— Doma, vārds, rīcība

Džuzepīna Norča (Giuseppina Norcia) ir itāļu rakstniece, sengrieķu kultūras pazinēja un popularizētāja. Jau vairāk kā divdesmit gadus sadarbojas ar Romas Nacionālo senās drāmas institūtu (INDA), kur pasniedz arī antīko dramaturģiju. Norča ir daudzu mītam veltītu grāmatu autore – Mītu sala. Pasakas par Sicīliju grieķu laikā (2013), Sirakūzas. Sentimentālā pilsētas vārdnīca (2014), Arhimēds. Spožā dzīve (2017), Dievu dāvanas (2017), Ahileja pēdējā nakts (2018), Elena (2020), Lotosa pasakas. Astoņi stāsti par laimi (2021), Ar sievietes sirdi (2024). 8. martā Rīgā norisinājās Džuzepīnas lugas Orestija ar sievietes sirdi pirmuzvedums latviešu valodā Gunas Zariņas izpildījumā. Pirms lasījuma tikāmies ar autori, lai parunātu par mītu sižetu noderīgumu un transformācijām mūsdienās un aplūkotu sieviešu lomu senajos mītos un ārpus tiem.

Luīze Frančeska Dakša

 

Tavu daiļradi caurvij tāds kā perifērisko realitāšu centralizācijas motīvs. Kāpēc mītiskā domāšana ir tas ceļš, caur ko izvēlies runāt par šīm tēmām?

Mītiskā domāšana mani ļoti aizrauj, jo tā sastāv no tēliem un simboliem un ļoti atgādina sapņu valodu. Dažreiz mītu tēli nes sev līdzi kādu tematu vai noskaņu it kā tā būtu atmosfēra. Man patīk doma, ka tēli ir mazliet arī no atmosfēras. Mītiskā domāšana gan ir tāda ķermeniska, jo sastāv no simboliem, tēliem, tēmām, kas atkārtojas. Tā nav abstrakta vai attālināta no dzīves, un tas mani ļoti aizrauj. Man šķiet, mēs visi to apzināmies, jo turpinām mītu pārstāstīt. Visticamāk, mīts attiecas uz mums, mēs sevi varam atrast šajos stāstos un tēlos. Protams, ne visos un ne katru reizi, bet katram no šiem stāstiem ir kāda atslēga, kas attiecīgajā brīdī mums var noderēt.

 

Jā, man šķiet, ka mītā noteikti ir kaut kas, kas attiecas uz mums. Bet tomēr mīta pasaule darbojas pēc īpašiem noteikumiem, kas šķiet tāli no mūsdienu kosmoloģijas. Kā laikmetīgam cilvēkam varētu noderēt antīko mītu stāsti?

Ja tā padomā, arī fantāzijas žanrs bieži izmanto šo valodu, apzinoties, ka citādas pasaules atklājumi sniedz mums vislielāko brīvību. Šādi stāsti runā par mums, aizvedot mūs uz citu pasauli. Tās ir kā biogrāfijas vai autobiogrāfijas sapņa formā, un tieši tas arī padara mūs brīvākus. Piemēram, nimfa Tetīda ir Nereīda, tātad – jūras dieviete ar spēju transformēties. Ar Tetīdu saistīts ļoti skaists stāsts, kuru es, cita starpā, izstāstīju grāmatā Ar sievietes sirdi, kas vēsta par Alkestīdu, Tetīdu un Atēnu. Tetīda jūras dzīlēs uzņem no Olimpa izdzīto Hēfaistu un audzina viņu kā savu dēlu. Hēfaists, juzdamies tik brīvs, patiesi apgūst savu amatu un atgriežas Olimpā kā liels mākslinieks. Rakstot šo stāstu, daļēji balstījos avotos, daļēji stāstu izdomāju. Vēlējos attēlot naratīvu, ka par māti var kļūt, nedzemdējot konkrēto bērnu, esot mātei ķermenī un sirdī, pieskatot un rūpējoties par bērnu. Stāsts ir par to, kā mīlošā vidē ir iespējams attīstīt savus talantus. Tādos brīžos domāju – cik daudz dažādu stāstu par cilvēku attiecībām var būt? Vēl, piemēram, runājot par Trojas karu, vienmēr iedomājamies šos karojošos karavīrus. Teju vienmēr kara propaganda cenšas piešķirt karam šarmu, dažkārt pat skaistumu, un dehumanizē cilvēkus. Bet iedziļinoties var redzēt, ka Odisejs, piemēram, negrib doties karā, un tāpēc izliekas par traku. Būtu jauki stāstīt un pārstāstīt arī stāstus par šiem vīriešiem, kuri negrib aiziet, un par šīm sievietēm, kuras negrib redzēt viņus aizejam. Tetīda īstenībā arī rīkojas kā Odisejs, vēlēdamās pasargāt Ahileju no kara. Būdama metamorfozes dieviete, viņa Ahileju pārģērbj par sievieti un paslēpj uz Hīrona salas un neviens, izņemot ķēniņa meitu, viņu neatpazīst. Visi šie stāsti, manuprāt, ir stāsti par mums. Dažkārt interpretācijai vai pārlasīšanai pietiek ar perspektīvas maiņu, izvirzot priekšplānā to, kas iepriekš bijis fonā, un otrādi. Svarīga ir skatupunkta, skatiena pozīcijas maiņa.

 

Ņemot vērā šīs pārdomas par robežu starp realitāti un ilūziju un perspektīvas maiņas nozīmi, mēs varētu pāriet no pārdomām par mītisko domāšanu un stāstu spēku uz vārda spēku. Sērijā Ar sievietes sirdi tu izvēlējies dot vārdu varonēm, kas sengrieķu naratīvos bieži vien palikušas otrajā plānā. Kā tu uzmeklē šo “sievietes sirdi”?

Patiesībā šīm varonēm vienmēr ir bijusi svarīga loma. Pirms tam jau minēju Tetīdu – lai gan viņai “nav balss”, senajos mītos mēs viņu visur sastopam Ahileja un Trojas kara sakarā, kur viņai ir izšķiroša loma. Piemēram, kad Ahilejs ir Agamemnona aizvainots, viņa dodas pie Zeva un pieprasa Trojas karaspēka sakāvi, lai saglabātu dēla godu pēc Briseīdas zaudēšanas. Arī tad, kad Ahilejs nepiekāpjas un neatdod Hektora ķermeni, Tetīda iesaistās. Tetīda vienmēr ir otrajā plānā, taču viņas stāstā mēs varam daudz ko saskatīt. Piemēram, Zevs un citi dievi vēlētos viņu apprecēt, taču neviens to nedara – viņi zina, ka Tetīdas dēls būs varenāks par tēvu, tāpēc viņi sarīko viņai kāzas. Cik daudzām sievietēm laulības notikušas pret savu gribu? Turklāt Tetīda zina, ka viņas dēls aizies pirms viņas, jo viņš ir mirstīgs. Cik grūti mātei ir domāt par to, ka viņa pārdzīvos savu bērnu? Tetīda uzņem pie sevis daudzus un ir diezgan varena. Viņa ir ne tikai objekts, bet arī subjekts. Tad es iedomājos, kādas ir Tetīdas domas un kustības jūras dzelmē. Kāda gudrība piemīt Tetīdai? Runājot par logosu, viņai ir ģimeniskas saites ar citu inteliģences veidu – Metīdu, kas, izrādās, ir rados arī ar Atēnu. Tad es atklāju saiknes, ka Tetīdei un Atēnai, kas šķiet tik tālas viena no otras, ir kopīga ģenealoģija. Mēs to pazaudējam, jo tā ir mātišķā līnija – mītisko ģenealoģiju atjaunošana no patronīmiem ir daudz vienkāršak. No otras puses, jau pats process meklēt radniecības saites, pievēršoties mātēm, man šķiet revolucionārs, jo ļauj saskatīt saiknes, par kurām nebūtu iedomājusies.

 

Starp Tetīdu un Atēnu parādās arī interesanta paralēle mātes tēla atspoguļojumos – Tetīda pieņem bērnu, ko nav dzemdējusi, bet Atēnai ir māte, kurai viņa nav piedzimusi. Ko tu domā par šo sakritību? Kā šīs mātes ģenēzes izpaužas tavos stāstos?

