— Fantastisko sapņu gūstā

Par Daces Rībenas romānu Dvēseļu gūstā (Dienas Grāmata, 2023)

 

Ir iepriecinoši, ka arvien vairāk Latvijas izdevēju atzīst fantāzijas žanru par pilntiesīgu literārā procesa sastāvdaļu, kuras ietvaros tapušie romāni spēj līdzvērtīgi nostāties līdzās citu žanru darbiem. Daces Rībenas romāns Dvēseļu gūstā ir otrs latviešu fantāzijas oriģināldarbs, kuru piedāvā apgāds Dienas Grāmata. Līdzīgi kā pirms gada izdotais Toma Deimonda Barvida Zaļā Dzīle, arī tas pieder tradicionālās jeb episkās fantāzijas žanram, kuru Latvijā pēdējo divpadsmit gadu laikā vēl pārstāvējuši tādi autori kā Laura Dreiže, Linda Nemiera un Ilze Liliāna Millere. Kaut gan tiklab Latvijā kā pasaulē fantāzijas autori pēdējos gadu desmitus cenšas žanra formulas variēt, biežāk ievietojot pārdabisko reālistiskā pilsētvidē, sapludinot dažādu žanru pazīmes vai izmantojot maģiskā reālisma paņēmienus, arī klasikas tradīcijām joprojām ir sava vieta žanra kanonā.

Daces Rībenas romāna ievadā uzzinām, ka teksta iedvesmas avots bijusi amerikāņu rokgrupas 30 Seconds to Mars mūzika, un autore aicina lasīšanu apvienot ar grupas skaņdarbu klausīšanos, piedāvājot konkrētu pleilisti grāmatas noslēgumā – neparasta, bet intriģējoša detaļa.

Pirmais tēls, ar kuru sastopamies darba ievadā, epilogā un arī vairāku nodaļu sākumdaļās, ir “asimetriski veidots” cilvēks, persona ar īpašām vajadzībām, vārdā Elms, – cik noprotams, ne fantāzijas pasaules, bet gan mums pazīstamās realitātes pilsonis un, domājams, autores alter ego vismaz muzikālās inspirācijas aspektā. Vizinoties sabiedriskajā transportā, klausoties mūziku un rakstot blociņā, Elms rada pasauli, kam veltīts pārējais grāmatas teksts. Tiesa, nav īsti saprotams, kāpēc ir bijis nepieciešams šis papildu tēls kā starpnieks starp realitāti un iztēles pasauli – fantāzijas žanra likumi pieļauj tiešu ielēkšanu jaunveidotajā realitātē, ieskaitot autoru bieži sniegtos informatīvos prologus, un Elma tēls, kurš uzrodas tikai nedaudzās vietās un, atskaitot vienu epizodi, pats nepiedalās stāsta darbībā, šķiet lieks, jo par viņu mēs tā arī neko īpašu neuzzinām.

Taču lasītājs steidzas tālāk pie darba sižeta. Darba centrā ir jauna, daiļa sieviete Marī, kura dzīvo Vuhongas ielejā, tirāniskā, izvirtušā imperatora pilī – cietoksnī un pelna iztiku, izklaidējot imperatora viesus ar jutekliskām dejām. Meitenes pagātnē slēpjas tumši noslēpumi un traģēdijas, kas cieši saistītas ar imperatora galmu. Kādu dienu pilī ierodas viesi, viņu vidū – skaists jauneklis Evans, kurš modina Marī vēlmi pārtraukt šo krātiņa esamību un izrauties brīvībā. Taču, kad vēlāk Marī tiek ielūgta uz svinībām pilī, pār viņu samilst sazvērestības mākoņi. Imperatora padomnieks Sairuss uzpērk ļaužu dvēseles un ir tieši atbildīgs par Marī mātes nāvi, bet tas ne tuvu vēl nav viss…

