literatūra

— sapnī man bija 40 000 km garas rokas ar muskuļiem

Kirils Ēcis

17/05/2024

no rīta mēs viens otram aplaudējam ar plakstiņiem

 

no cikla tīri fiziski tīri faktiski šajā realitātē

 

ķirši

slimnīcā man pateica ka nekas cits diemžēl neatliek
ja vēlos dzīvot man nāksies dekapitēties
es teicu labi bet dariet to ātri
ārā bija jauks laiks
ziedēja ķirši
pa ceļam mājās
es nopirku divus litrus piena
es jutos labi

 

es esmu lēnāks par aleksandru baronu

kad es tieku pie jaunas grāmatas es uzreiz gribu vēl jaunāku grāmatu
lietas manās rokās nolietojas nauda iziet no aprites instrumenti atskaņojas
mani draugi ir saprotoši un labi viņi ar prieku saņem manas dāvanas
pērnos kalendārus tukšus ietinamos papīrus apsveikuma kartītes rakstītas vecajā drukā
es nedrīkstu glaudīt viņu mājdzīvniekus es nesitu pieci viņu bērniem es sev nepieskaros it īpaši tur lejā
dažreiz es gribu piezvanīt policijai un parunāt par visu šo bet nepaspēju jo telefons man rokā izlādējas

 

no cikla m

 

tanki

mamma vijas debesīs sirma un gara kā nopūta

es gribu uzlikt uz sejas jūraszvaigzni un aizmirst troksni

es gribu nomizot radioaparātu bet man neļauj

benzīntankā ir benzīns bet nav neviena paša tanka

es vilcinoties lieku soli pie soļa it kā rakstītu garu garu daudzpunkti

rupji rēķinot ja viss iet labi man ir atlikušas vēl 25 000 dienas

 

pieaugušie

no rīta mēs viens otram aplaudējam ar plakstiņiem

manu galvu nodarbina jautājums kuru nejautāju tev

saule ar pusmastā uzvilktām biksēm

šaha skolas durvīs stāv raudoši un talantīgi bērni

apstājies ietves vidū kāds vīrietis cīnās ar jakas rāvējslēdzējā iesprūdušu apakšlūpu

man ģimenē nav neviena pieaugušā

 

zāle šajā laikā

pļava pašķiras kā automātiskās durvis pa kurām redzes laukā ienāk attālums

tev visu laiku ir skropstas tev visu laiku ir nodoms tu par to nedomā

sadalot uz divi vienlaicīgi ir mazāk un vairāk

ejot vienam aiz otra mazinās iespēja kaut ko sabradāt

lietus kas nenolīst šeit nolīst citur

zāle šajā laikā ir domīga un lēna

 

sapnī man bija 40 000 km garas rokas ar muskuļiem

īsi pirms sitiena es aizvēru acis centos atbrīvoties domāt par kaut ko vienkāršu un pieejamu par kaut ko kas izslīd cauri apziņai bez sevišķas pretestības un saistībām

par mūzikas instrumentiem kas man patīk par akardeona elsām par duduka gaisīgo melanholiju

par mežazvēra muguru mēnesgaismā par abiniekiem un reptīļiem par ķirzakas asti kas vēl labu brīdi pēc atdalīšanās no pārējas ķirzakas tirinās it kā mājot atvadas

domāju par plaukstām par vecmammas plaukstām par viņas rokrakstu avīžmalās par diendusām otrajā stāvā par ūdensmērītāju klusajiem soļiem par visu to augusta mieru

vecmamma gulēja uz lieveņa kad atgriezos no kaimiņmājas dīķa darīju visu kā man bija mācīts autoskolas pirmās palīdzības apmācībā kliedzu un kritu panikā pēc tam veicu sirds masāžu un elpināju

iepriekš biju pāris reižu sabučojies ar vecmammu uz vaiga uz lūpām gan nekad par to es tobrīd nedomāju

saule metās slīpi grimstot dziļāk mežā tā kvēloja maigi un bezlaicīgi kamēr debesis nosarka kā ar zaptsūdeni notašķīts galdauts par to es tobrīd nedomāju

tobrīd mani pārņēma sajūta ka zeme uz kuras stāvu patiesībā ir labi maskējies ledus kas kuru katru brīdi var ielūst zem mana svara

bērēs es nesapratu kur lai lieku savas rokas tās tupi karājās man gar sāniem kā divas pieraudātas spilvendrānas tomēr vēl mazāka saprašana bija par to ko iesākt ar visu  mīlestību kuru biju pacietīgi krājis lai dāvinātu viņai

togad pēc augusta uzreiz nāca novembris es nekādi nepratu atbilstoši saģērbties terapeits kuru tobrīd apmeklēju elsdams smēķēja biezu pīpes tabaku un mūsu sesijās man bieži šķita ka viņš atdos galus

