— Pavisam parasta recenzija

Par Arvja Vigula stāstu krājumu Fermi paradokss (Orbīta, 2024)

 

“Smilšrudais Ikarus būs noguris pēc garā ceļa, mans buss gribēs atpūsties, un es rūpēšos par viņu.”

Alberts Bels, Joriks, no krājuma “Es pats” līdzenumā

“Viņi tevi fiksē, fiksē pilnīgi nekustīgu, [..] taču atstāj pie pilnas apziņas.”

Pauls Bankovskis, Nakts kontrole, no krājuma Trakie veči

“Mēs nespējam viņus saprast, jo viņi te nav ieradušies laupīt, ekspluatēt, tirgot – viņi ir tikuši tālāk.”

Jānis Joņevs, Ceļojums, no krājuma Tīģeris

 

Neesmu pārliecināta, kāpēc brīdī, kad latviešu autoram iznāk debijas proza, es mēdzu sākt mazu “ceļojumu” pa dažādiem citiem tekstiem, lai jaunpienācēju “iekartētu” un ievietotu noteiktā kontekstā. Kāda gan nozīme tam, kādu vietu latviešu literatūras vēsturē ieņems šī grāmata, ja recenzijas laiks ir šeit un tagad?

Īpaši kaitinoši (tāpēc ka uzreiz izraisa vēlmi salīdzināt), kad jaunpienācējs raksta tā, kā varētu rakstīt klasiķi, – diezgan pārliecinoši, ne pārlieku pļāpīgi, rūpīgi izsverot savas spējas, intereses un vērtības, nebrienot “teritorijās”, kur citi nav bijuši. Vigula stāstu pasaulē notikumu nav daudz, bet tie visi ir neaizmirstami: zēni pieaug, kaķis pazūd, attiecības sarežģās, saiknes ieplaisā, nākamais dzīves līmenis pienāk. Stāstos sastopam pirmās vai gudru trešās personas vēstītāju, psiholoģijā balstītu sižetu, uz dzīvības un nāves robežas būvētu intrigu un skaidru mājienu par fināla eksistenciālo sakņošanos teju Dieva vai Visuma noslēpumos. Tie nav ne tēlojumi, ne miniatūri, ne dzejproza, bet stāsti. Tādi, par kuriem grāmatu apskatnieki varētu visaptveroši secināt: “Nu patīk!” – jo ko tur daudz diskutēt (un diskusijas bieži vien ir garlaicīgas).

Arvja Vigula gadījumā ilgi gaidītais stāstu krājums iepriecina, bet nepārsteidz, un tas IR KOMPLIMENTS! Krājums nācis klajā brīdī, kad sākas vasara un lasītāji jau pāris mēnešus nav sagaidījuši neko vērā ņemamu augstvērtīgas prozas žanrā un rūdītu prozistu izpildījumā. Un te šo vakuumu trāpīgi aizpilda kaut kas vienkāršs, grūti atgrūžams un pārbaudīts kā mazsālītu gurķu recepte. Vai atceraties savas sajūtas, pat dzīvnieciskās trīsas, kad jums izsalkušiem piedāvā smaržīgu, sāļu, dillēs un ķiplokos lolotu mazsālītu gurķīti? Viguls par gurķiem gan neraksta, bet viņa stāstos par šādu “kraukšķīgu gurķīti” top tas, kā cilvēks spēj pārvarēt sevi un sākt, piemēram, lūkoties vienā punktā, meklējot izeju no it kā neizejama, pašam nesaprotama labirinta.

Atgriežoties pie tā, ka Arvja Vigula stāstu krājums nemitīgi atgādina kaut ko jau iepriekš radītu, iegrimu dažos piemēros. Varbūt man tas tomēr ir vajadzīgs, lai saprastu, cik tieši labs – jo tas ir labs – ir dzejnieka Vigula pienesums prozā. Vai varbūt šī stāstu grāmata nelielā apjoma, intelektuālā nosaukuma un kaut kādas potenciālās ievainojamības dēļ liekas pelnījusi salīdzinājuma “kažoku”.

Ir skaidrs, ka Vigula iedvesmas avoti nāk no vīriešu rakstītās prozas. Inga Žolude un Inga Ābele, Inga Gaile vai Regīna Ezera sarakstā neiekļaujas.

Kas ir tie lielsvari? Paņemot rokā Gunta Bereļa stāstus Es nekad nerunāju muļķības, kļūst skaidrs, ka Viguls savu lasītāju tik familiāri neuzrunā, drīzāk klusi stāsta, kamēr pūlis sastingst uzmanībā (lai gan arī neuzmanība viņu neuztrauktu). Tā vēl spilgtāk var redzēt to, ka Vigula galvenais mērķis ir izstāstīt stāstu, nepārspīlējot ar poētiskumu, bet noslēdzot katru frāzi ar jūtamu nozīmi. Vigula varoņi pretēji Berelim nāvei pieskaras kā caur sapņa stiklu, ne uz viesību galda.

