— Sinērvāralja

 

Par Ivara Šteinberga grāmatu Ābece: mikroesejas par burtiem un dzejoļi ar ierobežojumiem (Valters Dakša, 2024)

 

B balss

Ābece jālasa balsī – gan tāpēc, ka dzejoļi ar ierobežojumiem ir skaņu spēles, gan tāpēc, ka vadošā burtu izpētes maņa grāmatā ir skaņa. Ābece pievēršas gan skaņu veidošanās vēsturei (burts “A” kā runas sākums (8. lpp.)), gan sajūtām, kuras rodas, izrunājot burtus. Tā, piemēram, “D” “rada spiedienu mutē, sasprindzinājumu, kā ceļot hanteles, tad – gaisa izsprāgšanu ārā, atslābums” (18. lpp.). Savukārt ““G” nāk gandrīz no kakla, no guzas – mēs to izsakām, novibrējot krūšu kurvim, stiprs un gruntīgs burts” (24. lpp.).  Arī līdzskaņu rašanās notiek nevis prātā, bet mutē: “Līdzskaņi veidojas no apgrūtinājuma, no šķēršļa, ko mute rada skaņai, un “b” ir vissaspringtākais šķērslis, visgrūtākais vaļā atsprāgšanas punkts, pēc kura ir tikai atvieglojums, patīkama brīvība…” (12. lpp.) Pēcvārdā lasītāju iemīļotais/iemīļotā Renē Pūce raksta, ka Ābecē maņas sajaucas, radot sinestēziju – attēlam ir smarža, skaņai ir garša un burtiem, kuri ir gan attēls, gan skaņa, ir pilnīga sensori tverama klātbūtne.

Balss sākotnēji ir stars, tas rodas krūtīs un ietiecas apkārtējā vidē, bet nevis kā bulta, kura trāpa vien šaurā punktā, bet gan kā izkliedētas daļiņas, sporas. Balss ir dāsna, tā vienlaikus noglāsta daudzus, tās nekļūst mazāk, ja daudzi to tver. Un balss ir arī izplatītākais saziņas veids. Runājot dzeju, lasot skaļi, mēs ieaicinām tajā vēl kādu, teksts kļūst par satikšanās vietu, par sarunu. Ābece ir aizraujošs, rūpīgs un viesmīlīgs sarunu biedrs – lasītājs ne vien klausās un apbrīno, bet drīkst iesaistīties sarunā, mēģinot izpildīt kādu no dzejoļu rakstīšanas uzdevumiem.

Savukārt autora balss ir vienlaikus jautra un nopietna, erudīta un jaunradoša, viņa mēle lokās kā lunkana čūska, kas kāri rij vārdus un cienā arī mūs. Lai gan tā aptver plašu zināšanu lauku, balss nav viszinoši vīzdegunīga, tā ar vienlīdz lielu uzmanību izrunā latīņu valodas vārdus pieminekļus kā “Cerebellum” un paziņo: “Es esmu zēns, kas “gumza kabatā visādus šišņakus”,” – vai prāto, kā izskatītos fraktūrā rakstīti “šķiņķīši” (52. lpp.). Un tas, manuprāt, iespējams, ja tiek nojauktas hierarhiskās attiecības starp augsto mākslu un tautas mākslu, literāro valodu un sarunvalodu, centru un provinci, objektīvo un subjektīvo un, kas īpaši svarīgi, ķermeni un garu.

 

E enciklopēdija

Viena no manām mīļākajām grāmatām agrā bērnībā bija ilustrētā medicīnas enciklopēdija. Nez kāpēc grāmatu vienmēr atvēru pie burta “D”, kur mani jau gaidīja plauksta ar sešiem pirkstiem. Joprojām, domājot par “D” kā par burtu citu burtu bariņā, es dzirdu skaisto vārdu “daudzpirkstība”, un man, atšķirībā no daudziem citiem topošajiem vecākiem, nebija bail, ka mans bērns varētu piedzimt ar sešiem pirkstiem.

Ābece ir savdabīga burtu un to veidoto vārdu un to veidotās dzejas enciklopēdija – zināšanu apkopojums alfabētiskā secībā. Tomēr tā ir arī enciklopēdija par enciklopēdiju, jo strādā ar enciklopēdijas elementu – šķirkli –, tā komentējot pašu enciklopēdijas žanru. Katram šķirklim ir noteikta struktūra ar apakšpunktiem, zināšanas pie lasītāja plūst pa daudziem kanāliem – epigrāfs, mikroeseja, dzejolis, praktisks vingrinājums. Un Ābece ir arī pseidoenciklopēdija, jo tās zinātniskā metodoloģija ir poētiska. Tāpat kā Šteinbergam pazīstamajā humorālisma tradīcijā zinātnisku patiesību veido metafora, arī Ābece mūs pārliecina, piemēram, ka burts “A” ir “visdabiskākais burts, vispatiesākais” (8. lpp.) vai ka “D” ir “burtu svarcēlājs” (18. lpp.). Man, piemēram, “D” šķiet plāns un tāds kā bārenis vai vismaz “B” vārgais brālis – un tieši tāpēc, ka burtu (un arī skaitļu) asociācijas ir tik subjektīvas, jebkurš autoritatīvs spriedums kļūst komisks. Šis kontrasts starp metodi un tās objektu veido nepārejošu spriedzi, kas nebeidz uzjautrināt.

