— Ģeometrs Lobačevskis

Eidrians Dankans ir īru kinorežisors un rakstnieks, kurš dzīvo Berlīnē. Karjeras sākumā strādājis par inženieri, tad pievērsies mākslai. Iznākuši trīs romāni, stāstu krājums un dokumentāla grāmata par dzīves apstākļiem Īrijā. Viņa jaunākais romāns Ģeometrs Lobačevskis (The Geometer Lobachevsky) 2023. gadā nominēts prēmijai  Kerry Group Irish Novel of the Year un Valtera Skota balvai. Viņa nākamais romāns Zemes brīnumdaiļā inerce (The Gorgeous Inertia of the Earth) nāks klajā 2025. gadā slavenā īru rakstnieka Kolma Toibīna vadītajā izdevniecībā Tuskar Rock Press. Viņa filmas rādītas festivālos IFFR, Karlovy Vary IFF, HotDocs, IDFA, RiDM u. c.

 

Gaiss pēkšņi kļūst vēsāks. Pāri jūrai sāk pūst auksts vējš. Es atlaižos pret klints raupjo sienu. Uz stāvās kraujas aug zāles un ķērpji. Tie izskatās pēc nepielaidīgām citadelēm, simtiem vien izlīduši ārā un izstiepušies pār klints malu. No zālēm apaugušās kores paceļas trīs kaijas, divi nelieli baltpieres tārtiņi un viena sulla, plati izpletusi spārnus ar melnajām galu spalvām. Putni ielido vēja brāzmā, salīgojas, tad apgriežas un pazūd. Klints nogāze aizved līdz robotam kaļķakmens pirkstam, kas paceļas un iegrimst, paceļas un sabirst jūrā, kur viļņi ceļas, putodami sitas pret krastu. Es uzkāpju līdz šai melnajai akmens lauskai, kamēr jūra met viļņus man aiz muguras. Bikses ir kļuvušas slapjas, un es jūtu, ka ūdens ir piesūcinājis kurpes un kājautus. Izvelku kājas no jūras un uzrāpjos uz klintsbluķiem, kur paklūpu un uz brīdi zaudēju pamatu, pirms atkal to atrodu uz slānekļa malas – no tās es atsperos un nolecu uz akmens plātnēm apakšā.

Ūdens atkāpjas no krasta. Tieši šajā glītajā piekrastes daļā visbiežāk nāk peldēties salinieki. Pludmale ūdenī pazūd strauji, taču jūras straumes tur ir mierīgas un paredzamas. Kad pirmoreiz šeit ierados kādā maija beigu pēcpusdienā, es atlaidos smiltīs, sauļojos. Aizvērtām acīm klausījos ūdens, vēja, putnu skaņās. Kāds pienāca man klāt. Tā bija skolotāja – viņa strādāja skolā pie akas uz pakalna. Tērpusies gaišzilā katūna kleitā, labajā rokā viņa nesa ādas kurpes, un saules stari lūza blondajās cirtās, ko vējš sita viņai sejā. Tobrīd viņu varēja raksturot kā gaišu. Viņa apsēdās man līdzās un pateica, ka viņu sauc Elena.

“Nikolass,” es atbildēju.

Es pastiepu roku, un viņa to saņēma. Viņa pārlaida skatienu manām krūtīm un kājām, uz brīdi pakavēdamās pie samezglojuma vietā, kur bija neveiksmīgi sadzijis reiz salauztais stilba kauls, un noprata, ka es nekaunos no šādas aplūkošanas.

“Tātad jūs esat tas mūsu poļu viesis.”

Es pasmaidīju un pamāju.

“Man stāstīja, ka jūs esat svētceļojumā,” viņa teica. “Kur jūs bijāt, pirms nonācāt šeit?”

Pastāstīju, ka gandrīz divus mēnešus biju pavadījis netālu no valsts ģeogrāfiskā centra.

“Tātad Klonmaknoijsā,” viņa teica, un es atbildot pamāju.

Redzēju, ka viņa netic maniem vārdiem.

“Jūs mācat skolā, vai ne,” es sacīju. “Cik ilgi jūs tur jau strādājat?”

“Trīs gadus,” viņa atbildēja melodiskā balsī. “Mani pieņēma kā aizvietotāju uz sešiem mēnešiem, taču skolotājs, kas tur bija pirms manis, saslima un nespēja pieņemt domu par atgriešanos. Viņš bija vecs vīrs, nolēma aiziet pensijā dažus gadus ātrāk. Cilvēkiem viņš šeit patika,” viņa piebilda, paberzēja savus plecus un ielūkojās jūrā. Tad viņa pievērsa skatienu man. “Viņš bija mācījis salinieku vecākus, viņu māsas un brāļus. Un man teica, ka laikā, kad viņš sāka te strādāt, ciematā bija simts iedzīvotāju. Izdzirdējuši par viņa aiziešanu, vietējie saskuma.” Viņa paņēma sauju smilšu un aizsvieda tās pāri manām plaukstām.