Vispār jau mēs nezinām, vai Metīda Atēnu dzemdēja vai nē. Mēs zinām tikai to, ka viņa jau bija iekšā Zevā. Tomēr te saglabājas kāda slēpta, neatpazīstama stāsta daļa, pie kuras es atgriežos un kas kļūst arī par centrālo darbā pie Orestijas ar sievietes sirdi. Iztēlojamies Atēnu, kuru visi uzskata par tēva meitu, un arī viņa pati sevi tā redz. Viņa ir dieviete, kas bieži aizstāv varoņus un nostājas viņu pusē. Arī Oresta prāvā viņa ir tā, kas mēģina atrast risinājumu. Bet ir tāda mītiska tradīcija, kas vēsta, ka Zevs sevī uzsūcis Metīdu, aprijot viņu gaidību laikā, un Atēna dzimst no Zeva galvas. Esmu meklējusi Metīdas attēlus, bet to nekur nav. Pat ikonogrāfijā viņas tur nav, tikai tādi kā mājieni. Un kas notiek? Notiek tas, ka Zevs pēc Metīdas aprīšanas ne vien dzemdē Atēnu, kura kļūst par tēva meitu, bet, uzsūcis arī Metīdas īpašības – viņas īpatnējo viedumu un pareģošanas spējas –, nodod tās Atēnai. Viņa ir gaišredzīga un prot izmantot vārdus kontekstā. Prasme pārliecināt un izmantot pēdējā brīža iespēju piemīt daudziem mītu varoņiem, bet svarīgi ir būt klāt īstajā laikā un notikumā. Bet cik daudz ir tādu nezināmu sieviešu, kas, iespējams, ir atbalstījušas vīrieti blakus? Atbalstīt mīļoto cilvēku ir svarīgi, it īpaši, abpusējās attiecībās. Tomēr, kad sieviete izzūd, var gadīties, ka šīs sievietes īpašības tā vietā piedēvē vīrietim, kurš viņai bijis līdzās. Tas gan nav labi.

 

Jā, manuprāt, arī latviešu un itāļu literatūrā tādu piemēru ir gana. Savā grāmatā Sirakūza – sentimentāla pilsētas dienasgrāmata tu piemini Džuzepi Tomāzi di Lampedūzu un viņa stāstu Sirēna. Starp citu, viņa sieva, Stāmerienas pils pēdējā baronese Aleksandra fon Volfa, bija tā, kas šim stāstam iedeva alternatīvu nosaukumu – Ligeja. Man tas šķiet simboliski – nosaucot vārdā mītisko būtni, sievietes tēls vairs nav tik vispārīgs, anonīms.

Ja nemaldos, lielākā daļa Lampedūzas darbu tika publicēti pēc viņa nāves. Šis dažādo nosaukumu gadījums ir ļoti interesants, jo liecina par sava veida dubulto identitāti. Starp citu, arī Edgaram Alanam Po ir novele ar nosaukumu Ligeja. Šī sievietes iejaukšanās, piešķirot vārdu mītiskai būtnei, norāda uz sievietes ietekmi, kas varbūt nav tik acīmredzama, paliekot otrajā plānā. Tomēr, ja uzmanīgi ieskatās, tā vienmēr ir bijusi klātesoša. Arī mīts māca, kā pamanīt to, ko citi neievēro. Ir vietas, kur neviens neskatās, bet kas ir mums priekšā. Tās prasa tikt pamanītas un izstāstītas. Te atkal svarīga ir uztvere – lietas, uz kurām lūkojamies, lūkojas mums pretī. Esot šeit, Rīgā, cenšos uzzināt vairāk par Aspaziju. Man ir līdzi arī viņas fotogrāfija. Ņemot vērā to, ka Aspazija ir vēl viens antīkais tēls, tas veido saikni starp Latviju un Sicīliju, un pat ar Grieķiju un Mazāziju, jo Aspazija bija no Milētas. Arī viņa ir sieviete, par kuru ir maz zināms. Kopienas tradīcijā viņu uzskata par sava veida prostitūtu ar lielu šarmu un spēju pārliecināt, vienlaicīgi iesprostojot viņu seksualitātes būrī. Kad sieviete šķiet “par daudz”, viņa tiek ierobežota. No avotiem izriet, ka viņa bija tiešām neparasta sieviete. Plūtarhs, piemēram, viņu dēvē par sofé caipolitiché – viedu un politisku. Aspazija bija padomniece, izcila domātāja, sicīliešu retorikas meistare. Viņa prata veidot diskursu, un, iespējams, iesaistījusies daudzu Perikla runu rakstīšanā. Kad viņa nonāca tiesā, apsūdzēta dažādos pārkāpumos, pats Perikls viņu esot aizstāvējis ar asarām acīs. Aspaziju uzskatīja par erotikas meistari, taču ne jau šī vārda vispārpieņemtajā izpratnē, ar to drīzāk domājot iekāres un attiecību mākslu, iekāres inteliģenci. Es uzskatu, ka viņas “skola” bija vieta, kur politika un attiecību māksla nebija tikai abstrakti jēdzieni, tie bija savstarpēji saistīti. Aspazija to visu simbolizē, un es ticu, ka viņa izvēlējās veltīt sevi šai izziņas formai. Tā ir vēl viena saikne, ko es vēlētos izpētīt.

