— No kā saslima, ar to ārstēsim

Par Bekas Adamašvili romānu Šajā romānā visi mirst (no gruzīnu valodas tulkojusi Nona Tauriņa; Latvijas Mediji, 2024)

Reiz Redaktors uzaicināja Kritiķi uzrakstīt recenziju par nesen iztulkotu Autora grāmatu. Redaktors nezināja, ka Kritiķei patiesībā ne pārāk patīk postmoderna literatūra. Kritiķe jau zināja, ka viņai ne pārāk patīk postmoderna literatūra. Bet Kritiķe domāja, ka varbūt viņai patiktu Autors. Autors ir no Gruzijas, un Kritiķei patīk Gruzija, kaut arī viņa tur nekad nav bijusi. Kritiķe izlasīja grāmatu un atzīmēja vietas, par kurām recenzijā gribēja izteikties negatīvi, atlocīdama lappušu apakšējo stūrīti, un vietas, par kurām recenzijā gribēja izteikties pozitīvi, atlocīdama augšējo stūrīti. Kad Kritiķe aizvēra grāmatu, tās vāki vairs nebija tik tuvu viens otram kā pirms lasīšanas. “Kā upe, kas izgājusi no krastiem,” Kritiķe gribēja rakstīt, lai pateiktu kaut ko skaistu. Lai arī lielākoties atlocīti bija apakšējie stūrīši, tiekot līdz romāna beigām, Kritiķe smīklīgi¹ smīnēja bārdā, kas ir laba zīme.

Kritiķe zināja, kā uzrakstīt normālu recenziju par grāmatu.

Ir jāpasaka

(1) kaut kas par tulkojuma kvalitāti,

(2) kaut kas par izteiksmi un postmoderno žanru,

(3) kaut kas par grāmatā paustajām domām un varoņiem,

(4) kaut kas plašāki sabiedrisks, kas lasītājam varētu noderēt kā ceļa maize vai VR brilles, lasot grāmatu un/vai domājot par savu dzīvi.

Tomēr Kritiķe negribēja rakstīt normālu recenziju, jo viņai nešķita, ka tā piestāvēs postmodernajam “romānam, kurā visi mirst”.² Tā vietā Kritiķe nolēma iemācīties mīlēt Raini postmoderno literatūru.

Kritiķe internetā atrada grāmatu Kembridžas ievads postmodernajā prozā, kurā bija apakšnodaļa Kā lasīt postmodernu prozu?. Tā kā Kritiķe zināja, ka Kembridžas izdevniecība ir akadēmiski ieredzēta un Kembridžas ievadi (parasti) ir labi uzrakstīti, viņa nolēma izlasīt šo ievadu. Kritiķe nezināja, kā latviski pareizi atveidot Kembridžas ievadu, taču, tā kā arī romāna Tulkotāja grāmatā bija iekļāvusi līdzīgus nelatviskus tulkojumus, nolēma, ka tāda būs viņas iecere. Par Tulkotājas ieceri droši nevar pateikt, taču šķiet, ka brīžiem nelatviskās atveides varētu būt vieglprātīgas (piemēram, teikumi “Ja superspējas neizmanto, tās it kā aizmirst savu Wi-Fi paroli” (13. lpp.) un “Viņš juta krītam pāri milzīga radījuma ēnu” (90. lpp.), kuru saturiskā neuztveramība šķiet izteiksmes izraisīta, vai arī frāzes “pārdzīvot par neatbildētu mīlestību” (105. lpp.), “pārdots personāžs netiek ņemts atpakaļ” (143. lpp.) un “cilvēcei būs jāsāk no tīras lapas” (178. lpp.), kas ir neveikli tuvu latviskākām izteiksmēm) un citreiz prātīgas (piemēram, svešvārdu  “kiberbulings”, “postveģetārieši”, “agnostisks”, “politkorektums”, “kādas grupas intereses” lietojums, aprakstot distopisko Vadoņa pārvaldīto nākotni (176.–177.lpp.), vai nelatviskās izteiksmes reklāmu nodaļā (124.–132.lpp.), kas atbalso arī mūsdienu reklāmtekstu biežo nelatviskumu).

Kembridžas ievadā Kritiķe izlasīja, kā Brans Nikols lasīja mākslas teorētiķes un publicistes Sūzenas Zontāgas esejas Pret interpretāciju un Viena kultūra un jaunā sajušana, kurās Sūzena Zontāga sabiedrības tendencēs izlasīja nepieciešamību pēc jaunas pieejas literatūrai, tostarp arī pēc jaunas literatūras kritikas, kas pievēršas nevis daiļdarba satura analīzei (jeb hermeneitikai), bet gan formas analīzei (jeb erotikai). Svarīga ir bauda, ko teksts rada lasītājam, nevis iespēja izsekot stāstam. To izlasījusi, Kritiķe nolēma, ka savu kaiti vislabāk ārstēt ar to pašu, no kā viņa saslima, un romāna erotiku vislabāk aprakstīt, imitējot Autora postmodernos paņēmienus, kas vistiešāk spēs pavēstīt teksta baudu.³