Viņa runāja kā divdesmitgadniece, lai gan viņai noteikti bija pāri četrdesmit. Starp blondajiem matiem pāri deniņiem vijās sirmi pavedieni, un acu kaktiņos bija sākušas veidoties grumbas – seklas, taču garas, un smaidot tās piepeši padziļinājās.

“Viņi pamatīgi satraucās par vecā skolotāja aiziešanu,” turpināja sieviete, sakārtodama vēja pacelto kleitas malu pār potītēm un ikriem.

Viņa sēdēja sakrustotiem ceļiem, vienu roku eleganti izstiepusi aiz muguras, kā pludmalē mēdz sēdēt kleitā tērptas sievietes. Nospriedu, ka šādu pozu viņa redzējusi kādā Holivudas filmā vai Holivudas plakātā, bet tad viņa aizlocījās projām no manis, izstiepdama kājas sev priekšā un atlaizdamās uz elkoņiem; nu viņa piepeši izskatījās pēc veca īra, kurš krodziņā atspiežas pret bāra leti un gatavojas izteikt kādu asprātību. Pamanīju reliģisku medaljonu, kas atdusējās starp viņas krūšturi un ādu, bet virs tā – vasarraibumu, kuram līdzās bija vēl viens mazāks vasarraibumiņš. Viņa pastūma dažas vēja pūstas matu cirtas prom no sejas, un es sajutu, ka viņa ar vienkāršu sēdēšanu skaidri parāda mūsu savstarpējo atbilstību kā vecuma, tā apstākļu ziņā. Pludmalei pārskrēja vēja brāzma. Es pastiepos, lai paņemtu bikses un uzvilktu tās, paņēmu arī kājautus no kurpēm un apliku tos. Pacēlu kreklu no smiltīm, izpurināju. Viņa turpināja sēdēt tai pašā neveiklajā pozā, vērdamās pāri ūdenim, tomēr pāris reižu samiegtām acīm palūkojās arī uz mani kā tāds zemnieku puisis. Vārdos viņa neko neteica, līdz es neapgūlos viņai līdzās. Viņas vaigam pieķērās daži smilšu graudiņi, un es sapratu, ka tas ir mikls. Pieņēmu, ka viņas acis asaro no putekļiem un vēja.

Skolotāja piecēlās un paņēma savas kurpes.

“Došos atpakaļ uz ostu,” viņa teica.

“Labi,” es atbildēju.

 

Šodien pludmalē neviens nepeldas. Tās vidū starp robotu akmeni un izkaltuša koka gabalu ir ieķēries balts plastmasas trīsstūris, plandās gaisā ar skaļu zzZZZzzzz. No manis labajā pusē pludmales kāpas viegli paceļas, tad pagriežas un krīt, pārvērsdamās tādā kā ganību zemes sākumā, kas sanāk kopā krāšņā pakalnā un dabiskā ieplakā – un tieši tur, taisnā ceļā nepilna kilometra attālumā, visi salinieki nu ir sasēduši uz soliem vai stāv, vai ir nometušies ceļos uz baznīcas grīdas plātnēm, kamēr tur skan latīņu liturģija, bet debesīs garām slīd mainīgi mākoņi. Baznīca bija celta daudz lielākai saimei, un man tā vienmēr izskatās patukša, lai gan ikvienā dievkalpojumā piedalās it visas salas ģimenes. Cilvēki lūdzas priekšējos solos abpus altārim, kamēr es vēroju viņus no savas ierastās vietas pie joma šaurās ieejas. Aiz altāra vienmēr gail sena vitrāža, ko vietā notur smailas slīpēta akmens arkas, un tieši pret šo vitrāžu ikvienā mesā pagriežas brālis Dagertijs un saka teikumu pēc teikuma latīņu valodā, kam priekšā sēdošās ģimenes atbild ar monotonu dūkoņu. Apmeklējot baznīcas Kazaņā, man šķita, ka mēs uzrunājam debesis; šeit liekas, ka cilvēki runā ar zemi.

Aiz krasta izvirzījuma jūrā izslīd jauns vīrietis nelielā laiviņā – tas ir bākas uzraugs, kurš dodas uz tālo pussalas daļu, lai pārbaudītu lampas un aprīkojumu. Miglainās naktīs aiz klints raga var redzēt blāvu vizuļošanu, taču bākas meklējošais gaismas stars ietekā neiesniedzas. Pāri galvai aizslīd mākonis, aiz sevis atstādams lietus šaltis. Ir dienas, kad jebkurā brīdī vienlaikus var līt un nelīt. Jaunais bākas uzraugs palūkojas uz mani un pamāj, tad dodas tālāk jūrā.

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims