Nida
Es gribētu uzrakstīt
Trakulīgu dzejoli par neizbēgamību.
Prāmis atiet pēc piecām minūtēm,
Bet es negribu steigties notikumiem pa priekšu,
Kaut iztēles augļu grozs sagroza visu pēc savas patikas –
Banānā pēkšņi ir plūmes kauliņš.
“Nenorij,” es sev saku, un, lagūnas iešūpināta,
Pamostos divus kilometrus platā zemes strēlē.
Tā ir Kuršu kāpa,
Nida,
Tagad es rakstīšu te.
Cilvēks ir vientuļa pusssala,
Tāpat kā tu, Nida, sasniedzams četrās minūtēs
Pāri šaurumam ar prāmi, 1.50 par biļeti –
Visi trauksies apskatīt, bet kurš gribēs apmesties uz mūžu?
Vienvirziena biļešu tirgotāja skumst.
Skaistā zemes strēle, kas nepretojas maniem soļiem.
Es eju uz vienīgo kafejnīcu, kas nesezonā ir vaļā.
Barista man atnes kafiju un saka kapučinas –
Es dievinu, kā tas skan, un esmu gatava palikt
Uz vēl vienu kapučinas, uz vēl vienu mēnesi.
Es skatos pa logu, un
Lagūna vai, latviskāk sakot, mare
Šodien mirdz vienā mirdzēšanā.
Ir marts, un marē vēroju gulbjus, kas spraucas kā sniegpulkstenīši.
No ziemas miega pamostas dzejoļi un mans bijušais –
Viņš raksta, ka grib mani satikt,
Bet es esmu tālu un neticu,
Ka bijušo vispār ir iespējams satikt.
Viņš atsūta dziesmu par bundzinieci.
Ko lai saka, es klusēju,
Man ir bail, ka viss, ko es pateikšu,
Tiks pavērsts pret mani.
Bungas un bangas – viss rībēs,
Un es nosirmošu vēl ātrāk.
Arī tavos ūdeņos kā sirmas šķipsnas plivinās sudrabkaijas.
Man šķiet, ka es te iederos, Nida,
Varbūt arī man te kādreiz varētu būt vasarnīca
Kā Tomasam Mannam,
Bet vispirms jātiek pie Nobela prēmijas vai Laligabas,
Vai vismaz līdz dzejoļa beigām.
Nepacietības laikmets ir nežēlīgs,
Visi to vien gaida kā beigas.
Vai vasaru.
Ja man būtu kur jāsteidzas,
Kā steidzās stirna, skrienot man garām Nidas mežā,
Es steigtos atgādināt, ka balts dibens stirnai ir tamdēļ,
Lai briesmu gadījumā tā saceltu baltās spalvas un brīdinātu
Savas sugasmāsas un brāļus par draudiem.
Tamdēļ jo skumjāk lasīt,
Kā sieviete sievietei un vīrietis sievietei tviterī pārmet
Nokļūšanu varmākas “skavās”,
Piemetinot, ka gan jau viņa pati varmākam
Piemiegusi ar aci.
Kā tas nākas, ka dzīvniekus daba radījusi iejūtīgākus par cilvēkiem?
Dižraibo dzeņu ritmi no jūras mani pavada uz mājām,
Mežs mani apskauj ar smaržu,
Bet manās kabatās – akmeņi,
Jūras nopaijāti un gludi.
Kā tas nākas, ka viļņus daba radījusi iejūtīgākus par cilvēkiem?
Viļņi man atgādina dzejoļu rindas,
Kas nāk virsū, –
Uz divām šūpojas Ziemeļgulbji,
Tā ir dzejoļa kulminācija.
Ne visas rindas atnāk līdz krastam,
Dažas es izdzēšu ar taustiņu “Atpakaļ”.
Vai pasaulē ir kāda vieta tik skaista,
Ka es neilgotos pēc tevis?
Atmāci man naivumu, Nida.
Arī tevis te nebija pirms 5000 gadiem.
Kuršu strēle, palikusi bez kursenieku valodas.
Kā es uzrakstītu šo dzejoli, esot tavā vietā?
“Kad akmens novēlies no sirds,
Uz tā var parakstīt,”
Es uzrakstu uz viena no akmeņiem
Un nodomāju, ka tas labi derētu arī par uzrakstu kapakmenim.
Tad paceļu acis un ieraugu pirmo kāsi.
Tavās debesīs, Nida, viss kā palēninājumā.
Bet Sartrs uz putniem pat nepaceļ acis.
“Nīgram eksistenciālistam tādā jaukā saulītē grūti,”
Man atraksta Dace Meiere.
Sartrs tikmēr domā par brīvību –
Par to, ko mēs iesākam ar to, kas mums nodarīts.
“Un kur ir de Bovuāra?”
Es jautāju sev un vācu kriminālromānu rakstniekam,
Kuru nejauši satieku ceļā uz Pārnidas kāpu.
“Nez kāpēc pasaulei patīkot tikai riebīgi veči,” viņš iesmej.
“Tur, 2 km tālāk, ir Krievija,” viņš turpina.
Staigājot viņam pienākusi īsziņa, ka viņš jau ir tur.
Tas man atgādina par karu – cik tuvu tas ir.
Cik neomulīga ir šī tuvība.
Šajā dzejolī man ir svarīgi pateikt,
Ka mana mīlestības valoda ir justies droši,
Teikt, ka sāp, kad sāp,
Teikt, ka bail, kad es drebu.
Justies droši teikt nē ir mana mīlestības valoda.
Es gribētu atpazīt vairāk putnu,
Varbūt ar laiku izdosies.
Bet pagaidām man ir svarīgi atpazīt savas robežas,
Tās sargāt un par tām cīnīties, kā to dara ukraiņu tauta,
Kas saņēmusi pirmo Oskaru par filmu,
Kurai nekad nevajadzēja tapt.
Es stāvu bākas augšgalā un baidos tikt aizpūsta
Ar visiem saviem neuzrakstītajiem dzejoļiem.
Pie priedēm, tostarp lauztajām.
Varbūt pārmaiņas ir iespējamas?
Ja mēs runāsim?
Kliegsim?
Es kliedzu, bet pagaidām viss vējā. Tik skaļš tas ir.
Pārvākties, Nida, ir mazliet kā piedzimt.
Visu var piedzīvot pirmoreiz.
Mans pirmais sniegs.
Mana pirmā pilnā miskaste
Ar konfekšu papīrīšiem Miglė –
Lietuviešu konfektes man atgādina bērnību,
Kad rokā bija 11 santīmi un es iegāju piemājas
Veikalā un teicu: “Man, lūdzu, Fortūnas un Migles uz 11 santīmiem!”
Kādas 3 vai 4 sanāca.
Tavos logos, Nida, es sastapu bērnības aizkarus –
Dzeltenus ar rudzupuķēm un magonēm.
Es atcerējos, kā piecu gadu vecumā mājās pamodos viena
Un biju tik nobijusies, ka izlēcu pa logu, lai
Meklētu kādu, kurš pateiktu, ka tas ir tikai slikts sapnis,
Bet joprojām neesmu atradusi.
Tagad aiz mana loga ūjina pūce.
Un es maigi ūjinu līdzi.
Es gribēju uzrakstīt trakulīgu dzejoli par neizbēgamību,
Bet sapratu, ka neizbēgama ir tikai samierināšanās, Nida.
Un beigas, ko visi, domājams, gaidījāt.
Un kas gan trakulīgs šajā visā?
Kas?