— Ja es migrēju

 

Tūče Tekhanli dzimusi 1990. gadā Nikosijā, Kiprā. Godalgota dzejniece, tulkotāja un dejotāja. Raksta turku valodā un angliski. Saņēmusi bakalaura grādu Tulkošanā no Hacetepes Universitātes un maģistra grādu Radošajā rakstībā no Dublinas Universitātes Īrijā. Iznākuši divi dzejoļu krājumi: Es biju dziļa, bet man lika domāt citādāk (Derindim İnandırıldım Aksine, 2016) un Mēs devām vārdus viļņiem (Dalgalara İsim Verdik, 2023). Viņas dzejoļi un tulkojumi publicēti daudzos starptautiskos literatūras žurnālos un antoloģijās. Jaunākās viņas darbu publikācijas parādījušās Īrijas un Lielbritānijas izdevumos Cyphers, Abridged, Skylight47, seashores, The Stag Hill Journal un Seventh Quarry. Viņas dzeja atdzejota spāņu, angļu, vācu, čehu, grieķu, rumāņu, itāļu un persiešu valodā. Piedalījusies daudzos starptautiskos dzejas festivālos un mākslas projektos. Realizēdama multidisciplināru pieeju, viņa pašlaik apgūst laikmetīgo deju.

 

Hermafrodīte

mātei un vecomātei

-naba-
es varu aizpeldēt, es teicu
es varu aizpeldēt prom no šīs sīkās saliņas
mana ar riņķi rotātā naba
nav mana pirmā rēta

-nabassaite-
kad sākās karš
tu iedevi man vienu aiziešanas galu
ar pēdējo pastas šķīvi, ko noliki uz galda, mamm
pirms piedzimu –trīs kilo un piecsimt gramu-

ja es migrēju,
es paceļu rokas V formā
un dejoju flamenko čigānu alā
es izroku kas pieder man
un apglabāju kas man nepieder, kaislīgi

ja es nemigrēju,
es rāpjos venēciešu mūros notraipīta
Salātlapiņa slēpj savus matus, un es nevaru tevī iekļūt,
Nikosija

ja es migrēju
es strauji griežos pati ap sevi,
sakļautām rokām, lai saglabātu līdzsvaru
es paceļu brunčus un parādu savas saknes
vienlaikus vadīdama krītošos priekšmetus
tie spēlē dziesmas maniem pirkstgaliem
tie aplaudē manām izliektajām plaukstu locītavām
un izrotā man matus ar rozēm Sakromontē
ja es migrēju
           m

                    m
es nesaraujos sīkāka

ja es nemigrēju,
sieviete, kas laidusi pasaulē manu māti, grib aizmirst, kā staigāt
es sapņoju par namu, kurā viņa iemācījās staigāt
starp vīnogulājiem sīkas stērstes
meklē pēc mums
trim zilām acīm, kas nokritušas no debesīm
pirms gadsimta
te, Pafā

 

Šķēru šņiksti

Manas acis kā jaunas pogas, piešūtas vecai kleitai. Nesaskanīgas, tomēr ziņkārīgas, spožas. Es ierados šeit ar savu audumu. Mana auduma šuvēji it nemaz mani nepazīst. Sapnī man pateica, ka varu izgriezt un mainīt formu savai drēbei. Daļēji tāpēc es devos ceļā, ieturēdama Džoisa drošo distanci. Es apmetos Īrijā ar vasaras drēbēm un rakstu darbiem. Es nepaņēmu līdzi ziemas drēbes. Uz tām ir traipi. Tur ir kokvilna un likra, džinss un samts. Neesmu izlējusi savu pienu vēl nevienā akā. Mani izkritušie mati, izlietās asaras un sviedri sarunājās savā starpā; tie sajukuši kopā. Vasarraibumi man uz pieres… Trīs čemodāni, divas rokassomas, neskaitāmi gadalaiki un meža skaņas. Mēs ar Sofronu devām vārdus viļņiem, pirms aizbraucu, lai, man atgriežoties, mums abiem būtu sala; ieraudzījuši sevis daļiņu, mēs raudātu atkalapvienojušies. Smiekli ir iegansts. Es nespēju līdzināties vīģei; es neesmu nogatavojusies, bet neesmu arī izspiedusi savu pienu nevienā mutē. Esmu atsitusies mātē; neesmu dzemdējusi zemi, kas būtu nesadzirdama. Neesmu piedzimusi no kāda koka pacietībā; neesmu pierakstījusi šos dzejoļus uz šī papīra pusnaktī. Lai visas četras manis malas nav piesaistītas mezgliem, kas laiza man prātu, bet gan jūrām, kas aprij manu prātu, tāpat kā manas pogas. Manas sajūtas ir mūžīgas, mana sirds – šķēru šņiksti.

 

Skūpsti to, līdz tā izkūst

Manas rokas sašūtas kopā kā jaunas pogas pie vecas kleitas, ko vairs nevaru nēsāt. Pakārta skapī, tā krāj putekļus. Piecu pirkstu klinšu viļņi ir sakodīti vēl vairāk, kopš pēdējoreiz to redzēju. Limasola ir piecēlusies miegā ar saviem torņiem manas vecāsmātes pirmā skūpsta krastā, blakus vietai, kur mans vectēvs pietauvojis savu kuģi. Mūsu rokas saaugušas greizi kā pilsēta. Mūsu kājas ir atvienotas no ceļgaliem. Skat, mūsu pavediens nokarājas no klintīm, tāpat kā bērni, šūpodami kājas citronkokā, senseno laiku dārzā. Mēs un reiz sensenos laikos šūpojamies kopā. Starp mums smaržo mežs, kas dedzis vairākas dienas, starp mums ir tūkstošiem putnu knābju, čūskas āda, timiāns, ciklamenas un truši. Mūsu spilveni ir pildīti ar lidojošām sāpēm, kamēr Kantara pazūd zem pelnu kaudzes. Vairs nepietiek augsnes, lai apturētu šos pelnus. Reizēm tu atrodi zemi, sasalušu ledusskapī. Nejautā, vai mūsu skumjas var ieinteresēt tūristus; daudzi no mums uzdrošinās dejot virs sasalušas zemes blāķa. Mūsu kuņģi ir pilni laiku pa laikam. Sasalušo zemi Varošā nu pārdod saldējuma konusā.

Skūpsti to, līdz tā izkūst,
neatklādams, kas esi, un neparādīdams zobus.
Nēsā to, neizmantojot savus locekļus un neturot ļaunu prātu.

 

Kaut kur Lisabonā, Austrālijā

                                              kaut kur uz zemes
mēs vērojam saulrietu pie Teho upes
Pesoa, ledus limonāde un Mustafa
Šķiet, kāds zina, kur ņemt ūdeni airēdamies

ir koki, kas nespēj izbēgt no uguns
kliedzošas koalas un izsalkuši ķenguri, kas apskauj cits citu
lēkādami liesmojot pie ikkatra ūdens līkuma

citā kontinentā, bet pretī mums

es velku zilu lodi uz Lisabonas dzeltenā tramvaja sliedēm
es velku savu sirdi kā sarkanu akmeni sev priekšā
un to, ko var paslēpt ķengura somā

tā mēs kritīsim ar mūsu maskām
no mirdzošā virziena, kuru esam uzņēmuši

cilvēki ir kā nebeidzams sausums
dzīvnieki ir tie, kas nevar atgriezties mājās

 

It kā Zeme pagrieztos atpakaļ normālā stāvoklī

I

tu stāvēji vēstures virsotnē
ar augumu tu ticēji, ka esi balts kā sīks zīriņš
tad tavs pārsteigums nokāpa
dzeltens, trausls

tu gribi, lai pasaule pagrieztos atpakaļ normālā stāvoklī

kad tu sauc pēc manis ar akas dibenu
es gribu, lai tava balss kļūst tāda kā parasti
kā lociņš, atslēgas, stīgas

 

II

kamēr teicam ardievas viens otram
iedomājies, ka mūsu rokas slēpj cimdi
no pandēmijas laikiem

it kā mēs nekad iepriekš nekam
nebūtu pieskārušies bez atļaujas
nedz mūsu ādu, nedz mūsu stūrus
nebija inficējis vīruss

viss bija kā parasti
it kā kalns, ko izrakām, nebija viens no mums
koks, ko nocirtām, – dzīvnieks, meklēdams ēnu
vasaras tveicē
vaigs, kuram pieplakām naktīs
nebija viens no mums
kā redzi, tava ideja tika atkailināta
it kā no tās būtu nokusis sniegs un pat šodien
tu nespētu labi iesākt dienu
tamdēļ tev jāatbrīvojas no tā, par ko esi kļuvis

lai pasaule aizrotētu atpakaļ normālā stāvoklī
pirmoreiz

 

