— Par dzīvību un filozofiju

 

Par Agneses Irbes grāmatu Principiāla dzīvības aizsardzības ētika (Žaņa Lipkes memoriāls, 2023)

 

Agneses Irbes grāmata Principiāla dzīvības aizsardzības ētika pēc jebkuriem mērogiem ir ambiciozs darbs. Autore vēlas filozofiski pamatot principu, ka “tīša cilvēka nogalināšana ir ļaunums un tāda darbība, kādu nekad nedrīkst veikt un atbalstīt” (56. lpp.), un viņa vēlas parādīt, kādas konsekvences no šī principa izriet. Turklāt viņa to grib izdarīt, piedāvājot pārskatu par lielu daudzumu ētisko teoriju, tai skaitā argumentiem pret viņas pozīciju, nodemonstrēt, kāpēc šie argumenti ir “nesakarīgi”, ilustrēt ētiskās problēmas ar piemēriem, analizēt šos piemērus, kā arī atrisināt dažādus praktiskus jautājumus, kas rodas, attiecinot ētiskos principus uz dzīvi. Autores bezbailība, no vienas puses, atstāj iespaidu. Nav šaubu, ka šis teksts ir nopietni rakstīts, lasītājs var viegli iztēloties mērķtiecību, ar kādu Agnese Irbe ir vākusi, gājusi cauri un domājusi par daudzajiem tekstiem un piemēriem, kurus izmanto savā darbā. No otras puses, šis vērienīgums kalpo kā zināms aizsegs nobrukumiem argumentācijā un domu gaitā. Angļiem ir teiciens – “nelabais slēpjas detaļās” –, bet Agneses Irbes darbā ir savā ziņā otrādi. Ja vienkārši ļaujamies detaļu plūsmai, tā mūs var viegli aizvest tieši tur, kur autore vēlas, un daudzi viņas novērojumi un komentāri, manuprāt, ir trāpīgi, daudz kam tekstā pateiktajā var viegli piekrist. Tomēr, ja mazliet distancējamies un pasekojam tekstam metalīmenī, tad sāk parādīties visādas dīvainas pārslēgšanās terminoloģijā, argumentācijā un tās stratēģijās. Tā sajūta ir kā vērojot cilvēku, kurš aicina uzminēt, zem kura uzpirksteņa atrodas bumbiņa: kad min draugi, bumbiņa ir tieši tur, kur viņi paredzējuši, kad min kāds garāmgājējs – vienmēr izrādās, ka viņš ir kļūdījies.

Agnese Irbe grāmatas priekšvārdā norāda, ka Ievads, “iespējams, ir šīs grāmatas sarežģītākā daļa” (10. lpp.), bet lasītājs “var pārlēkt tam pāri” (turpat) un katru nodaļu lasīt atsevišķi kā patstāvīgu tekstu. Šis, manuprāt, ir īpatnējs apgalvojums, kas varbūt saistīts ar to, ka autore grāmatu rakstījusi “plašam lasītāju lokam” (turpat) un nevēlas viņus pārāk nobiedēt vai apgrūtināt. Pie plašā lasītāju loka vēl savā komentārā atgriezīšos, tomēr gribētu uzsvērt, ka Ievads ir, manuprāt, izšķiroša grāmatas nodaļa, jo tajā autore piedāvā savus argumentus grāmatas pamattēzei, kura vēlākajā darbā tā vai citādi tiek uztverta par pierādītu. Un runa ir ne tikai par teksta argumentācijas vienotību. Uz spēles ir likts daudz vairāk. Piemēram, ja es pierādu, ka princips “nevienu cilvēku nekad nedrīkst tīši nogalināt” ir universāls pienākums, kuru nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt, tad man ir pamats prasīt no visiem cilvēkiem šī pienākuma izpildi un pārmest vai sodīt tos, kuri to nepilda. Turklāt, ja man izdodas pierādīt, ka no šī principa izriet, teiksim, aizliegums izdarīt eitanāziju, tad jebkuru cilvēku, tai skaitā ārstus, saista aizliegums izdarīt eitanāziju. Savukārt, ja man neizdodas pierādīt, ka šis princips saista jebkuru, tad tas kļūst par personiskās pārliecības lietu, un atbilstoši es labākajā gadījumā varu pārmest nekonsekvenci tiem, kuri šim principam tic, bet to nepilda, savukārt par tiem, kuriem šis princips nešķiet nozīmīgs, man ētikas ietvaros īsti nav ko teikt. Kādā ziņā lasītājs šādu pamatojumu drīkst izlaist kā nesvarīgu? Un kas tad notiek pārējās grāmatas nodaļās, ja nav svarīgi noskaidrot, vai šādu principu ir izdevies pamatot? Nevaru atļauties šādu greznību.

