***
garlaikots rudzupuķes ziediņš
meklē dievišķo dzirksti
slīkst pūļa nopūtās
literārais pravietis
ar aprautu sakāmo
klīst pilsētas
betonklinšu nomalē
un kanalizācijai tekot
meklē dievišķo dzirksti
pūļa pārakmeņotajā sejā…
vīstoklis
darbdienas rītausmā
netālu no centrāltirgus žoga
sastājās rinda
ko pārdod? – kāds jautā
nezinu! – kāds atbild
bet esot ļoti lēti! – kāds paskaidro
jauna prece, pat veikalos nav
interesanti, nu tad mēs arī pastāvēsim
autofurgons pagriezās iepretim rindai
pavēris durtiņas
rokā turēdams vīstokli
izkāpa drūms vīrs gaišpelēkā lietusmētelī
un noteica
ejiet prom, es nevienam neko nepārdošu
kā tā? rinda sapīka
un sašutušās balsis
no rindas sākuma līdz galam un atpakaļ
sačukstējās
un iebilda
ejiet prom, man šeit darīšanas
kādas darīšanas, ja netirgojat?
es jūs nezinu cienītie
pazūdiet
tikmēr vīrs lietusmētelī
no furgona izcēla divas kastes
uz vienas uzriktēja svarus
blakus novietoja lielu kalkulatoru
uz otras kastes akurāti nolika
vairākkārt ietītu melnu priekšmetu
kļuva aizvien gaišāks
tikmēr daļa rindas noplaka
ziņkārākie pienāca tuvāk
nevar saprast, kas tur īsti ir?
laikam nēģus tirgo
nēģus?
nu, jā, kūpinātus, tagad tieši kūpināmā sezona
pirmo reizi dzirdu par šādu sezonu
jūs pats provējāt?
nē
bet kāpēc kvadrātveida forma?
nevis kvadrātveida, bet taisnstūra
nu zivis gan tās nav!
tur tikai viens gabals tās preces
jā?
es palūrēju furgonā
tur nekā nav
tukšs
skaidrs
droši vien instrumenti
nu ja nav zivju, es iešu
jā, jā, ejiet vien, bilda vīrs lietusmētelī
tad jūs kaut ko mums pārdosit vai nē?
nē!
rinda izklīda
atsējis vīstokli
vīrs pārmeta krustu
paldies dievam
nu var tirgot
priekšmets
ik cilvēkā ir karstu tēju dzerošs
nelabais
ik cilvēkā ir nospriegotu loku turošs
eņģelis
dienas gaismā
ēnā
garāmgājējs no miskastes izvelk kādu priekšmetu
gaisdama ātrsolī
viņa ēna no asfalta augstumiem
skatās uz viņu
tupeļu klaudzoņu
apvij tabakas dūmi
pilsētas troksnis
priekšmets ietīts necaurredzamā plēvē
ēna skatās uz garāmgājēju
vienbrīd – eņģelis
citbrīd – nelabais
dīķis
no ūdenskrātuves, sajaukti ar ūdens tumsu, izlauzās gaismas vaidi
kuros kaut kas pagaisa, tā arī nekad neuzpeldot
ezers mainīja sejas izteiksmi
rādīdams savu ceturto asti
spārniem plādams dzelmes dibenu, saritinājās kamolā kā kaķis
vai sīks velnēns
iemigdams sapņoja melnu
atspoguļodams mēness disku
saviļņotajā kausā
ko dienasvidū nav izdzēruši
vietējie putni
apburti no saules atšķirtības
bezvēja un dzeltējošiem zāles stiebriņiem
kas sastinguši ūdenī kā smalkas bākas
caurspīdīgus divspārņus apēdušām zivīm
ezers sapņoja, tumsā rijot gaismas pretestības spozmi
liecot ragā debesu mirdzošo kaklu
kas allažiņ izslīdēja
no jauna pārklājot
velnišķo ūdenstilpnes virsmu
ūdensšķirtne
sensenos laikos
upe dalīja pilsētu divās daļās
labā piederēja Dievam
kreisā – velnam
upē laivās vizinājās ļaudis
