— Uzvaras diena

Viņš soļo pāri kazarmu pagalmam, dziesmiņu dungodams. Ne jau par svēto karu vai pēdējo cīņu, kas ar uzvaru nāks. Par vienkāršākām, visiem saprotamām lietām.

Машенька к реке пошла
У воды присела
На, попей, моя пизда,
Ты селедку съела

Kaut gan – dziesmu es tā uzreiz nesaprotu. Par maz dzīves pieredzes. Ne tā, kā viņam. Viņu visi sauc par Arbūzu. Varbūt tāpēc, ka viņa uzvārds ir Artuzovs. Skan gandrīz kā Arbuzovs. Bet varbūt tāpēc, ka viņš valkā svītrainu jūrnieka kreklu. Tas gan tiek vilkts zem zaļgani brūnās karavīra formas blūzes, kuru visi sauc par hebešku. Hebeška viņam parasti ir tikai pa pusei aizpogāta. Līdz ar to svītrainais krekls ir redzams. Vai varbūt Arbūzs viņš ir tāpēc, ka liels un drukns. Ne nu gluži apaļš, bet tomēr. Arbūzs mūsu vadā ir vienīgais, kuram ir frontes pieredze. Mēs pārējie, gandrīz trīsdesmit puiši, esam jauniesauktie. Pat mūsu vada seržants ir pa taisno no seržantu skolas un pagaidām karu redzējis tikai filmās. Rotas komandieris gan teic, ka arī mēs karadarbību, visticamāk, nemaz nepieredzēsim. Jo būsim beigti, pirms apjēgsim, uz ko jāskatās. Kazarmās mums paredzēta divu nedēļu apmācība, tad stacija – ešelons – ierakumi… Arbūzs to visu jau ir piedzīvojis. Kaut gan pirms kara viņš ir bijis jūrnieks, tomēr tagad nonācis sauszemes karaspēkā, nevis flotē. Neviens gan īsti nezina, kur un kā viņš ir karojis, bet visi zina, ka viņam ir pieredze. Faktiski vadu komandē viņš. Vada komandieris vispār ir reti redzams, bet seržants vairāk klausās Arbūza teiktajā, nevis runā pats. Patiesībā mēs pat neesam kazarmās. Pirms kara te bijusi skola. Tagad klašu telpas ir mūsu naktsmītne, bet skolas pagalms – apmācību laukums. Neko daudz gan mums tur nemāca. Pirmajā dienā rotas komandieris liek trenēties ierindas mācībā, bet, redzēdams mūsu nožēlojamo soļošanu, atmet ar roku. Visi izklīst pa skolas teritoriju, vazājas no klases uz klasi, pa kaktiem smēķē papirosus un, vakariņas gaidot, nervozi spriedelē par nākotnes izredzēm. Vakariņas tā arī nepienāk. Mums iesaka paciesties līdz rītam. Daži apēd kādu nieku, kas paķerts līdzi no mājām, bet nekā daudz jau nevienam nav.

Nākamajā dienā Arbūzs un seržants atstiepj vairākas šautenes un liek mums mācīties tās izjaukt, salikt un tīrīt. Kāds, protams, noprasa, vai nevajadzētu patrenēties arī šaušanā. Arbūzs viņu jēli nolamā un teic, ka nagus sev atšaut vēl paspēšot. No trīsdesmit jauniesauktajiem trim vai četriem šautenes izjaukšana izrādās īsta ķīniešu ābece. Diemžēl viens no tiem esmu es. Pārējie kaut kā tiek galā, laikam jau skolā kārtīgāk izdresēti militārajā apmācībā.

Trešajā dienā mūs visus izdzen skolas pagalmā. Stāvam kādu pusstundu, tad divu virsnieku pavadībā laukuma vidū izved kādu sīka auguma zeņķi ar sadauzītu, uztūkušu seju un asiņainiem vates pikučiem ausīs. Virsnieks nolasa pavēli. Ierindnieks tāds un tāds. Pašsakropļošanās mēģinājums. Nošaut ierindas priekšā. Puišelis nokrīt uz ceļiem. Tā nebija! Tā nebija! Nez no kurienes parādās Arbūzs, sagrābj pakritušo un pa zemi kā salmu maisu aizvelk līdz sienai. Puisis kaut ko mēģina teikt, Arbūzs viņu apklusina ar spērienu pa vēderu, tad uzrauj kājās un atslien pret mūri. Māt, es neesmu vainīgs! Biedri, es… Šāvieni pārcērt viņa pēdējo kliedzienu. Arbūzs nokomandē: tu un tu – pēc lāpstām. Aprakt tepat. Kopiņu nevajag. Zābakus un šineli – uz noliktavu.

