— Brīvzemnieka ceļojums

Fragments

Izkāpis no eizenbāņa Pēterburgas stacijā, pirmo reizi tā gruntīgi apķēros par savu bezcerīgo stāvokli. Ar vienu aci vēl atvadījos no vagona – piesējos tam kā visupēdējam valdziņam, kas mani saistīja ar pagājušo pasauli, – un manīju, kā gar vilcēja sarkanmelnajiem skrituļiem uz manu pusi līpinās tvaika mutuļi. Mašiņš vēlreiz grūši noelsās: “Viens? Kā gan tu, nerrs, ķepurosies viens pats?” Ar otru aci tikmēr jau raudzīju aptvert namu, ielu un cilvēku gabanas. Man te nebija nevienas pašas pazīstamas dvēseles, un, pirms stājos savā nākamajā darbavietā – Maskavas mērniecības kancelejā –, ar steigu vajadzēja tikt pie kādas nebūt pajumtes. Vēlreiz izzvejoju monētas no ķešas – skaitīt varēju turp un atpakaļ, cik lien, bet desmit pimberi¹ bija un palika negrozāms lielums. Un, lai cik liels bija mans gribasspēks un ticība, pārvērst mazos kapiķus kauč par vienu pašu rubli nebija manos spēkos. Vēl saka – ar ticību i kalnus varot gāzt!

– Ar ticību, jā… ja tik’ to stutē zelta dālderi, – norūcu un ar šķībo zābaka papēdi uzsitu pa peronklonu, lai taču mazliet iešvunkātos pirmajai dienai Maskavā. Pēc brauciena jutos makten apdullis, kā no rīta snaudiena izrauts trešās dienas kāzinieks. Noliecos pēc sava vienīgā kolēgas – garā mērniecības štrumenta, ko biju saņēmis kā prīzi no Gorku zemkopības skolas par teicamu gala eksāmenu.

– Nu, slienies tik augšup un kalnup eji, – es sevi iedrošinu un kārtu raupjākā balsī, ormani atdarinot, pats sev atbildu: – Uz kuru pusi prikāžiķe?

Tad paceļu savu mērniekrīku, atliecu muguru un acumirklī palieku bez valodas un spējas kustēt – manā priekšā, pavisam cieši  klāt, stāv jauneklis gaišiem, sprogainiem matiem, bez cepures, kādus trīs, četrus gadus vecāks par mani. Viņš skatās cieši, itin kā gribētu izraut no sirds noslēpumu, par kuru man pašam nav ne jausmas, kuru es apjēgšu tikai pēc gadiem, taču tas jau tagad ir manī, iesējies.

– Dmitrijs Vladimirovičs Karakozovs.² Jūsu rīcībā.

Jauneklis ne mirkli nenolaiž savu drūmo skatu, viegli paklanās, taču roku nesniedz. Laikam izskatos iztrūcies, jo viņš izspiež ko smaidam līdzīgu. Tā smaida nedziedināmi slimais, kurš zina visu par savu drīzo galu, taču vēl cenšas uzmundrināt savējos, arī pats sevi. Tomēr viss, ko viņš spēj, ieraugot tuviniekus, ir šāds bezpalīdzīgs smaids, kuru pavada tukšs, sāpēs un mirušās cerībās noslāpis acu skats.

– Vai zināt, pērn es mēģināju nošaut mūsu Aleksandru… carēviču, – jauneklis turpina, itin kā gribēdams mani pārsteigt ar savu pēkšņo atklātību. – Pēterburgā, pie Vasaras dārza vārtiem. Varat iztēloties to vietu? Taču kļūdījos… roka nodrebēja, acīmredzot kāds raidīja sliktas influences… kāds no savējiem, protams. Pēc tam stāstīja, ka kaut kāds cepurnieks Komisarovs esot manu roku pasitis uz augšu… nezinu, nekādu sitienu nejutu. Neticu. Tiku notverts un pakārts, tas gan tiesa. Tieši pirms gada, septembrī. Esat lasījis? Nu? Pirmais atentāts pret imperatoru… izmeklēšana, grāfs Mihails Muravjovs? Nekā? Cik muļķīgi. Cik muļķīgs cilvēks jūs esat, jūs… – Viņš sāk runāt aizvien ātrāk, līdz aprauj sevi pusvārdā, šķiet, valdīdamies, lai nepateiktu kādu rupjību.

