi un raupji kā neizlobīti valrieksti.

Jau pirmajā darba ballītē Emīls pastāstīs, kā vectēvs vilka mājās krāmus, līdz pārvērta dzīvokli par izgāztuvi. Un viņi abi ar brāli ceļā uz skolu katru reizi piestūķēja mugursomu ar tukšām ķilavu bundžām un citām vieglām mantām, ko varēja izmest vistālākajā miskastē.

 

Pēc mēneša esmu ērti iekārtojies netālu no loga. Tajā dienā man noraustās plakstiņš. Emīls izmet, ka, iespējams, atkal kaut kas iekritis acī – kā toreiz, pirmajā dienā, kad ar Māri lodājam pa biroju. Izliekos, ka lūkojos uz sienu viņam aiz muguras, uz smalki izliktu mozaīku, kuru redzu tikai es. Tajā vēroju briedēnu. Tā acis ir melnas, it kā ilgi skatījušas tumšus meža ūdeņus.

– Braucam pusdienās? – noprasa Emīls.

Mašīnā viņš atskaņo skaņdarbu par sieviešu krūtīm. Es smejos un izliekos, ka saprotu, par ko ir šī dziesma. Tad dziļi manī atskan kas līdzīgs durvju čīkstoņai. Un pa spraugu izlido nātru vai kārklu raibenis. Tie man šķiet līdzīgi, bet tikai vienam pie spārna ir viļņains zelts.

Ieminos par močiem, par sportu, uz mirkli uzķeru Emīla uzmanību. Kādā brīdī viņš man parāda sievas un bērnu fotogrāfijas, un es atkal smaidu un izliekos, ka saprotu. Un vakarā, kad Emīls dodas mājās, tā mozaīka aiz viņa muguras savelkas kopā vienā punktā, līdz pārvēršas par parastu sienu.

***

Bērnību pavadīju dārza mājā; taciņas meta līkumus tāpat kā vecāku valoda. Kaimiņi allaž bija kaut kur tuvumā, bet viņu acis bija vēl tuvāk. Žeņas māja bija pacelta uz resniem pāļiem, zem tās bija izbetonēts pagrabs. Caur sienām tur lēni sūcās upes ūdens. Žeņas tēvs bija armijnieks ar jokainām ūsām. Vasarā viņš nejēdzīgajā pagrabā iemeta sūkni, lai atkal padarītu to sausu. Tas kļuva par slēptuvi mūsu skolas futbolistiem.

Vienreiz, kad viņa tēvs bija aizbraucis uz pilsētu, Žeņa pasauca mani ciemos. Divi  vidusskolnieki, kurus es nepazinu, spēlēja kārtis uz sārtas vatētas segas. Pagraba mala bija krietni pāri puišu galvām.

Es vienmēr biju gribējis tur nokļūt. Žeņa ātri nokāpa pa nedrošām koka trepēm. Pamanīju, ka viņam bija viltīgas, zilas acis kā Sibīrijas haskijam.

Nokāpis apakšā, viņš atvēra plaukstu, kurā bija iespiesta slieka.

– Še, apēd! Un varēsi ar mums braukt peldēties! – viņš noteica ar neierastu bravūru, lai to dzirdētu abi puiši aiz muguras.

Slieka nevarīgi lodāja uz siltās ādas. Maza, tumši brūna ar zilganu vēnas tērcīti, kas droši vien bija viņas vārgās dzīvības galvenā dzīsla. Matiņš, aiz kura viņa turējās pie šīs dzīves. Nokodīšu pusi, otru iemetīšu komposta kaudzē, ātri prātoju. Biju drošs, ka tā turpinās irdināt zemi vēl pēc tam, kad kopā ar mani būs pārdzīvojusi šo nejēdzīgo pārbaudījumu.

Abi Žeņas draugi uzleca kājās un atspiedās pret auksto betona sienu kā kovboji amerikāņu filmās. Uz segas pamanīju žurnālu ar kailu sievieti un blakus – ieplēstu cigarešu paciņu. Varbūt viņi gribēja, lai es ieraugu šīs lietas. 

– Nokod gabalu, mēs visi tā esam darījuši, – ierunājās sīkākais.  

– Sakošļā un parādi muti, – nobļāvās otrs. Saviļņots viņš strauji ievilka gaisu krūtīs, it kā grasītos nopūst dzimšanas dienas kūkas svecītes. Pēc garšas slieka bija sāļa. Tās plānā āda viegli sasprāga starp zobiem.

