— Gramatika

 

Par Kaspara Zalāna dzejoļu krājumu Telegrammas (Valters Dakša, 2023)

 

Gramatikas burvība ir noklusējumā – tās likumi un noteikumi fiksē to, ko runātāji, valodai attīstoties, uzskata par būtisku gan valodas kā sistēmas ietvaros, gan atbilstot loģikai un domāšanas/kultūras struktūrai, kādā runātāji spēj iedomāties realitāti un runāt par to. Atklājas lauks, kurā gramatika strukturē redzamo. Piemēram, latviešu valodas darbības vārda locīšanas sistēma liek iedomāties laiku un attiecības starp personām, kas vai nu izdara, vai neizdara kādas darbības, bet nomenu paradigmas liek priekšstatīt telpu, pilnu ar objektiem, to īpašības un savstarpējās attiecības. Divdabja semantika apvieno gan laika, gan telpas dimensijas, nereti liekot domāt par realitātes dažādajiem jutekliskajai uztverei pieejamajiem plāniem un mūsu domāšanas ierobežojumiem. Bet haosā, kas veidojas, kustoties starp šiem plāniem, gramatika izrādās ģeneratīvs instruments jaunu izteiksmes vienību radīšanā un līdzsvara veidošanā: “Es centos haosu sevī pārkaldēt dejojošajās zvaigznēs – astra inclinant, sed non obligant –, topot savai pirmesmei, atmetot to, kas ir ticis virsslāņots,” savā debijas dzejoļu krājumā Telegrammas (69. lpp.) raksta Kaspars Zalāns.

Pielietojot dažādas metodes no fotografēšanas līdz klonēšanai, viņam, iespējams, izdevies izkristalizēt šo pirmesmi kādā ievērojami mazāk verbālā veidā, nekā par to var spriest no krājuma, bet varbūt tomēr drīzāk izdevies izlikt norādes un virsslāņot jaunu slāni. Katrā ziņā viendabīga šī valodas šķērsgriezumā tvertā realitāte nav un arī ne miers (““tev nebūs lemta vienpatība,”/ šķiet, ka vraks iekāsējas – // un bezdelīgas aizspurdz – / dzirksteles šķeltnes udžā” (10. lpp.)). Reprezentācijas dažādības arsenālā, kas sniedzas no skaņām, faktiem, skaitļiem, objektu skrupuloziem aprakstiem līdz metaforām un naratīviem, ir arī iespēja kādu gatavu teicienu, izteikumu, aforismu, nejaušu vārdu savienojumu, dokumentu vai arī tā visa iztukšotu formu traktēt kā vienu no daudzajiem objektiem laukā, kurā valodai ir darbs gan izzināt, lai nosauktu, gan nosaukt, lai fiksētu, gan izrādīt likumus tiem, kas vēlas uzzināt ko vairāk par izteiksmes robežām.

Dzejnieks it kā aicina lasītāju kā digitālā laikmeta datu kovboju nenobīties un rikšot valodisko variāciju un gramatikas laukā, kamēr viņš pats, mazliet dziļdomīgi, mazliet nicīgi smaidot, fonā spēlējas ar vecām šķiltavām (“šķiltavas liesmiņu grauzdē” (17. lpp.) vai brīnās par pasauli (“cenšos vēl brīnīties par pasauli” (41. lpp.)). Tajā, kā Zalāns tēlo vidi, izmantojot valodu, pārsteidzošā veidā ir kaut kas potenciāli kinematogrāfisks, vesternisks – vismaz daļēji izstāstīts stāsts, montāža, kadrējums, ritms un tā pārsitieni, tēli, raksturi, žesti, puspagriezieni, butaforijas un laikam arī sairums, ko uzvest un noskatīties var ikviens, kas saprot darbības principus: “Lietus sastingst kā binārais kods / [..] klusums ir precīzs / klusums ir akurāts.” (14. lpp.) Aina nobrūk, bet reizē fiksējas. Tas atšķir dzeju no kino. Kino jāuztur priekšstats par kustību un dzīvību, tajā ilūzija par pasauli balstās novērojumā, ka tā ir nedalāma un ilgstoša (kods nobrūk un pazūd filma), kamēr dzejas mehānismu un kodu pasaulē, valodā uzburtais reprezentācijas slānis ir trausls, irdens, nepārtrauktai dekonstrukcijai pakļauts, tomēr tieši koda atklāšanās plaisās ne tikai ļauj tēliem izdzīvot, bet iepludina reprezentācijas plakanībā jaunu elpu, piemēram, izgudrojot valodu vai pārslēdzot tās: “Bite nēmen dīzes maines Tod / Nēmen maines Tod dīzes bite” (65. lpp.) Zalānam šo mirkli izdevies vairākas reizes meistarīgi notvert, bet arī – līdzīgi kā iepriekšējā dzejolī ritmā un skaņu pretstatos, izmantojot vācu valodas vārdus (“Lūdzu ņemt šo manu nāvi”), tā arī daudzos citos – taustoties, šauboties, noraidot, meklējot: “es esmu viltus, šaura svītra, neviens, groteski piemīlīgs lieku- / lis: ticiet maniem vārdiem, neticiet man, man neticiet. / nevar atrast to, / kas nepastāv. groteski piemīlīgs liekulis: ne / patiess vārds sacīts, ne viltus apgalvojums.” (72. lpp.)