– Un arī kaut kāds pagalam nodilis, – jauneklis kļūst uzstājīgāks un izaicinošāks. – Jūs izskatāties pēc badināta, nomocīta kranča, kurš norāvies no ķēdes un nupat nejauši nonācis pilsētā. Tā ir? Vai ēdis esat?

– Ēdis? – es pārvaicāju. Nejēdzīgi un bērnišķīgi! Mīņājos kā tāds iztrūcies ganupuika, nevis jau 21 gadu vecs, krietni mācīts vīrs ar stingri norunātu kroņa vietu Maskavas mērniecības kantorī un 12 rubļiem algas. Jāsaka, ka ēdis nebiju, taču šī impozantā jaunekļa parādīšanās, arī Rīgas fūrmaņiem raksturīgais uzbrūkošais tonis un jo īpaši viņa biezie, gaiši dzeltenie, teju baltie mati, no kuriem nevarēju atraut ne aci, mani galīgi izsita no jēgas.

– Lai debesu tēvs tev žēlīgs. Esi taču lielpilsētā! Visu veikalu, politiku un interešu krustcelēs. Šitādu neaptēstu… tevi te samīs un sašķaidīs kā vabali uz lielceļa, un pat nepamanīs. – Dmitrijs izslejas krietnu sprīdi garāks par mani, izlaiž pamatīgo plaukstu cauri matiem un, pacēlis delnu augšup, itin kā sniegtu man kādu velti, turpina savu tirādi. – Maskava necieš muļļas un neaptēstus vientiešus. Tādus pilsēta aprij. Vai tev ir kāda jēga par to, kur… – Viņš atmet ar roku un, uz kurpju pirkstgaliem pacēlies, uzkliedz: – Naktsmājas ir?

Tā kā naktsmāju man nebija un ar katru brīdi vairāk jutu, ka vēl pēc mirkļa šis cilvēks klups man krāgā, nedomādams atskatījos, it kā glābiņu meklēdams. Tad man iešāvās prātā, ka Dmitrijs šādu rīcību ir iepriekš paredzējis, – tūliņ un skaļi viņš konstatēs, ka meklēju pēc palīdzības vietā, kur to nekad nesagaidīšu. Tomēr neko tādu viņš neteica. Biju pamanījis dažus ubagus, kas kluknēja uz perona malas, kādu veci uniformā ar sirmām ūsām un divus, trīs bērnus, kas slēpās aiz viņa muguras, un, kad grasījos uzbāzīgo jaunekli pastumt malā, lai beidzot izkļūtu no stacijas, Dmitrijs bija izgaisis. Rūpīgi aplūkoju aizejošos pasažierus, taču baltais matu ērkulis nebija manāms. Un šajā mirklī, iespējams, dēļ Dmitrija piesauktajām naktsmājām, man pēkšņi atausa atmiņā, ka visu ceļu taču biju gatavojies apmeklēt savu vienīgo cerību šajā nemīlīgajā pilsētā – apsviedīgo latvieti Krišjāni Valdemāru, kurš bija palīdzējis tik daudziem mūsējiem.

Par Valdemāru – viņš tolaik studentu vidū bija labi pazīstams gan dēļ saviem latviešu vakariem Tērbatā, gan lasīšanas biedrībām un sekmīgu darbošanos augstos Krievijas valsts amatos – es zināju tikai to, ka viņš apgrozoties Moskovskije Vedomosti redakcijā. To saukāja arī par Katkova³ avīzi, tāpēc, kad uz šaurās dēļu laipas pie stacijas ieejas biju spiests spraukties garām kādam resnam krievam, kopā ar galantu atvainošanos pavaicāju arī pēc Vedomosti redakcijas adreses.

– Katkovs? Vedomosti? – es atkārtoju vairākkārt, bet šis kā tāda milzu karpa tikai bolīja divas milzīgas acis, tad atieza varenu zobu rindu un lēni norūca: – Bradā te… kā pāķis… pa pupām.

Kad biju nonācis uz tumšās ieliņas stūra, resnais uzsvilpa. Atskatījos, šis bija pacēlis gaisā divus pamatīgi tuklus pirkstus – krējumlaižu un garo Ansi – un klusā balsī, īpaši izgaršodams sēcošu “s”, taču apbrīnojami skaidri sacīja: – Sstrassnoja bulvāriss.