– Tu reāli to apēdi! – viens no viņiem iesaucās.

Tajā brīdī vīrietība cirkulēja viņu asinīs kā skābeklis. Tā riņķoja mums apkārt kā mantojums no nolādētām karavadoņu ciltīm. Es redzēju vienīgi viņu pulsējošās vēnas uz kakliem. Gribēju uzreiz atriebties ar brutālu spēku, it kā es būtu kļuvis daļa no šīs asinsrites.

Es aizskrēju, tā arī nenokāpis uz pagraba grīdas. Pie mājas durvīm pamanīju, ka esmu saspiedis otru sliekas pusi lipīgi tumšā plankumā. 

 

Par Žeņas ģimeni es neko daudz nezināju, vienīgi to, ka viņa vecāmāte bija plānprātīga. Dienu pēc notikuma pagrabā viņa parādījās mūsu dārzā baltos rīta svārkos ar nelielu sainīti rokās. Viņa izskatījās pēc balta zieda, taču ceriņu smaržas vietā no viņas nāca urīna spīvā smaka. Kādu brīdi viņu vēroju. Vecā sieviete palēcās, tad iekarājās ābeles zarā. Tad viņa nolēca atkal zemē, izraka bedri un paslēpa tur sainīti. Mana ome viņu pamanīja un izskrēja ārā, lai uzmestu virsū adītu lakatu. Kā tādu tīklu, kur noķert eksotisku savvaļas putnu. Žeņas vecmāmiņa satvēra omi aiz pleciem un kaut ko murmināja ausī, tad vienā brīdī ome pabļāva, lai skrienu pie Žeņas. Viņš atnāca un aizveda viņu aiz rokas, it kā būtu pieaudzis vīrietis. Pilns spēka, pašpārliecinātības un maiguma. Vakarā es sainīti izraku, un tur bija Žeņas futbola kreklā ievīstītas ozolzīles, it kā pele būtu to uz migu savākusi. Es to viņam neatdevu. Tajā vakarā nositu kulakā.

Varbūt viņa nebija sajukusi, bet saprata vairāk nekā citi. Tāda kā mēnessērdzīgā diegā ievērta pērlīte.

***

Ievelku elpu un smagi nopūšos, it kā būtu izpeldējis no rāvainas meža upes. Un caur blīvu domu miglu skatos pa apdrošināšanas ēkas logu. Tā ir moderna stikla būve ar skatu uz vecpilsētu. Blakus logam ir milzīgs skapis ar dārgiem vīniem.

Emīls telefonā saņem kādu ziņu. Viņš pamāj ar galvu uz Māra pusi. Nepievēršu tam īpašu uzmanību un turpinu kārtot vēstules. Gaiss ir smacīgs. Krekls kā ķepīgs mušpapīrs līp pie miesas. Salūzušās ventilācijas dēļ vadītājs apsola mūs atbrīvot no darba pienākumiem dažas stundas ātrāk. Līdz šim nebiju pamanījis, ka nevaram atvērt logus. It kā mēs visi būtu muzeja eksponāti, novietoti aiz stikla plāksnēm.

Māris jau paspējis kaut kur nozust. Un Emīls pēkšņi ierosina, lai nopērku vadītājam dzimšanas dienas dāvanu. Tā esot darījuši visi praktikanti jau kopš biroja atvēršanas dienas.

– Tāda kā tradīcija, – viņš nosaka.

Mums sparīgi pietuvojas Māris ar mazu, elegantu espreso krūzīti. Es sasmaržoju kafijas aromātu.

– Varētu kādu grāmatu par reliģijas tēmu. Boss pārdomā dzīves jēgu, – piemetina Māris.

Prātā uzpeld nesen lasītais Toma evaņģēlijs.

– Nemeklējiet mani ne koka, ne akmens ēkās, jo manis tur nav. Pacel akmeni, un es tur būšu. Pāršķel koku, un tu atradīsi mani, – es neprecīzi citēju.

Emīls apstiprinoši pacēla īkšķi: – Derēs!

Visus šos mēnešus nebiju juties nekam piederīgs, bet tagad ir sajūta, ka esmu pieņemts brālībā. It kā mēs būtu noslēguši jaunu draudzības un piederības līgumu.

