— Stambulas konvencija 3.0

Stambulas konvencijas ratifikācijas atbalstīšana Saeimas balsojumā pagājušonedēļ ir vēsturisks balsojums, tomēr pēcgarša, ko diskusijas par to tradicionālajos un sociālajos medijos atstāj, liek aizdomāties par to, kāda sabiedrība esam, uz kurieni ejam un kādiem orientieriem sekojam. Lielās līnijās skatoties, šis bija trešais lielais diskusiju vilnis pēc 2016. gada, kad Latvija, precīzāk, tālaika labklājības ministrs Jānis Reirs, parakstīja 2011. gadā izdoto un 2014. gadā spēkā stājušos Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu, un 2018. gada, kad konvencija gandrīz nokļuva Saeimas dienaskārtībā, tomēr tika no plāna izņemta. Šajos gados par to savu vārdu teica kā normu un likumu (juristi un Satversmes tiesa), tā zināšanu eksperti (2018. gada LZP konsīlijs), bet rezultāts vienmēr bija divdomīgs – patiesībā vairāk nekā divdomīgs –, tomēr iespaidā publiskajā telpā “nenozīmīgās” viedokļu atšķirības viegli “noskalojās”, lai nonāktu pie skaidri polarizēta, bināri dalīta skatījuma, kurā pēc pirmajiem izdvestajiem teikumiem sarunbiedram kļūst skaidrs, kurai nometnei piederat – “par” vai “pret”. Un argumentiem patiesībā vispār nav nozīmes, kad vienkārši jāsaprot, ar ko kopā nometnē gribi būt. Vismaz tāds iespaids rodas pēc ZZS un Apvienotā saraksta politiķu savstarpējiem publiskajiem apvainojumiem pirms balsojuma. Tomēr šis šo septiņu ar pusi gadu laikā kopš konvencijas parakstīšanas bija trešais Saeimas sasaukums, kurš ratifikācijai izrādījās veiksmīgs, iespējams, tādēļ, ka Progresīvie ir radikālāk progresīvi nekā Attīstībai/Par un konvencija ir viens no marķējumiem skaidri liberālai politikai. Bet, iespējams, arī tādēļ, ka pretargumenti ir izsīkuši – Satversmes tiesa savu vārdu jau pateikusi, un pārējais ir tikai spekulācijas par kaut ko nesaistītu vai vēl nepienākušu vai mahinācijas politisko akciju tirgū.
Satraukumu rada diskusijas kvalitāte, kas lielā mērā atspoguļo politikas kvalitāti kopumā klikbaitu, paškomunikācijas (sociālajos medijos) un populisma laikmetā. Ir pateikts tik daudz visa cita, ka nedaudz informācijas par pašu konvenciju, tās mērķiem, jēgu un nozīmi neglābjami nogrimst apgalvojumu un emociju jūklī, kas pavada konvencijas piesaukšanu. Publiskā sfēra, ko vācu sociologs un filozofs Jirgens Hābermāss tik ietekmīgi aprakstīja kā demokrātijas pamatu un garantu, komunikatīvā sfēra, kur aktori un grupas darbojas diskursīvi, apmainoties ar pārdomātiem argumentiem, diskutējot, pārliecinot, pārdomājot un nonākot pie labākajiem risinājumiem visiem, pēc paša Hābermāsa koncepcijas, mainās, tādēļ svarīgi ievērot to, kā mainās un cik lielā mērā spēj garantēt to, ka demokrātija ir, notiek, darbojas. Šīs izmaiņas ir strukturālas, bet atklājas diskursā, tādēļ vispirms būtu svarīgi saprast, kas, ko, kādā veidā un formā saka, kurā brīdī un kādā kontekstā, un, galvenais, kādi varētu būt iesaistīto mērķi un intereses.

Zīmīgi, ka komunikācija par Stambulas konvenciju kopumā, kā arī galvenie pretargumenti Latvijā nav gluži unikāli. Lai arī katrā valstī ir sava specifika, Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu kontekstā ietekmīgi ir līdzīgi pieņēmumu un prognožu formulējumi un pamatā arī spēlētāji, kas šādus iebildumus formulē. Galvenais iebildums vērsts pret teju mistificēto “džendera” jeb sociālā dzimuma jēdzienu, kas katram, kas kaut nedaudz interesējas par sabiedrības analīzi un sieviešu līdztiesības jautājumiem, nekādā gadījumā nevarētu būt nekas jauns, tomēr dažādo valodu leksikas sistēmās savu vietu nav nostiprinājis un, iespējams, tādēļ liekas nesaprotams, neiespējams un… Bīstams.

