Foto: Ieva Viese
grozu pinēja dziesma
es ieviju grozos
šķipsniņu savu ūsu
tās turpina plesties
kā ūdensrozes
manas ūsas drīz apskaus
kāda padzīvojuša pāra
kopīgi lasītās beciņas
un jauna studenta veļu
manas ūsas ieaijās mazuli
manas ūsas pieskarsies
priekšmetiem un reti vien pa retam
tās noglāstīs plauksta
audējas dziesma
vienmuļāk par lietu
kas glabājas atvilktnē
tikai lai ik dienu
to ņemtu
lietotu atpakaļ liktu
taisnās līnijas šķērso un vieno
nedaudz ieliektas
it visu padarot vijīgu
vienmuļi ir labi
neviens laiks nav vienmuļāks
par laimīgo laiku
nav iespējams
tāds audums
tāpēc aužu dienas
dienas ir laika
mazās māsas
apnicīgas uzmācīgas
mazās māsas ir viegli nemīlēt
mazās māsas to viegli ielāgo
podnieces dziesma
es gribētu savas bļodas iegremdēt zemes tumsā
un izcelt jau melnas
iegremdēt dziļumu dzīlēs
pie elementiem
vēl paklausīgiem mums
es gribētu ienirt ezerā zem ledus
un atklāt
ka aukstumā var nodedzināt krūzi
caurspīdīgu
mūžamūdens pilnu
tie viņi
Eķremam Eilisli un padilušajiem eņģeļiem uz tempļu sienām
un dažiem no tiem
ir izdzisušas sejas
ļodzīgs ķeblītis nabadzīgā istabā
viņi nogrieza tam kājas
un smējās
nevar saskatīt
vai tie smaida vai skumst
tirgus laukumā
dārdēja zeme
kad nevērīgais
izbēra mellenes
tie kam ir acis
redz tāpat kā tie
kam to vairs nav
tev bail
es zinu
tu pazaudēji cimdu
tev bail iet mājās
to spārni ir
laika kustība sienās
sīki nogruvumi
jauns apmetums
restauratora žāva
un notirpuši pirksti
tam puikam nāsīs vienmēr
bija biezi dzeltenzaļi puņķi
varbūt viņam bija
kabatlakatiņš
varbūt viņš pēc skolas to skaloja
un žāvēja uz aukstiem radiatoriem
tie redzēja
kā sveša vecmāmiņa
lasa utis
no sveša mazdēliņa galvas
Eķrems – armēnis
tā viņu apsaukāja
viņu apsaukāja
par nodevēju
par pārbēdzēju
par līdzjūtīgo
acis spārnos
no vienas vietas
uz citu skatoties
balsis kuras pāršalc klusums
radījušas rakstību
uz tempļa sienām
sejas izdzisušas
siltas vannas
“Teju visa cilvēku dzīve toreiz un tagad rit tālu no siltām vannām.”
Simona Veila, Iliāda jeb poēma par spēku
apmazgājot tevi siltiem tvaiku mākoņiem
kas eļļās un ziedlapās smaržojoši ieņem tevi
strūkliņām līstot pār tavu muguru
lietum no taviem matiem pilot
es atceros
šī ir istaba
sagrautā namā
sataisot tev gultu
pie siltā mūrīša
palūdzot circenim
nepārtraukt
es jaušu
šīs durvis
neizturēs
un grīdas dēļi jau drebēt sāk
kā veca vīra kauli
kurš tik vien gribēja kā nomirt
pirms tie atkal ienāk
un logu slēģi jau klabēt sāk
kā vecas sievas zobi
atminoties nekustību
pārestības skavās
ieaicinot tevi blakus apsedzot ar plaukstu
visas tavas vietas
kurās paliek auksti
es zinu
mana plauksta lielāka par segu
mana plauksta maza šaura lielāka par māju
lielāka par debesjumu
liecība
Laimai Jaunzemai
bet tiešām –
kāpēc lai es atvērtu
aizzīmogotos plecus
kāpēc lai es paļautos
uz šo rēgu
uz neredzamo teju
nejūtamo gaisu
kāpēc lai es darītu līdzi
lapām
ja mana miesa ir iztēsts koks
ja mana miesa sarepējusi
ķirmju saēsta
čagām nosēta
kabatas nazīšu asmeņiem skrāpētu
iniciāļu nedzīstošā
nesalasāmā liecība
kopmītnes
mežs ir pienācis
negaidīti kā dežurante kopmītņu gaiteņos tumšos
iet bez mitas viņa
un pieķer mani
blēņās
ir tādas kopmītnes
kurās dzīvo ģimenes
un nemācās
augstskolās
ģimene ir cilvēks
ieskatīties tajā
drīkst tikai dakteris
vienās tādās kopmītnēs
mans draugs
nometās ceļos
un pienāca mežs
mans draugs
uzticīgi gāja celdams acis pret zvaigzni
viņš nebija pazīstams ar zvaigžņu kustībām
lēnām kā grāmatas
grāmatas ir bilžu albumi
ir tādas ģimenes
kurām nav neviena
mans draugs
runāja tikai tad
ja neviens nedzirdēja
lielajā ausī
kas klausās klusumu
piespiedusi vaigu
kopmītņu sienai
celtai no sūnām un ķērpjiem
mežam ir dažādas balsis
bet tikai viena auss
manam draugam ir dažādas ausis
bet tikai viena balss
es sapņoju par tramvaju
es sapņoju par tramvaju
kurš visus tos kas traucē un smird
un pārnēsā stāstus
ieaicina sevī
siltumā un žēlsirdībā
viņi jau gaida
uz sarmas klātiem soliem
lāstekām azotē
viņi gaida tramvaju
kas nāk
jau tablo redzam mirgojam
solījumā
tramvajā vietas pietiek visiem
un nevienam nav jāstāv kājās
tramvajā drīkst aizmigt
un braukt
smakojošā smērējošā apģērbā
sev blakus drīkst novietot
gadiem krātas nastas
un plastmasas kulītes
drīkst pat krākt
un klausīties nokijas melodijas
tramvajs piedod visu
ja jūs iekāptu tajā un nedaudz pavizinātos
jūs ievērotu
kā klusā apcerē
katrs pasažieris
logā redz
gan savas sejas atspulgu
gan ainavu tajā
es aizmirsu jums pateikt
šis tramvajs brauc bez sliedēm
jūs to varat redzēt
vasaras mijkrēslī traucam pār pļavām
purvainām vietām un mazdārziņiem
nenoliecot ne smilgu
nevarīgi lēnais
vilciena mazais brālis
stostīdamies grabot
ved pašu dārgāko
uz pirtiņu
pie zaķīšu mammas
Jonatana teiktais
nebēdā Sausiņ
ikvienam uguns pūķim
atbild pūķis
kas upes gultnē dus
pēc šīs pasaules
ir vēl citas
pēc šīs pēcpusdienas
dienai nozagtās
nebūs nevienas
nebaidies Sausiņ
jo katrā pasaulē
un šopēcpusdien
es nomiršu
pirms tevis
tu sēdēsi viens
pie ugunskura
nabagās zemes
krūma