Kopš pirmā mirkļa mans Maskavas brauciens sastapa kaut kādus it kā sīkus, bet tajā pašā laikā nejaukus apgrūtinājumus, kas vienubrīd lika pat domāt, vai šis solis maz bijis pareizs. Mērniecība bija stabils pamats, uz kura nu grasījos nostāties, taču cik piemērots ir šis pamats manai pasaulei un gribēšanai? Šaubas brieda un auga. Pie vainas bija nemājīgā Maskava, kura tajos laikos dzīvoja pati ar savu skatu uz īpašo, izredzēto slāvu pasauli un ceļu. Atšķirībā no rietumnieciskās Pēterburgas maskavieši bija padevušies ticībai par “trešās Romas” atnākšanu Krievijas impērijā un Svēto Krievzemi kā visu slāvu tautu vienotāju un īpaša ceļa gājēju iepretim ateismā kritušajiem Rietumiem. Tas pats Katkovs. Lai arī nebija no tiem, kuri sapņo par nemitīgu impērijas paplašināšanu, viņa ieskatā Krievzemei ģeldot tikai un vienīgi stinga cara roka, bez jelkādiem parlamenta vai citu varas palātu atvasinājumiem. Pārliecināts monarhists un aizdomīgs pret visāda veida brīvībām un reformām, ko centās iedibināt ķeizars Aleksandrs. Pēterburga Katkovam rādījās kā izglītotu sliņķu perēklis, kurā auga un vairojās Krievijai kaitīgas idejas, un traucēja piepildīt īpašo slāvu misiju. Tomēr Katkovam un citiem apmātajiem slāvu pasaules sludinātājiem piemita viena mums, latviešiem makten patīkama ievirze – viņi bija nelokāmi vācu muižkungu pretinieki.

Kamēr lavierēju cauri pajūgu rindām, kas važoņu uzbrēcienu pavadībā haotiski šaudījās krustu šķērsu, laukuma otrā pusē uzzibēja man jau pazīstamā sprogaino matu kodaļa. Man šķita, ka tas ir mans Dima, – nevienu citu galvu bez cepures pagaidām vēl nebiju manījis. Pamāju viņam kā senam paziņam, jo svešās vietās pat biļešu pārdevējs, ar kuru esam pārmijuši vien pāris vārdu, vēlāk, nejauši sastapts krogā, mums rādās kā sens draugs, ar kuru gribas parunāt par visādiem ikdienas sīkumiem, politiku un nupat izlasītu stāstu. Jaunais cilvēks raudzījās manī, šķiet, pat uzsmaidīja un pamāja pretī, taču tad kāds važonis nejēdzīgi biezā mētelī aizšķērsoja man ceļu un neganti lādēdamies ņēmās no visa spēka sloksnēt nabaga zirdziņu, kuru bija iztrūcinājis laukumu šķērsojošs melns kaķis.

– Nu, kaunējies būtu, – es uzsaucu melnajam velnam, kurš uz mirkli sastinga, pašķielēja uz manu pusi un, latviešu mēli acīmredzot nesaprazdams, turpināja skrējienu starp ratu riteņiem, smagiem pakaviem un spīdīgiem zābakiem. Nu man laikam būtu bijis jāsper deviņi soļi atpakaļ, lai tiktu vaļā no nelaimes, bet gājēju te netrūka, gan melnā zīme tiks kādam citam. – Bizo vien, pienēdi, tev vismaz skaidrs skrējiena mērķis.

***

– Vai no tālienes? Sulainis?⁴ – viņš tincināja un laipni uzsmaidīja. Sastopot slaveno Valdemāru, acumirklī biju pagalam apjucis un pat aizmirsu stādīties priekšā. Man ienāca prātā, ka šodien jau otro reizi esmu zaudējis valodu: pirmajā reizē izsmējīgi parupjā Dmitrija priekšā, tagad – ūsainā Valdemāra laipnības apstulbināts. Kad biju juceklīgi paskaidrojis, kas esmu un ko šeit meklēju, viņš tikai viegli pamāja kā labsirdīgs lauku ārsts, kuram allaž viss ir skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, tiklīdz pacients ienācis istabā. Valdemārs runāja vienā laidā, un man bija pagrūti izspriņģot līdzi viņa domu pārlēcieniem. Viņš stāstīja par krievu-vācu-latviešu vārdnīcu, kuru sastādīt bija uzticēts Baronu Krišam, bet šis ticis pie gruntīgas mājskolotāja vietas Voroņežas guberņā un nu vārdnīca palikusi bez vilcēja. Vispār – Valdemāram bija tāda skunste, ka tiklīdz viņa priekšā nonāca kāds jauns un cik necik izglītots cilvēks, viņš vienā rāvienā to iesaistīja savās iecerēs un darbos.

– Jūs latviski protat? – viņš pavaicāja, jo līdz šim, kā jau ierasts izglītotu latviešu vidū, mēs runājām vāciski. Atbildes vietā pārgāju uz latviešu valodu. Raženais Valdemārs pēkšņi kā federe spruka kājās un nolika uz galda baltu lapu.

– Pamēģināsim! – viņš iesaucās, pagrieza man muguru un klusākā balsī zem deguna novilka: – Zloi.

Es rūpīgi pierakstīju latvisko “pikts” un vācisko “böse”, viņš uzmeta lapai skatu un iesaucās: – Jūs to sastādīsiet!

Un kopš šī mirkļa, lai arī to vēl neaptvēru, biju uz palikšanu ienācis Valdemāram tuvāko cilvēku pulkā, un vārdnīcas sastādīšana kļuva par manu pirmo lielāko darbu. Vēlāk, kad vārdnīca jau tika posta ceļā uz spiestuvi, man ienāca prātā – nez, kāpēc viņš lika notulkot tieši “zloi”? Laikam jau dēļ Valdemāra nejaukās pieredzes ar latviešu koloniju ieriktēšanu, kas ar troksni izgāzās un iedzina viņu postā.

– Vai zināt, Bodlērs esot nomiris… – skaļi sarunādamies, istabā pēkšņi iebrāzās nepazīstami ļaudis. Kāds kungs cilindrā, no tiem tipāžiem, kuri nemitīgi smejas katra teikuma galā, tad tumšmate zaļā kleitā ar nelielu, bet grezni iesietu brošūru rokās, un vēl viens – maza auguma vecāks vīrs ar sniegbaltu bārdu un pamatīgu kupri uz salīkušās muguras.

– Pirmā dzirdēšana, nav bijis tas gods zināt, – daiļavai atbildēja bārdainis un, uzmetis man paviršu skatu, paķēra Valdemāru aiz rokas un aizvilka sāņus. Cik spēju saklausīt, vecītis buldurēja kaut ko par etnogrāfiskiem pētījumiem, ekspedīcijām un antropoloģijas biedrībām. Tikmēr staltā jaunkundze, ar vienu aci uz manu pusi šķielēdama, gribēja pārliecināt kungu cilindrā par kādas Darjas Dmitrejvnas Pestovas nepiemērotību augstdzimušai ģimenei, kurā tā ar viltu atļāvusies iespraukties laulību ceļā.

– Tagad viņa visiem par sevi liek teikt – Pestova, bijušā guberņas prokurora sieva, lai gan patiesībā…

– Vai tie būtu Novgorodas Pestovi? Šis taču viņu taisni aiz ausīm no ubadzības izrāva! – Cilindra vīrs iesmējās kaitinošā, nejaukā falsetā. – Aiz ausīm! Un arī franciski viņa nerunā, šī apbrīnojamā Pestova.

– Jā, vai zināt teicienu: pat gailis graudam ar viltību tuvojas – apkārt skatās, dažkārt atkāpjas, un tikai tad…

– Neesmu tādu gaili savā mūžā redzējis… kurš atkāptos un tikai tad… – vīrietis smējās. Šķiet, šos abus vienoja kaut kāda man nesaprotama humora dzirksts. Jutos pagalam neomulīgi, taču iet prom nebija iespējams. Pamanīju, ka Valdemārs vairākkārt pamāj un, ar vienu ausi klausoties kuprītī, uzmanīgi vēro mani. Kā par nelaimi, cilindrs tai mirklī pagriezās pret mani, paklanījās un sniedza roku.

– Ogists Komarovskis. Zinu, mans vārds izklausās neierasti, bet šai dīvainībai ir savs skaidrojums. Jā, un titulus nevajag, vienkārši Komarovskis un cauri. – Šis bija no tiem tipiem, kuri izskatās labvēlīgi, iejūtīgi un sirsnīgi, bet patiesībā ciest nevar nevienu pašu, izņemot sevi pašu.