 

I ilustrācijas

Lasot Ābeci, es iedomājos par Edvarda Goreja gotiski fatālo Gashlycrumb Tinies, kurā ik burts ievada kāda bērna nāvi. Arī tā ir ābece tiem, kas jau prot lasīt. Salīdzinājums ar Goreju man nāca prātā, aplūkojot Ābeces ilustrācijas. Abās grāmatās ir melnbalts, stilizēts līniju zīmējums un ilustrāciju mērķauditorija, visticamāk, nav piecgadnieki, tomēr Ābeces ilustrācijām trūkst pamatīguma. Ja valodas rīki šķiet ilgi un rūpīgi asināti, tad vizuālie šķiet neveikli – it kā dekadentiski un baisi groteski, it kā plakani, it kā karikatūrai radnieciski, it kā atsauce uz mēmju estētiku, tomēr nevienu no virzieniem ilustrācijas nenoved līdz galam un nav skaidra to saskarsme ar tekstu. Pieminot Goreju, es nevēlos iezīmēt šauru 20. gs. vidus ilustrācijas tradīcijā veidotu estētikas lauku, bet gan dot piemēru, kurā lielisks teksts kļūst vēl lieliskāks, jo to iedzīvina meistarīgas ilustrācijas. Iespējams, ja virziens būtu pārliecinošāk iezīmēts, arī šķietami neveiklais, ātrais zīmējums, kas atgādina rūtiņu kladē pa kluso zīmētus skolotāju portretus, atsegtu kādus vēl neaptvertus Ābeces slāņus. Izlēmīga pieturēšanās pie interneta joku estētikas (nāk prātā mēmju varde Pepe vai citas drebelīgām līnijām zīmētās sejas) liktu domāt par valodas likteni visaptverošā tīmekļa laikā. Tomēr rodas iespaids, ka ilustrācijas dzīvo pašas savu dzīvi. Alfabēta vidū, pie burta “L”, sevi negaidot piesaka kāda sieviete, kura mūs pavada līdz grāmatas beigām. Kas viņa ir, kāpēc viņa mūs sveicina tikai tagad, vai viņa tiešām ir visur viena un tā pati, vai arī tās ir atšķirīgas sievietes, kuras tikai izskatās līdzīgas cita citai? Arī būvējot ilustrācijas kā pavisam savrupu pasauli, tai jānotver grāmatas gars – un Ābeces rosinošā daudzpusība rodas no pārpilnības, tā ir bagātīga, dāsna, meistarīga, bet arī precīza. Ilustrācijas to nenotver.

 

Ķ ķecerība

Šī ābece varētu nepatikt valodas tīrības aizstāvjiem. Tajā ir “čomi” (16. lpp.), autors tajā ir “kruķījis” atslēgu (68. lpp.), un “i” tāpat kā krievu valodā ir arī “un” (30. lpp.). Varētu domāt, ka tā ir ābece valodai, kāda tā ir, nevis tādai, kādai tai būtu jābūt, ja cilvēki būtu gudrāki un labāki, ja valoda, tāpat kā tās valkātāji, nebūtu piedzīvojusi ilgstošu vardarbību un apspiešanu, kas atstājusi vārdus-rētas kā “loh[s]” (37. lpp.). Taču ābece neveic diagnostiku, tā nav tikai spogulis, kurā varam ieraudzīt savu valodu. Tā mudina uz  rosību – kā būtu, ja mēs, “EM” pavadīti, nolaistos mūsu “vecvecāku valodiņas” dziļvagās (52. lpp.)? Un kā būtu ņemt un uzrakstīt “akrostihu, kur rindu pirmie burti veido cilvēka vārdu, un lai šis cilvēks ir ar “n” burtiem savā vārdā, vismaz diviem” (45. lpp.)? Tieši šī attieksme – kā būtu, ja es izdarītu tā? – ir tā lielā Ābeces ķecerība. Urdoša ziņkāre, tieksme iebāzt degunā zirni, lai paskatītos, vai tiešām tas izdīgs un izaugs līdz griestiem, un es pa to varēšu uzrāpties līdz skapjaugšai? Bērnam raksturīgo dzīvīgo interesi un urķību piemin arī Pūce: “Daļa šīs ābeces uztverama kā jautājums – vai latviešu valodā drīkstam piedalīties vispasaules burtkombināciju spēlē, ja rotaļlaukums: latviešu alfabēts.” (75. lpp.) Bērnu rotaļu raksturo prieks par pašu darbību, tā atšķiras no spēles, kam vairāk raksturīga sacensība. Rotaļai nav mērķa, kas būtu rodams ārpus rotaļas. Tā ir “māksla mākslai”, bet nevis tāpēc, ka ir nepieejama un elitāra, bet gan tāpēc, ka tajā ir priecīgi. Tie ir alfabēta svētki, nē, vesels festivāls, kurā burti devušies krāšņā parādē – tā varētu būt tiklab katoļu procesija kā praids. Laikam jau vairāk praids, ja vēršam uzmanību uz Ābecē izceltajām miesas baudām (sk. Burtus “Gg, Ģģ” (24. lpp.) un “Nn, Ņņ” (44. lpp.)).

