— Kāds pieskaras rokai

Kāds visu laiku pieskaras rokai, taču nav laika pētīt, kas īsti tas ir, jo visa mana uzmanība šobrīd koncentrēta uz gaismas staru, pareizāk sakot, stariem, kuri krīt slīpā, droši vien sešdesmit, varbūt pat četrdesmit piecus grādu leņķī. Stari ir balti, nē, dzelteni, dzeltenīgi biezi kā marlē izspiesta pieneņu sula manā iztēlē. Tie šķeļ telpu uz pusēm, nē, es nevaru būt drošs par tām pusēm, jo stari ir visur, tie ir uzlauzuši plauktu rindas kā zāles stiebri asfaltu, izvijušies starp grāmatu muguriņām, tikuši garām papes šķirkļiem un tagad plucina skatienam paslēptu putekļu murskuli, jo kas gan cits tas varētu būt. No kurienes gan veļas šīs baisās putekļu vērpetes, es domāju, kāds atkal pieskaras delnai, es atkal to ignorēju, nē, cenšos izlikties, ka mani tas nesatrauc. Es nedaudz sasprindzinos un cenšos saskatīt, no kurienes nāk gaisma un visi šie stari, un atskārstu, ka putekļu grīstes, gaisā virmojošo daļiņu nebeidzamā plūsma ceļas no plauktos saliktajām grāmatām, kuras visas, nu varbūt ne gluži visas, bet, iespējams, lielāko daļu, es gribētu būt sarakstījis. Pavisam noteikti gribētu.

Man ir astoņi, desmit, četrpadsmit un vairāk gadu, un es esmu izlasījis tās visas, un man ir četrdesmit, astoņdesmit un simt divdesmit gadu, un es esmu sarakstījis vismaz daļu no tām, un visu to es jūtu sevī un vienlaikus apkārt, it kā es atrastos visos šajos vecumos reizē; grāmatas, grāmatas ar to bezgalīgajiem tekstiem ir manī un man apkārt kā gaiss, kuru es cenšos elpot vai vismaz iztēlojos to darām, visi šie burti un valodas griežas tādā pašā nekontrolējamā virpulī kā tie putekļi no grāmatu plauktiem. Ar katru sekundi to kļūst vairāk, tie kustas ātrāk, un es cenšos attālināt smakšanas sajūtu, kas neizbēgami tuvojas, tās soļi ir jau dzirdami otrpus bibliotēkas sienām.

Piepeši skaidri apzinos, ka neatceros, cik man vairs gadu, vai esmu ko rakstījis. Domās sniedzos pēc grāmatām, lai pārbaudītu to autorus, jo varbūt atcerēšos kaut daļu no sevis. Grāmatu ir tik daudz, un piepeši tās visas ir bez vākiem. Izrādās, ka plauktos ir tikai mīksti, lapaini sējumiņi kā bezpalīdzīgi putnēni bez apmatojuma. Grāmatas bez vākiem, grāmatas bez vākiem, mani pārņem šausmas, jo grāmatas bez vākiem – tas ir karš, bads, okupācija, restes un dēlu nāves, šajā brīdī es esmu vecāmāte, kura sēž gultā, sev apkārt salikusi sadzeltējušu grāmatu klēpi, trauslu un čaganu kā viņa pati, es esmu vecmammas drudžainie pirksti, kuri noplēš grāmatām vākus, jo nekad, dēls, nezini, vai šis autors reiz nebūs aizliegts. Grāmatām nav vajadzīgi vāki, autora vārdus paturi galvā, sirdī, jebkur, tikai ne uz papīra.

Kāds atkal pieskaras rokai, tas ir drīzāk patīkami, tas nav derdzīgi, tas ir gandrīz kā ar tām grāmatām – nepatīkami patīkami, jo ir kaitinoši un satraucoši lasīt aizraujošu tekstu, ik pa brīdim sev atgādinot, ka nezini, kurš rakstījis šīs rindas, ka svarīgs ir tikai kodols, tikai saturs, gluži kā asinis grāmatas ķermenī. Vāks drīzāk ir pidžama, uzrauta vājiniekam mugurā, pirms izstumt to ārā pa slimnīcas durvīm. Svarīgas ir tikai burtu asinis, kas riņķo pa papīra artērijām un vēnām, apgādājot ar skābekli smadzenes un pārējo pasauli.