Ievadu Agnese Irbe sāk ar vairākiem tēzes formulējumiem. Autore raksta, ka nogalināšana ir ļaunums, cilvēka dzīvība ir neaizskarama, “uzbrukums cilvēka dzīvībai ir morāls pārkāpums visos gadījumos”, “šādu pārkāpumu nekad nedrīkst veikt” (13. lpp.). Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tie ir līdzvērtīgi apgalvojumi, bet tā gluži nav, un tiem ir dažāds spēks. Teiksim, mēs varētu teikt, ka melošana vienmēr ir morāls pārkāpums, bet tas vēl nenozīmē, ka nekad nedrīkst melot. Mēs varam iztēloties situāciju, kad mēs darām kaut ko amorālu, lai izvairītos no kāda būtiskāka morāla pārkāpuma vai lai labotu kādu lielāku netaisnību. Proti, Agneses Irbes mērķiem nepietiek ar to, ka mēs nogalināšanu atzītu par morālu pārkāpumu, svarīgi ir pierādīt, ka tas ir pārkāpums, kurš “pārtrumpo” jebkuru citu morālu apsvērumu, turklāt šim svaram ir jānāk tikai no prāta likumiem, ne reliģijas.

Autorei neizdodas šādu principu pierādīt. Autore sāk ar vairāku jēdzienu skaidrojumu, bet izšķirošais moments argumentācijā ir vieta tekstā, kad viņa vēlas pamatot cilvēka dzīvības pašvērtību. Viņa raksta: “Pastāv nošķīrums starp lietām, kas ir vērtīgas kaut kā cita labad, un lietām, kas ir vērtīgas pašas par sevi. Pēdējām piemīt pašvērtība tādā nozīmē, ka tās ir nereducējami vērtīgas, tas ir, labas. Tās ir vērtīgas un labas arī tad, ja tās nevar izmantot instrumentāli, lai iegūtu kaut ko citu. Tās ir vērtīgas un labas neatkarīgi no tā, ko konkrētais cilvēks vai kopiena dotajā brīdī vēlas, bauda, pieprasa vai nosoda.” (36. lpp.)

Problēma ir tā, ka autore šeit sapludina divas tēzes. Viena ir tā, ka pastāv kaut kas, kas ir vērtīgs pats par sevi un nav reducējams uz kaut ko noderīgu. Patiešām naudai nav pašvērtības, jo ar tās palīdzību mēs gribam sasniegt kaut ko citu – ne tikai kaut ko nopirkt, bet varbūt iegūt statusu vai iegūt stabilitātes izjūtu. Bet laime ir vērtīga pati par sevi, tas nav līdzeklis, lai sasniegtu kaut ko citu. Agnese Irbe šeit atsaucas uz Bernarda Viljamsa argumentu, ka, ja mēs atsakāmies no pašvērtības, tad nonākam pie bezgalīgā regresa un zināmā mērā pie kaut kā “nesakarīga”, kā autorei patīk teikt. Lai būtu. Bet no teiktā neizriet, ka tas, kas ir pašvērtīgs, ir objektīvi pašvērtīgs un neatkarīgs no tā, ko cilvēks vai kopiena uzskata par vērtīgu. Piemēram, laime ir kaut kas pašvērtīgs, bet tā mums lielākoties saistās ar to, ko mēs uzskatām par laimi un kas padara mūs laimīgus izjūtas nozīmē. Jā, protams, Aristotelis laimi un citas vērtības par sevi uzskatītu par objektīvām, bet viņš šo izpratni balsta metafizikā, ko diez vai mēs varētu pieņemt bez komentāra un diez vai pati autore atbalstītu pilnībā. Un, pat ja atbalstītu, tad viņai nāktos veikt tādu sīku uzdevumu kā pamatot, ka Aristoteļa pasaules skatījums ir patiess. Diemžēl autore šādu pamatojumu nedod, tāpat kā nedod pamatojumu tam, ka ir objektīva pašvērtība un cilvēka dzīvība ir vismaz viena no tādām, viņai laikam šķiet, ka pietiek ar Viljamsa argumentu, bet nepietiek, jo tas ir par daudz pieticīgāku tēzi nekā tā, kuru autore aizstāv. Agnese Irbe tālāk skaidro, kāpēc cilvēka dzīvība ir labāka pretendente uz objektīvās un “absolūtās” pašvērtības statusu nekā citas vērtības, un var jau būt – varbūt vienradzis ir labākais dzīvnieks, uz kura jāt, bet jautājums ir, vai vienradži eksistē, un pamatojumu absolūtās pašvērtības eksistencei es diemžēl tekstā neatrodu, tā ir vienkārši postulēta.