Tā nu mūsdienu politiski pielādētajās diskusijās par sieviešu un vīriešu tiesībām un vienlīdzību “dzimtes” jēdzienu bieži lieto pārliecināšanas stratēģijās. Vēsturniece Andrea Petē apraksta šo jēdzienu kā pēdējā desmitgadē pieaugošās konservatīvās opozīcijas “simbolisko līmi”.¹ Konservatīvi noskaņotie operē ar jēdzienu gender ideology (dzimtes vai sociālā dzimuma ideoloģija), tādējādi pasvītrojot to, ka šāds, viņuprāt, nepareizs vai nepatiess pieņēmums balsta veselu pasaules skatījuma sistēmu, kas nereti izpaužas politikā. Pretēji domājošie vienojušies tā saucamajā “pretdzimtes aliansē”(Anti-Gender Alliance) vai “pretdzimtes kustībā” (Anti-Gender Movement), kas pretojas dzimtes jēdziena ieviešanai starptautisko tiesību diskursā vismaz kopš 1995. gada 4. Pasaules sieviešu konferences Pekinā. Zīmīgi, ka pretdzimtes diskursa veidošanā liela nozīme ir reliģisko kopienu aktoriem, tādēļ īpaši Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu publiskajās diskusijās, kur ekonomiskā un politiskā nestabilitāte joprojām liek meklēt kādu stabilu, tradicionālu (tai skaitā ticībā un paaudzēs piekoptā reliģijā balstītu) pamatu, uz kā balstīties plūstošajā, postmodernajā realitātē, šim diskursam bijusi un ir īpaša vieta un ietekme. Kopumā pētniece Katalina Fabiana min trīs faktorus, kādēļ mūsdienās šis diskurss pasaulē ir jāņem vērā: pirmkārt, tā zināmā mērā divdomīgā mijiedarbība ar globalizāciju, otrkārt, Eiropas Savienības iestāšanās par liberālajām vērtībām un feminisma ideju ietekme, treškārt, aktīvā transnacionālā “tautas pārstāvji – tautai” diplomātija², kas kopumā aicina “atgriezties pie saknēm”, “vērtībām”, “veselā saprāta” un “vienkāršās tautas”, minot tikai dažus atkārtojošos jēdzienus šai atgriešanai – žests, kas kristīgā diskursā audzinātam cilvēkam varētu šķist pat pašsaprotams. Vēl tālāk iet un precīzāk nesenās pagātnes jūtīgo materiālu piesaista, piemēram, vairākās Austrumeiropas valstīs uzstājusies vācu katoļu socioloģe Gabriela Kubi, kas par “dzimtes ideoloģiju” runā kā par “totalitāru ideoloģiju, kas ir daudz bīstamāka nekā fašisms un komunisms”.³

Latvijas mediju diskursa analīze liecina, ka mediju uzmanība pamatā bijusi pievērsta tieši politiķiem (vairāk nekā, piemēram, Lietuvā, kur vairāk izsakās baznīcu pārstāvji) un tieši viņu izteikumi veidoja publisko diskursu. Tomēr līdzās sporādiskai un samērā nekonsekventai negatīvajai reakcijai, kas, piemēram, komentāros pie rakstiem par konvenciju parādās jau no 2011. gada, nozīmīga vienojoša loma bija tam, ka konservatīvo partiju politiķi lieto argumentus, kas balstīti reliģisko organizāciju oficiāli paustajā. Četru lielāko baznīcu vienotā negatīvā oficiālā pozīcija tika atklāti izteikta 2016. gada pavasarī LELB, Romas katoļu baznīcas, Latvijas Pareizticīgo baznīcas un Baptistu baznīcas vadītāju atklātajā vēstulē. Tajā tika atzīta nepieciešamība iestāties pret vardarbību, bet Stambulas konvencija principiāli noraidīta ar argumentu pret “dzimtes ideoloģijas” invāziju un atšķirīgi – nevis dzimumu nevienlīdzībā, kas balstīta tradīcijā, bet tikumības un ģimenes institūta pagrimumā – pamatojot vardarbības iemeslus. Tos pašus iebildumus tajā pašā laikā formulēja arī konservatīvie politiķi, izvirzot iebildumus saistībā ar konvencijas neatbilstību Satversmei.

