— Drosmīgās lapiņas

Par Darjas Kalašņikovas romānu Ēna un jūra (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Aminori, 2023)

 

Par mākslinieci un rakstnieci Darju Kalašņikovu pirmo reizi uzzināju 2023. gada 9. jūnijā, kad sarunu festivālā Lampa apmeklēju diskusiju Sievietes karā – mediju un kultūras loma demokrātiskās noturības stiprināšanā, kuru moderēja krieviete Olga Johannesson un kurā piedalījās krieviete Lilija Japarova, latviete Rita Ruduša un divas ukrainietes – jau minētā Darja Kalašņikova un Marija Zenkova. Saruna manī raisīja miksētas līdzjūtības, aizkustinājuma un “jā, tieši šādu diskusiju mums vajag” emocijas. Kāpēc? Tāpēc, ka kopš kara sākuma Ukrainā (un te es, atzīstot savu eiropeisko pozīciju, domāju par 2022. gada 24. februāri, nevis 2014. gada 20. februāri) tā manā pieredzē bija pirmā reize, kad kopā uz skatuves sēdēja un sarunājās krievietes, latviete un ukrainietes, un kaut kāda iemesla dēļ man šādu sarunu dikti vajadzēja. Tajā izgaismojās tas, ko melnbalti domājoši cilvēki sociālo mediju ierakstos un komentāros jau kopš kara sākuma mēģina nostumt ēnā. Proti, dalījums nacionalitātēs nav viennozīmīgs, cilvēku attiecībās robežžogus nevar uzbūvēt, mums visiem ir kaut kā jāsadzīvo un nav vienkārši nekas no visa tā, ko cilvēkiem, lai viņi būtu ukraiņi, baltkrievi, palestīnieši, izraēļi, libānieši, sīrieši, sudānieši un citi, uzkrauj kā viņu dzimtenes, tā citu valstu naidīgās sūdpolitikas piekopēji.

Man gribējās, lai kāds pasaka, ka nav vienkārši, un varbūt todien, kaut gan diskusijā neviens nenodarbojās ar definēšanu, tas tika “pateikts” tajā, kā krievietes centās sameklēt īstos vārdus, lai uzdotu jautājumus un uz tiem atbildētu, tajā, kā latviete pārliecināti zināja, kurā pusē ir, tajā, kā ukrainietes zināja, ko viņas pārstāv, proti, uzvaru – ne tikai karā, bet arī pār to dīvaini neizskaidrojamo ļaunumu, kas joprojām pastāv šajā pasaulē, lai gan ir bijis tik daudz neskaitāmu pierādījumu tam, kāpēc tas būtu jāizskauž un kāpēc pat ar domu par to nevajadzētu spēlēties.

Daudz kas nav vienkārši arī Darjas Kalašņikovas romānā Ēna un jūra, lai gan pēc kopiespaida tā ir ļoti vienkārša grāmata (kas nebūt nav slikti). Šķiet, rakstniece turpina vai izvērš to, kas tika ieskicēts Lampas diskusijā, – dažādu nacionalitāšu pārstāvju, šajā gadījumā bēgļu, dzīves ceļu krustošanos karu situācijā. Grāmatā tas tiek izklāstīts ar dzīves stāstu starpniecību, dažādiem cilvēkiem atrodot kopīgu valodu (iespējams, tas ir mikslis starp ukraiņu, krievu, latviešu un baltkrievu). Sākotnēji es gribēju recenzijai aizņemties vienu no grāmatas nodaļu nosaukumiem un nodēvēt to par Vieglāk nebūs, taču galu galā tas nesaskanēja ar, manuprāt, grāmatas centrālo vēstījumu. Sarunāšanās un stāstu stāstīšana (“Mūsu dzīves gan īstenībā jau sastāv no tādām mazām sarunām, kas sastājas cita citai līdzās kā organisma šūnas” (132. lpp.)) ir tas, caur ko Darjas Kalašņikovas tēli tuvinās cits citam, un, man liekas, tieši šī cilvēciskā tuvināšanās ir romāna centrālais vēstījums.