Vēl Kembridžas ievadā Kritiķe uzzināja – jo to, ko neatceras, patiesībā nezina (Platons) –, ka viņai patiesībā patīk arī postmoderna literatūra. Un vēl viņa uzzināja par vairākām postmodernajai prozai raksturīgām pazīmēm un metodēm, kas kā pēc grāmatas atklājas Autora grāmatā, jo

reiz Autors bija nolēmis uzrakstīt postmodernu romānu, kas vienkārši būtu postmoderns, un viss. Romānā būtu visas svarīgākās sastāvdaļas: (1) intertekstualitāte, (2) ironija, (3) sociālkritiska pieeja, (4) metatekstualitāte. Pazīmes (2) un (3) un varbūt arī (1) un (4), protams, var piemist arī citu literāro žanru darbiem, taču to kombinācija ir īpaši raksturīga postmodernismam. Tā šis romāns kļūtu pārbagāti postmoderns un līdz ar to varētu tikt uzskatīts par izcilu postmodernisma paraugu. Tomēr šis postmoderno paņēmienu lietojums – un arī romāns pats – nekādā veidā nejutās kā izcils postmodernisma paraugs, jo romānam nebija jūtu.

Veids, kādā Autors izmanto intertekstualitāti (“Intertekstualitāte – gudrāk nodēvēts plaģiāts, saturs, kas sasaucas ar citiem darbiem” (52. lpp.)), nav radošs salīdzinājumā ar citiem postmodernās literatūras piemēriem. Intertekstualitātes tīkls, ko vij Autors, balstās galvenokārt citu Autoru un viņu slavenāko varoņu tēlos. Tomēr aizgūtie tēli tikai retos gadījumos patiešām bagātina šo romānu, paverot jaunus literārās pasaules un interpretācijas apvāršņus un iesaistot lasītāja zināšanu bāzi. Tā vietā tēli un autori, piemēram, Šekspīrs, Rozenkrancs un Gildenšterns, Virdžīnija Vulfa un Hemingvejs, tiek iemesti epizodiskās lomās kaili un plakani, izskaidroti līdz pēdējam Autoram vajadzīgajam kaulam, miesu atstājot ārpus romāna tvēruma. Savā prātā Kritiķe to nosauca par plakātisku un epizodisku intertekstualitāti un sajutās varen apmierināta ar frāzes “plakātisks un epizodisks” lietojumu. Lai labāk saprastu, kas ar to domāts, lūgums iegādāties jaunāko Privātās Dzīves numuru. Līdzīgi, kā tiek darīts žurnālā, Autors aprakstītos personāžus nobružā līdz vienai īpašībai, vienam atgadījumam, kas lasītājā izsauc spēcīgas un viendimensionālas emocijas, romāna gadījumā – smīnu.

“Runājot par smīniem…” nodomāja Kritiķe un iekļāva recenzijā dažus ironijas piemērus.

DAŽAS ANEKDOTES

“Aloizs elsa kā vilciens, ko uzņēma brāļi Limjēri, un Klāra bija tikpat klusa kā Limjēru filmas. Tieši tajā brīdī bija jāsākās nāvējošai sirdslēkmei. Taču – ak vai! – Nāve tomēr aizmiga. [..] [M]azais Ādolfs ar zibenskara taktiku pieveica savus konkurentus un gaismas ātrumā virzījās pretī mammas olšūnai.” (10. lpp.)

Reklāma: “Mūsu dzērieni liks jums aizmirst ikvienu neaizmirstamu vakaru.” (125. lpp.)

Politisks sauklis: “Ievēliet mani, un es parūpēšos par labāku nākotni sev un savai ģimenei.” (125. lpp.)

“Eskalatorus izdomājuši vārguļi, kas nespēja kāpt augšā vai lejā pa kāpnēm bučojoties.” (Zirnis joko, Diena, 19.04.2024.)

Postmodernā romāna Autors, rakstot piecdesmit otro romāna lappusi: “Dievs piedod postmodernistiem, jo viņi nezina, ko dara.”

Tomēr Kritiķe nesmīnēja. Tā kā šie joki viņai nešķita smieklīgi, viņa nolēma tos labvēlīgi interpretēt kā kritiskus novērojumus par nozīmīgu notikumu nenozīmīgajiem cēloņiem (sk. anekdoti par Hitlera rašanos), par patērētāju sabiedrību un/vai alkoholu kā vispārpieņemtu narkotiku (sk. anekdoti par dzērieniem), par politisko aģitāciju un korupciju (sk. anekdoti par vēlēšanām), kā arī pašam par sevi un topošo romānu (sk. anekdoti par Autoru). Īpaši izteiksmīgi mūsdienu pasaules kritikai Autors izmanto ceļošanu nākotnē, kurā daudzas sabiedrības tendences tiek novestas līdz absurdam, tādējādi kritizējot to maigākās izpausmes mūsdienās. Autors piedāvā lasītājam iespēju ieskatīties distopiska postveģetārisma, agnostisku mērkaķu politkorektuma, zinātniskas dekadences un reklāmu simulakru realitātē. Lasot Autora uzburtā aina šķiet uzjautrinoša un trāpīga, tomēr pārdomājot viņa izteikumi šķiet pārspīlēti un atšķeļoši. Smieties par sevi ir jāmāk arī sabiedrībām, bet, ja tā pārtop par smiešanos par citiem, jāpārdomā, kādu pasauli Autors veicina, paužot šādus viedokļus.