kad stāstīju par to kā situācijās kad tuvumā ir mazi bērni es iztēlojos kā netīšām tos izmetu pa logu viņš saprotoši māja ar galvu

tā kā tobrīd strādāju bērnudārzā man sanāca par to domāt regulāri vismaz bērnudārzs atradās vienstāvīgā mājā es esmu tik sapists es domāju

naktīs nevarēju iemigt bet kad iemigu es redzēju sapņus kuros nevaru iemigt velkājos pa iekšpaglmiem parkā spārdīju akmeņus satiku pārstrādājušos draugus izbijušus klasesbiedrus paziņas satiku visus šitos lisos un bālos kurlo andžu un aklo gvidi

satiku bariņu agresīvi noskaņotu jauniešu tie mani ielenca un teica eu garais davai mēs tev pizdi iedosim gribi ko garais a nu ka pizdi tev iedosim atrunājos tā un šitā teicu esmu noguris ka uz krūtīm man lietuvēns uzsēdies ka naktīs nevaru pagulēt bet kad iemiegu redzu sapņus kuros nevaru iemigt

viņi neatstājās teica garais davai nekreņķējies būs baigi forši tu nenožēlosi un siltajās parka lampās viņi tiešām izskatījās pēc purniem kas saprot ko dara

aizdomājos bet ja nu viņiem taisnība ja nu tieši tas man vajadzīgs lai viņi mani atjambī ar kulaku pa aci ar desu pa sirdi es gribu pizdi jel iedodiet man pizdi šo saldo un sulīgo mikrorajona augli

bet banda vairs nelikās par mani ne zinis tie sastinguši stāvēja un skatījās tālumā klusi kā bars apātisku skatutorņu

ainava mums visapkārt bija mainījusies drūmais parks nu bija pielijis ar spožu un neizbēgamu gaismu tīrs un tukšs kā izlaizīts šķīvis

nevienas pašas ēnas tā it kā gaismai nebūtu avota tā it kā viss tai skaitā mans ķermenis reizē izstarotu un atstarotu gaismu

te nu tas ir es domāju tik vienkārši bez kādām vaimanām bez ilgām atvadām kopš šī brīža un arī turpmāk te nu tas ir

es domāju par visiem kuriem tagad ir sadirsti plāni tiem kas bija investējuši naudu pirkuši biļetes rezervējuši galdiņus kas bija mēnešiem ēduši griķus ar krējumu lai iekrātu baltajām botām

es domāju par tiem kas bija taupījuši un skauduši laupījuši un krāpuši atlikuši slēpuši klusējuši par tiem kas palika parādā pasaulei labu vārdu mīļu vārdu pazemīgu zemes vārdu skaistu un daudzinošu vārdu

zeme mani viegli atgrūda un debesis vilka sev tuvāk es cēlos augšup es nepretojos to es biju zinājis jau iepriekš kad pienāks gals par mums parūpēsies gals par mums parūpēsies

man līdzās augšup cēlās arī agresīvi noskaņotie jaunieši arī viņi nepretojās arī viņi staroja un atstaroja viens no viņiem man pamāja un kliedza tev forša kepka un es viņam pamāju atpakaļ un kliedzu foršas botas

paceļoties virs parka kokiem skatam pavērās plašās debesis tās bija maigi rozā kā zemeņu piens pilnas ar tādiem pašiem kā es un tu tādi paši mazi un gaiši kā sēkliņas šajās milzīgajās zemeņu debesīs un es vispār nebaidījos jo es par to nedomāju

es centos atbrīvoties domāt par kaut ko vienkāršu un pieejamu

par video kuru skatījos pirms pāris dienām kurā bija redzams upē izveidojies atvars kas vienu pēc otra norij mazus sprungulīšus kamēr izbrīnīta balss fonā uz riņķi saka ej tu dirst ej tak tu dirst

domāju par mūzikas instrumentiem kas man patīk par akardeona elsām par duduka gaisīgo melanholiju par ūdensmērītāju klusajiem soļiem

domāju lūk tagad mēs te būsim uz ļoti ļoti ilgu laiku iespējams ka laiks pat vienā brīdī izbeigsies bet mēs te vēl būsim

kūleņosim viens otram pretī sasauksimies pa gabalu satiekoties lēkāsim aiz prieka un nerausim negrūdīsim mēs neņemsim nost mēs nestaigāsim pa iekšu ar netīrām zolēm

mēs nemodināsim viens otru ja redzēsim ka miegs ir salds mēs vērosim kā aizmigušais smaida kā elpojot tam cilājas krūtis kā tās reizē izstaro un atstaro gaismu

zemeņu gaismu

dzidru un sevišķu gaismu

gaismu kurā var peldēties kā ūdenī kurā var elpot

gaismu klusu un maigu kā glāsts