Spraigi, romantisma laikmeta bruņinieku romānu cienīgi notikumu pavērsieni, personāži, kuros dominē galvenokārt viena akcentēta rakstura šķautne, un dramatiski dialogi ir žanrā visnotaļ pieņemami elementi, jo vismaz tradicionālajā fantāzijas romānā svarīgāka par tiem ir pati autora konstruētā pasaule. Kādā teorijā pat izvirzīts pieņēmums, ka sarežģīti varoņi pieprasa vienkāršu, t. i., lasītājam jau pazīstamu, realitāti, bet sarežģīta, t. i., jaunradīta, pasaule – vienkāršus varoņus. Diemžēl jāatzīst, ka par Daces Rībenas radīto pasauli mēs uzzinām maz – jā, autores trumpis ir rūpīgi, līdz pēdējai detaļai izstrādātas ainavas, taču teju visa darbība koncentrējusies imperatora pils krāšņajos interjeros, nedaudz pieminētas tālas citzemes dārgakmeņu raktuves, bet nav īsti skaidrs, ar ko šī pasaule atšķiras no mūsējās.

Patiesībā romāna pasaulē faktiski nav “maģijas” – tikpat kā nekā, kas pārkāptu mums pazīstamās realitātes fizikas likumus, ja neņem vērā dvēseļu tirdzniecības paņēmienus. Tiesa, šie paņēmieni, to īpašnieku ķermeņiem uzsūtot melnas, indīgas vielas plūdus, ir ļoti efektīgi aprakstīti. Nav gan īsti skaidrs, kāpēc ļaunajam Sairusam šī tirdzniecība ir vajadzīga, izņemot to, ka nopirktās dvēseles acīmredzot pagarina viņa paša mūžu un pārvērš viņu no cilvēka par praktiski neievainojamu būtni, kuras ķermeni pat pēc lielas piepūles neklāj sviedri un pret kuras krūtīm triekta nūja salūst sīkos gabalos, nenodarot nekādu kaitējumu. Tomēr, atskaitot šīs maģijas epizodes, mēs neuzzinām neko daudz par fantastiskās pasaules ģeogrāfiju, vēsturi, valodām, paradumiem, kas bieži vien šķiet lielā mērā pazīstami no mūsu pašu pasaules dažādu valstu vēstures. Citā pasaulē iederētos arī, piemēram, atšķirīga flora un fauna, tomēr dzīrēs pasniedz ēdienus ar Indijas riekstiem, arī vairāki personvārdi (Viktors, Rebeka, Marī) ir piederīgi judeokristīgajai tradīcijai, tātad – mums pazīstamajai realitātei.

Var saprast, ka autori galvenokārt interesējušas varoņu attiecību peripetijas un jaunās Marī pašatklāsmes process – tātad stāsts par jauna cilvēka iniciāciju, pārejot no esības, kurā tavas gaitas diktē apkārtējie, uz tādu, kurā tu pats spēj uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus. Taču, lai godam iznestu šādu sižeta akcentu, būtu bijis produktīvi vairāk iedziļināties tēlu psiholoģijā, kas ļautu labāk nojaust reizēm grūti izprotamo iekšējo motivāciju. Un atkal – psiholoģiskam, kaut ļoti krāšņā vidē ievietotam sižetam nebūt nav obligāti nepieciešams fantāzijas žanra formāts.

Attiecībā uz autores valodu kā dominējošais iespaids jāatzīmē ļoti dāsns apzīmētāju lietojums, piemēram, pirmās rindkopas astoņās rindiņās vietu atraduši deviņi apzīmētāji. Šādu sīki aprakstošu stilu autore turpina gandrīz visa romāna garumā, tikai pēdējās nodaļās tas kļūst mazāk uzkrītošs. Var saprast vēlmi iespējami sīkāk iemiesot lasītāja prātā savu iztēles ainu, bet blīvā apzīmētāju gūzma, pirmkārt, neļauj pašam lasītājam likt lietā iztēli un, otrkārt, lieki pieblīvē tekstu. Piemēram, vai tiešām jāatgādina, ka stikls ir ciets, ka dziļas plaisas grīdā vienlaikus ir arī “pamatīgas”, ka ķēžu tvēriens ap gūstekņa kāju ir ciešs, bet tas, ka ļaunā personāža āda ir pelēka, dažu rindkopu ietvaros atkārtots pat divreiz (visi piemēri no 2. lpp.)? Sastopamas arī vietas, kur stāstījuma tempā acīmredzami notikuši loģikas klupieni, piemēram, ļaunais Sairuss gar gūstekņu krātiņiem vienlaikus streipuļo un traucas, jaunās varones āda ir vienlaikus rožu sārta un saulē apdegusi, nevar saprast, kā dejotāja var vienlaikus turēt vienā rokā zizli un glāstīt sevi ar abām plaukstām, kalsns augums mīļotās klēpī krīt “kā smilšu maiss”, utt. Visbeidzot, varoņu dramatisko, teju šekspīrisko dialogu iespaidu reizēm iztraucē tādi šai stilistikā neiederīgi vārdi kā “aizveries”.

Taču tēlu košās, baismīgās vīzijas, dažu personāžu neaptveramās nežēlības un atmosfērā virmojošās erotikas sakausējums lasītāju valdzina. Skrupulozi izstrādātās ainas, kurās uzmanība veltīta gan sīkākajām telpu detaļām, gan tērpiem, gan ēdieniem, rada fantastisku, mistisku, teju sirreālu gaisotni, kas atgādina kaut ko starp Salvadora Dalī un marķīza de Sada pasauli. Jo tālāk lasām, jo vairāk gribas uzdot jautājumu – vai šī pasaule vispār atspoguļo kādu, kaut iedomātu, realitāti vai ir tikai viena vai vairāku tēlu psihes ainava? Protams, mēs atceramies, ka šo visu, te autobusā, te koka paēnā sēdēdams, raksta sekundārais radītājs Elms, taču barokāli krāšņajai izrādei, kas risinās lasītāja acu priekšā, iespējams pielāgot arī citādu skaidrojumu. Tā iespējamību vēl pastiprina tekstā vairākkārt augošā intensitātē atkārtotie izrādes, cirka, farsa motīvi – no Marī jutekliskās dejas romāna sākumā līdz nežēlīgajai spēlei, kurā imperators ar kastaņiem un uguns palīdzību cenšas notriekt virves dejotāju, darba noslēgumā. Ar katru šādu epizodi romāns aizvien vairāk sāk atgādināt fantasmagorisku murgu.

Ja paliekam pie romāna simboliskas interpretācijas, tad tieši romāna noslēgums dod atslēgu visa teksta izpratnei – Marī beidzot ir atļāvusies (ironiski – ar tiešu ļaunā Sairusa līdzdalību) ieskatīties acīs savas pagātnes rēgiem, spēj beidzot spert izmisīgu un neracionālu, tomēr tikai pašas, nevis kāda cita gribas diktētu soli, kas gan šķietami ved uz iznīcību, taču varbūt uguns un postaža, kas plosās romāna pēdējās lappusēs, tikai noslauka kādas mākslīgi būvētas pasaules drupas. Šai versijā iederas arī doma, ka Marī un Sairuss faktiski ir viena un tā pati būtne: vienas personības sievišķā esība, kas cenšas saglabāt iluzoru nevainību, un vīrišķā, jungiskā “ēna”, kas pirmajai atgādina par tās tumšo pusi. Krītot vienam, ir neizbēgami jākrīt arī otram, taču beigu beigās šķiet, ka tomēr ir notikusi kāda izlaušanās, katarse un atdzimšana jaunā veidolā. 

Daces Rībenas romānu lasot, varbūt arī gribas mazliet vairāk apsolītā fantāzijas žanra elementu un mazliet vairāk uzticības lasītājam, ļaujot tam iegremdēties autores radītajā pasaulē bez priekšāteikšanas, bet kā debijas darbs tas liek lasītājam aizdomāties par iespējamiem veidiem, kā šo stāstījumu varam interpretēt citos līmeņos bez tieši izlasāmā. Mēs esam izbaudījuši vizuāli krāšņas ainas gan Erosa, gan Tanatosa pielūdzēju skatījumā. Un arī tas nav maz.