— Cilvēks cilvēkam androīds?

Par Filipa K. Dika romānu Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? (no angļu valodas tulkojis Uldis Šēns; Prometejs, 2023)

Lai kā censtos, no Filipa K. Dika neizbēgsi. Uzliec Džanellu Monē vai Sonic Youth – tur Diks. Aiz nostalģijas izdomā paskatīties trešīgu kino – tur Diks. Paver, teiksim, Bodrijāru – tur tāpat. Dika ietekme ar apbrīnojamu caursistspēju pārvar kultūršķēršļus, izlauzdamās no zinātniskās fantastikas nišas, un netiešā veidā viegli var sasniegt pat tādu lasītāju, kas no šī žanra vairās kā no uguns. Nebūdams ne populārākais, ne visvairāk apbalvotais un vispār jau arī ne pats, pats labākais zinātniskās fantastikas rakstnieks, viņš varbūt ir izrādījies visietekmīgākais. Un romāns Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? noteikti ir viens no galvenajiem viņa ietekmes pīlāriem, kaut arī zināmā mērā pastarpināti (Ridlija Skota ekranizācijas dēļ¹ ).

Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? ir tapis Dika darbības vidusposmā; tas uzrakstīts 1966. gadā, bet publicēts divus gadus vēlāk. Tā kā viņa nefantastiskos darbus neviens izdevējs nepieņēma, tolaik viņš jau bija atmetis meinstrīma rakstnieka ambīcijas, bet tik un tā jau ilgu laiku mēģināja dzīvot no literārās darbības vien. Par fantastiku maksāja gauži maz, tāpēc bija jāraksta daudz, un te talkā nāca amfetamīns – daudz jo daudz amfetamīna. Sešdesmitie Dikam bija mežonīgs, ārkārtīgi intensīvs laiks²; divos gados vien viņš uzrakstīja vienpadsmit romānu, bet visā desmitgadē – vairāk nekā divdesmit (1966. gadā gan “tikai” trīs). Ir grūti iedomāties no šāda industriāla ražīguma rodamies ko citu kā vien aizmirstamus sēnalu gabalus, lai cik talantīgs būtu autors. Un tomēr, tāpat kā vēl vairāki citi šī posma darbi, arī Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? ir spēcīgs, iedarbīgs, labi uzrakstīts³ romāns, kas pelnīti atzīts par žanra klasiku.

Kā tas viņam izdevās? Diks bija apsēsts ar diviem pamatjautājumiem – kas ir realitāte un kas ir autentisks cilvēks – un neatlaidīgi tos risināja no romāna uz romānu. Galvenais, tie viņam bija fundamentāli svarīgi arī ārpus literatūras, un grāmatās šīs tēmas ieplūdušas brīvi, dabiski, tāpēc arī pārliecinoši. To izpausmei viņa darbos ir izteikti individuāls raksturs un balss, kur jaušama krietna deva ironijas, satīras un tumša humora. Un noteikti liela loma ir arī tam, ka šajos romānos darbojas samērā parasti cilvēki, nevaroņi nesamežģītā sižetā, bet sarežģītā situācijā, turklāt tādā fantastiskā pasaulē, kas veidota bez pārmērības. Savukārt aiz visa šī vienkāršuma lielākoties slēpjas kas neskaidrs, mulsinošs, pretrunīgs un/vai daudznozīmīgs.

Arī nesen latviski izdotajā romānā stāsts ir vienkāršs. Cilvēce pamet radioaktīvi piesārņoto pēckara Zemi, kolonizēdama citas planētas un šai vajadzībai par instrumentiem izmantodama no cilvēka ārēji neatšķiramus androīdus. Riks Dekers policijas vārdā par atlīdzību medī androīdus, kas atbēguši uz Zemi. Un ir pieņemts, ka no cilvēkiem androīdus atšķir empātijas trūkums, ko var atklāt ar psihofizioloģisku testu. Saprotams, viss noiet greizi. Piemēram, ko gan medniekam iesākt, ja viņā mostas empātija pret medījumu? Un vai empātija vispār ir jēdzīgs kritērijs?