 

M metafizika

Tik vieliskā, tik miesiskā un fizioloģiskā darbā kā Ābece vieta ir arī metafiziskajam, jo: “eh, kā vienmēr, zemais tabu (pirdienu, incesta un melnais humors) iet roku rokā ar augsto…” (28. lpp) To tiecas apliecināt klusais “H”, joku un nepiedienību burts, divkāršais dieva burts vārdā “JHVH”, kurš vedina uz pārdomām: “varbūt dievs ir arī tur – tajos mirkļos, kad smejamies par pasaulē lielāko stulbību. Kad atrodam sevī spēku hihināt pie YouTube, kamēr fonā karš, slimība un nopietnība.” (28. lpp.)

Tomēr atsauces uz garīgumu un pasaules reliģijām vēl neieved metafiziskajā, tās drīzāk piesauktas, it kā tiecoties aptvert plašumus laikā un telpā, bet neieslīgstot dziļumos: ““M” ir burtu Buda – svētlaimi sasniegusi, pazīstot augstāko baudu…” (40. lpp.) vai burta “O” arheoloģijā, kura lokos vieta arī Muhameda dzimšanai (46. lpp.). Vai pie burta “T”, kurā pēkšņi ieskanas pavisam cita balss: “Kad tētis paņem siksnu un noper savu bērnu, teikdams, ka viņš pats vainīgs, un tikmēr bērna apziņā notiek svārstīšanās, vai tētis jāuzrunā uz “jūs” vai “tu”, kad kristietis ar roku raksta vārdu “Tēvs” un, apstājies pie tā formas, iedomājas par krustā sišanu; kad pistole, ložmetējs vai tanks saplosa civiliedzīvotāju miesu 21. gadsimtā, 20. gadsimtā un visos gadsimtos kopš šaujampulvera izgudrošanas: “TATATATATA…”” (54. lpp.) Varbūt pie vainas ir manis pašas nespēja savienot komisko ar traģisko, bet vietumis grāmatā ir pārāk maz telpas tam klusumam un bijībai, kas nepieciešami, lai runātu par neaptveramo, par patiesi šausmīgo.

Ābeces metafizika ir tās lielā mīlestība pret valodu, uzmanība pret citu rakstīto un lieliskā pseidozinātniskā degsme, ar kādu tiek godāts ik burts. Līdzīgi Kandinskim, kurš centās atklāt krāsu sakrālo dabu, un tiem, kuri tic “om” svētumam, arī Ābecē burti ir mazas dievības, un katrai no tām uzcelts templis, un katrai no tām ir sava himna.

 

P prieks

Šī burta vārds ieradās aši un pārliecinoši. Ābeces lielākais spēks ir tās raisītais valodošanas prieks. Re, pavisam netīšām, Tēzaurā meklējot apstiprinājumu, ka es tiešām zinu, ko nozīmē sinestēzija, es ieraugu, ka Rumānijā ir pilsēta Sinērvāralja. Sinērvāralja! Vai arī Ābecē sastaptie ““www” – trīs vaļi, kas notur zemeslodi” (58. lpp.). Es zinu, tā nav ābece bērniem, bet tā rosina uz pieaugušajiem vien reti pieejamu bērniem dāvātu rosību. Re, man uzreiz sagribējās papriecāties, uzrakstot recenziju ābeces formā, un, ja vien es jau nebūtu pārsniegusi man atvēlēto zīmju skaitu, es ar prieku veltītu šķirkli katram burtam! Un, ja varētu, lūgtu autoram veltīt atsevišķus atvērumus arī burtiem ar garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm – jo “K” ir sauss, izkaltis, tas ir kreveles burts, savukārt “Ķ” ir puņķi un ķeskas, gliemeža lipīgā sliede, kaut kas pieķēries, kaut kas ķepīgs. Apturiet mani, lūdzu!