Sabiedrība bija saņēmusi trauksmes vēsti par slēptajām briesmām, “Trojas zirgu”, pat ja aizdomu pamats netika pilnībā atšifrēts. 2016. gadā Dzintara Rasnača vadītā Tieslietu ministrija pasūtīja juridisku ekspertīzi, kas atzina, ka SK tiešām neatbilst konstitūcijai, – šo ekspertīzi vēlāk aktīvi kritizēja liberālie mediji kā “šokējoši zemas kvalitātes”, un izskanēja arī, ka tajā var uztaustīt paralēles ar Krievijas propagandas apgalvojumiem. Visam uguni piešķiļ tādi publiskās telpas spēlētāji kā, piemēram, Kaspars Dimiters.⁴ Rezultātā, citējot lielāko Latvijas baznīcu vadītājus, delfi.lv publicētais rezumējums “Stambulas konvencija – grūti sagremojama lieta ar ideoloģizētu pildījumu”⁵ ir precīzs apzīmējums tam, kas nostiprinājās mūsu būtībā miermīlīgā un lasīt-slinkā vēlētāja zemapziņā.

Sanācis tā, ka pēdējos pāris gadus kopā ar kolēģiem no Latvijas Universitātes – Aivitu Putniņu, Daci Balodi, Ģirtu Rozneru, Laimu Geikinu – strādāju pie projekta Reliģija un dzimumlīdztiesība: Baltijas un Norvēģijas attīstība (jeb ReliGen), ko finansē Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) un Norvēģijas granti 2014–2021, kur kā svarīgs elements ir tieši mediju satura un diskursa analīze publikācijās septiņos nacionāla mēroga interneta portālos un septiņos uz reliģisku kopienu auditoriju orientētos medijos par Stambulas konvenciju. Pie tam šos datus iespējams salīdzināt ar citu Baltijas valstu rezultātiem (sadarbībā ar Anni Kullu no Tartu Universitātes un Gintari Poci no Vītauta Dižā Universitātes Kauņā) un izvērtēt plašākā kontekstā, ko piedāvā, piemēram, padziļināto interviju materiāls ar dažādu reliģisko piederību sievietēm.

Atklājās, ka visā Baltijā, piemēram, diskusijas par Stambulas konvenciju vienmēr bijušas pietiekami polarizētas un emocionālas, bet arvien vairāk tieši politizētas, pašai vardarbībai pret sievietēm ģimenē būtībā pazūdot no diskusijas. Igaunijā, kur konvencija jau ratificēta, tas nav bijis par šķērsli konservatīvajiem lietot argumentus pret to populistiskā komunikācijā. Politiķi publiskajā diskursā dominē arī Latvijā atšķirībā no Lietuvas, kur vairāk kā avoti izmantoti reliģisko organizāciju pārstāvji. Tieši fokusa nobīde prom no vardarbības pret sievietēm pati par sevi darbojās kā taktisks instruments, kas, vienreiz lietots, tālāk jau pieslēdzas mehāniski. Šo nobīdi var vērot diskursā par Stambulas konvenciju un raksturot ar valodas lietojuma parādībām – leksiku, gramatiku, metaforām, idiomām –, kam ir tālejošas sekas tajā, kā mēs diskusiju rezultātā konceptualizējam un asociējam šo diskusiju objektu, kā un ko atceramies. Šeit lielā mērā ietekmīgi bijuši reliģiska diskursa elementi, runājot par “netikumiem”, uzrunājot “brāļus un māsas” un cīnoties pret konvencijas atbalstītājiem kā “sātanistiem”. Vispirms šāda nobīde notika jau pašā konvencijas apspriešanas sākumā, ciktāl var spriest no interneta komentāriem, – tā ir fokusa paplašināšana no vardarbības ģimenē pret sievieti uz vardarbību vispār (fizisku, seksuālu un emocionālu vardarbību pret vīriešiem, sievietēm, bērniem utt.). Daudzas no šīm vardarbības formām līdz šim ir maz pētītas un sabiedrībā nav bijis diskusijas arī par tām, nešaubos, ka tāda būtu vēlama, tomēr tādējādi pati konvencijas jēga kļuva apstrīdama – kādēļ gan veltīt īpašu uzmanību šai vienai formai, nepievēršoties un necīnoties pret pārējām? Citā aspektā nereti vardarbības tēma vēl plašāk tika izvērsta, iekļaujot potenciālās problēmas ar migrantiem un/vai bēgļiem – citu mūsu publiskā diskursa trauksmes iedarbināšanas tēmu. Tas savukārt ļauj pavisam izpludināt problēmu un pārvirzīt tās domājamo vietu prom no savas kopienas uz citu, svešo kopienu. Tas, ka Stambulas konvencija attiecas uz kaut ko mums svešu – to kādi svešie (Rietumi, Eiropa, liberāļi) grib uztiept, lai risinātu citu svešo (migrantu) problēmas –, ir konvencijas pretiniekiem raksturīga argumentācijas ideja.