Vēlreiz sasprindzinos un sniedzos pēc grāmatas, pēc kāda pagalam sadzeltējuša un drūpoša sējuma, un atskārstu, ka joprojām neatminos, cik man gadu, kurš sarakstījis šīs grāmatas bez vākiem, un tad ar pārcilvēciskām šausmām aptveru, ka visi šie biezie, pieneņu dzeltenie stari, kas vēl pirms mirkļa šķēla kluso bibliotēkas telpu neizprotamās plaknēs un leņķos, ļaujot man palikt saudzējošajā ēnā, patiesībā plūst no magnētiskās rezonanses aparāta lampas, kuras gaisma tagad slāni pa slānim kartē manus audus, vismaz tā es to saprotu, tā es iztēlojos, vienlaikus cenšoties attālināt šī tēla ienākšanu apziņā, taču ar katru sekundi tas kļūst aizvien grūtāk paciešams, nē, tas nav paciešami, tas ir neizturami, galvenokārt jau aparāta trokšņa dēļ, no kura es nevaru paslēpties pat savā galvā.

Mana tīklene, aizrīdamās ar gaismas zibšņiem, ķer melnu mušiņu zvaigznājus, sīkus, punktveidīgus fantomus, kas līdzīgi magoņu sēklām izbiruši uz balta galdauta. Es vēlētos kaut tie būtu burti, lai melni burti virknētos grāmatu lapās kā figūras uz bezgalīgu šaha galdiņu rindām, bet visapkārt ir tikai sitienu troksnis, kas nevēsta ne par beigām, ne sākumu, apliecina vien to, ka elle patiesībā ir troksnis, tā noteikti ir troksnis, no kura aizbēgt iespējams, tikai paceļoties gaisā, ļaujoties skaņas plūsmas virzienam, kas aiznes prom no neizturamā trokšņa avota. Augstākais lidojuma punkts varētu būt kļūšana par grāmatu bez vākiem, par grāmatu, kurai nav nepieciešami vāki, šie mazsvarīgie, niecīgie un nenozīmīgie rāmji, kas nav spējīgi mainīt ne asins sastāvu, ne krāsu. Teksts ir sabiezējis kā monolīta masa, un vāki, šie iznesīgie zārku atribūti, vairāk līdzinās mēģinājumam sasildīt akmens plāksni ar zīdpapīra loksnēm un pacelt to gaisā ar pieneņu pūku parašutiem.

Apziņa, ka nav nozīmes nevienam no vākiem, kas gadu gaitā atveras un aizveras pār mums, nav nozīmes autora vārdam, pašam autoram, šim cilvēkam, kurš pierakstījis lejup krītošo vārdu vai gluži otrādi – augšup tvaikojošos burtus, kas, iespējams, ceļas no dzīlēm, kaut kur no zemzemes vai tā fantastiskā trokšņa, kurā mēs rotējam ik mirkli, kas nekad nebeidzas un par kura esamību liecina tikai zinātnieku atklājumi par citām frekvencēm, kas, par laimi, ir mūsu ausij nedzirdamas, taču liek domāt, ka šajā apslēptajā trokšņu kakofonijā ir slepena, pagaidām vēl neatklāta frekvence, no kuras vārdi ir aizplūduši uz papīra, uz visiem tiem miljardiem un triljoniem vairāk vai mazāk jēdzīgi pierakstīto, apdrukāto, apkricelēto lokšņu, un turpinās plūst, kamēr vien troksnis turpinās skanēt. Rakstniekam, visiem šiem rakstniekiem, šo bezgalīgo tekstu autoriem, viņiem visiem ir tikpat liela nozīme kā radioaparātam uz virtuves galda, caur kuru vairāk vai mazāk atzīti trokšņu ģēniji kāpj mūsu istabās.

Cenšoties neminēt, kas ir tas, kā pieskārienu savām delnām un pirkstiem ik pa brīdim sajūtu, domāju par visu pasaulē sarakstīto tekstu autoriem, kā būtu, ja viņi visi, ja mēs visi sastātos rindā un sadotos rokās, mēs taču varētu apskaut zemeslodi, vai ne? Visi šie teksti, kuri neizsīkstoši plūst, – kā es varu būt pārliecināts, ka cits rakstnieks jau nav sarakstījis to pašu, it sevišķi, ja visas grāmatas ir zaudējušas vākus? Apziņa par grāmatas dzīvi pēc tam, kad tai atņemti vāki, satrauc un nodarbina manu prātu, jo sastopot nezināma autora tekstu, kas turpina ceļu cauri laikam, saproti pavisam skaidri – tikai tad, ja teksts spēj turpināt dzīvi bez autora vārda, ir vērts būt par šo irbuli Radītāja rokās, tikai tad ir vērts tapt par radio antenu.

Kāpēc lai kāds iedomātos sevi lielāku par kukaini, nu, piemēram, vienu no tām mušām, kuru pamanu ložņājam pa magnētiskās rezonanses aparātu? Aizveru acis un atskārstu, ka redzu to savā galvā, galvaskausa iekšpusē, kur tā ložņā pa smadzeņu apvalkiem, tekalē pa tīkleni, skribinās gar acu āboliem, es redzu sevi no iekšpuses, kā bezvāku grāmatas redz savu ceļu, kā upes ūdens auž gultnes kontūrkarti aizvien dziļāk un dziļāk zemē, patiesībā tiekdamies uz augšu, taču maldīdamies sevī, tā arī nespējot atrast izeju.

Kaut kas atkal pieskaras rokai, delnām, pirkstgaliem – neizteiksmīgi, kā jau viss, kas ir ārpus mana redzeslauka. Iedomājos, ka tur nokļūt varētu tikai muša, taču viņa turpina tekalēt tepat, iespējams, pat nenojaušot par citām, ar mani nesaistītām teritorijām. Manas atmiņas ir sajukušas ar grāmatu ainām, manā atmiņu dokumentēšanas centrā sākušās brīvdienas, nespēju vairs atminēties sevi un baidos, ka citu cilvēku atmiņas par mums būs tikpat maldīgas kā pazemes upju neceļi uz debesīm. Mūsu atmiņas par sevi labākajā gadījumā paliks grāmatās, kuras vienīgās spēj pārkausēt gan cilvēkus, gan laiku, visu pārējo nolemjot mūžīgai peldēšanai bezatmiņu okeānā. Cerams, ka tajā vismaz nebūs trokšņa, un mums nesāpēs. Negribu raudāt par to, kā vēl nav un kas vēl tikai notiks, ieskaitot zaudējuma neizbēgamību.

Nebaidies, es saku sev, un man tik ļoti gribētos, lai man to būtu pateicis kāds cits, piemēram, tēvs, kad es savos astoņos, desmit, četrpadsmit vai vairāk gados sēžu lētā ēdnīcā, uzvilcis muļķīgu rūtainu cepuri, kas man ir par mazu, un jūtu, kā zem galda raustās kāja, tas laikam ir nervu tiks, gribu tikt prom, taču ārēji cenšos to neizrādīt, bet kāja turpina raustīties. Man ir melni lakoti nagi, un kaklā esmu iekāris zeltītu Eifeļa torni, pirmo reizi dzīvē satiktā tēva acīs redzu tukšumu, viegli slēptu aizkaitinājumu, kuru viņš cenšas ieberzēt savos gaišzilajos džinsos, nemitīgi trīdams delnu virspuses gar biksēm, it kā viņam niezētu rokas. Viņš ir ģērbies šai sezonai nepiemēroti, ir pārāk auksts, lai vilktu mokasīnus, un viņš ir pārāk vecs, lai tīņātu ap kaklu bandanas lakatiņu, arī piespraudītēm nosētā mugursoma ir garām, un man nez kāpēc ir kauns, kauns, tik ļoti kauns, bet viņš nesaka man, lai nebaidos, viņš runā kaut kādus vārdus, kas veļas man garām un pazūd starp pārējiem pilsētas trokšņiem, es neatceros, kā atvados un izeju ārā, nav skaidrs, kāpēc šī atmiņa vēl nav izdzisusi pavisam, jo savu vecumu vairs neatceros.  

Mušu joprojām redzu gan vaļējām, gan aizvērtām acīm, redzu starus, gaismu, taču pārliecība par bibliotēkas plauktiem ir sarukusi, arī magnētiskās rezonanses aparāta klātbūtne apziņā izplēn, atkāpjas laiks, atstājot tikai bezvāku grāmatas, kuras visas, cerams, reiz esmu lasījis.

Kad kārtējo reizi sajūtu pieskārienu delnai, nokoncentrējos no visa spēka, pirms pazust laikā, sasprindzinu un atbrīvoju plaukstas, sasprindzinu un atbrīvoju, un vēlreiz to pašu, un tikai tad beidzot apjaušu, ka tie ir rakstāmmašīnas taustiņi, kas ik pa brīdim vieglītēm atsitas pret pirkstgaliem. Rakstāmmašīnas un manas sirds ritms atkal kļūst sinhrons, bet troksnis pārtop liegā taustiņu klaboņā, mierinošākajā skaņā no visām.