Vai tu zini, kāpēc viņu nošāva? Viņam abās ausis bija iedurti sērkociņi. Līdz galam iekšā. Tā, ka asinis pludo. Laikam gribēja pats sevi sakropļot. Tu zini, ka kara laikā par to šauj nost. Un tagad tu ieliksi sērkociņus sev ausīs. Un metīsies ceļos manā priekšā. Kaut viena kustība ne tā – un es tos iedzīšu tev paurī. Es klusēju. Viņš atvēzēja un sit. Nesaprati, ko tev teica? Tūlīt sapratīsi. Vēl viens sitiens. Es jau guļu zemē, uz atejas grīdas, kuru pats esmu rūpīgi iztīrījis. Kāds ienāk pa durvīm. Tas ir mūsu vada seržants. Arbūzs uzrauj mani kājās. Tad grūž tā, ka es uzkrītu samazgu spainim. Tas apgāžas. Tu pretosies priekšniekam? Nepildīsi pavēli? Seržants lēnām pogā vaļā bikses. No viņa ņirdzīgā smīna ir redzams, ka mani nodos tribunālam par atteikšanos tīrīt atejas. Es stāvu uz ceļiem mēslu peļķē. Arbūza spalvainā roka pastiepj uz manu pusi divus sērkociņus. Es paklausīgi ielieku tos ausīs. Tagad arī Arbūzs atpogā bikses. Gļotainais gaļas gabals nonāk manā mutē.

Ei, Koļa, zini šito anekdoti? Divas bābas rok burkānus dubļainā vagā. Viena izvelk tādu lielu, zemēm aplipušu… Skat, gluži kā manam vecim! Tik liels? Nē, tik netīrs. Seržants ņirdz, ar vienu roku pakausi kasīdams, ar otru biksēs rakņādamies. Es apvemjos brīdī, kad Arbūza sula ietriecas man rīklē.

***

Ļenas lūpas garšo pēc papirosiem. Viņa pogā vaļā manu kreklu, norauj pāri galvai savu blūzīti, ar veiklu kustību nokrata krūšturi. Man sāk reibt galva un trīcēt kājas. Es zinu, ka man vajadzētu kaut ko teikt vai darīt. Bet es jūtos pilnīgi apstulbis, apjucis, apdullināts. Viņa ir palikusi vienās bikšelēs, viņas miesa ir manā acu priekšā, tā smaržo pēc iekāres un neķītrības, pēc izlutinātas sievietes kaprīzēm un sugas turpināšanas instinkta. Un es neapzināti raujos atpakaļ, sapinos savās pusnolaistajās biksēs un nokrītu. Viņa metas virsū kā uzbudināta tīģeriene, norauj man pēdējos apģērba gabalus un tver ar roku pēc tā, ko ir kārojusi jau kopš brīža, kad ienācu viņas istabā. Es dzirdu, kā sitas mana sirds, redzu mitruma svītriņu uz turpat blakus nomestajām bikšelēm un jūtu, cik pilnīga ir viņas vilšanās. Viņa uz mirkli sastingst. Laikam jau tik nožēlojama aina viņai līdz šim nav bijusi jāredz. Viņa taču ir pieradusi pie vislabākā. Bet šobrīd piedāvājums vairs nepārsniedz pieprasījumu, tas ir sarucis nožēlojami mazs, visi vērtīgie un vienmēr startam gatavie miesas gabali guļ masu kapos. Man nāsīs ietriecas viņas klēpja smarža, viņa satver manu roku un stumj savā kājstarpē. Mani pirksti stingst un pinas viņas kuplajās sprogās, viņa saspiež manu roku un komandē – dziļāk, dziļāk, otru arī, vēl, vēl. Man vajadzētu būt sajūsmā. Viena no augstskolas skaistākajām meitenēm ir izvēlējusies mani. Te un tagad, viņa ir kaila, uzbudināta, iegūstama, viņa vēlas manu miesu sevī, viņa ir gatava atvērties, atdoties, pakļauties, ļaut sevi apsēklot… neprasot pretī ne laulības gredzenu, ne mīlas solījumus, pat ne biļeti uz kino vai lētas pivnuškas apmeklējumu. Tas viss ir pārāk skaisti, lai noticētu. Un tam visam nav nekādas nozīmes. Jo vienīgais, ko es patiešām jūtu, ir bailes, apjukums un kauns. Tam nebija jānotiek tā. Varbūt tam vispār nebija jānotiek. Tas notiek tikai tāpēc, ka pirmajā septembrī es esmu palicis vienīgais. Vienīgais puisis savā kursā. Vienīgais, kuram vēl nav astoņpadsmit. Varu teikt mātei paldies par gadu agrāk uzsāktajām skolas gaitām. Beidzot atmaksājas visas tās sāpes un pazemojumus, kurus rahītiskajam un briļļainajam gudrītim bija jācieš no miesās dūšīgākajiem klasesbiedriem.

Visi mani skolas gadu nelabvēļi un pāridarītāji jau vasarā aizsoļo uz fronti. Aizsoļo arī kursabiedri. Dažs labs armijas formastērpā, kaut cik pabarots un apbruņots, cits zemessarga svārkos, ar koka nūjai nemākulīgi piesietu durkli un pāris sausiņiem kabatā. Oļegs, ko visi uzskatīja par Ļenas līgavaini. Saša, kura dēļ Ļenai pavasarī bija nācies gulēt sinepju vannā un pārdesmit reižu lēkt no šķūnīša jumta. Revmirs, kurš mūždien brūķē lielu muti un reiz gandrīz tiek atskaitīts par amorālu uzvedību un klaju necieņu pret mācību spēkiem. Lekcijā par Ļermontovu pasniedzēja jūsmīgi sāk skandēt:

Белеет парус одинокий
В тумане моря голубом

Nākamajā mirklī Revmirs no auditorijas pēdējās rindas viņu pārkliedz:

А там, где берег недалекий,
Матросы ищут блядский дом

Skandāls ir pamatīgs, bet Revmiram izdodas kaut kā izgrozīties. Kā viņš pats apgalvo – izmantojot atsauci uz Majakovska dzejoli par kailo ielasmeitu.

Aizsoļo arī lepnais Givi, kurš vai katru otro dienu Ļenai dāvina rožu pušķus un stāsta, ka esot gatavs ņemt piemēru no sava tautieša Pirosmani. Pārvērst Ļenas dzīvi par bezgalīgu rožu lauku. Givi, starp citu, aiziet bojā pats pirmais. Radinieku iekārtots “brīvmākslinieka darbiņā”, t. i., kļuvis par sprostvienības komandiera vietnieku, viņš dabū svinu ribās visai neskaidros apstākļos labu gabalu no frontes. It kā no kāda dezertiera, it kā vispār kļūdas pēc. Daži gan melš, ka viņu iegāzis kalnieša temperaments un kāda sulīga vāverīte, kurai bijuši vēl citi kārotāji. Šā vai tā, formāli viņš ir pirmais oficiāli apstiprinātais aizgājējs. Daudz gan ir tādu, par kuriem vienkārši vairs nepienāk ziņas. Kritis, ievainots, gūstā, aplenkumā… var būt visādi.

***

Предатели, троцкисты, латыши
Довольно, Родина, ты их терпела
Все эти тухачевские и якиры
Достойны одного – расстрела

Tā savu sajūsmu par notiekošo vēl nesen izkliedza mūsu tautas dziesminieks Demjans Bednijs. Mums pat liek šo dzejoli mācīties no galvas. Vairākas manas klasesbiedrenes staigā saraudātām acīm un šņukst – tik skaists, bet tāds nelietis. Protams, tas ir par maršalu Tuhačevski, šo nerealizējušos Napoleonu… Kopā ar viņu nošauj vēl piecus karavadoņus ar tipiski krieviskiem uzvārdiem – Feldmans, Korks, Uborevičs, Jakirs, Eidemans. Klases komsorgs ņirdz pa visu ģīmi un skandē nez kur saklausītu častušku:

Два еврея, третий жид
На веревочке висит
Флаксерман и Цукерман
По этапу в Казахстан

Kāds cits izmet – kā tad, pārvērtuši ģenerālštābu par sinagogu, sen jau tā vajadzēja, skat, kā Vācijā šitādus… Izja Mihļins, skolas labākais matemātiķis, raksta iesniegumu par stāšanos komjaunatnē. Komsorgs to atmet atpakaļ, pirms tam uz lapas augšējā stūra uzšņāpjot – беззалупников не берем!