– Treilands. Fricis. Valodnieks un dzejnieks… un mērnieks. – Šajā mirklī, iepazīstoties ar negausīgi runīgo smējēju cilindrā, bez kādas apdomas biju izspēris laukā par sevi to, ko visvairāk taču esmu vēlējies, – savā darbā būt kopā ar valodu, manu latviešu valodu.

– Rakstnieks un mērnieks? Apbrīnojama kombinācija, gandrīz vai neiespējama! Man jums ir kāds stāsts, kas varētu noderēt… sacerēšanai. – Komarovskis pagriezās pret krāšņo dāmu un turpināja buldurēt. Izskatījās, ka viņš par varītēm cenšas jaunkundzei iepatikties, vienlaikus gan negribot to izrādīt, taču visa šī uzspēlētā smiešanās viņu nodeva. Jaunkundze gan… šķita, ka viņai vienkārši ir jautri un viss.

– Es gan šo stāstu biju solījis pašam… Fjodoram Mihailovičam, bet viņš tagad laikam Vācijā vai Šveicē… pat nezinu, nejautājiet. – Tips jau atkal iesmējās un saņēma kopā savas kustīgās rokas, šķiet, tas bija vienīgais veids, lai kaut brīdi noturētu sevi mierā.

– Jā, mana visdziļākā atvainošanās. Anna Mihailovna Skuratova. – Viņš paklanījās un norādīja uz jaunkundzi. Man nebija ne jausmas, kā jārīkojas, un laikam jau mana paklanīšanās nebija pareizā atbilde uz iepazīstināšanu, jo abi nu jau knapi valdīja smieklus.

– Noziegumu un sodu esat lasījis? – kungs cilindrā tā iekliedzās, ka es salēcos. – Padevīgi lūdzu… mūsu pašu avīzē, turpinājumos. Bet par stāstu. Tātad – ir kāds ministrijas ierēdnis, nesaukšu šeit viņa vārdu, lai nekompromitētu, it kā no iekšējo valsts lietu ministrijas, – viņš vēlreiz iesmējās. – Padomnieks tātad. Jā, un, kas zīmīgi, ar reti niknu zirgu pārvietojas, svešiem tas dažkārt pat iekož. No pakaļpuses klusi piezogas un ielaiž zobus plecā vai mugurā. Cilvēks noturīgs, stabils, bet, kā saka… ar nosliecēm. Romances rakstot un dzejas. Tādas, kas nav domātas svešām ausīm! – Pēdējos vārdus viņš pateica pusčukstus un piemiedza ar aci vispirms savai apburošajai pavadonei, tad arī man.

Šķiet, mana sejas izteiksme nodeva to, ka, lai arī klausījos uzmanīgi, tomēr nespēju uztvert Komarovska stāsta jēgu un būtību. Viņā bija kaut kas no stāstnieka, kurš lipina kopā visu, kas pagadās pa rokai, un dažkārt no šādas putras rodas kas patiešām oriģināls, bet dažkārt – nekas vairāk kā barankas viducis.

– Izrādās, ar muzikālām nosliecēm ir arī mūsu mīļais nabaga Gotlībs no Ķīles, – Anna zaļajā kleitā pārtrauca Komarovska muldēšanu. – Vai atceraties viņa deklamācijas? Ak, Krievija ir atpalikusi no visas Eiropas! Ak, krieviem pietrūkst izdomas, viņi ir pārāk iestiguši savos baznīcas rituālos un pagājībā! Jums nav skata uz priekšu, rītdienā, tāpēc jums Eiropu nepanākt! Krievi it kā ir veseli, taču vienlaikus arī slimi, pa pusei eiropieši, pa pusei mežoņi! Ak, ak un ak!

Anna nemākulīgi atdarināja vācisku akcentu un, galvu eleganti atgāzusi, ar nelielo grāmatiņu zīmēja gaisā tādus kā apļus un cilpas. Komarovskis, protams, atkal smējās, kamēr viņa turpināja runāt par šo savādnieku Gotlību, kurš, pats trūcīgs būdams, dāvājis viņai angļu karalienes smaržūdeni Victoria’s Essence. Un, lai Gotlību iepriecētu, Anna visu vakaru spēlējusi uz pianīnas Štrausa valšus. “Silfīda!” – večuks esot čukstējis un raudzījies viņā kā Jaunavā Marijā.

– Silfīda… Marija, – viņa dvesa, pārspīlēti tēlotā kautrībā nolaidusi savas garās skropstas, un es varēju gan iztēloties, ko šādā mirklī juta nabaga Gotlībs no Ķelnes.