Grāmatas sākumā ukrainiete Darja vienatnē ziemā pastaigājas gar jūru Jūrmalas pludmalē. Neviena nav, izņemot vēl vienu Darju – irānieti (grāmatā visādu sagadīšanos ir ka biezs, tuvinot to pasakas žanram). Šī otrā Darja pirmajā Darjā atmodina ēnu – bailes, dusmas, milzīgu niknumu (“[..] nevis bērnišķīgas bailes no nezināmā, bet visnotaļ pieauguša cilvēka bailes no pašas naida, kas negaidot var izlauzties ārā un ievainot cilvēku, kas stāv man pretī” (17. lpp.)) par to, ka irānietes dzimtenē ražo ieročus, kas tiek izmantoti uzbrukumos Ukrainai. Sastapusies ar šo sev vienmēr līdzās esošo ēnu, ukrainiete Darja nonāk psiholoģiskā atbalsta grupā bēgļiem, ko kādas Stabu ielas skolas telpās organizē psiholoģe Natālija. Un tā autore lasītāju ieved dzīves stāstu pasaulē: turpmāk grāmatu galvenokārt veido tikai sarunas un stāsti – starp atbalsta grupas dalībniekiem Darju, Diānu, Jeļenu, Karolīnu, Juriju, Jaroslavu un Timuru, starp Natāliju un viņas meitu, starp Juriju un viņa ģimeni un arī starp nejauši satiktiem cilvēkiem. Stāsti un sarunas ir par pieredzi ar karu, pieredzi ar dzīvi Latvijā, nodarbošanās un sevis meklējumiem, par to, kā ir dzīvot vispār un dzīvot tieši karu apstākļos. Ukrainiete Darja izstāsta mākslinieces un rakstnieces Darjas Kalašņikovas dzīvesstāstu – ar ko viņa nodarbojas, ko ir darījusi Ukrainā un citās valstīs, kurās dzīvojusi, kā nonākusi Latvijā un, domājams, arī par to, kā viņa te ir jutusies un jūtas.

Šķiet, autore ir gudri izveidojusi grāmatu, kurā precīzi izmanto psiholoģiskus paņēmienus, lai ievilinātu lasītājus savas burvības gūstā. Tāpēc arī grāmata aizrauj un to ir viegli lasīt. Proti, psiholoģiskā atbalsta grupa ar saviem dalībniekiem šķiet īsta, no realitātes norakstīta, taču tas, ka psiholoģe Natālija vairākkārt atkārto – viss tajā runātais ir konfidenciāls un domāts tikai attiecīgās skolas telpas sienām un konkrēto cilvēku ausīm –, liek domāt par to, vai no realitātes norakstītas situācijas tiešām iekļūtu grāmatā. Tādā ziņā grāmata vairāk līdzinās rakstnieces radītai psiholoģiskā atbalsta grupai, kurā līdzās varbūt pat ne tik reāliem tēliem sēž arī lasītājs un spicē ausis. Ļoti gribas zināt, ko pārējie grupas dalībnieki teiks, ko atklās, vai sakašķēsies savā starpā, bet pašam ir ļauts būt par klusējošu novērotāju.

Arī te var nolasīt trāpīgu metaforu – atbalsta grupas dalībnieki Ēnā un jūrā ir tā vai citādi saistīti ar karu, ar cīņu par brīvību (iekšēju un ārēju), bet latviešu lasītājs šobrīd ir tikai novērotājs. Viņam ir krietni vieglāk nekā grāmatas tēliem, lai gan autore neļauj atslābt: ikviens dzīvesstāsts un ikviena saruna satur kādu morāles graudu, atziņu, vēstures fragmentu, līdzību, kaut ko, kas aicina piedomāt, izzināt, iejusties, paskatīties no cita skatpunkta. Un ļoti gribas sagaidīt atbildi, ko tagad (karu apstākļos) darīt, kā rīkoties, kā justies. Uz dažiem jautājumiem atbilde seko: “var ilgi un bezjēdzīgi sūroties par apkārtējās pasaules tuvredzību – vai vienkārši izdarīt kaut ko, kas ir tavos spēkos, un palīdzēt šī kara upuriem tā, kā to spēj tieši tu” (32. lpp.) un “palīdzi pati sev” (86. lpp.). Uz citiem, kā jau labā literatūrā pieklājas, – ne.