Tikai trīs gadi pagājuši kopš tās vasaras. Tagad vācietis jau ir tepat tuvumā. No viņu lidmašīnām kaisa lapiņas ar līdzīgām tautasdziesmām – бей жида, политрука, морда просит кирпича… Tikai tagad neviens vairs nesmejas. Komsorgi, poļitruki un citi “vadošie darbinieki” staigā nervozi un sapīkuši. Dažs gan reizēm histēriski kliedz, ka par maz visādu neliešu un nodevēju ticis nošauts – citādi mēs taču jau sen būtu Berlīnē… Sievietes, kuras atgriežas pilsētā pēc prettanku grāvju rakšanas darbiem, nes līdzi lapiņas ar kļūdaini uzrakstītu skaitāmpantiņu – не копаите, дамочки, проидут наши таночки… Vismaz mazmājiņai noderēšot.

***

Ir rudens. Vēls, auksts, tumšs un bezcerīgs. Manas kara gaitas ir beigušās, pat nesākoties. Neizšaujot nevienu šāvienu, nesastopot nevienu ienaidnieku. Mēs, uz fronti nosūtītie, trīs diennaktis klunkurējam pa kaut kādiem mežiem un purviem neēduši un negulējuši. Reizēm mūs apšauda, reizēm bombardē. Rīkojumi un komandieru paskaidrojumi kļūst arvien nenoteiktāki un retāki. Vispirms sāk pazust tehnika un inventārs, tad kareivji, beigās arī virsnieki. Visbeidzot, ceturtās dienas rītā, nenovākta biešu lauka malā, mūsu kolonnai pielēkšo kāds kavalērists nodzītā zirgā bez segliem un formastērpā bez zīmotnēm. Viss, varat nekur tālāk neiet, esam ielenkti. Divīzijas štābs jau ir padevies. Palieciet tepat un gaidiet. Jūs līdz vakaram savāks, pabaros un aizsūtīs uz nometni. Kāds mēģina ko jautāt, bet viņš rupji nolamājas, atmet ar roku un aizjāj. Neviens mūs nesavāc un nepabaro, vēl divas dienas bezjēdzīgi noslaistāmies gar biešu lauku. Aizsūtām gan “izlūkus” uz pāris tuvākajiem ciemiem, bet tur vairs tikai krāsmatas. Kur palikuši ļaudis, nav zināms. Tik vēji triec nodegu pelnus… Tie, kas dodas uz netālu esošo mazpilsētu, vairs neatgriežas. Starp citu, arī Arbūzs jau kādu laiku ir pazudis.

Nekā ēdama, izņemot tās pašas bietes, mums nav. Lietus pāriet slapjā sniegā, bet mūsu sākotnējais izmisums – pilnīgā bezcerībā. Vēl nesen nebūtu ticējis, ka varu izturēt nedēļu bez silta ēdiena, gultas un jumta virs galvas. Bet pagaidām vēl esmu dzīvs. Tad piebrauc kravas automašīna ar pāris vāciešiem. Mums liek kravas kastē samest šautenes, patronsomas un granātas un pašiem soļot aiz auto. Pēc tam ir dzelzceļa vagoni, bads, slāpes un bezgalīgi lēna virzīšanās kaut kur rietumu virzienā. Laikam jau drīz tomēr būsim Berlīnē, kāds rūgti joko. Pirmais nomirst virsnieks no pulka štāba sevišķās daļas, nez kā nonācis mūsu vagonā. Izmirkšana, pārsalšana, bads un plaušu karsonis. Viņa somā atrodam mapi ar rūpīgi izveidotiem sarakstiem. Vārds, uzvārds, datums, ko kurš teicis, kurš klausījies un nav iebildis, kurš piekrītoši mājis ar galvu. Pēdējais ieraksts izdarīts stundu pirms nāves, ar drebošu roku. Как пьяная курица левой лапой, kā teica mana klases audzinātāja glītrakstīšanas stundās.

Tagad man ir pašam sava ala. Līdz šim es to dalīju ar Grišu un Kimu. No mūsu vada bijām palikuši trijatā. Pirms pāris dienām apsardze Kimu kaut kur aizveda. Precīzāk, aizvilka, jo nekāds dižais gājējs viņš vairs nebija. Kims ir maziņš un šķībacains, bet ar Koreju viņam nav nekāda sakara. Rados viņam ir mongoļi vai tuvieši, bet vārds ir saīsinājums no “Koммунизм и мир”. Bet Kims mēģināja no šī vecāku aforisma izspiest kādu labumu – viņš ik pa brīdim apsardzei lauzītā vācu valodā skaidroja, ka ir Korejā dzimis Japānas pilsonis, ko sarkanarmieši Mandžūrijā sagūstījuši un piespieduši karot savā pusē. Vai tiešām sargkareivji būs noticējuši? Drīzāk kāds būs izlēmis, ka šo muldoņu pareizāk būtu aizvest uz mežu un nošaut. Savukārt Grišam ala kopš šodienas rīta vairs nav vajadzīga. Vēl vakar viņš bija optimisma pilns, jo, veicot alas padziļināšanas darbus, mums izdevās ne vien atrast dažas sliekas, bet arī kurmi noķert. Svaiga gaļa ir un paliek svaiga gaļa. Tāpēc šorīt man ir vairāk spēka un vajag tikai divus palīgus no blakus alas, lai Grišas sastingušo ķermeni pa sasalušo zemi aizbīdītu līdz žogam. Tālāk lai apsardze tiek galā. Protams, divatā alā bija siltāk, bet patiesībā man jau ir vienalga. Dīvaini, bet reizēm sapņos rādās Ļena. Mana vienīgā, mana neizmantotā iespēja. Grišas mantu maisā atrodu Bībeli. Pabrīnos, jo viņš taču bija komjaunietis, tāpat kā es. Nejauši uzšķiru vietu, kur rakstīts par sievu saules tērpā ar zvaigžņu vainagu ap galvu, kura kliedz dzemdību mokās. Uz mirkli iztēlojos Ļenu ar lielu vēderu un piebriedušām krūtīm. Kā mūsu komunālā dzīvokļa kaimiņienei Nastjai, kura visiem ar sajūsmu atrāda savu pirmdzimto, lepni stāsta, ka bērns ticis ieņemts komunistiskās sestdienas talkas laikā, un nekautrējas to zīdīt virtuvē visu pārējo dzīvokļa iemītnieku klātbūtnē. Ceru, ka arī Ļenai kāds būs nācis talkā. Veiksmīgāk nekā es. Varbūt Arbūzs, man nez kāpēc ienāk prātā. Viņš noteikti tiktu galā.

***

Kulšanas talka ir tāda savāda štelle. No vienas puses, visi strādā kā zvēri. No otras, tajā visā ir kaut kāda svētku noskaņa. Varbūt ne tāda kā tajā vasaras naktī, kad šajā dīvainajā nostūrī visi lēkā ap lielu ugunskuru, bet tomēr. Ja neko citu, tad vismaz visi kārtīgi pieēdas. Alise mani cienā ar šķiņķi, desu un pīrāgiem. It kā jau man nemaz nepienāktos, jo neesmu ne saimnieks, ne kalps, pat ne palīgstrādnieks par vēdera tiesu. Tik vien kā bezmaksas lietošanā nodots gūsteknis, kurš dīvainā kārtā pārdzīvojis nometnes šausmas un uz pavasara pusi vēl drusku spējīgs elpot. Kurš tagad, trīs vasaras vēlāk, jau ir tīri labi atkopies, jo jebkura pelavmaize taču ir labāka par beigtām vardēm un zābaku zoļādu. Jā, sākumā pat vārpu grābekli īsti nespēju noturēt rokās, bet tas ātri pārgāja. Turklāt trīs vasaras ir ilgs laiks. Esmu paspējis ne tikai atgūt visus zaudētos kilogramus, bet arī apguvis dažādus lauku darbus. Un pat drusku māku šejienes ļaužu valodu. Pats galvenais – esmu ticis līdz skaitlim trīs. Esmu redzējis jau triju sieviešu krūtis. Nastjas, Ļenas un Alises. Tātad kopumā sešas vienības. Labi, tās divas pēdējās, tās, kuras Alisei, tikai uz īsu mirkli. Turklāt vēl tiku apsaukts par bezkauņu un saplūkts aiz ausīm. Alise ir saimnieka meita. Pats saimnieks ir tāds lādzīgs tēvocis, kurš imperiālistiskajā karā dienējis cara armijā un tīri labi prot krieviski. Viņa dēls, Alises brālis, gan tagad dien vācu armijā. Vispār daudzi šejienieši ir vērmahtā. Man tas liekas dīvaini un nesaprotami. It īpaši tagad, kad sarkanā armija jau tuvojas pirmskara robežām.

Alises apaļumus man izdodas ieraudzīt siena talkas laikā. Viņai ir plāna, balta kleitiņa mugurā. Tās podziņas atpogāju tik veikli, ka baltie kunkulīši paši ieslīd rokās… Nastjas krūšu gali man palikuši atmiņā ar baltām piena lāsītēm, Ļenai tie bija piebrieduši kā brūni priežu čiekuri, bet šie ir mazi un sārti kā neizplaukuši rožu pumpuriņi. Siena laika burvība… Bija man viena, plika uz siena, mikla kā purenes zieds… Tā ir tāda dziesmiņa, ko šeit bieži dzied vācu formās staigājošie. Parasti dzērumā, kad sastrebjas trīsdesmitgrādīgo friču “miroņūdeni” vai paštecināto, ko ražo vai katrā mājā.

Saimnieks mani šad un tad izprašņā par Krievijā notiekošo, reizēm pastāsta šo un to par savām karagaitām cara laikos. Man nav nekā daudz, ko stāstīt par maniem armijas piedzīvojumiem. Nestāstīšu taču par Arbūzu. Par Kimu vēl varbūt varētu. Pāris reižu esam aizrunājušies par to, kā būs pēc kara. Man liekas, ka visam vajadzētu būt labi, jo sociālisms taču uzvarēs un nebūs vairs naida ne starp tautām, ne šķirām. Saimnieks purpina, ka Ādolfam arī esot sociālisms un karogs tāds pats sarkans kā mūsējais. To, ka drīz nebūšot ne bagāto, ne nabago, ne jūdu, ne grieķu, esot solījuši jau evaņģēlijā. Tikai tas “drīz” esot tā drusku ievilcies…

Kulšanas talkas laikā Irma mūs ar Alisi pieķer aiz kūts bučojamies. Irma ir Alises vecākā māsa. Drīzāk gan pusmāsa, jo līdzīgas viņas nav nemaz. Alise ir maiga, klusa, trausla un gaišmataina. Irma ir padrukna tumšmate, kura nevienam negriež ceļu un vienmēr prot panākt savu. Viņa ir precēta, bet viņas vīrs ir vācu armijā. Cik saprotu no Alises, Irmas vīra vienība jau atkāpusies uz Vāciju. Kad reiz prasu Alisei, vai Irma ir viņas īstā māsa, viņa izvairās no atbildes. Tagad Irma sakliedz uz mums abiem, ka kulšanas talka nav nekāda pagasta zaļumballe, kuras laikā pa krūmiem jāčubinās.  

Pēc nedēļas visi, izņemot Irmu, ir aizbraukuši uz pilsētu. Tirgus diena un kaut kādi svētki pie pilsētas radiem. Irma paziņo, ka man jāizkurina pirts un jāsanes labi daudz ūdens. Viņai būšot spodrības diena. Vienai pašai? Nē, tu nāksi palīgā man ņieburu mazgāt, viņa atsmej. Kad ienesu pēdējo ūdens spaini, ieraugu viņu puskailu pie karstā ūdens tovera. Viņa stāv muguru pret durvīm. Man ienākot, viņa strauji pagriežas. Kādu mirkli mēs abi stāvam un skatāmies viens uz otru. Tad viņas spēcīgās rokas satver manus plecus, bet lūpas čukst – es taču esmu smukāka par Alisi, es taču neesmu tik kautrīga, es taču būšu tev labāka… Šoreiz nejūtu ne bailes, ne apjukumu. Viss notiek kā sapnī. Viņa ir smaržīga un garšīga. Viņa ir mana. Atlikušo dienas daļu es jūtos tā, it kā karš būtu beidzies un es to būtu uzvarējis vienpersoniski.