Krājuma pēdējā daļā šie meklējumi notiek, pārsvarā mijoties ar cita dzejnieka jau esošu formulējumu kā, piemēram, šajā – vienā no Veltai Sniķerei veltītajiem dzejas darbiem: “nemitas minamais, bezmitas mīcāmais, / meklējams mitinās, / no plaukstām lakstojas, /no pēdām atšķeļas, / no acīm un ausīm veļas mēļiem vāliem / virteņkrellēm netveramās vēdās / krama dzelmju pienā, čūsku stabuļdziesmās –, / un atstarojas vārdu sārņotais, / caur acuacīm aizskatītais –, / un pēkšņi atkrīt sēras, aug klusums / liels bez mēra / ap seju, / tavas kāres leju.” (61.lpp.)

Krājums sastāv no četrām daļām, katru no tām ievada telegrammas (teksti, kur izmantots telegrammas formāts). Šo daļu apakšvirsraksti (Impresijas, Personifikācijas, Liriskais “Es”, Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi) liecina par attiecīgajā nodaļā ietverto poētisko meklējumu fokusu un izpētes metodi. Ja Impresijas vairāk balstās tēlos – arī precīzāk iezīmē mazliet eklektisko vidi, kurā dzejnieks ļaujas tālākajai dekonstrukcijai, tad Personifikācijas daudz vairāk iezīmē arī viņa latvisko identitāti (piemēram, lakoniskais svecīšu vakars (34. lpp.) vai vizuālās dzejas tradīcijās balstītais ciltskoks (35. lpp.)). Kā jau minēts, pēdējā nodaļā liela loma ir tieši eksperimentiem ar dažādiem dzejas kodiem – te īpaši daudz strādāts ar citu autoru tekstiem un idejām, savukārt trešās daļas nosaukums liecina, ka te dzejnieks pievērsīsies pašrefleksijai. Tomēr arī šo kodu viņš atļauj uzlauzt – “es” nav punkts plaknē, to līdzīgi kā valodas elementus definē saites un attiecības – tā, piemēram, formas ziņā mācību spēli atgādinošais dzejolis “savieno līdzīgos” ir lielisks attiecību dzejolis, lai arī tās nav veiksmīgas: “6) jo grūti atbildēt uz “es mīlu / tevi”. / 7) jo spēju pilnībā / atdoties tikai vienpatībai. / 8) jo galvenokārt / pārvietojos, lai pabēgtu no / sevis.” (46. lpp.) Šī vietniekvārdu spēle izplatīta arī citos dzejoļos, kas pasvītro, ka tieši attiecībās un saitēs nevis vienpatībā/viendabībā (kā vārdos nereti apgalvots) ir atslēga uz meklēto.

Kādā dzejolī Kaspars Zalāns raksta: “kā lai es tev pastāstu par dzejoli, vispirms nepastāstot par sevi? / par desmitgadīgu sevi, par šūpolēm, / kas nokarājas čīkstošās, sarūsējušās ķēdēs, / saules piededzināto, brūno zāli zem pēdām, pusaizkosto ābolu / kas mijas / no plaukstas uz plaukstu, līdz paliek / tikai serde.” (71. lpp.) Interesanti, ka pēdas un plaukstas (kā taustes uztveres orgāni) Zalāna dzejā ir iecienīts tēls, itin kā norādītu uz stigmu, atveres vietu, īstumu un avotu – savu un stāstāmā avotu. Itin kā pieskartos.