 

Orestija ar sievietes sirdi sākas no kanoniskā teksta – Aishila lugas Labvēlīgās – beigām, Atēna nožēlo savu izvēli un sāk apšaubīt nostāšanos tēva pusē. Kā tavs Atēnas dilemmas atspoguļojums atšķiras no Aishila versijas?

Manā stāstā parādās šī mātes vīzija, es arī es pati to mazliet nosapņoju, līdzīgi, kad runājām par mītiskās pasaules domāšanu. Gribēju parādīt īsteni intīmu dimensiju, kas ietu dziļumā. Tomēr Atēna ir tāda nedaudz kā nemierīga. Ja tā padomā, Aishila triloģijas beigas ir diezgan mierīgas, kas traģēdijās negadās bieži. Tomēr visas piedzīvotās sāpes manā stāstā tiek pārkārtotas, kamēr norit tiesas prāva, un tas saistās ar oriģinālo vēstījumu – taisnīgumam jāuzvar. Atēnas patiešām kļūst par gaismas, risinājumu vietu. Bet kāda ir cena, kas jāmaksā pilsētā, kuras pamatā ir tikai logoss? Ne vien Atēna, bet arī pati pilsēta, sanāk, dzimusi no Zeva galvas. Un tad es domāju par to, kā mēs bieži saucam sevi par grieķu pēctečiem, kādas ir izvērtušās mūsu pilsētas un to, cik ļoti mēs esam pārvērtējuši noteikta veida gudrību. Nepastāv tikai viena veida inteliģence – tās ir dažādas, tostarp emocionālā inteliģence, kas varbūt pat ir interesantāka par, teiksim, “racionālo” inteliģenci. Šīs apgaismotās, hipertehnoloģiskās, risinājumu pilnās pilsētas bieži pazudina reģionālo tautu tradīcijas. Arī perifērajās nomalēs, kas ir apspiedošās attiecībās ar varas centriem, var sastapt šāda veida provinciālismu, kad jūtamies “atpalikuši”, pašiem nezinot, no kā. Logosa pilsēta domā tikai par peļņu, konkrētiem pierādījumiem, skaitļiem. Piemēram, ko mēs sauktu par veiksmīgu tikšanos? Ir jauki, ja sanāk daudz cilvēku, tomēr tas īsti negarantē panākumus. Dažreiz var gadīties satikt tikai dažus cilvēkus, kas tomēr dziļi maina daļu dzīves. Rodas nepieciešamība pārskatīt panākumu un veiksmes nozīmi. Varbūt šajā ziņā es identificējos ar Atēnu, it kā viņa tā domātu. Patiesībā šis gaismas pilsētas stāsts tiek apvērsts, ne tikai sākot no beigām, bet samainot vietām gaismu un tumsa. Tumsa ne vienmēr ir pilnīga tumsība – tā dažreiz ir vieta, kurā kaut kas dzimst. Kad augs dzimst, tas sākotnēji ir tumsā. Ziemas krēslā šķietami kailie koki atpūšas, lai atjaunotos – tie nav miruši. Arī mēs sākotnēji atrodamies mātes dzemdē, kas veidota no placentas, no ūdens. Sapnis mūs var iedvesmot, kad pirms piedzimšanas atrodamies vietā, no kuras tek dzīvības avots. Sanāk, ka arī ēna, ne tikai tumsa, var būt dzīvības radīšanas vieta. Arī tā pastāvīgā gaisma, starp citu, var būt mākslīga.

 

Tiešām, Orestijā ar sievietes sirdi beigās Atēna aplūko mūsdienu pilsētu ar tās neona gaismām un pārdomā laika gaitā notikušās pārmaiņas. Tas liek aizdomāties, kā tu rakstīji, “kas beigu beigās ņems virsroku – dzīve vai tās līdzība”? Šķiet, ka Atēna reprezentē antropocentriskās domāšanas izraisīto krīzi, kuras rezultātā cilvēks attālinājies no sava ķermeņa, emocijām un dabas, dzīvojot galvenokārt savā prātā un priekšplānā izvirzot racionalitāti.