Vai mūsu problēmas spēj atrisināt kāds cits? Grāmata (un dzīve) vēsta, ka ne, bet tas vien, ka mēs satiekamies un sarunājamies, var ļoti, ļoti palīdzēt. Palīdzēt var arī draudzība, kam autore šajā grāmatā piešķir lielu nozīmi, gan mazas ikdienas laimītes, gan zināšanas un nepārtraukta izziņa mūža garumā. Vai autore mums pavēsta ko jaunu šajā sirdi plosošajā, šausminoši smagajā situācijā, kad katru dienu caur ziņām un ekrāniem saņemam vēstis par jauniem upuriem un postījumiem? Nē. Tā vietā viņa rada savu pasaku, kurā par “pareizo” rīcību seko brīnumaina un dažkārt pietiekami nenovērtēta balva – jauna draudzība, profesionāli sakari, iedrošinājums uzsākt darīt sev svarīgu lietu, atzīšanās mīlestībā saviem tuvākajiem, potenciālas romantiskas attiecības u. tml. Pēc Darjas Kalašņikovas receptes, katram, kuram tas nepieciešams, ceļā var gadīties “īstie” cilvēki, un šajā grāmatā “īstā” izrādās pat irāniete Darja, kura arī beigās tiek ievīta Kalašņikovas burvībā. Pat visi uz ielas nejauši sastaptie latvieši Ēnā un jūrā ir jauki! Iedomājieties?

Tajā pašā laikā es grāmatu nedēvētu par labsajūtas (feel-good) lasāmvielu. Tajā ietvertajās sarunās un stāstos neiztrūkst arī smagu un sarežģītu lietu. Tieši tāpēc tām, manuprāt, pretī tiek likts pozitīvais – tur, kur to ir iespējams likt. Un tāpēc tik svarīga ir ukrainietes Darjas vēlme tikt galā ar niknumu, kas kara apstākļos varētu šķist pašsaprotams, – lai ļaunums nevairotu ļaunumu. Pasaku un tīrās kristietības svētākās patiesības. Tādā ziņā grāmatas vēstījumu var nosaukt pat par naivu, taču nosacīti akla ticība labajam līdzcilvēkos un paļaušanās uz to, labvēlība, kas, tiešos vārdos pausta, iedrošina turpināt dzīvot, nevis sabrukt tūlīt un uz vietas, ir tieši tas, kas vajadzīgs šajos apstākļos. Būtībā Ēna un jūra ir stāsts par “mazajiem” cilvēkiem, kuri sastopas ar pārmaiņām, kas “[..] notiek, atļauju neprasot” (52. lpp.), un kurus dzīves straumes ieskalo dziļā jūrā tāpat kā drosmīgo lapiņu Jurija stāstā, – un tomēr viņi iztur.

Grāmatai ir ļoti skaists un taustei tīkams vizuālais noformējums, ko veidojis Aleksejs Muraško, kā arī vienkāršas, melnbaltas pašas rakstnieces ilustrācijas, kas ataino tekstos ietverto. Apzinos, ka jebkuras grāmatas vizuālā noformējuma uztvere ir vēl jo subjektīvāka par vēstījuma uztveri, tomēr atļaušos – un es to saku kā cilvēks, kuram ierasti ļoti patīk ilustrācijas pieaugušo grāmatās, – piebilst, ka ilustrāciju varēja būt mazāk, jo daļa no tām šķiet pārlieku burtiskas. Dīvainā kārtā tieši šīs grāmatas gadījumā vēstījuma un idejas vienkāršība runā pati par sevi, tajā neprasās pēc papildu “paskaidrojumiem”. Vienlaikus, piemēram, ilustrācijas 115. un 177. lappusē ir “trāpījušas” īstajā vietā kā atrašanās, tā uztveres ziņā.

Jāpiemin vēl pāris darvas pilieni. Pirmais: mani kaitināja sarunās un tēlu stāstos iekļautie vispārzināmie fakti (piemēram, par impresionismu vai “melno piektdienu”) un feisbukā klejojošās līdzības (piemēram, par cepeša kājiņām), kas tiek pasniegti kā īpašas zināšanas. Šis aspekts droši vien arī ir ļoti subjektīvs, bet man šķiet, ka šo faktu/līdzību iekļaušana grāmatā to tuvina nevis labā nozīmē vienkāršai, bet gan vērš primitīvā, kas galīgi nav labi. Tādu vietu gan, paldies dievam, nav daudz, un aizkaitinājums ilgi neuzkavējas. Otrais: nav skaidrs, kas noticis ar interpunkciju tiešās runas atspoguļojumā (daļā tiešās runas beigu pieturzīme ir pēc noslēdzošās pēdiņas, savukārt daļā ir pareizi). Visādi citādi es patiešām – un negaidot – izbaudīju Darjas Kalašņikovas romānu. Tā vēstījuma vienkāršība un nepretenciozitāte ievilka sevī un ļāva gada nogalē un jaunā gada sākumā sajust mazliet vairāk cilvēcības un labvēlības. Varbūt mūs visus, bēgļus un vietējos, neglābs nedz ticība, nedz cerība, nedz mīlestība, bet laba grāmata gan.