— Par pasauli bez izskaidrojuma

Par Ivetas Šimkus dzejoļu krājumu debesu gruntsūdeņi (Neputns, 2023)

Kas tas ir – pasaules aina? Acīmredzami pasaules attēlojums. Bet ko šeit nozīmē pasaule? Kas domāts ar ainu? Ar pasauli šeit apzīmēts esošais kopumā. Šis apzīmējums nav ierobežots ar kosmosu, dabu. Pie pasaules pieder arī vēsture. Taču pat daba un vēsture un abas kopā to uzbrūkošajā un sevi paaugstinošajā savstarpēja ietekmība neizsmeļ pasauli. Šajā apzīmējumā ietverts arī pasaules pamats, tā attiecība pret pasauli.

Martins Heidegers, Pasaules ainas laiks (1938)¹

Šī eseja par Ivetas Šimkus trešo dzejas krājumu debesu gruntsūdeņi jau sākotnēji iecerēta kā hibrīds teksts, kas balansē starp recenziju un apceri. Tas ir mēģinājums ziņkārīgi izlasīt grāmatu, kurā (vismaz daļēji) tiek apliecināta un nostiprināta pasaules aina, kas atšķiras no tavas. Rakstīt parastu recenziju par šādu grāmatu var būt veltīgs darbs – veltīgi kaķiem piedāvāt apelsīnus. Tomēr ziņkārība mudina izpētīt, kur un kā tieši nesakrīt tava un autora Visuma karte. Minētās pasaules ainas nesakrīt galvenokārt attieksmē pret Dievu un pasaules izziņas būtību – taču par to noslēgumā.

Šis nav tāds gadījums, kad jāviebjas, jo tracina dzejnieka humora izjūta un gaume. Manā personisko stereotipu krātuvē Šimkus noglabāta kā Latvijas provinces dzejniece, kas ieziedusies ar Azazello krēmu, – tie paši tradīciju apliecinošie tropi, bet, pārfrāzējot Meistaru un Margaritu, safrizētās lokas iztaisnojušās un pārvērtušies dabīgās cirtās, piere gaiša un gluda, muskuļos ielijis spēks, izteiksme brīva.² Šī dāma ir ne vien eleganta, bet arī daudz lasījusi un gudriniece.

Šimkus dzeja veltīta galvenokārt garīgiem meklējumiem un pasaules skaudruma un skaistuma apcerēšanai. Laiku pa laikam tā kļūst dekoratīva – tiek tēlota sieviešžurnālu glancētās lappusēs nereti manīta sieviete, kura, piemēram, basām kājām iet pa raisanu zāli skaistā rītā un domā gudras domas par to, kā “jēga / ir trausls dīgsts / no pelēkas zemes” (prombūtne, 12. lpp.),³ vai raksta Instagram dienas padomu “ilgodamies / ielaid upi dzīslās / un mīli” (83. lpp.)⁴. Tomēr Šimkus, būdama filozofe, labi apzinās, ka jāuzmanās, lai dzeja nekļūtu par “dziļdomīgu klišeju / irstošo audumu” (prombūtne, 77. lpp.). Viņas dzejas audums veido tradicionālu, it kā vienkāršu, bet profesionāli austu un paaudzēs pārbaudītu musturu, kuru varētu kanonizēt un glabāt oficiālajās kultūras vērtību lādēs. Tēlos daudz abstraktas dabas – jūra, upe, tumsa, debesis, saknes, vējš, saule, migla, sniegi, putni, krasti, galotnes, akmeņi, zivis, zeme –, tomēr ainavas man nešķiet banālas. Jaunā krājuma teksta nodaļām doti stihiju nosaukumi – gaiss, uguns, ūdens, zeme un atkal gaiss. Ik pa laikam uzmirdz kas neparastāks – cilvēki, kas aizaug ar aļģēm (76. lpp.), kaislība kā kliedziens, kā tulpe (79. lpp.), “pasaule sadzīst / pati ar savu / miglu” (78. lpp.). Īpaša loma Šimkus dzejā ir olīvkokiem – tie gan vēsta par ceļojumiem, gan rāda uz plašāku kultūru lauku – Vidusjūras baseinu un Tuvajiem Austrumiem. Intertekstuāla kultūras simbola nozīme ir arī, piemēram, čūskas tēlam.