Mūsdienu lasītāju vispirms gan droši vien uzrunās blakusmotīvi, kas iezīmē nākotnes dzīvi uz Zemes, sevišķi tādi, par ko neizbēgami jādomā šo laiku ikdienā. Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? var lasīt, piemēram, kā ekoliteratūru vai vismaz ekokritiskā perspektīvā. Ekoloģiskā katastrofa, kurai pasaule bijusi pakļauta romānā, nav tā pati lēnā, bet baisā un grūti aptveramā katastrofa, kuras apstākļos dzīvojam mēs, un tā vispār nav arī gluži reālistiska: tik radikāla bioloģiskās daudzveidības zuduma sekas patiesībā būtu vēl skarbākas, nekā teksts pieņem. Bet grāmatas skatījums uz to, kā šādas katastrofas sekas izpaužas sabiedrības iekārtojumā un ētosā, ir reālistiski pesimistisks. Varētu pieņemt, ka civilizācija, kas pārdzīvojusi kodolkaru, apzināsies dzīvās dabas vērtību – un apzinās jau arī, taču tikai kā tāda kārojama statuspriekšmeta, īpašuma vērtību, kura cenu var noskaidrot katalogā. Daba joprojām ir palikusi vien ekspluatējams resurss, nekas vairāk.

Tieši tāda ir aitas – pat elektriskas – un jebkura cita dzīvnieka loma. Nomināli rūpēšanās par mājdzīvnieku romāna pasaulē kalpo par empātijas apliecinājumu – neesi taču androīds. Faktiski mājdzīvnieka turēšana apliecina pakļaušanos sociālajām normām un sociālo statusu; tādējādi šeit, šķiet, satīriski skatīta piecdesmito un sešdesmito gadu amerikāņu patēriņa kultūra, kura stingri prasa, lai katrā kārtīgā ģimenes mājoklī būtu šis vai tas priekšmets, un ļauj justies pārākam par tiem, kas to nevar atļauties (bet kas varbūt var izlīdzēties ar lētāku atdarinājumu). Un, iespējams, ne tikai patēriņa kultūra: savā ziņā tā ir arī skumja ģimenes modeļa parodija, proti, postapokaliptiskā pasaulē, kur ne visiem var būt bērni, dzīvnieks var būt arī bērna aizstājējs.

Tam, kā sabiedrība atražo pirmskatastrofas normas un modeļus, protams, ir bezjēdzības, nolemtības pieskaņa: Zeme mirst, un neliekas jau, ka paralēli notiekošā civilizācijas pārcelšanās būs sevišķi sekmīga. Tā ir tumša, nomācoša doma, un tai labi atbilst tas, kā izpostītās Zemes un bojāejas tēmu tekstā iemieso drausmīgais, nomācošais, pat agresīvais klusums, kas pārņēmis pasauli un sagrābj ar “šausmīgu, absolūtu spēku, it kā milzu dzinēja darbināts” (22. lpp.). Nezinu, vai motīva pirmavots ir Reičela Kārsone,⁴ jo tekstā tas vairāk ir nevis klusums pēc ekoloģiskas katastrofas, bet gan Zemes pamešanas klusums, taču tas katrā ziņā labi saslēdzas ar plašākām laikmeta bažām un bailēm un, protams, šī romāna atmosfēra ir ļoti iedarbīga arī tagad.

Apstākļos, kad pat pavisam vienkāršs astoņdesmitgadīgs pensionārs uztraucas par to, kā pasauli mainīs mākslīgais intelekts, arī pašu androīdu tēmu ir grūti skatīt nošķirti no mūsdienu konteksta. Un romāns šai ziņā ir gana relevants. Galu galā Diks tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem kiberpanka priekštečiem (šajā romānā pat sastopam ko līdzīgu virtuālajai realitātei, kas noder ikdienišķajā reliģijas praksē). Ilgu laiku Diks patiešām bija ieinteresēts arī visai burtiskā tēmas traktējumā: kāda ir mākslīga būtne, kas varbūt pat nav atšķirama no cilvēka, un ko tādas pastāvēšana var nozīmēt. Piemēram, jau pavisam agrīnā darbības posmā uzrakstītajā stāstā Viltvārdis (Impostor, 1953) darbojas mākslīgs, par ieroci izmantots cilvēks (un jau tur ieskanas motīvs, kas vēlāk atkārtojas daudzos citos Dika darbos, arī šajā romānā: neziņa vai šaubas par savu patieso dabu).