Nākamajā dienā ventilācija jau ir atjaunota. Biroja gaitenis ir vēss kā pagrabs. Esmu pielicis zelta banti pie plānās grāmatas stūra. Biroja kambari ātri pildās ar cilvēkiem. Tālākajā stūrī var dzirdēt rosību un aplausus. Pieeju tuvāk ar dāvanu, lai kādā mirklī uzķertu vadītāja skatienu. Uz mirkli šķiet, ka mēs abi esam kā divi elektroni, kuri nekad nesatiksies. Galva no satraukuma griežas virpulī. Kājas mani pienes pavisam tuvu viņam.

Pastiepju rokas un pasniedzu dāvanu. Tas pēkšņi šķiet tik naivi. Vēl kaut ko neveikli izspļauju par praktikantu iedibinātu tradīciju. Vadītāja dzīves jēgas meklējumiem. Viņa plaukstās grāmata izskatās vēl sīkāka – kā no pirtsslotas norauta lapa.

Paveros apkārt, un skatiens atduros pret Emīla un Māra stāviem. Viņi smejas netālu no biroja tualetes durvīm. Nervu gali sāk spert kā zibens. Viss ķermenis nekontrolējami trīc. Izeju ārā un bezmērķīgi klīstu apkārt biroja ēkai. Mutē sāļa jūras garša.

 

Kādu brīdi bezmērķīgi paklaiņoju apkārt biroja ēkai, līdz pierunāju sevi atgriezties iekšā. Emīls ar Māri jau ir nozuduši. Ienākot ķēķī, dzirdu kādu stāstām, ka vadītājs nemaz nesvin savu dzimšanas dienu. Viņš, izrādās, vienīgi mēdz dažus no mūsu stāva uzaicināt pusdienās uz restorānu pie ostas. Galvā atkal sakāpj kauns. Pagaidu, līdz virtuvē palieku viens.

Lēni pieeju klāt pie Emīla un Māra espreso aparāta. Noceļu tā nelielo ūdens tvertni. Veicīgi attaisu bikšu priekšu. Kafijas ūdens trauks iekrāsojas nodevīgi dzeltenīgā krāsā, bet to varētu pamanīt, tikai noņemot augšējo vāku. Uzlieku trauku atpakaļ uz ūdens vārstuļiem. Es vēlos viņus abus nogāzt kā savu laiku nokalpojušus pieminekļus.

Izejot no virtuves, atstāju durvis plaši vaļā. Viņi abi paiet man garām, plati smaidot un mājot ar roku, it kā mēs šodien nemaz nebūtu sveicinājušies. Es sastingstu miera stājā. Emīls pienāk pie aparāta, izvelk no atvilktnes trīs kafijas kapsulas. Pēc tam aicina mani pievienoties. Māris ir paspējis nocelt divas mazas espreso krūzītes, kurām blakus novieto šotiņa glāzi. Padomāju, ka tā nolikta priekš ūdens. Emīls un Māris ir pagriezušies pret mani, turpina sajūsmināties par pusdienām.

Emīls piespiež aparāta pogu. Sajūtu asu, nepatīkamu smaku, it kā sastāvējies kanalizācijas šķidrums būtu sajaukts kopā ar alu un tad uzvārīts. Emīls izmet joku, ka kāds atkal aizmīzis garām tualetes podam. Kad jau grasos doties prom, lai tomēr nepiedalītos viņu kafijas dzeršanas rituālā, Māris ievieto aparātā trešo kapsulu un novieto stikla glāzi zem pilošās kafijas sprauslas. Aptveru, ka tā domāta man. Viņi neko nesaka, it kā es šovakar būtu izturējis jauno vīriešu iniciācijas ceremoniju kādā indiāņu ciltī.

– Mēs viņam pateicām, ka tā ir dāvana no mums trijiem, – ierunājas Māris un vienā rāvienā izdzer espreso.

Arī Emīls tuvina kafijas krūzīti lūpām un izdzer pirmo malku. Vienreiz noklaudzina ar mēli, lai sevi pārliecinātu, ka garša atgādina kafiju. Viņš apjucis paskatās uz Māri un tad izdzer tasīti sausu.

– Tu savu kafiju nedzersi? – noprasa Māris.

Nātru vai kārkla raibeņa atšķirību pie spārna var pamanīt tikai tad, kad tas ir notverts.

Kafijas glāzīte manās rokās atgādina monokļa aci, caur kuru es neko vairs neredzu, un man ar to pietiek. Mutē paliek nedaudz sāļa garša.