– Vai tiešām Victoria’s Essence? Man atmiņā, ka tas bija parasts Eau de Cologne… – paliecies uz Annas pusi, Komarovskis teju vai kliedza un ar abām garajām rokām sita sev pa ceļgaliem. Kādu brīdi viņi abi tik aizrautīgi kratījās smieklu lēkmē, ka arī mans muļķīgais smaids pārauga kaunīgā smējienā. Kļuva pavisam neērti, jo man nebija ne jausmas, kā šādā sabiedrībā būtu jāuzvedas tik nevaldāmas jautrības apstākļos.

– Ķelnes ūdens… viņam piestāvētu vairāk… jo… – Anna centās kaut ko pateikt, taču nespēja, jo smieklu drudzis bija padarījis viņus gluži mēmus. Uztvēruši baltbārdīša kuprīša nosodošo skatienu, abi nesekmīgi centās apvaldīties, bet es mudīgi atkāpos, lai atbrīvotu sevi no neveiklā stāvokļa.

Par laimi, večuks bija beidzis tirdīt Valdemāru, un es varēju pieklājīgi atvadīties. Mani bija samulsinājusi gan Anna, gan manu jauno paziņu negausīgā smiešanās, kuras cēloni es nevarēju saprast, gan tas, cik neiederīgs pēkšņi te jutos. Man nebija ne jausmas, kas varētu saistīt Valdemāru ar šiem diviem aušām.

– Trešdien no rīta esiet klāt pie manis. Jums būs lieliska iespēja. Vienreizēja apstākļu sakritība… tā gadās reizi mūžā, – Valdemārs klusi murmināja, kad bijām izgājuši priekšnamā. – Jums šoreiz man jānotic uz vārda… Visādā gadījumā – līdz trešdienai.

Tumšajā Maskavā brienot pa dubļaino ielu uz māju pusi, man ienāca prātā šārīta dīvainais piedzīvojums stacijā un tikšanās ar Dimu Karakozovu. Kā vēlāk noskaidroju, cilvēks ar šādu uzvārdu tiešām bija mēģinājis nošaut caru un tika pakārts tieši gadu pirms manas ierašanās šajā drūmajā pilsētā. Tas, ka gaišmatainais Dmitrijs man būtu parādījies kā vīzija, bija neiespējami, jo nebiju no tiem, kas dzird balsis un sajūt, kā viņš pats bija sacījis, influences no citām pasaulēm. Nekad! Atlika tikai viena versija – apsviedīgs viltvārdis, kurš bija gribējis mani izbiedēt, taču trāpījās uz aprobežotu, apjukušu iebraucēju. Tomēr, lai arī tāds skaidrojums bija vienkāršs un prātīgs, saistībā ar šo gadījumu manī bija nobriedusi un pamazām attīstījās vēl kāda doma. Jaunekļa parādīšanās ir bijis brīdinājums. Protams! Es pat apstājos, lai pamatīgi satvertu šo domu un noglabātu to sevī.

Un Valdemāra teiktais par vienreizējo iespēju mani pēkšņi izbiedēja, nevis radīja ziņkāri. Kas tā par tādu nedzirdētu iespēju? Kāpēc tieši man? Tieši šādas liktenīgas iespējas parasti arī pazudina cilvēkus. Vai nav dzirdēts! Ja nu tas savādnieks  stacijā bija tieši tāpēc, lai brīdinātu mani no gaidāmā pavērsiena? Negaidītās domas pārņemts, biju apstājies ietves vidū, un kāds mani spēcīgi pagrūda. Šajā īsajā mirklī, kamēr atguvu līdzsvaru, man tapa skaidrs, ka Valdemāra priekšlikumam, lai cik vilinošs tas šķistu, ir jāatsaka. Bez kādiem argumentiem un garām pārrunām, tikai pliks: “Nē, mani tas nesaista.” Vai arī: “Neesmu ieinteresēts, pateicos.” Bet varbūt tā: “Jūsu priekšlikums, lai cik tas būtu saistošs, mani savažotu uz pārāk ilgu laiku, tāpēc apstākļi mani spiež…” Neder, tik garā skaidrojumā es noteikti sapīšos un galu galā iznāks tā, ka būšu piekritis, nevis laipni atteicis.