Kā negatīvs piemērs jāmin Autora paustās idejas par feminismu un feministēm. Viens no galvenajiem romāna tēliem – vienīgais sieviešu tēls – ir Lea, kurai romānā piedēvētas četras pazīmes: slīkšana domās, naids pret klišejām, mīlestība pret kaķiem un būšana feministei (32.–34. lpp.). Romāna garumā pirmās trīs pazīmes pazūd aizmirstībā, jo feministiskā identitāte aizēno jebkādu personību, kas Leai varētu piemist. Viņas iesaiste romāna norisē aprobežojas ar sapņiem par sieviešu atbrīvošanu un seksisma saskatīšanu katrā komentārā un notikumā. Vien romāna noslēgumā Leas tēls piedzīvo kādu attīstību, kas atkal izskan kā feminisma kritika, Leai iemantojot izglābtās princeses tropu. Leas nozīme romānā ar to ir izsmelta, viņa ir nevis tēls, bet kvota, kam atļauts pastāvēt tikai ēnā. Autors pats to apzinās un atzīst, ka Leas dzīve romānā turpinās vien tādēļ, ka nogalināt vienīgo sievieti ir pārāk liels risks un varētu izraisīt nepatiku. Lai arī kritika par tēlu kvotām mākslas darbos ir pamatota, tomēr tik viendimensionāls Leas portretējums neveicina auglīgas pārdomas par sievietes vietu sabiedrībā un mākslā, bet aicina smieties par problēmām, no kurām vēl neesam pietiekami attālinājušies, lai drīkstētu tās neuztvert nopietni.

“Tā,” Kritiķe atviegloti uzelpoja, jo bija pierakstījusi visu, ko gribēja pateikt.

Tomēr nemaz tik atvieglota viņa nejutās. Kritiķe baidījās, ka ir palaidusi garām ko svarīgu, ka ir pārāk dumja, lai saprastu, kāpēc romāns 2019. gadā ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu, ka ir pārkāpusi neredzamu robežu starp postmodernu literatūru un kritiku, ka nekad nav rakstījusi postmoderni, ka viņai piezvanīs kāds dusmīgs postmoderniķis un

“Kāpēc jūs uzrakstījāt tik nejēdzīgu recenziju? Ko jūs no sevis iedomājaties?” postmoderniķis teiks.

“Redziet,” teiks Kritiķe, “Reiz Redaktors uzaicināja Kritiķi uzrakstīt recenziju par nesen iztulkoto Autora grāmatu. Redaktors nezināja, ka Kritiķei patiesībā…”

ej.uz/un_sākas_viss_no_gala⁴

1. Smīklīgs – jēdziens, ko darbā Filosofija kā dzīvesmāksla ieviesa nesen mūžībā aizgājušais Pasniedzējs Igors Šuvajevs. Tā nozīme un lietderība nav svarīga. Svarīgi ir, ka šo un vēl daudzus citus neaizmirstamus un aizmirstus vārdus mums ir atstājis latviski tulkotās filosofijas magnāts Igors Šuvajevs. Sk. Šuvajevs I. Filosofija kā dzīvesmāksla. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. 133. lpp. “Stāstā tam nav būtiskas nozīmes.” (35. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Izcēlumi šeit un turpmāk lietoti nesaprotamu iemeslu dēļ, atainojot Kritiķes apmulsumu par izcēlumu lietošanu Autora grāmatā. Bet vispār jau arī tas ir po-mo. Sk. Nicol B. The Cambridge Introduction to Postmodern Fiction. Cambridge: Cambridge University Press, 2009. P. 1.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Protams, Kritiķe nespēj atveidot Autora darbu pilnībā, tomēr šī recenzija jāskata kā mēģinājums atdarināt Autora tekstrades metodes. Kritiķe mīļi lūdz savus Kritiķus lasīt recenziju ar smīklīm un postmodernu ironiju, nevis naidu. “(autora sirsnīgs lūgums).” (141. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Lūgums Lasītājam šo hipersaiti pārrakstīt zīmi pēc zīmes. Šo metodi Kritiķe aizguvusi no Autora, kurš nereti novieto notikumus pasaulē, izmantojot ģeogrāfiskās vietas koordinātes, garuma un platuma grādus. Metode Kritiķei šķita uzteicama, tāpēc tā iekļauta arī recenzijā.  (atpakaļ uz rakstu)