Foto: Spāre Vītola
bilde
ir pāris veidu,
kā pieķerties pasaulei:
es gribu pieķerties tik ļoti,
ka palaižu vaļā.
tāpēc, lūdzu,
ja vēlaties, ņemiet,
iespējams, noderēs
turpmākajās gaitās:
rozā bagijs
ar dzelteniem ritentiņiem
man rokās.
pašportrets 22
dod man visu mīlestību uz zemes,
to izniekošu.
pasaule dod mazāk atlaižu,
stūrainā esamība
meklē kaut ko apaļu un maigu,
mīlas vēstulēs
citē Vitgenšteinu: mīlu, arī tad, ja nedzeru,
neesmu izmisis un vientuļš.
dzejniekam ir milzu sirds un prāts,
bet pietrūkst iekšu.
ar enerģiju, ko tērēju, turoties kopā,
pietiktu, lai apsildītu Rīgu.
es esmu redzējis, kā aizslīd upes galdauts
un sagāžas pudeļu torņi.
arī kardiogramma, ko sūtīji,
ir pilsēta, mīļā.
es zinu, tu mani atstāsi.
tikai nepamet viņu.
kaimiņam šaudot vārnas
gan jau, ka būkšķis, putnam nokrītot uz zemes,
ir tāds pats, kā eņģelim iekrītot sniegā.
līdzīgi I. iekrita sniegā toreiz, kad staigājāmies.
bet viņa nebija eņģelis. tātad – kāds sakars.
***
aiz sienas sitas
metronoma sirds.
vāzē uzzied, novīst
sīciņš puķu salūts.
paldies, ka atbraucāt,
viņa saka,
bet meitenīte bildē
atkārto:
es esmu skaista,
esmu laba.
nav vairs piemērotu vārdu,
ir tikai tie,
kurus lietojam.
arī šis kambaris
prot tikai atbalsot:
es esmu,
esmu.
pavadīšana
mans mīļotais,
tu teici.
o, no tevis gan negaidīju
tik buržuāzisku frazeoloģiju!
bet tāpat sagribējās tevis
kā sīkbodītes.
pie durvīm es uzprasījos:
vai iedzersim tēju?
strebsim to, atvestu no britu Ceilonas,
kā divas kolonistu atvases,
rokām saskrienoties pie trauka
ar plantāciju cukuru.
novilksim drēbes,
ko mums uzšuvuši vjetnamiešu bērni.
liksim viens otram starp lūpām pirkstu
kā karogu jaunatklātā zemē.
tu taču negribi, lai paliekam
katrs savās mājās
kā noliktavā.