Vērojot pasaules attīstību, es teiktu, ka mēs dažkārt sajaucam īsteno ar tam līdzīgo. Domājot par mākslīgo intelektu, par kuru šodien tik daudz diskutē – mēs nezinām, kas mūs sagaida nākotnē. Šāda domāšana ne vienmēr ir pret tehnoloģijām vērsta, atkarīgs no konteksta. Mākslīgais intelekts ir ne tikai mašīnas intelekts. Tad, kad mēs pārražojam informāciju nepārbaudot, reaģējam nedomājot, mēs būtībā paši kļūstam par mākslīgo intelektu. Šis izteikums [par to, kas ņems virsroku,] nāk no Lisses Irigerē, kuras teksti man ir svarīgs iedvesmas avots. Viņa runā par atgriešanos pie krustcelēm, kurās nogriezāmies pa nepareizo ceļu, un arī es atgriezos atpakaļ uzmeklēt šo mītu. Ne jau nostalģiskā nozīmē – tas neko īsti nemaina, ja pasaka, ka pirms tam bija labāk. Vienmēr ir kaut kāds “brīdis pirms”, kuru beigās mēs nemaz nevaram izzināt. Tā drīzāk ir atgriešanās pie pirmavota, lai atrastu citu, labāku ceļu. Šajā gadījumā laiks ir drīzāk ciklisks, nevis lineārs. Atgriešanās pagātnē ļauj mums dzīvot tagadnē un iztēloties nākotni.

 

Orestija ar sievietes sirdi ir drāma-monologs. Tā ir netipiska forma, ņemot vērā šodienas cilvēka novājinātās spējas ilgstoši, nenovēršot uzmanību, koncentrēties uz viena cilvēka runu. Kā tu iztēlojies savas domas un vārda iemiesojumu uz skatuves? Cik liels izaicinājums tas ir aktrisei?

Patiesībā mana pieredze, rakstot Orestiju ar sievietes sirdi, nedaudz atšķiras no tā, ko esmu izdevusi iepriekš. Es izvēlējos pilnībā pievērsties Atēnas skatupunktam, lai gan patiesībā arī Metīdai ir svarīga loma. Stāsta virzītājspēks tomēr vienmēr ir sievietes sirds, kura ir gan vēstītāja, gan aktrise, kas tekstu uznes uz skatuves. Piekrītu, ka dažkārt arī aktiermākslā ir nepieciešams riskēt un atklāt jaunus ceļus, iespējams, atgriežoties pie senākām tehnikām, kas prasa uzticību un pacietību. Kad lasām grāmatu, ne viss norit ātri. Arī tad, kad satiekam kādu cilvēku, dažkārt ir svarīgi labāk iepazīt vienam otru, arī klātienē. Pasniedzot Nacionālajā senajā drāmas institūtā, es cenšos izmantot mazāk dramatisku pieeju, jo daudziem jauniešiem ir tendence pārlieku koncentrēties uz drāmu. Manu studentu pirmā pieredze ar lugām bieži ir saistīta ar klasiskiem tekstiem, piemēram, sengrieķu traģēdijām. Dažkārt es dzirdu cilvēkus sakām, ka traģēdijā nekas nenotiek. Šādi uzskatot, tiek palaista garām nianse, ka galvenie lugas notikumi bieži notiek ārpus skatuves – mēs par tiem uzzinām no vēstnieka monologa. Viņa uzdevums ir savām acīm parādīt skatītājiem to, kas nav tieši redzams uz skatuves. Manuprāt, šie mirkļi ir vieni no nozīmīgākajiem teātrī. Tas ir lielisks vingrinājums, jo aicina skatīties ne tikai sensori, ar acīm – izšķiroša nozīme ir iztēlei un pārējiem jutekļiem. Piemēram, armijas un kaujas nav tieši redzamas uz skatuves, bet mēs redzam, kādas sekas uz tēliem atstāj šīs darbības. Arī ja mēs neesam uz kara lauka, karš mūs uztrauc. Tā mēs mācāmies attīstīt citādu skatupunktu. Arī monologs mūs aizved šajā virzienā. Es īstenībā meklēju jaunu vārdu, kā šo apzīmēt, jo “monologs” atgādina viena cilvēka runu, laikam tieši vārda monos dēļ. Tomēr es nevarētu to saukt par dialogu, jo tēls ir tikai viens. Vienīgais, kas man šobrīd nāk prātā, ir “polifonisks monologs”. Sanāk oksimorons, jo šī sieviete uz skatuves īstenībā nes visu pārējo mīta varoņu balsis – līdzīgi kā to dara vēstneši. Tajā brīdī visi uz skatuves neesošie tēli it kā uznāk uz tās. Tas ir liels izaicinājums aktrisei, jo viņai ir jāatveido 5-6 dažādi tēli, vienlaikus paliekot uzticīgai savai lomai. Šis sievietes monologs vairāk līdzinās dialogam ar publiku, tēliem uzdodot jautājumus un iesaistot skatītāju. Šiem jautājumiem kā sēklām jāsadīgst skatītājos un jānoved pie pārdomām. Manuprāt, tas ir īsts teātris, jo tad tiek iesaistītas visas maņas, lai pieredze būtu pilnvērtīga.