– Nē, neinteresē! – čukstus atkārtoju vairākas reizes, kad biju jau atgūlies uz kušetes un mehāniski spiedu blaktis, kas krita virsū no visām pusēm.

Tonakt sapnī maldījos pa kaut kādiem pagrabiem Maskavas nomalē. Vienā no ejām uzdūros ģimenei, kas te slēpās no namsaimnieka vārdā Ščukins, kuram šie palikuši parādā. Maza meitenīte sarkanā mētelī ar tumšbrūnām koka pogām, viņas tēvs, kurš laikam bija dzēris, jo nemitīgi žagojās un nespēja pateikt neko sakarīgu, un pavisam jauniņa mamma – pati vēl meitene, kura raudzījās manī pārbijusies, bet vienlaikus gatava aizstāvēt savējos pret ieklīdušo svešinieku. Viņi sēdēja šaurā pazemes ejā, izskatījās, ka bija gatavojušies kur iet, vai arī nupat atgriezušies un sadzirdējuši manus soļus, pieplakuši pie zemes kā tādi rupucēni.

– Ko jūs? Šeit taču Maskava, pilsēta… ko jūs te? – Es murkšķēju, bet jaunā sieviete tikai skatījās manī milzīgām, spulgām acīm un nesacīja ne vārda. Pagraba velvēs atbalsojās meitenītes tēva žagas, viņš bija atspiedies pret apdrupušu ķieģeļu sienu un izskatījās, ka kuru katru mirkli paģībs. Meitene tupēja viņam blakus, bet viņas mamma mazliet nostāk no abiem. Viņus ieraugot, man kaut kā tapa skaidrs, ka esmu uzgājis vietu, kurā slēpjas daudzas ģimenes, daudz cilvēku.

– No kā jūs… kāpēc jūs slēpjaties? – es taujāju un tad, kā jau tas mēdz notikt sapņos, pēkšņi pārcēlos uz pavisam citu vietu. Un tad vēl uz citu.

Atvēris acis, biju no tiesas laimīgs, ka tas tikai sapnis, ka nekādas pazemes Maskavas nav, ka nevienam taču ne no viena vairs nav un nekad arī nebūs jāslēpjas. Gulta bija kā nosēta ar nospiesto blakšu līķiem, man niezēja visas malas, kaut ādu plēs, bet mājas uzraugs Nikoška, kad uzklupu viņam ar sūdzību par neizturamajiem apstākļiem, tikai noņirdzās: – Kur tu, kungs, tādas vietas Maskavā atradīsi, kas brīva no kukaiņiem? Varbūt Ziemas pilī, ko?

– Kādā vēl Ziemas pilī, tas taču Pēterburgā.

– Nu un ko tad es saku? Maskavā – nekur! Pavisam un galīgi nekur! – Viņš laida vaļā zirdzisku smējienu un kratīja garos, taukainos matus, no kuriem vēdīja visas iedomājamās un neiedomājamās sastāvējuma, puvuma, pelējuma, ieskābuma, pašas lētākās brāgas un tabakas smakas. Kamēr Nikoška, pelēko muguru man uzgriezis, kratījās tādos kā aizturētos smieklos, kā pirmsnāves krampjos, es atcerējos par meiteni sarkanajā mētelī ar koka pogām un viņas smalciņo mammu, un nespēkā sagumušo tētiņu, un manī pamodās kaut kāds tumšs atvars, kas vilktin vilka turp – uz Maskavas pagrabiem, pazemē.

1. 75 kapeikas.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Krievijas caru Aleksandru II (1818–1881) nogalināt mēģināja vairākkārt. Pirmais atentāta mēģinājums notika 1866. gadā Sanktpēterburgā, kad viņu mēģināja nošaut revolucionārs terorists Dmitrijs Karakozovs, bet aizšāva garām, jo viņa roku uz augšu it kā esot pasitis kāds Osips Komisarovs. 1866. gada septembrī D. Karakozovam izpildīja nāvessodu pakarot.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Mihails Katkovs (1818–1887) bija krievu publicists, izdevējs, literatūrkritiķis. Viens no nozīmīgākajiem darboņiem politiskās publicistikas laukā Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē, avīzes Moskovskije Vedomosti (Московские ведомости) redaktors.  (atpakaļ uz rakstu)
4. No Friča Brīvzemnieka memuāriem, Burtnieks, 1933. gada 1. aprīlis  (atpakaļ uz rakstu)