Šimkus dzejas formai raksturīgas īsas rindas bez pieturzīmēm, dzejoļi parasti ir bez nosaukuma; taupīgi lietoti lielie burti – vien dažiem īpašvārdiem, personvārdiem. Kad visā grāmatā gandrīz tikai personvārds Dievs izpelnās lielo burtu – tas noteikti palīdz izcelt jēdziena svarīgumu. Debesu gruntsūdeņos Dievs tomēr netiek saukts vārdā, palikuši vien vairāki daudzskaitļa dievi (tie ir, piemēram, “dievi, kurus dzemdinājis aklums” (70. lpp.) vai miruši un aprakti dievi (79. lpp.)). Personvārds “Aspazija” rakstīts ar mazo burtu, ar lielo tikai daži vārdi – veltījums “Mairai” (107. lpp.) un “Tu” (domāts Dievs) dzejolī es maza sīka bailīga… (108. lpp). Jaunajā grāmatā rindas kļuvuša vēl īsākas nekā iepriekš – divus, trīs, vienu vārdu garas. Vēstījums ir lakonisks, bieži aforistisks, taču bez tendences virzīties Latvijā diezgan iecienītās filozofisku haiku stilistikas virzienā. Šur tur interesantas atskaņas: piemēram, dzejolī rīts noskuj bārdu… (20. lpp.) atskaņa savu pāri atrod tikai dzejoļa pēdējā rindiņā (“vārdus”). Nedaudz citu vārdu spēļu – “bet zemāk ir si/ un tur / mēs neatgriezī / si / mies” (35. lpp.).

Kopumā dzejoļu vienkāršā forma tikai palīdz koncentrēties uz to, kas šeit ir svarīgākais – eksistenciāla filozofiskā doma. Šimkus dzejā allaž bijis klātesošs pasaules izziņas, lielo jautājumu atbildēšanas motīvs. Sv. Augustīnam veltītā dzejolī krājumā prombūtne dzejniece rakstīja: “es nezinu joprojām / kas ir laiks / lielais rijējs // klusi čukstu Dievam ausī / Tu visus manus lūgumus vēl neuzklausi / visticamāk es bīšos / ja zīmes atklāsies man gaismā” (38. lpp.). Arī jaunajā krājumā reliģisko nozīmju slānis saistīts ar izziņu, pasaules saprašanu. Nereti minēti atbilžu meklējumi un jautājumi, uz kuriem dzīves laikā neizdosies iegūt atbildes – šī atziņa var būt saistīta gan ar brīnuma jausmas piepildītu samierināšanos, gan frustrāciju un skumjām: “viss uzrakstīts / ir liedegā / ar saules zelta / pildspalvu // un galvenais ir ticēt / beigsies noilgums / pēc tūkstošgadiem / rakstu atšifrēs” (48. lpp.); “un kā mēs pagūsim / no vāka līdz vākam // izlasīt kas vēl nenozīmē / saprast…” (11. lpp.); “nomaldījies atvilnis / meklē skaņu // kas ir neizskaidrojama / kā viss kam piemīt / jēga” (14. lpp.).

Pievēršoties recenzijas sākumā minētajām atšķirībām pasaules ainā, vispirms vērts pieminēt novērojumu, ka bezdievīgam lasītājam Dieva figūra, protams, nav pilnībā slēpta un nepieejama. Pirmkārt, ielasāmas nozīmes, kas saistās ar reliģiju kultūrvēsturiskajiem kontekstiem. Otrkārt, arī gadījumos, kur konkrētu dzejoļa notikuma struktūrā liela nozīme ir dievībai vai dievišķajam, ar dzejolī paustajām emocijām un domām pilnībā iespējams identificēties. Tā, piemēram, dzejolī kad mostos… Šimkus raksta: “jau pošos / dienai / kas ievērta lūgšanu krellēs” (9. lpp.). Lūgšanu kreļļu tēlā ietverta gan gaidāmo pienākumu virtene ar paredzamu grūtumu, gan cerība un lūgšanās par izdošanos un izturēšanu, gan uzmundrinājums, ka, lai kas arī notiktu vai nenotiktu, diena būs pati pilnība. Lai kultivētu šādu attieksmi pret situāciju un realitāti kopumā, nav obligāti nepieciešams ticēt konkrētam Dievam.

Varētu pat spert soli tālāk un sacīt, ka Dieva figūru gandrīz katrā situācijā var uztvert kā universālu “transcendentālo apzīmētāju” – kā pozīciju, kurā novietots vērtību sistēmas smaguma centrs. Nav izšķiroši tas, vai šo centru dēvē par Jēzu, Dievu, Logosu vai nekā nedēvē, – daudzos gadījumos ikvienam lasītājam būs saprotams, ka runa ir par ētikas kodolu, visu patieso zināšanu kopumu, visa skaistā esenci vai citu šāda veida entitāti, uz kuru cilvēka psihe reaģē ar noteikta veida pārdzīvojumiem un jūtām. Arī tad, ja es neticu, ka ir tikai viens šāds visuma centrs un ka tam ir tikai viens īstenais saimnieks – dzejoļa pārdzīvojums tāpat būs jūtams un saprotams. Atgriežoties pie kartes analoģijas: tātad dažādo pasaules ainu kartēs pilsētas varētu būt iezīmētas vienās un tajās pašās vietās, taču pilsētām piešķirti atšķirīgi nosaukumi. (Atšķirība tomēr nav nebūtiska: kā vēsta visa cilvēces vēsture – nozīme, kas tiek piedēvēta nosaukumiem, mēdz būt milzīga.)