zvejoja zivis
skatījās
brīnījās
kā tiek apbūvēts labais krasts
celti tilti
uz vējrāžiem tup zeltīti putni
tirgos andelē pārtiku un audumus
no nezkurienes uzradušies mūziķi uz koka kājām
pilsētas laukumos rīko riņķa dejas
debesīs demonstrē zaigu zvaigzni
pusnaktī baznīcās dedz sveces
un dzied tik sērīgi, ka asaras tek
tikmēr kreisais krasts apbūvēts netika
līdz reiz pa klajo lauku brauca velns
un apturējis savu zirgu
uzcēla ēku
nosaukdams to par krogu
visiem, kas dzīvos kreisajā krastā
bija jāpārdod dvēseles
apmaiņā pret talantu
un vīna kāri
tāpēc cilvēki kreisajā krastā neprata dzīvot mierā
un visi viņi
esot bijuši radīti no sarkanmāla
pēcāk sarkanmāls aptrūkās
un velns ar Dievu
nolēma pamest pilsētu un tās ļautiņus…
***
rīta roze
skrējienā pa ielu lietusmākoni
izspurgusi no nakts viesnīcu pleda
iedama, šķir vēju
rudens smaržu
lietus glāsta viņas ādu
rudi mati
spalgi kurpju klaudzieni
pretimnācēju pievērstie skatieni
tiks vienaldzīgi aizmirsti
kā vakardienas buķete saldūdenī
šķērsodama ielu
viņa kā ar šķērēm griež ceriņrītu
liekot kabatā
noklusētos komplimentus
smaidu
stindzinošos skatienus
čukstus
zūdot aiz parka stūra
pirms pilsēta nav izdzērusi savu pirmo kafiju
viņa var justies nemirstīga
eja
I
gaisma, plūstot caur aizkariem, atstāja aļģu nītīs iejukušo zivju zvīņu mirdzu
zemūdens straume
dūņainā ūdensšķirtne ceļ no dzīles sīkus akmentiņus un smilti
neredzētas dīvainas skaidas
istaba saules atspulgā viļņojas kā pārpildīta ūdens glāze
milzīga asaraina acs
zilgajās, skaidrajās debesīs – sidraba eņģelis, šūpodamies vējā, skatoties tālumā
dzied
pāreja starp gaismu un tumsu ieplūst telpas dziļumā
te gaistot
te parādoties
te gaistot
te parādoties
II
zirga mellajās acīs
balts ornaments
vējā sastindzis augs
tukšo ielu sarkanā gaisma
reizināta ar bailēm
zirga mellajās acīs
atkritumi ir cilvēka godīgākais produkts
kas dīgst kā ēka
kā bufete no pārtikas atliekām
liekiem papīriem
atskaties
tavas pēda ir visur
ielās
soctīklos
zirga mellajās acīs
kosmoss noskatās
pa spirāli lienošā cilvēkā
III
nokļuvis saulrieta dzīlē
aiz kalnu grēdas
pamanīju blakus divas gulošas
savstarpēji iezīdušās mākoņskriemeļu čūskas
tās vai nu sildījās vai viena otru rija
neļaujot pārkāpt gaistošās austrumgaismas slieksni
kaut kāda trauksme jautās manī
taču skaidri zināju, ka tā nav mana
kad skatos dabā
iztēlē uz sejas ar asarām zīmēju nokaltušus laukus
mīkstzemi
medusmaizei līdzīgu sausziedu smaržu
kaut kur aizmigusi bite
mazliet tālāk – auksta upe
rāda savu zilo asti
mierinot asarainās acis
kā lai neraudu?
ja raudu vienmēr…
kā lai klusēju?
ja citi raud…
ģērbies stulbuma drānās
soļoju pretim dabai
kā tās neatņemama sastāvdaļa
un iespēja iekļūt ainavā
ir viss kas man vajadzīgs
viss kas man vajadzīgs –
nokļūt saulrieta dzīlē
No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs