— Sudmales intensīvais laiks

 

Par Sintijas Sudmales dzejoļu krājumu Uz manas mēles (Valters Dakša, 2024)

 

Sintijas Sudmales dzejoļus pirmoreiz ievēroju 2020. gada 28. augusta Punctum publikācijā Atšķirības. Aizvien atceros, ka tās noslēgumā bija dzejolis, kas iesākās ar vārdiem: “tu nezini ne kā es sajuku ap gadiem 20 ne kā normalizējos gadus 20 / nevienam neieteiktu / tik ilgi būt normālam / apmeklēt skolas slimnīcas un visas tās iestādes / kur izkristalizējas izdzīvotāji / es vispār makaronus uz ausīm speciāli nevienam nekarināju / no otras puses daudz ko no līdzcilvēkiem slēpu / līdz dienai kad mans lego bija salikts.” Dzejoļi man reizēm pielīp līdzīgi kā mūzika, un šis Sudmales teksts, kas iekļauts arī autores debijas krājumā Uz manas mēles, ko šajā pavasarī izdevis Valters Dakša, ir viens no tādiem. Spēcīgi, piepildīti ar blīvu un aizraujošu tēlainību man toreiz šķita visi publikācijā lasāmie dzejoļi, tāpēc Sudmales turpmākās publikācijas (pa šiem četriem gadiem ir bijušas vairākas) un debijas krājumu esmu ar nepacietību gaidījusi.

Iepriekš citēto rindu kontekstā, iespējams, vērts atzīmēt, ka par Sintiju Sudmali es tik tiešām neko daudz nezinu, lai gan mēs esam Facebook draugi, šad tad liekam viena otras ierakstiem laikus un sirsniņas un pat esam apmainījušās ar pāris vēstulēm. Kaut kā arī aizķēries prātā, lai gan neatceros, tieši no kurienes šī informācija varētu būt nākusi, ka esam no vienas pilsētas. Droši vien tas bija minēts tajā pašā Facebook, lai gan vietām Liepājas aprises var atpazīt arī autores dzejoļos. Tiešsaistē par Sudmali atrodamā informācija liek domāt, ka viņas biogrāfija varētu būt vismaz tikpat aizraujoša un intensīva, kādi ir viņas teksti: “Atmodas laikā kopā ar citiem pusaudžiem rīko pretpadomju sanāksmes un mītiņus, 15 gadu vecumā tiek izslēgta no skolas. Uz laiku kļūst par ielas bērnu, pēc tam vairākus gadus kā konferansjē iesaistās ceļojošajā cirkā. Vēlāk vienā mācību gadā pabeidz vidusskolu, iegūst bakalaura, maģistra grādus, pabeidz doktora studijas. Strādājusi par korespondentu, psihologu, lektoru augstskolā. Darbojusies arī kā rēgu rakstnieks.”

Sudmales debijas krājums ir intensīvs vairākos aspektos. Vispirms jau intensitāte izpaužas kvantitatīvi. Krājumā, ieskaitot komentārus, ir 110 lappuses. Tas mūsdienu latviešu dzejas debijas krājumam ir gana iespaidīgs cipars un liecina, ka krājums tapis ilgu laiku. Jāteic, ka grāmatas nosacītajam biezumam mani pat izdevās pārsteigt nesagatavotu; dzejas grāmatas parasti izlasu vienā piegājienā un tad, ja ir tāda vēlēšanās vai nepieciešamība, tās pārlasu vēlreiz vai atkārtoti atgriežos pie konkrētiem dzejoļiem. Šoreiz tā nenotika: Uz manas mēles izlasīju trīs piegājienos. Daļēji tas varētu būt skaidrojams ar blakus faktoriem, kas nav tieši saistīti ar pašu grāmatu, piemēram, faktu, ka biju samērā nogurusi, kad sāku krājumu lasīt, tāpēc nolēmu, ka labāk pie tā atgriezties brīdī, kad spēšu labāk koncentrēties, taču pieļauju, ka daļēji tas tomēr varētu būt skaidrojams arī ar lappušu skaitu, kas apvienojumā ar piesātināto tēlainību un emocionālo blīvumu prasa no lasītāja salīdzinoši lielu mentālu kapacitāti.

Savukārt emocionālā intensitāte krājumā izpaužas caur ļoti atšķirīgajām un savstarpēji kontrastējošajām tonalitātēm, kuras Sudmales tekstos iedzīvinātas cita citai cieši līdzās un brīžiem arī savijas un pārklājas. Te ir kas grotesks un brīžiem mistisks (vairākos tekstos parādās mirušie vai to izsaukšana), un tepat blakus ir gluži ikdienišķa realitāte. Krājumā nereti varu sazīmēt konkrētu laiktelpu, neapgalvoju gan, ka visi grāmatas dzejoļi tai piesaistīti, jo te parādās arī YouTube, Google un visādas ārzemes, taču daļā tekstu es nepārprotami atpazīstu atsauces uz Liepāju un dažādiem padomju laiku elementiem, taču, par spīti relatīvajai konkrētībai, rodas sajūta, ka Sudmales tēlotā laikmeta un ģeogrāfijas atskaites punkti ir kā krāsains kaleidoskops, un parks vai blakus istaba tikpat labi var pārvērsties  portālā uz tālāku pagātni, pļavu, kurā vectēvs pazaudējis atslēgu, nākotni vai kādu paralēlo realitāti.

Krājuma ievaddzejolī mani vecvecāki nekad neizrunāja šo vārdu… (8.–13. lpp.) skanošā frāze “runāšana nelīdzēs”, lai gan dzejolī atkārtota tikai divas reizes, vēsta ko ļoti būtisku par mūsu vēsturisko pagātni un tās mantojumā atstāto emocionālo bagāžu. Tā ir kā antimantra vai apgriezti buramvārdi, kas rūgti un smeldzīgi atbalsojas visā ķermenī; domāju, ne viena vien lasītāja un lasītājs šos vārdus bērnībā dzirdējuši. Ne vien tie, kas paši piedzīvojuši padomju okupāciju, bet arī daudzi, kas auguši ar vecākiem un vecvecākiem, kam nācies šajā režīmā pavadīt lielāko daļu dzīves, ar ādu apjauš, ka šāda frāze nozīmē, ka tikusi zaudēta vai, “skatoties pār plecu vai kāds nenāk” (8. lpp.), no apziņas izkasīta ticība individuālas izvēles vai drosmes potenciālam kaut ko būtiski ietekmēt vai mainīt. Dzejoļa vēstījums gan nolasās kā tieši pretējs sastingumam vai iestrēgšanai bezvārdu stāvoklī – tas ir drīzāk aicinājums vai iedrošinājums pamazām izdabūt vārdus no “vakuuma, kas veidojas ap traumu” (9. lpp.), izvilināt tos no “krēslainās ēdamistabas kumodes” (8. lpp.) un pārvērst spēcīgā, neapturamā straumē.

Intonāciju pretstati atklājas arī dzejolī mans tēvs kā svīre gulēja ēda un pārojās lidojumā… (18. lpp.). Svīre ir visai gaisīga, bet arī ļoti precīza metafora noteiktam dzīvesveidam un sociāliem paradumiem. Dzejoļa noslēguma rindas “jau no agras bērnības jutu / neapturamu vēlēšanos / locīt papīra niekus / likt tiem vējā planēt / vērot kā tie krīt (18. lpp.) iezīmē tukšuma un pamestības apdvestu spriegumu, bet reizē liek arī atcerēties bērnībā pašas locītās un apkārt lidinātās papīra lidmašīnas. Es gan vairs neatminos, tieši kāpēc man tās tik ļoti patika, bet, lasot dzejoļi, papīru varu gandrīz sataustīt pirkstos; autorei tik precīzi izdodas iedzīvināt formas, tekstūras, krāsas un smaržas, ka šie elementi kaut kā spēj iedarbināt ķermeņa atmiņu.

Arī uzskaitījuma dzejoļi, piemēram, dzejolis ar dažādiem jautājumiem, kas nodarbina autori (66. lpp.), vai dzejolis, kas nosauc parādības, ar kurām viņa nolēmusi samierināties un nesamierināties (94. lpp.), vai arī, piemēram, dzejolis, kas sarakstīts, kā izejas punktu un centrālo elementu izmantojot homonīmu “ceļi” (92. lpp.), nešķiet vienmuļi vai garlaicīgi formāli vingrinājumi, jo autore, tajos ienesot sev raksturīgu domas oriģinalitāti, formu spēj piepildīt ar savdabību, tiešumu un negaidītiem pavērsieniem. Nešaubos, ka daudzi gribēs uzzināt, “vai biroju ēkas stiklos ietriekušos zilzīlīti patiešām / varēja glābt / iesēdinot forsītiju krūmā / un uzpīpējot?” (67. lpp.).

Lai gan man šķiet, ka Uz manas mēles var mazliet sagurdināt, tas ir spēcīgs, pamatīgs un savpatīgs krājums un arī ievērības cienīga debija. Aizvien turpināšu gaidīt autores jaunākās publikācijas un turpmākās grāmatas, ļoti ceru, ka tādas būs.