Sapņu ķērājs

viņš noķer murgus man no krūšgaliem
kā sapņu ķērājs,
slīdēdams caur sidraboto miglu
mans dārgais glāsta mani
un balsis, kas gaida uz manu dzīli
ar ritmu, kādā viņš pārliecas pār vilni           

es ieplūstu viņā ar ūdeni
no zemes otrpus jūrai
pārkāpjot slieksni, robežu
sīkas ziedu kurpītes

Liekas, ka
es neesmu tā
kura pamostas pārsteigta
meklēdama jaunu laikmetu
tikai, ja tu mani skūpsti
no neskaitāmām iezīmēm, ko saglabāju
mežam

 

Pirmais dzejolis

es tev nepateicu, ka esmu prom
tā vietā es devu tev sadalītu salu
un apturētas miera sarunas
ar agresīviem politiķiem
robežu šķērsošana ir gaužām ikdienišķa,
aizmirsti ko teicu!

es tev nepateicu, cik ilgi būšu prom
lai vai kā, apsoli, ka neskaitīsi dienas
labāk sāc vākt plastmasu
no jūras mūsu peldvietā
un parūpējies, ka varēsim tur peldēties
nākamreiz, kad sastapsimies

es tev nepateicu, kurā gadalaikā
es ievākšos jaunajā mājā
jo gadalaiki ir sajaukušies
klimata krīzes dēļ
tu zini, ka nav grūti iztēloties, kā kļūsti
par vienu no izmirušajām sugām, kuru pietrūks

es tev nepateicu, vai atgriezīšos
no Dublinas, bet man patika izmirkt
līdz ādai uz Parnela ielas
ceļā uz skolu ar velosipēdu
cerībā samazināt savu oglekļa pēdas nospiedumu

 

Simbioze

ja mani dzemdēs stirna
es neatklāšu savu vārdu pasaulei
mamma mani piebikstīs ar purnu un laizīs man vilnu
mežs var paslēpt manu smaržu
līdz viņa pārnāks
es spiedīšos pie garās zāles
lai neviens mani nepamana vai
neapmīļo

Ja es būtu briedēns
es staigātu pirms prastu rāpot
un saglabātu balsi dziedāšanai
savam dvīnim

kad izaugšu un metīšu spalvu
kovārņi izvalkās rūsas sarkano
vasaras kažoku man no ribām
un sajauks ar kritušām lapām
lai vītu ligzdas

 

Mans tēvs ir meteorologs

Dzejolis, kas sākas ar Dursa Grīnbeina rindu

jauns dzejolis sākas šai liegajā rītā
komponista dzimšanas gadadienā;
notikums, ko allaž atzīmēju, klausīdamās
vijoļkoncertu: četrus gadalaikus, kas atsauc atmiņā
mana šajā dienā dzimušā tēva ritmus;
ir 4. marts, kad dzimis arī Antonio Vivaldi

mans tēvs ir meteorologs
viņš novēro laikapstākļus biežāk
nekā novēro manu māti miegā
jo viņš nekad neguļ, kad līst
pirmais, par ko viņš prāto, kad runājam pa telefonu
ir manas atrašanās vietas topogrāfija;
ne mans noskaņojums, atzīmes, prāta stāvoklis

viņš nekad nav raudājis
– vismaz ne manā priekšā – lai gan
mamma stāstīja, ka reiz viņš raudājis, neganti kā pērkons
kad viņa dēlu notrieca mašīna
ja es redzētu viņu raudam pēdējā laikā, es teiktu:
tā ir vairāk smidzināšana nekā lietavas
manam tēvam patīk paredzēt karus,
valūtas kursus un zvaigznāju attiecības
bet ne tik ļoti kā zema spiediena sistēmu
vai augsta spiediena sistēmu iespējamību mūsu sirdsviļņos,
paps iesaka mums ieziemot prātus
katram gadījumam, ja nu izceļas sniega vētras

kādu dienu viņš man sacīja, ka
bezdelīgas ierīkojušas ligzdas uz viņa terases
agrāk nekā parasti, februārī

tēvs mēdza man gatavot tostermaizi ar olām
tās allaž bija vēršacis
pirms aši braucu uz skolu mācīt bērnus
nepadoties tikt iemānītiem ar zemenēm, kas nogatavojušās
pirms ražas laika

šodien ir atkal pavasaris
es guļu zālienā Sv. Stefena parkā
un uzsūcu putnu čiepstus
kamēr debesis mainās, pateicoties eņģeliskām šuvēm

ar oglekli, kas uzkrājies viņa atmosfērā
un krīzēm savā klimatoloģijā
manam tēvam aprit septiņdesmit

 

Es sapnim cauri

izlaid mani savam sapnim cauri
caur upes guldzēšanu, plūstot uz tevi
caur olīvkokiem, kas gadsimtiem gaida

tev ir tik daudz slēpjamu domu
klusītēm skaitīdams
izlaid mani tām cauri

ir jāiemācās aizmirst
bet lai vai kā izlaid mani cauri at-ce-rē-ša-nās idejai
un tādējādi caur smaržām
caur lietainiem laikapstākļiem lēnītēm
caur aprisēm debesīs
caur dienvidiem un ziemeļiem vienlaikus

piedāvādams ūdeni izslāpušam bērnam
izlaid mani ūdenim cauri
caur savām plaukstām stūrgalvīgi

 

Kalnu ezers

es tiku skaidrībā ar to
kas mainījies
ledus kušanas/lūšanas temperatūru
zināšanas kaucienu

rītausmā gārņi nolaidās
man uz sejas, kalna atbalss,
vējpūta var nošķirt atbalsi no ūdens
ūdens tilpne, kas piešļakstīs tavu pēdu nospiedumus
var nošķirt tevi no manis

tad nu es tevi apskāvu vienkārši tāpat
kad apmetāmies Monē gleznā
liliju priekšā

 

Sapītu mēli

vakar es izcietu tavu roku sāpes
tu saglabāji savu klusumu,
milzu klintij cauri es iemēģināju balsi

redzēdama nezāles
es iemācījos noturēties
redzēdama skudru plostu
es iemācījos peldēt
es ļāvu taviem pleciem ienākt man prātā

vakar, ticēdams iespējamībai
ka tas bija gliemežvāka dobums, ko es aiztiku
tu biji vējš
kas nekustējās, bet vēroja apsēdies

 

Šūpuļdziesma

rāmis izskatās pēc mierinājuma portreta
lilijas krizantēmas

mums jāpārvar stundas
stundas pieder murdoņai
es dziedāšu šūpuļdziesmas, stāstīšu tev stāstus

svešvalodas, ko zini
nevēlas teikt:
tu esi lapas tieksme uz mani
kūstošs ledājs
rekviēms debesīs

vēl aizvien ir lietas, kas mani izbrīna:
mūsu vainas
nekur neizklīst

 

Lasīšanas svētki

Kurš uzgleznoja ezeru uz sienas manā pamatskolā, kur es septiņu gadu vecumā pozēju fotogrāfijai? Cilvēks, kurš iemācīja man lasīt, piesēja sarkanu lentīti man pie uniformas. Tagad es izskatos sarkanīgāka. Domāju, esmu pārvērtusies par kaut ko, kas var asiņot, vai kādu, kuram var noticēt. To ir vērts svinēt. Es iemācījos lasīt ar gulbjiem ezerā un āboliem man klēpī. Skolotāji klasē ar krītiņiem izkrāsoja ābolus. Tāpēc man bija kur iekosties, kad pilnībā izpratu nupat lasīto. Burti, savirknēti alfabētā, ir tikpat vientulīgi kā dzīvnieki ūdenī cits pie cita.

Es mācos pirmoreiz pareizi izrunāt vārdu kuğu. Es izstiepju lūpas par ezeru kuuu formā. Es izgatavoju spārnus no gulbjiem man plecos. Man ir aizdomas, ka divi burti, kustēdamies viens aiz otra, manā vārdā tika atdoti kuğu. Viss ar burtu “u” šķietas nedaudz ilgāks, ielūgts uzstājīgāk, palikdams nedaudz maliņā. Guldzot. Fotogrāfija ierodas pie manis vienkārši tāpat. Nu es turos pie dzīvības, savienodama skaņas dobumos klinšu starpās. Sev caur zobiem. Esmu uzņēmusi gaitu. Es reizēm lidoju, izrunādama vārdus. Reizēm es lidoju, nakti palikdama nomodā.

Kuğu – turku valodā – ‘gulbis’.

 

No angļu valodas atdzejojis Arvis Viguls