Te vērts pieminēt arī romānu Varam izgatavot (We Can Build You), kas uzrakstīts jau 1962. gadā, bet ilgi paliek nepublicēts. Daļa tā vielas ir atkalizmantota Androīdos, bet tematikas risinājuma ziņā tie ir diametrāli pretēji darbi. Tolaik šādas mākslīgas būtnes Diks vēl sauc par simulakriem, nevis androīdiem. Šī vārdiskā atšķirība šķiet svarīga: tā tiek īpaši uzsvērts, ka runa ir par atdarinājumiem, imitāciju, tātad savā ziņā nepatstāvīgu un nepilnīgu, bet būtībā no cilvēka skaidri nošķiramu, ja ne viegli atšķiramu veidojumu. Lūk, mākslīgs Abrahams Linkolns varētu būt šāds, bet Džons Vilkss Būts – tāds, un viņu sastatījums ar cilvēku dod triviālu iznākumu: viens ir oriģināls, otrs – tikai kopija, kas varbūt raisa līdzjūtību.

Vārds “androīds” mākslīgās būtnes pielīdzina cilvēkam, un romānā Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? drīzāk šķiet vērojamas divas patstāvīgas kategorijas, nevis pakārtojums, oriģināla un kopijas hierarhija. Šeit Diku vairāk interesē nevis mākslīgs intelekts vai androīds kā mākslīga būtne pati par sevi, bet gan pavisam netehnoloģisks cilvēka un androīda šķīrums. Teksts it kā uzstāj, ka androīdu no cilvēka atšķir kaut kas fundamentāls, un, kā jau minēju, romāna pasaulē pieņemts, ka tas ir empātijas trūkums. Androīds ir vilks cilvēka ādā, “vientuļš plēsējs”, saka teksts (32. lpp.), atspoguļodams novecojušu izpratni par dzīvniekiem. Dīvainā kārtā šis empātijas kritērijs romāna interpretācijās nereti tiek nekritiski akceptēts, lai gan teksts skaidri liek manīt, ka šāds uzstādījums nebūt nav drošs (pietiek jau ar to vien, ka empātija arī cilvēkam var būt pavisam rudimentāra). Sižetam ritot, it nemaz nerodas stingra pārliecība, ka attēlotajiem androīdiem patiešām trūkst empātijas. Jā, viņi ir egoistiski, cietsirdīgi, vardarbīgi, viņos jaušams kaut kas būtiski citāds, taču citādība nav noteikti raksturojama; viņi ir kaut kādā ziņā necilvēciski, bet – un tas ir jāuzsver – viņu cietsirdība ir tā pati labi pazīstamā cilvēciskā cietsirdība, viņi nedara neko tādu, kas būtu cilvēkam īsteni svešs. Drīzāk otrādi, androīdi rīkojas patstāvīgi, tiecas pēc brīvības, nepakļaujas varai, saceļas, turpretim viņu mednieks, par spīti savai empātijai, tā arī paliek sistēmas mehānisma daļa, kas pilda savu funkciju, kaut arī ar ķeršanos un čīkstoši.

Tas liek domāt, ka jau šajā romānā atspoguļojas šķīrums, ko Diks konceptualizē vēlāk,⁵ proti, nevis burtisks šķīrums starp cilvēku un mašīnu, bet gan diviem dažādiem cilvēka esības veidiem. Būt īstam, autentiskam cilvēkam nozīmē patstāvību, spēju reaģēt nemehāniski, nerefleksīvi, nepakļaušanos uzvedības automatizācijai, ko mēģina uzspiest dažādu formu vara. (Šeit varbūt jaušams kaut kas no de Bovuāras un Sartra eksistenciālisma; spēja neieslīgt imanencē vai no tās izrauties, pašizziņa un pašrealizācija, brīvība būt sev – jā, tas viss ir aktuāls arī Dikam, varam viņu saukt par eksistenciālistiskas zinātniskās fantastikas rakstnieku.) Būt androīdam nozīmē refleksīvu uzvedību, pakļaušanos, miegainu ieslīgšanu nebrīvē. Īsi sakot, nav svarīgi, vai kāds ir androīds burtiskā nozīmē, svarīgas ir androidizācijas briesmas. Tāpēc labāk tekstā meklēt nevis androīdus, bet gan cilvēcisko – arī androīdos.