Alberta Bela stāsti – nu jau tuvāk. Te līdzība sakņojas ironiskā, bet mierīgā pasaules uztverē, it kā vēloties būt godīgam un taisnīgam vīrietim bez trūkumiem un ar gribasspēku.

Viguls stāstos nav nekāds sieviešu draugs, drīzāk vērotājs un viltnieks, bet viņš nekad tā nejoko par sievietēm kā Arno Jundze Gardo vistiņu nedēļā. Viņam nav spēļu ar gotisko un realitātē neizskaidrojamo (jeb bēgšanas no ikdienas) kā Vladimiram Kaijakam.

Varbūt vietām Viguls pietuvojas Osvalda Zebra valodas izgaršošanai, Arvja Kolmaņa raksturu bakstīšanai un Paula Bankovska trako veču pārmērībai. Lai gan visdrīzāk viņi uz citiem rakstošiem prātiem “iedarbojas” visi kopā kā piezemēta vīriešrakstnieku emblēma (nav par ko, šo izdomāju pati).

No ironiskajiem – jo Viguls savos tekstos bez šaubām tāds ir – paliek Svens Kuzmins un Jānis Joņevs, taču Vigula teksti neieved lasītāju absurda situācijās vairāk, nekā to atļauj reālistiskā psiholoģija un telpa. Arvja Vigula lasītājs neattapsies kopā ar varoņiem kādā citā, svešā vietā: ja pieaugšana stāstā Debesis notiek lauku ciemā pie konkrētas augstceltnes, tad lasītājs var būt drošs, ka sižetiskais aplis turpat arī noslēgsies – draudīgi, bet visnotaļ sadzīviski. Ja tas ir brauciens ar taksi, saruna un atmiņas neaizvedīs tālāk par pašu braucienu (stāsts Klusums varbūt nešķiet tik izkopts kā pārējie, tomēr šarmē ar tajā iekodēto noklusētību). Ja pensionāre Nastasja Ņikanorovna Petruškina savu Visumu veido dēla renovētā istabā, tad lasītājam nav jābaidās tikt no turienes izmestam, lai gan, protams, atmiņu dimensija saglabājas kā nostalģijas garša. Pat tad, kad Vigula stāstu varoņi tiecas ironiski pārvarēt noteiktas robežas, piemēram, sameklēt vai nesameklēt kaķi, noskriet krosu u. tml., autors negrasās nevienu pārsteigt ar deus ex machina – šī dzīvīte viņiem izrādās visai paredzama. Līdz ar to arī stāsti – savā psiholoģiskajā paredzamībā – ir tīkami nospodrināti, labi piestiprināti, varbūt pat paša autora dzīves inspirēti traģikomiski spoguļi, kuros ik pa laikam der ieskatīties.

Ir aizdomas, ka Arvja Vigula prozas pasaule nav izaugusi no latviešu, bet gan no krievu literatūras tradīciju augsnes: stāstos ievijies kaut kas čehovisks, gogolisks, tolstajisks (Tatjana Tolstaja) u. tml. Bet atrast tam pierādījumus šobrīd neliekas vajadzīgs, ja vien neaizrauj pats pierādīšanas un atklāšanas process kā Fermi paradoksa risināšana: ja tas citādais kaut kur ir, kāpēc mēs pie tā nevaram tikt? Liekas bezgala banāli, ka ar citplanētu dzīvības formām saistītā Fermi paradoksa ievīšana šo piecu stāstu ietvarā, iespējams, norāda uz to, ka: a) pirms meklēt citādo, būtu labi tikt galā ar Zemes dzīvības formām, kuras ik brīdi atrodas pašiznīcināšanās vai melanholijas briesmās; b) autors vēlējies pasniegt šo prozu smalkā iepakojumā, izglītojot dažu labu Nastasju Ņikanorovnu Petruškinu, kura skumst, skatoties tepiķa rakstos; c) visa reālistiski sarakstītā proza, kas vēsta par cilvēku attiecību sarežģījumiem, patiesībā ir citplanētiešu sniegtās zināšanas, kuras mēs nespējam aptvert, izlasīt un pielietot tā, kā to bija domājuši citplanētu psihologi un rakstnieki.

Un tad finālā manās rokās “diemžēl” atkal nonāk 2018. gadā Orbītas izdotais Arvja Vigula dzejoļu krājums Grāmata. Arī dzejā viņš spēj būt stāstnieks un tēlu meistars (Frizētavā, Mormoņu misionāri, Krēsls utt.). Arī dzejā viņš piedāvā intelektuālas izziņas un pat dzejoļtrenažierus formā un saturā. Vienvārdsakot, Grāmatu var uzskatīt par dzejnieka izklaides un darba antoloģiju kārai izbaudīšanai. Kas šajā kontekstā ir stāstu krājums Fermi paradokss? Piesardzīgi jāsaka, ka varbūt tas bija nepieciešams ne tik daudz lasītājam, cik autoram – kā tekstualitātē balstīta sevis pārvarēšana. 

Raksts tapis, baudot saskarsmi ar citām planētām Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī.