— Sniegogas

Mana partnere saka, ka esot noskatījusies filmu Vīrs, vārdā Otto un es viņai nedaudz atgādinot tās galveno varoni.

Neesmu filmu redzējusi, tāpēc gribu noskaidrot, tieši kādā ziņā esmu šim varonim līdzīga.

“Viņš bieži sauca cilvēkus par idiotiem un arī viņam bija visādi noteikumi,” viņa paskaidro.

“Es neesmu vainīga, ka daudzi cilvēki uzvedas absolūti idiotiski.”

“Nu, lūk!”

Ja vecs, nīgrs kungs ar nedaudz ekscentriskiem ikdienas paradumiem sauc citus par idiotiem, tas šķiet smieklīgi un pat nedaudz aizkustinoši. Ja to dara samērā jaunas sievietes, tas visdrīzāk tiks uztverts kā arogance un neiedomājama bezkaunība.

Vēlāk arī es noskatos filmu, un man tā šķiet tīri mīlīga, silta. Pēdējā laikā esmu noskatījusies arī Kairiša Janvāri, Persiešu valodas stundas, dokumentālu filmu par bruņrupučiem un, protams, ziņas.

Ziņas.

Mēs dzīvojam gadsimtā, kurā masu slepkavības var vērot tiešraidē. Pēc 7. oktobra Hamās uzbrukumiem Izraēla gatavojas pilna mēroga iebrukumam Gazā. Atkal nevaru saprast, kā tas iespējams, ka vietējie mediji to visu atspoguļo tik zemā kvalitātē un galvenokārt atainojot tikai vienas puses perspektīvu. Nesaprotu, kāpēc jānogalina civiliedzīvotāji. Jā, politika ir sarežģīta, un vēsture ir sarežģīta, un mēs vēl neesam uzveikuši patriarhālo kapitālismu. Es neesmu idiote un saprotu, ka šo situāciju, visticamāk, nevar atrisināt, vispār nelietojot ieročus. Neidealizēju Palestīnu. Bet es tiešām, tiešām nesaprotu, kāpēc jānogalina tūkstošiem civiliedzīvotāju. Nesaprotu, kāpēc nedrīkstu formulēt šādu jautājumu, lai mani tūlīt nenosauktu par antisemīti un terorisma atbalstītāju. Lai kāds man nenorādītu, ka es nesaprotu, par ko runāju, un nepiebilstu, ka Gazā mani nomestu no mājas jumta, jo tas ir tas, ko musulmaņu teroristi dara ar gejiem.

Jā, es varu atbildēt uz jautājumu, kāpēc man ir svarīgi izteikties par militāru konfliktu, kas norisinās tūkstošiem kilometru attālumā.

Ja kādreiz pie mums tomēr notiks visļaunākais, varbūt kādā citā kontinentā kāda sieviete noskatīsies ziņu sižetus un jutīsies dziļi satricināta, ka pasaule šo netaisnību pieļāvusi, un varbūt viņa nevarēs aizmigt, staigās no viena istabas stūra uz otru un tad ierakstīs par to sociālajos tīklos, un varbūt kāds, kas līdz tam vispār neko nebūs zinājis un sapratis par Austrumeiropas situāciju, jo atrodas tūkstošiem kilometru attālumā, sāks par to lasīt un domāt, un sapratīs, ka mēs neesam tas pats, kas Krievija, ka mums ir sava kultūra, sava valoda un vēsture, un cilvēki, kas dara jēdzīgas, foršas lietas, par spīti tam, ka nekas jau te nav pārāk spoži.

BBC mājaslapā publicēts video, kurā sieviete no Gazas saka, ka šis ir pēdējais video, kuru viņa uzņem, ka viņa nesaprot, kur ir to cilvēku sirdis, kas šo visu var pieļaut. Ir arī video, kurā kāds vīrietis stāsta, ka viņš neevakuēsies uz dienvidiem, jo tas neesot droši, nekur Gazā nav droši, Izraēlas armija apšauda bēgļu konvojus, un arī dienvidu pilsētās krīt bumbas, turklāt tur nav ne ūdens, ne pārtikas, ne medikamentu, bet viņam mājās esot pārtikas un ūdens rezerves vēl vismaz dažām dienām. Šis vīrietis zina, ka droši vien mirs. “Mana eksistence ir sabiedriskās pretošanās akts,” viņš saka. Es gribētu viņiem pateikt, ka esmu to redzējusi. Ja ir kāds veids, kā sazināties ar mirušajiem, tad tas varētu būt caur tekstu.

Šī noteikti nav labākā iespējamā pasaule – tie ir kārtējie rietumu vīrieša sacerētie bezgaumīgie meli. Un, ja es būtu citplanētiete, turētos no šejienes pa gabalu.

Ne tuvu neesmu nekāds kristīgās mīlestības vai bezierunu pieņemšanas paraugs, un man, godīgi sakot, pārsvarā diez ko nepatīk nevienas tautības cilvēki. Bet tas, ka man nepatīk vairums cilvēku, nenozīmē, ka man šķiet pareizi viņus nogalināt.

Viesturdārzā plūcam no krūmiem sniegogas, beram uz asfaltētā celiņa un ar zābakiem kāpjam tām virsū. Ja izdodas veiksmīgi uzkāpt, ir tāda viegla pufffffff skaņa, līdzīgi kā spaidot plastmasas burbuļplēvi. Ļoti nomierinoša nodarbe. Tikai auksti. Es ļoti gribu uz kādu siltāku vietu.

Bruņrupuči uz Zemes bija pirmie. Vēl pirms dinozauriem. Tie ir ļoti lēni un dzīvo ļoti ilgi. Bruņrupuči te dzīvojuši jau vismaz 230 miljonus gadu. Tagad daudzas sugas atrodas uz izmiršanas robežas, īpaši jūras bruņrupuči. Bruņrupuču vislielākais apdraudējums ir cilvēku veiktās darbības un to sekas.

Mierīgi un dziļi elpoju. Elpu pēc elpas. Nolieku malā telefonu, pirms tam to iestatījusi lidmašīnas režīmā. Pēdējā laikā bieži tā daru. Tomēr nevaru. Šodien es vienkārši nevaru. Es visu dienu raudu un nevaru sagatavoties nodarbībai, kas man jāvada jaunajiem autoriem un autorēm. Klaviatūrā tek asaras. Man ir kauns par sevi. Bet es tikai raudu un raudu, jo esmu sastrīdējusies ar draudzeni un – jo tas viss pārējais. Pamatam izmantojot kādu jau gatavu radošās rakstīšanas uzdevumu, izdomāju savu. Kopēju Word dokumentā vārdus no pēdējā laikā lasītām dzejas publikācijām:

melnalkšņa gulta;
apspiests talants;
melone;
acu zīmulis;
dāliju gumi;
nogurums;
kritala;
telts;
neizsmeļams;
minerāls;
konstelācija;
negrasās.

Tas, ko es daru, ir bezjēdzīgi, nožēlojami, absolūti stulbi, apkaunojoši slikti. Ja cilvēki redzētu, kā es šobrīd izskatos, viņi vairs nekad neuztvertu nopietni neko, ko saku vai domāju.

Man būtu jādara kas cits, bet es klausos interviju ar Adaniu Šibli, un viņa stāsta, ka savos darbos pēta vietas, situācijas un stāvokļus, kuros cilvēki pilnībā zaudē balsi. Kā ir tad, kad stāstos ir lūzumi, plaisas, mēmas pauzes.

Labs, hronoloģisks, pārliecinoši izstāstīts stāsts ne vienmēr ir patiess.

Jau pavisam drīz man jāiet uz tramvaju, bet es guļu dīvānā uz rozā pleda ar vienradžiem, un man ir bail, ka visi uzzinās, ka es neesmu sagatavojusies. Man ir auksti, un es drebu. Iemiegu uz divdesmit minūtēm. Miegs ir mana ķermeņa aizsargreakcija. Gribu atcelt nodarbību, bet liekas, ka tas nozīmētu nerēķināties ar jaunajiem autoriem un autorēm. Man riebjas, ka citi tā dara. Un es negribu, lai citi domā, ka tā daru es. Negribu, lai citi zina, ka esmu tik nožēlojama, lai zina jebko par mani, kas neizskatās skaisti. No otras puses, ja viņi nezina…

Guļu un domāju par Šibli Maznozīmīgo detaļu. Daudzi taču varētu to izlasīt, gandrīz ikviens varētu uzzināt, ka visi Palestīnas iedzīvotāji nav musulmaņu teroristi, visi nemaz nav musulmaņi, visi musulmaņi nav teroristi, visas palestīniešu sievietes nav islāmticīgās. Bet viņi negrasās to darīt. Kāpēc pasaule ir tik, tik šausmīgi nepatīkama vieta, kur neviens neko negrasās saprast?

Eju uz tramvaju, bet pietura ir pārcelta simts metrus atpakaļ, un tramvajs pabrauc man garām. Saucu taksi. Kāpēc visam sliktajam jānotiek vienlaikus? Man pienāk īsziņa no nepazīstama numura, kurā jautāts, vai pazīstu Signi Višku.

Nodarbībā es uzzinu, ka melnalksnis ir invazīva suga. To man pasaka Pauls. Vēlāk izrādās, ka tomēr nav gan.

Rakstu kopā ar meistardarbnīcas autoriem. Rakstām piecpadsmit minūtes par kādu tēmu vai problēmu, par kuru jau ilgi esam gribējuši rakstīt, bet neesam varējuši, iekļaujot piecus vārdus no manis atsūtītā saraksta. Man līdzi ir otrs dators, kuru mājās neizmantoju, bet tam ir labāka baterija. Neesmu pieradusi pie šī laptopa klaviatūras, tāpēc pieļauju daudz kļūdu. Vēl vairāk nekā parasti. Droši vien neviens nevar iztēloties, cik daudz kļūdu ir manu tekstu melnrakstos un cik ilgs laiks paiet, lai tos sakārtotu. Reizēm mani pārņem paranoiskas bailes, ka nomiršu un kāds manus kļūdām pārpilnos nepabeigtos tekstus publicēs sociālajos tīklos. Skolas laikā saņēmu daudz aizrādījumu ka mans rokraksts ir nesalasāms. Tu raksti pavirši, un tāda ir arī tava attieksme! Būt tev nepieejamā izglītības procesā un ikdienā regulāri dzirdēt, ka esi slinka stulbene. Es zinu, kāda ir sajūta, kad uzkrāj tāda apmēra dusmas, kurām tavā ķermenī vairs nav vietas.