Tas gan nav liedzis ļaudīm gadu desmitiem lauzt šķēpus par to, vai, piemēram, pats Dekers ir vai nav burtiski androīds. Tādām diskusijām pārsātināts ir viss diskurss, kas izveidojies ap grāmatu un īpaši tās ekranizāciju. Teksts, protams, ir pietiekami atvērts, lai tām dotu pamatu. Tomēr šķiet skaidrs, ka strīdiem par to nav sevišķas jēgas, jo atvērtība nozīmē vismaz potenciālu iekšēju pretrunību un, galvenais, nenoteiktību. Turklāt gluži iespējams ir arī tāds romāna lasījums, kas visu tajā atainoto dzīvību pieņem par mākslīgu (ja jau mākslīgs izskaņā izrādās arī sīks dzīvnieciņš pilnīgā nekurienē), un pat tāds, kas apšauba grāmatas realitātes ontoloģiskās primaritātes statusu vispār (ir pietiekami daudz pazīmju, kas rada aizdomas par simulāciju vai ilūziju).

Reiz kāds izdevējs Dikam esot atstāstījis fanu sūkstīšanos: cik tad var jautāt, kas ir realitāte, un vai viņš beidzot nevarētu vienkārši pateikt atbildi un miers. Neliegšos, man šī teksta nenoteiktība, neatlaidīgā taujāšana un tās kumulatīvā iedarbība šķiet lieliska. Laba literatūra ir process, nevis kristālskaidras un kristālcietas atbildes, un tā nebeidz iedarboties, tiklīdz grāmata ir aizvērta. Tāpat kā citi labākie Dika darbi, Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? ir nemiera literatūra, kas uz laiku destabilizē realitātes izjūtu, sēj spirdzinošu nedrošību un raisa apjausmu par kaut ko lielu un neaptvertu, pat ja tas ir kaut kas, kā nav.

1. Filmu Pa asmeni skrejošais Skots uzņēma, romānu pats nemaz neizlasījis, un tas, kā filma būtu vērtējama tieši kā ekranizācija, ir strīdīgs jautājums, kura apspriešana Dika lasītāju vidū var beigties ar asinsizliešanu. Lai vai kā, filma ir vizuāli tik iedarbīga, ka nu tā ir saaugusi ar grāmatu. Vienīgo reizi to redzēju pirms gadiem piecpadsmit, bet, kad pārlasīju  romānu, acu priekšā tik un tā nostājās Harisons Fords, Šona Janga un Rutgers Hauers.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Protams, visādos aspektos tas pats sakāms arī par piecdesmitajiem un jo sevišķi septiņdesmitajiem. Daudzveidīgi, brīžiem ekstraordināri garīgie meklējumi mijiedarbē ar tādiem faktoriem kā psihoemocionālās veselības sarežģījumi, ar ko Diks saskārās jau no bērnības, dažādu vielu lietošana utt. nozīmēja spilgtu dzīvi. (Ne velti viņš kļuva par vienu no amerikāņu kontrkultūras ikonām, lai gan pats brīžiem uzvedās visai kontrkontrkultūriski.) Šai ziņā labu ieskatu dod viņa Ekseģēze – mēģinājums gadu gaitā skaidrot konkrētu garīgu pārdzīvojumu un izprast, kas ir reāls un kas ne. Fragmentārā formā tā izdota 2011. gadā (The Exegesis of Philip K. Dick). Ar atrunu, ka biogrāfijas paliek biogrāfijas, var ieteikt arī Sutin, Lawrence. Divine Invasions: A Life of Philip K. Dick.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Oriģināls ir viegli plūstošs, nepiespiests, rakstīts ikdienišķā valodā, kur brīžiem ielaužas kāpināta, bet laba tēlainība, kas izriet no teksta loģikas, bet tik un tā pārsteidz. Diemžēl tulkojums tekstu pasniedz stipri jo stipri iestīvinātā latviešu valodā un dažviet ar emocionāliem pārspīlējumiem un semantiskiem sašaurinājumiem, kas neatbilst angļu tekstam.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Jau atkal, rakstot par zinātniskās fantastikas klasiku, prātā nāk ekoloģiskās nefikcijas klasika. Kārsones Klusais pavasaris izdots 1962. gadā; iepriekš to esmu minējis Frenka Herberta romāna Kāpa sakarā. Daļa zinātniskās fantastikas autoru ar saviem darbiem labi iekļāvās pirmajā lielajā vides aktīvisma vilnī, lielākoties paši nemaz nebūdami aktīvisti.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sevišķi sk. runu/eseju The Android and the Human. Man par lielu prieku, vienā no vietnēm, kur šis darbs pārpublicēts, pretbotu mehānisms laipni aicināja apstiprināt, ka esmu cilvēks. Kā lai zina? Zvēru, ka empātija man ir pirmšķirīga.  (atpakaļ uz rakstu)