Ziemassvētkus šeit nez kāpēc svin nevis pēc, bet pirms gadumijas. Laikam, lai iztaptu fričiem – tiem esot tāpat. Pa māju slaistās trīs vērmahta virsnieki. Viņi tempj saimnieka kandžu, lakstojas ap abām māsām un nesakarīgi kaut ko muld par Kurzemes cietoksni un slepenajiem ieročiem. Uzzinājis, ka fronte jau Rītprūsijā, saimnieks pēkšņi atceras, ka Pilsoņu kara gados esot kādu laiku dienējis sarkanajos strēlniekos. Velk ārā no skapja dziļuma kaut kādas izbalojušas fotogrāfijas un stāsta, ka esot Kremli sargājis. Man sagribas viņu pavilkt uz zoba un es nocitēju Demjana Bednija dzejolīti, ko nācās apgūt skolā. Viņš nomurmina – augšā puļķītis, apakšā muļķītis –, nospļaujas un aiziet. Saucu viņam pakaļ, ka cepures ar puļķīšiem sarkanarmiešiem bija viņa dienesta laikos, ne manos. Pēc dažām dienām Irma atkal pieķer mani bučojamies ar Alisi. Salikusi rokas uz vēdera, viņa kliedz, ka izskrāpēšot man acis, ja es arī Alisi nolikšot uz grūtām kājām. Man ienāk prātā, ka Nastja bija tikusi pie bērna Ļeņina dzimšanas dienā, bet mēs ar Irmu bijām pirtī tieši Oktobra svētkos. Tā gan – rudens nāca sētiņā, graudi bira klētiņā…

***

Ir maijs – gada visskaistākais mēnesis. Man nāk prātā pusaudža gados lasīts pantiņš no balādes par Robinu Hudu:

Jā, mēneši ir divpadsmit
Ikviens no tiem ir skaists
Bet tomēr par visiem jaukākais
Ir mūžam jautrais maijs

Irmas viduklis jau ir krietni apaļš. Alise ar mani vairs nebučojas. Saimnieks no gaismas līdz gaismai ir lauku darbos. Arī mani trenkā un dzenā uz nebēdu. Pagastā baumo par Berlīnes krišanu, drīzām kara beigām, angļu izcelšanos Kurzemē un ko tik vēl ne. Un tad tas notiek – pagalmā ienāk pusducis puišu vērmahta formās, bet bez ieročiem un uzkabes. Viss esot cauri. Vai saimnieks varot padzirdināt un pabarot? Viņiem esot franču konjaks, ko uzlikt galdā par godu svētkiem. Diena beidzas, pludojot kandžai un skanot dzērājdziesmām. Pēdējais, ko atceros, ir saimnieks, kurš četrrāpus pārvietojas pa pagalmu, aurojot Боже, царя храни. Bet varbūt tomēr tas, kā viens no fričiem, stīvu mēli šļupstēdams, sola Alisei simts reihsmarkas par “mušī” parādīšanu…   

Kad viņi iebrauc pagalmā, es šķūnī skaldu malku. No auto izrāpjas trīs vīri ar uzplečiem, kādus esmu redzējis pirmskara filmās cara armijas virsniekiem. Viens no viņiem, miesās pats brangākais, liekas kaut kur redzēts. Pēc mirkļa es saprotu – tas taču Arbūzs. Cirvis man izslīd no rokas, un es bez spēka atslīgstu uz bluķīša. Bet trijotne jau ir mājā. Kādu brīdi nenotiek nekas, tad atskan sieviešu kliedzieni. Kaut kas gāžas, kāds jēli lamājas. Man droši vien vajadzētu tvert cirvi un iet glābt, kas vēl glābjams. Vai vismaz mukt mežā. Bet es palieku sēžam un truli blenžam šķūņa grīdā.  Kliedzieni kļūst aizvien skaļāki…

Tu! Tu, mēsls tāds! Pie fašistiem pārmuki, dzimteni nodevi!? Tas ir Arbūzs, kurš stāv manā priekšā un kliedz, sarkans no dusmām. Formas blūze ir neaizpogāta, bikses tāpat. Uz ceļiem, tu, sūda gabals! Rokās viņam ir nagans. Sērkociņus šoreiz nevajadzēs… Es nometos ceļos. Tāpat kā toreiz, pirms četriem gadiem. Samazgu vietā uz grīdas ir zāģa skaidas. Revolvera stobrs ir piespiests pie manas galvas. Maijs ir gada skaistākais mēnesis. Viss ir beidzies… Brīdī, kad sajūtu savā mutē Irmas klēpja garšu, es saprotu, ka viss patiešām ir beidzies. Ka šo karu esmu zaudējis daudz pamatīgāk nekā tie puiši, kas palika mežos, purvos vai alās. Neko nedomājot, no visa spēka sacērtu žokļus.