Tā ka – jā, es esmu ar mieru piekrist, ka ir kaut kas pašvērtīgs, bet pašvērtīgais katram cilvēkam varētu būt kaut kas cits, piemēram, tas, kas tieši šo cilvēku padara laimīgu. Jā, dzīvība ir vērtība un tās tīša iznīcināšana ir slikta, bet tas nenozīmē, ka pastāv kāds pienākums cilvēka dzīvību visos apstākļos uzskatīt par galveno vērtību, proti, ir apstākļi, kad mēs cilvēka dzīvību esam spiesti ziedot. Un pagaidām nevienam, arī Agnesei Irbei, nav izdevies pierādīt, ka cilvēka dzīvības iznīcināšana visos gadījumos ir nepieļaujama. Tas nenozīmē, ka pret cilvēka dzīvību jāizturas pavirši, jo patiešām, kā jau autore norāda, situācijas, kad šādas izvēles ir jāizdara, lielākai daļai cilvēku ir ļoti smagas. Bet no tā neizriet, ka cilvēka dzīvības vērtība ir “trumpis”, kas pārtrumpo visas citas vērtības.

Atbilstoši viss pārējais, kas grāmatā tālāk seko, labākajā gadījumā var būt jautājums par konsekvenci, proti, JA jūs pieņemat, ka dzīvība ir šāda pašvērtība, un JA jūs pieņemat, ka cilvēka dzīvības tīša atņemšana nav pieļaujama, TAD kā jums ir jādzīvo, lai nenonāktu ar šo principu pretrunā. Un patiešām – šeit Agneses Irbe prasme pamanīt pretrunas un neskaidrības cilvēku pārliecībās gana labi izpaužas. Es teiktu, ka grāmata būtu ieguvusi, ja tās mērķis būtu bijis izvēlēts pieticīgāks un autore būtu centusies parādīt, kas izriet no pamatprincipa, kuru viņa aizstāv, un kādā veidā eitanāzijas jautājums ir saistīts ar jautājumu par, piemēram, pacifismu. Bet ar to acīmredzami autorei ir par maz. Viņa vēlas lasītāju pārliecināt par noteikta pasaules skatījuma patiesumu un cer, ka filozofija šo pasaules skatījumu leģitimēs, bet, manuprāt, šis mērķis vēl nav sasniegts. Piemēram, autore daudz pūļu velta, lai apšaubītu bioloģiska cilvēka un personas nošķīruma pamatotību, un labi, lai tā būtu, apaugļota zigota ir cilvēka, nevis kāmja zigota, bet šai diskusijai ir nozīme tikai tad, ja pieņemam, ka nav nekādu situāciju, kurās cilvēku drīkst tīši nogalināt, bet, ja atzīstam, ka tomēr ir kaut kādas situācijas, piemēram, kad šim cilvēkam nav spējas just sāpes, tad mums ir arī cits konteksts jautājumam par atšķirību starp cilvēku, kurš ir tikai potenciāli persona, un cilvēku, kurš ir persona, un svarīga ir šī atšķirība, nevis sholastiskais jautājums par kaut kādu robežu novilkšanas drošu pamatojamību. Vārdu sakot, jautājumam par cilvēka pašvērtības stingrā nozīmē pamatojamību ir nozīme.