Ņemot vērā transcendentālo apzīmētāju uzkrītošo kāri aizpildīt vakances, nav brīnums, ka reliģiskā traktējumā (t. sk. Šimkus dzejā) dažādās entitātes, kuras kādam uz brīdi kļūst par vērtību orientieriem, tiek nosauktas par dieviem, un tiek celta panika par to, ka mūsdienās tiek pielūgti neīsti, neganti dievi (cilvēks, ego, nauda, progress, zinātne u. tml.). Praktiskajā dzīvē neticīgie parasti gan nepielūdz neko, un starp dieviem un laikmetīgiem fetišiem saskatāmas vien strukturālas līdzības, kas var kalpot par pamatu interesantām analoģijām (kā Rolāna Barta novērojums par diētu kultūru kā reliģisku praksi, kurā ir savi svētie raksti, grēkā krišana un atgriešanās pie taisnā ceļa).

Turpinot šo domu pavedienu, vēl šo to varētu piebilst par atšķirīgām visuma kartēm, taču jānoformulē galvenais iebildums, galvenā uzskatu atšķirība, kas traucē arī dzejas estētiskajai izbaudīšanai – tā ir vērtība, kas Šimkus epistemoloģijā tiek piešķirta metafiziskajiem, neatbildamajiem jautājumiem. Reliģiska pasaules skatījuma iedvesmotā dzejolī kārtējā atklāsme par jautājumiem un trūkstošām atbildēm kalpos kā dzejoļa kulminācija, noslēguma akords. Neticīga cilvēka redzējumā daži jautājumi par vēstures un cilvēka dzīves jēgu šķitīs tukši un bezjēdzīgi. Savukārt citi jautājumi – piemēram, par Visuma vai dzīvības izcelsmi un nākotni – patiešām ir neatbildēti un vajadzīgi jautājumi, taču reliģijas nebūs tās, kas varēs nodrošināt metodes un līdzekļus, lai uz tiem atbildētu.

Šimkus dzejoļi ir pietiekami dažādi, lai lasītāji tos pēc saviem ieskatiem varētu interpretēt kā vairāk ļoti reliģiozus un pamācošus vai vairāk daudznozīmīgus un atvērtus. Esmu pateicīga Šimkui par spilgto dzejoli visums ir lapotne (17. lpp.). Iespējams, dzejniece šeit tiešām gribēja sacīt, ka Dieva visu redzošā acs sargājoši piesedz ar savu skatienu nemīlīgā pasaulē klimstošus, kailus cilvēkus. Taču acs attēlota visnotaļ draudīga, liekot šaubīties par Dieva absolūti mīlošo dabu.

Noslēgumā. Lai arī Šimkus dzejā kopumā ir maz reālisma un empīrisma un tēlu veidošanai maz tiek izmantoti modernās pasaules atribūti – šajā krājumā ir daži dzejoļi, kas visai trāpīgi komentē laikmeta intelektuālo diskusiju aktualitātes. Piemēram: “jaunā vienkāršība / ienīst / jauno sarežģītību…” (53. lpp.) un “progress / kad karu / starp dzimtām…” (54. lpp.). Nevaru nejūsmot par veiksmīgajiem kalambūriem, lai arī kārtējā kultūras karu cīņā mums visticamāk nāktos nostāties pretējās frontes pusēs.

1. Heidegers M. Pasaules ainas laiks. Malkasceļi. Rīga: Intelekts, 1998. Pieejams tiešsaistē: https://gramatas.lndb.lv/periodika2–viewer/?lang=fr#panel:pi|issue:694377  (atpakaļ uz rakstu)
2. Bulgakovs M. Meistars un Margarita. Rīga: Liesma, 1979. 222.–223. lpp. Tiešsaiste: https://gramatas.lndb.lv/periodika2–viewer/?lang=fr#panel:pi|issue:695804  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šimkus I. Prombūtne. Rīga: Neputns, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Šeit un turpmāk citēts no grām.: Šimkus I. debesu gruntsūdeņi. Rīga: Neputns, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)