Tomēr, iespējams, zīmīgākā fokusa pārbīde saistīta ar svarīgumu, kas diskusijās bija piešķirts morāles normām, vērtībām, tikumiem, kā arī tradicionālajām lomām un ģimenes modeļiem, kas tad tika uzskatīti par vardarbības mazināšanas galveno garantu. Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā diskusijas par konvenciju turpināja senāku diskusiju par morālo un tikumisko audzināšanu un turpinājās savukārt karstās diskusijās par (tradicionālās) ģimenes jēdzienu. Šajā sakarā Stambulas konvencija deva tikai jaunu iespēju piestrādāt pie šī diskursa, padziļināt to arvien vairāk emocionālā un populistiskā veidā, nereti politiskajiem aktoriem ļaujot sevi asociēt ar kādu baznīcu vai reliģisku kopienu. Teksta līmenī šī diskursa raksturīgās iezīmes ir līdzīgas konservatīvo un tradicionālistu diskursam citās valstīs. Bieži lietoti tādi vārdi kā “tradicionāls”, “dabisks”, atvasinājumi ar “pamat-” utt., attiecinot tos uz attieksmēm, praksēm, vērtībām, pienākumiem un normām, ko šis diskurss leģitimizē – padara par “likumu”. Ņemot vērā Baltijas valstu demogrāfisko situāciju, šis “pienākums” kā “likums” ļoti savdabīgi varētu ietvert pat vienlīdzības jēdzienu. Spilgti to formulējis igauņu dzejnieks un Igaunijas Konservatīvās tautas partijas politiķis kivisildniks: “Satraucošā demogrāfiskā problēma ir sieviešu galvenais sociāli relevantais uzdevums, te rodas jautājumi par sieviešu raksturu, lojalitāti, cieņu, atbildības sajūtu, viņu vērtībām un pakļaušanos likumam… Sievietes jātraktē līdzvērtīgi vīriešiem, kas nozīmē, ka tās neizpilda savu konstitucionālo pienākumu dzemdēt, viņām tas būtu jāuzspiež. Te nav nekā nepieredzēta, nežēlīga, neprātīga vai netaisnīga. Tas ir vienkārši neizbēgami.”⁶)

Šāda veida izteikumi ir kategoriski un disonē ar iespējām meklēt dialoga vai kopēju diskursīvu telpu, kur vienoties tādā kā Jirgena Hābermāsa aprakstītajā publiskā sfērā. Šāda veida loģika liecina tieši par vēlmi lauzt esošo un piedāvāt jaunu diskursu publiskajai komunikācijai, mainot arī varas sadalījumu, – tas ir tieši tas pats, kas tika pārmests pašai konvencijai, norādot uz tās nesaprotamo terminoloģiju, nepareizo tulkojumu un līdzīgām valodiskām problēmām. Uzmanības fokuss te jau pilnībā pārnests no vardarbības mazināšanas uz politiku un varas un resursu sadali sabiedrībā. Kā diskursa, kas regulē varas attiecības noteiktās interesēs, elementi būtu jāskata visi argumenti, kas parādās vispirms tieši iebildumos saistībā ar nepieciešamību atgriezties pie ģimenes vērtībām un tikumības. Lai arī ir pilnībā racionāli un sekulāri formulēti – balstoties uz valodiskiem (termina neesamība dzimtes konceptualizācijai) un juridiskiem (galvenokārt par nesavietojamību ar konstitūciju) apsvērumiem – šie argumenti veido režģi “atgriešanās” diskursam, kas – un šeit atliek vienīgi aizdomāties, vai zinām, kur atgriežamies, – arī nozīmē diskursa lauka pārstartēšanu un citādu pasauli ar citādām (varas) attiecībām.

Tomēr ReliGen projektā skaidri izkristalizējas arī cita perspektīva, ko būtu būtiski saredzēt un padziļināti saprast mūsdienu politizēto diskursu kolīzijās. Tā ir sievietes, kas varbūt nedefinē sevi kā vardarbībā cietušu (bet noteiktā diskursā arī nemaz nevar to izdarīt, pat ja cieš), perspektīva. Tādēļ intervētas tika sievietes, kas apzināti pieder kādai no reliģiskajām kopienām (par kādu sevi uzskata arī šo rindu autore). Intervijas atklāj, ka, lai arī baznīcā un publiskajā telpā no baznīcas pārstāvjiem dzirdētais pārsvarā tiek pārņemts nekritiski, jautājumi tomēr rodas – gan par baznīcu publisko tēlu, gan par sievietes vietu sabiedrībā, gan par to, kā galu galā nopietni un ilgtspējīgi vērsties nevis pret vardarbības sekām, bet cēloņiem. Zīmīgi, ka tās intervētās, kam nācies ar vardarbību saskarties (pat ja ne pašām, tad tuvāko cilvēku lokā), nevar skatīties uz konvenciju viennozīmīgi noliedzoši. Šie jautājumi kopienu iekšienē lielākoties nav atbildēti, ir drīzāk noklusēti.

Digitālo mediju attīstības prognozētāji apzīmējumu 3.0 internetam lieto divās atšķirīgās nozīmēs – lai apzīmētu t. s. semantisko tīklu, kur pietiekami skaidra sistēma ļautu automātiski un efektīvi sameklēt jebkuru satura vienību vienotos globālos datos, un lai apzīmētu efektīvi decentralizētu, blokķēžu tehnoloģijās balstītu komunikācijas vidi. Abos nākotnes plānos ir daudz neskaidrību, un par abiem ir daudz pretrunīgu viedokļu, tie balstās atšķirīgās ideoloģijās un izpratnēs. Nākotne ir nezināma arī pēc Stambulas konvencijas ratificēšanas, bet, kā izsenis pasvītrojuši mediju attīstības apoloģēti, viss ir mūsu pašu rokās – cik dziļi, gudri, kompleksi un iejūtīgi veidosim mūsu sabiedrību. Arī (un galvenokārt) pēc ratifikācijas.

1. Pető A. ““Anti-gender” mobilisational discourse of conservative and far right parties as a challenge to progressive politics”. In: Gender as Symbolic Glue: The Position and Role of Conservative and Far Right Parties in the Anti-Gender Mobilisationymbolic in Europe. Ed. by E. Kováts, M. Põim. Brussels: Foundation for European Progressive Studies (FEPS), 2015. Pp. 126–131. Pieejams tiešsaistē: https://nbn-resolving.org/urn:nbn:de:0168-ssoar-71905-1.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Fábián K. “Three central triggers for the emergence of Central and Eastern European anti-gender alliances. New Perspectives”. 2022. 30(3). P. 297.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Citēts pēc: Merdjanova I. “The Orthodox Church, neosecularisation, and the rise of anti-gender politics in Bulgaria. Religions”. 2022. 13(4). P. 359.  (atpakaļ uz rakstu)
4. La.lv. Dimiters gaida Krievijas karaspēku, DP atgādina par vārda brīvību. 13.05.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
5. https://www.delfi.lv/193/politics/49780019/stambulas-konvencija-gruti-sagremojama-lieta-ar-ideologizetu-pildijumu-saka-vanags-un-stankevics  (atpakaļ uz rakstu)
6. (:)kivisildnik. Ahtrad naised vägisi sigima. Õhtuleht. 27.05.2016. (Citēts pēc topošās publikācijas ar nosaukumu Baltic parable: Christian opinions on gendered violence in the context of Istanbul Convention in Baltic countries, kopā ar G. Poci un A. Kullu.  (atpakaļ uz rakstu)