Te vēl viena piebilde. Autore daudzkārt uzsver, ka viņas argumentācija ir sekulāra. Var nojaust, kāpēc. Proti, sekulāriem argumentiem vajadzētu pārliecināt jebkuru racionālu cilvēku un atbilstoši radīt pienākumu jebkuram cilvēkam neatkarīgi no tā, kādas ir viņa reliģiskās atklāsmes, kuras, kā to var viegli pamanīt, nav universālas, proti, cilvēki pieder pie dažādām reliģijām, tāpēc pamatojums vienas reliģijas ietvaros nav obligāti saistošs citas reliģijas pārstāvim. Tomēr autore nepietiekami novērtē to, ka viņa grib aizstāvēt nevis jebkuru sekulāru ētiku, bet ļoti stingru deontoloģisku jeb pienākumā balstītu ētiku. Viņa īpaši kritizē utilitārisma ētiku jeb rīcības konsekvencēs balstītu novērtējumu. Tātad, pēc autores domām, pastāv pienākumi, kuri ir jāpilda pat tad, kad tie mums varētu būt neizdevīgi netriviālā nozīmē. Piemēram, pienākums nenogalināt ir saistošs arī kara apstākļos vai situācijā, kad cilvēks mirst mokpilnā nāvē. Autore kara laikā iesaka nevis pretinieka nogalināšanu, bet pretošanos, kas ietver “fizisku pretinieka atvairīšanu, savaldīšanu vai pat ievainošanu, ja citādi nav iespējams” (298. lpp.). Un, jā, tas izriet no dzīvības pašvērtības, bet kāpēc man nolikt pienākumu nenogalināt augstāk par kaut ko citu? Kāpēc man vienkārši neignorēt pienākumu? Kāpēc man šādās smagās situācijās jārīkojas atbilstoši saviem vai universālas morāles principiem? Galu galā – es to vienkārši varu! Un šajā mirklī rodas nepieciešamība pēc reliģijas. Tāpēc īpatnēji, ka autore apgalvo, ka “principiāla dzīvības aizsardzības teorija neparedz ne ticību dievišķajai atklāsmei, ne transcendentālu realitāti, ne nemirstīgu dvēseli” (54. lpp.), un kā paraugu min Imanuelu Kantu. Īpatnēji tas ir tāpēc, ka Kants kā reiz saka, ka viņa pienākuma ētikai VAJAG ticību Dievam un mūžīgai dvēselei (sk., piemēram, Praktiskā prāta kritikas sadaļu Dvēseles nemirstība kā tīrā praktiskā prāta postulāts). Un kā gan citādi? Vēlreiz – kāpēc kādam ziedot nezin ko morāles vārdā? Kāpēc dot priekšroku pareizai rīcībai, nevis laimei? Vismaz Kantam pārliecība bija, ka bez pieņēmuma par Dieva un mūžīgas dvēseles esamību atbildes uz šo jautājumu nav.

Visbeidzot – par Agneses Irbes grāmatas stilu. Kā jau teicu, teksts daudzējādā ziņā ir iespaidīgs, tajā redzams autores zināšanu plašums, tas ir intensīvs, viņas komentāri ir asredzīgi un asprātīgi. Tomēr pret filozofiju autore izturas pavirši. Var tikai pabrīnīties, cik, viņasprāt, viegli var tikt galā ar daudzu sarežģītu filozofu tēzēm un argumentiem. Varbūt šis stils izriet no tā, ka autore filozofiju uztver kā līdzekli, nevis mērķi, kas būtu pieņemami. Tomēr man ir aizdomas par kaut ko sliktāku. Un man jāatgriežas pie sīkās detaļas – domas par to, ka Ievadu lasītājs drīkst izlaist. Kas ir šīs grāmatas mērķauditorija? Kas ir tas “plašais lasītāju loks” (10. lpp.) – vai tie, kurus interesē autores tēzes pamatojums, vai tie, kurus interesē tikai secinājumu leģitimācija, piemēram, ka aborti un eitanāzija nav pieļaujami? Un man ir aizdomas, ka otrie, proti, tie, kuri paši nekad nelasīs tās grāmatas, kuras ir lasījusi Agnese Irbe, un kuri jutīsies mierīgi, jo Agnese Irbe viņiem jau ir pateikusi, ka tur, tajās gudrajās grāmatās, nekā nav, tur viss, kas varētu radīt problēmas, ir “nesakarīgi” un visāda spriedelēšana un sarežģītu vārdu lietošana ir tikai vāvuļošana, jo galu galā viss ir vienkārši. Jūs teiksit, ka šis stils rodas no tā, ka autore neuzrunā tikai akadēmiķus, bet visus, kurus šis jautājums interesē. Bet, re, ir atšķirība, vai autors skaidro lasītājam citu cilvēku domu un, lai to izdarītu, vienkāršo, vai arī autors aizstāv kādu tēzi, bet aizstāvību veido kā pretargumentu vienkāršotām citu autoru domām. Tā ka es teiktu, ka Agnese Irbe ir krustcelēs starp pārliecībām un filozofiju. Gan jau nākamās grāmatas parādīs, ko viņa būs izvēlējusies. Es saku: Agnese, ļaujies kārdinājumam! Pievienojies filozofiem!