Uzrakstītais jānoliek malā uz nedēļu un tad atkal pie tā jāatgriežas. Kamēr mēs rakstām, blakus telpā, kur notiek teātra pulciņa mēģinājums, skan mūzika no filmas Rozā pantera.

“Negrasās” ir ļoti smagnējs vārds ar ļoti noliedzošu nozīmi. Pasaule ne-gra-sās.

Noteiktā kontekstā pilnīgi viss var kļūt un arī kļūst triviāls. Braucu draudzenei līdzi uz viņas omes bērēm. Nevienu tur nepazīstu. Teju pirmais, ko dzirdu, ir kādas vecākas sievietes teiktais: vajag vairāk smaidīt un nebūt tik lepnai! Sen nav gadījies dzirdēt šī tipa pārmetumus sev un savai sejai. Kāpēc man būtu visu laiku jāsmaida? Spiest sievietes smaidīt ir viens no patriarhālās kontroles mehānismiem. Un vispār – vai tad šīs nav bēres? Kā jau varat nojaust, man ir, ko atbildēt, bet esmu devusi sev svinīgu solījumu šodien censties nestrīdēties un nevienam neļaut sevi izprovocēt. Vienmēr gan ir šķitis savādi, ka strīdas tas, kurš pasaka, ka šādi komentāri par citu sejām un smaidīšanu ir neadekvāti, nevis tas, kurš tos izsaka. Gudrākais paklusē, parasti dzirdēju bērnībā, kad attīstīju savas agrīnās feministiskās teorijas, tas ir, mēģināju uzstāt, ka mana seja nav citu darīšana. Un vispār es uzskatu, ka paklusē pārsvarā pasīvi agresīvākais nevis gudrākais. Bet šodien es neko nesaku. Neko nesaku arī tad, kad draudzenes onkulis pirms braukšanas uz kapsētu izplūst rantā par to, ka viņa sieva un sievietes vispār neprotot vadīt auto. Statistiski satiksmes negadījumus visbiežāk izraisa vīrieši un viņu agresīvā braukšana. Bet es to nesaku. Šodien ir viņu visu laimīgā… nē, nu, ne gluži, veiksmīgā, tas ir… Nosauksim to vienkārši par feminisma brīvdienu. Viņi var runāt savu seksistisko bulšitu, cik grib, un es viņus nekonfrontēšu.

Notiek zibakcija, noliekam arbūzus, plakātus un svecītes pie Ārlietu ministrijas. Dažiem no mums, ne man, policija paņem pases datus un liek visu novākt divdesmit minūšu laikā. Tas neliekas pareizi. Bet man rīt jālido uz Atēnām, un es negribu problēmas. Pēdējā laikā reizēm iedomājos, ka ir nedaudz jocīgi – mēs mēdzam iztēloties, ka Krievijas iedzīvotāji varētu iziet ielās un gāzt Putina režīmu, kamēr mums pašiem ir bail no protokola vai policista aizrādījuma.

Bet man ir bail no protokola vai policista aizrādījuma.

Atēnās ir auksti. Uz kāpnēm pie Akropoles sēžu cepurē un cimdos. Kāpēc visur vienmēr ir auksti? Toties novembrī ir mazāk tūristu. Ir sācies īslaicīgs pamiers. Katru vakaru uz Airbnb dīvāna skatāmies reportāžas par ķīlnieku apmaiņu. Es mācos spēlēt šahu. Trūkst viena bandinieka figūras, to aizstājam ar plastmasas Zevu.

Es nesalīdzinu sevi ar cilvēkiem Gazā. Vai cilvēkiem Ukrainā. Es nezinu, ko nozīmē kara pieredze. Terorakti. Noslepkavota ģimene.

Taču visas nevienlīdzības un apspiešanas formas savā dziļākajā būtībā ir saistītas. Un es pazīstu bailes. Tāda mēroga bailes, kas lielākoties nav ietilpināmas ikdienišķās pieredzes kategorijās.

Es nevaru apturēt karu, stulbumu un ļaunumu. Bet es rakstu. Un tas ir mans protests.

Atēnu parkā mēs satiekam bruņrupuci. To pamana mana draudzene, es pieeju tuvāk un notupstos zemē tā, ka bruņrupucis kādu brīdi nāk man gandrīz tieši pretī. Man šis bruņrupucis izskatās nedaudz aizdomīgs, droši vien tāpēc, ka neesmu pieradusi tos redzēt. Draudzene gan ir sajūsmā.

Tad arī bruņrupucis laikam sabīstas un maina virzienu.

Kamēr esmu prom, Latvija beidzot ratificē Stambulas konvenciju, Gazā atsākas karadarbība.

Es rakstu.