— Cilvēciskās raganas radītājas

Par Dainas Tabūnas romānu Raganas (Ascendum, 2023)

Man nezināmu iemeslu dēļ latviešu kultūrā interese par raganām ir noturīga un nerimstoša. Šobrīd populārākais tēmai veltītais darbs droši vien ir nule Spēlmaņu nakts balvu ieguvusī izrāde Malleus Maleficarum, taču arī literatūrā refleksija par raganām nav nemaz tik reti sastopama (tās latviešu literatūrā ir vīdējušas jau kopš Raiņa laikiem,¹ tā īsti no skatuves nenoiedamas arī padomju okupācijas gados.²

Ja pievēršamies jaunākajai prozai, līdz šim manāmākas ir divas pieejas – viena ar abām kājām gana stingri stāv folkloristikā, interpretējot folkloras materiālu daiļliteratūrā pat diezgan tiešos veidos,³ cita sper soļus fantāzijas pasaulē, raganu kodus ierakstot Rīgas namos un piešķirot tām atsevišķu neparastību iepretim, piemēram, galvenās varones spējai sazināties ar mirušajiem, bet vienlaikus saglabājot mītiskajām raganām piemītošo ļaunību.⁴

Dainas Tabūnas romāns Raganas uz šī fona atšķiras galvenokārt ar daudz lielāku atvērtību interpretācijām, turklāt tas apvieno vairākus skatījumus uz raganas fenomenu, ievērpjot to plašākā kontekstā, kur sastopas gan mūsdienu ezoterika, gan radošas sievietes pašrefleksija un sevis, tostarp savu sakņu, meklējumi, gan arī neuzkrītoša kritika tam raganas tēlam, kādu vēsturiskās hierarhijas dēļ mums līdz šim piedāvājis vīrieša skatiens uz sievieti. Tomēr Tabūna pamanās veikli apiet gan feminisma, gan vēsturiskuma slazdus, priekšplānā nepārprotami liekot cilvēcību. Turklāt romāns Raganas ir labā valodā un viegli, tomēr nezaudējot dziļumu, uzrakstīts vēstījums par to, kas tad īsti ir sieviete un kāda vieta viņai atvēlēta šajā pasaulē.

Galvenā varone Alma “vispār nemaz” nav māņticīga, taču māsīcas pierunāta parakstās uz gaišreģes Mārsilu Mairas vizīti dzīvoklī (kurā pēc šķiršanās, iespējams, spokojas); tāpat, ilgstoši bakstījusies pa interneta dzīlēm, Alma galu galā sāk apmeklēt kādas Priesterienes “mistērijas un ceremonijas” (60. lpp.), kurās notiek daudz kas – sākot ar sapņu pierakstīšanu un beidzot ar vaginālo tvaika vannu. Tomēr Alma nebūt nekļūst par aizrautīgu ezoteriķi vai raganu – gluži otrādi, romāna lappusēs pakāpeniski atklājas sievietes cīņa ar un par sevi, refleksija par pašapziņu un godīgi portretēts ceļš cauri krīzei, kuras pārvarēšana ietver gan skatījuma maiņu uz saviem tuvākajiem, gan iedziļināšanos ģimenes vēsturē, gan arī kāršu likšanu un ceremonijas sieviešu aplī.

Manuprāt, autore ir rūpīgi izpētījusi modernās sinkrētiskā garīguma nianses, kas atspoguļojas ne vien lieliski nostrādātajā Priesterienes tēlā, bet arī sievietēs, kuras kopā ar Almu apmeklē šīs ceremonijas, un Almas pašas dialogos ar māsīcām. Kā lasītājai, kura ar profesionālu ieinteresētību (un, nenoliegšu, no reliģiskās izglītotības viedokļa, arī bažām) cenšas sekot līdzi šo dažādo pseidoreliģisku un garīgu kustību uzplaukumam Latvijā, man Dainas Tabūnas darbs raisa dziļu cieņu. Raganu būšana netiek padarīta par joku, taču to atšķaida kārtīga varones pašironijas deva, tādējādi uzbūvējot precīzu psiholoģisku portretu sievietei, kura par šādām kustībām patiešām varētu ieinteresēties. Taču “sarkanās lampiņas” Tabūna atstāj neieslēgtas un moralizēšanu atstāj lasītājas ziņā, tā vietā neuzkrītoši piedāvājot ezoteriska garīguma ideju vēsturi.

Tas visdrīzāk ir iespējams tāpēc, ka raksturīgākā Almas iezīme, kas Raganas padara tik ļoti atšķirīgas no iepriekšējiem šai tēmai radītajiem romāniem, ir radošums – viņa mēdz skicēt, taču ne vienmēr uz to var saņemties un vēl viņa sapņos redz “stāstus, kas jau ir uzrakstīti” (32. lpp.). Tieši caur šiem stāstiem, kuru darbība risinās senākā vai nesenākā pagātnē, – caur tajos atspoguļotajiem sieviešu tēliem nodaļās Maldugunis, Eksperiments, Seanss un Apakšzemē – romānā ievijas vēsturisks skatījums uz sievieti kā raganu.

Tomēr – kā jau iepriekš norādīju, autore jebkurā raganīgajā tēlā priekšplānā izvirza tā cilvēciskumu, acīm redzami par centrālo uzdevumu uzskatot lasītāju iepazīstināšanu ar tēla biogrāfisko un kognitīvo motivāciju un uzskatāmi atturoties no priekšstatiem, kas izgūti no mācību grāmatām. Lai nu kā būtu ar šajos vēstījumos izmantoto valodu (starp citu, romāna noslēgumā autore veikli un eleganti atvicinās no recenzentiem, kas varētu šiem jautājumiem skrupulozi pievērsties. Bet par to mazliet vēlāk.), manuprāt, būtiski, ka šajos sieviešu raksturos tiek saglabāts līdzsvars starp iracionālo un racionālo un ka aprakstītie sieviešu tipi ievietoti darbības laika vēsturiskajā kontekstā (13., 16.–18. gs., padomju laiks un mītiskais laiks). Tas palīdz veidot gan teksta, gan arī tēlu dziļumu un tādējādi rosina arī lasītāju painteresēties par šajās nodaļās skarto problemātiku. Vēl vairāk – šāda pieeja ļauj pamanīt procesu, kā sabiedrībā ir ieauguši dažādi stereotipi, vienlaikus nenosodot nevienu, kurš uz sarežģītiem jautājumiem meklē vienkāršas atbildes.

Par katru no šīm nodaļām varētu rakstīt atsevišķu recenziju, taču tās nekādā veidā neizlec no grodi austā romāna kopējā auduma, lai arī sākotnēji var samulsināt lasītāju. Iespējams, tieši tāpēc Tabūna ir psiholoģiskās motivācijas un tēlu attīstības meistare (ko, starp citu, var labi nolasīt jau sievietes pieaugšanas stāstos, kas apkopoti grāmatā Pirmā reize). Katras sievietes raksturs, precīzi ievīts savā laikā, vedina lasītāju palūkoties uz to kā mozaīkas gabaliņu, kas tā vai citādi ir radījis pasauli, kurā savas dzīves mezglojumus cenšas atšķetināt Alma. Manuprāt, ir veiksmīga autores izvēle apvienot “ikdienas garīguma” meklējumus ar folkloras raganu motīviem un neitrālu vērojumu par māņticību – tādējādi viņa radījusi lasītājai iespēju palūkoties uz pavisam citu raganas tēlu, nekā ierasts domāt (patriarhālās sabiedrības izstumta sieviete ar neparastām spējām, ļaunvēlīga vecene vai sieviete dieviete, kura skrien ar vilkiem). Pārvarot šos stereotipus, Tabūna galu galā panāk visai pilnīgu un unikālu sievietes portretu – un tieši tāpēc manis pēc šī grāmata tiklab varētu saukties arī Sievietes.

Tas būtu attiecināms ne tikai uz vēsturiskajiem sieviešu tēliem, bet arī romāna (nosacīti) tiešajiem personāžiem – Almu, viņas māsīcām, māti u.tml. Pieņemot, ka romāna intriga ir Almas iekšējā krīze, kuru izraisījusi šķiršanās no drauga Roberta, Raganas var lasīt arī kā sirsnīgu ģimenes romānu, kas ar jaunākajā latviešu literatūrā reti sastopamu siltumu pievērš uzmanību ģimenes milzīgajai vērtībai. Turklāt ģimene var radīt drošības sajūtu, pat ja pašam nekādā ziņā nešķiet ideāla. Šī spēja atkāpties un detaļās pievērst uzmanību “lielajai bildei”, manuprāt, ir unikāla Dainas Tabūnas prozas īpašība.

Un, visbeidzot, atgriežos pie vietas, kur autore eleganti atvicinās no recenzentiem. Atkārtošos, bet jaunākajā latviešu literatūrā visai maz esmu saskārusies ar tekstiem, kuriem vismaz kaut kādā mērā piemistu arī metateksta iezīmes (visdrīzāk pirmais autors, kas nāktu prātā, ir Andris Zeibots), taču Raganās šī nule izlasītā teksta ievietošana plašākā laukā notiek ne vien negaidīti, bet arī ārkārtīgi neuzbāzīgi un līdz ar to – eleganti: divu varoņu dialogā par to, kā literatūra, tostarp šis romāns, var tikt lasīta un līdz ar to – interpretēta.

1. Atgādināšu, ka viņam bija ne tikai vairumam kopš skolas laikiem labi zināmā Uguns un nakts, kur sava vieta atvēlēta raganām un raganošanai, bet arī luga Rīgas ragana, kas tika iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī 1928. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sk., piemēram: Mauliņš J. Ragana. Rīga: Liesma, 1981.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ezerkalns G. Ragana manā skapī. Rīga: Zvaigzne ABC, 2019.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Nemiera L. Rīgas raganas. Rīga: Zvaigzne ABC, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)