 

Un visbeidzot – paliekošas atmiņā ir tavas rindas no lugas: “Doma, vārds, rīcība: tieši tā tiek radīts liktenis.” Man šķiet, ka te ir iespējams vilkt paralēles ne vien ar tavu radošo darbību, bet arī aristoteliskās retorikas pamatprincipiem. Ko tu saproti ar šiem vārdiem?

Teiksim tā – svarīga atziņa par to, ka doma, vārds, darbība rada likteni un ir liktenis, nāk no budisma prakses, kas man ir ļoti svarīga. Proti, tas, ko sauc par “karmu”, patiesībā sastāv no domas, vārda un darbības. Tā ir ideja, ka liktenis nav kaut kas virs mums, lai gan tā varētu šķist, jo dažkārt mēs aizmirstam, ka patiesībā to veidojam paši. Būtiski saprast, ka arī domai ir milzīgs spēks, jo tā rāda sirdij virzienu. Protams, tas var šķist gandrīz vai dīvaini un dažkārt pat grūti salāgojami ar grieķu (un sicīliešu) ideju par tādu likteni, no kā nevar izvairīties. Likteņa dievietes bija trīs audējas – Kloto vērpa, Lahese savija un Atropa pārgrieza pavedienu. Daudzi sengrieķu stāsti šķiet tādi, kuros no likteņa nevar izbēgt – dažkārt pat izvēloties ceļu ar vēlmi izvairīties no likteņa, sanāk iet tam tieši pretī kā Edipam. Mēģināt pārrakstīt likteni, atvērt mīta tīklus un mēģināt izcelt varoņus, kas varbūt bija nedaudz atstāti novārtā – tas arī ir veids, kā likteni pārrakstīt. Liktenis nav tikai kaut kas ārējs – tas ir kas tāds, ko mēs konstruējam no dzīves kopsakarībām un atgadījumiem. Patiesībā tā tas daļēji ir arī sengrieķu mītiskajā domāšanā, kur ar attiecīgo tēlu savdabīgā veidā notiek konkrētas lietas, kas ļauj veidot šo saspēli. Ļoti sarežģīti mēģināt iztēloties likteni – tik daudz ko mēs nezinām. Tomēr man škiet, ka mēs noteikti varam izvēlēties, kā uzturēt savu dzīvi un apkārtējo vidi. Tieši tajā, ko mēs mēģinām dot, iespējams, ir vislielākā brīvība.

 

Kas ir nākamais, ko tu vēlies dot? Par ko būs tavi nākamie stāsti?

Šobrīd gatavoju daudz projektu. Viens no tiem noteikti būs saistīts ar Aspaziju, ar viņu jau saskāros, pētot un rakstot par Helēnu no Spartas. Esmu arī iesākusi rakstīt romānu, kas nav mitoloģisks, bet tomēr var atrast atsauces uz mītiem, jo darbība norisinās Sicīlijā. Šeit drīzāk ir stāsts par to, kā vārdiem piemīt dziedinošs spēks. Tāpat plānoju atgriezties pie mītu rakstīšanas bērniem, par varoņu un briesmoņu īsto dabu. Mani plāni var arī pēkšņi mainīties kāda sapņa vai nozīmīgas tikšanās rezultātā. Vēlos arī vairāk pievērsties teātrim un ceru, ka kādu no manām grāmatām varēs iestudēt uz skatuves vēl kaut kur pasaulē. Piemēram, mana grāmata Mītu sala, kas stāsta par Sicīliju, iztulkota čehu valodā un tikko izdota Prāgā. Mani ļoti iedvesmo mans skolotājs Daisaku Ikeda, kurš teicis, ka katra cilvēka pienākums ir izpaust savus talantus cilvēces labā. To es iemācījos no budisma prakses: uzņemties atbildību par savām dotībām, lai veicinātu visu cilvēku laimi.